tag:blogger.com,1999:blog-46400510599116948732024-03-13T19:21:01.034+02:00InsomniaPer aspera ad astraMinthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.comBlogger32125tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-22116160503218679082013-08-12T22:57:00.004+03:002013-08-12T23:03:34.133+03:00par lapkriti<div style="text-align: justify;">
Lapkritis ir nemanot aizsniedzis augustu, un tas palēnām sāk saldēt dvēseles pirkstgalus. Tas tuvojās klusu, klusītiņām - teciņus vien nāca klāt! Vispirms to varēja manīt gaisā. Rītos pirmās rudens vēsmas spraucās telpās, smaržojot pēc arbūziem, āboliem un mitras zemes. Pēcāk septembra vēstneša lomu uzņēmās, lūk, tas viens koks, kas starp pārējiem sūnzaļajiem biedriem apbrūnēja kā tikko cepta smalkmaizīte. Tad sekoja lietus, kas gleznoja mākoņus negaisa krāsās, kamēr cilvēki no skapju dziļākajiem stūriem izvilka to raksturīgākās rudens dekorācijas - sarkanus, dzeltenus, melnus, zaļus lietussargus. Visbeidzot jāmin arī asni, kas, reiz no zemes izspraukušies, nu ziedēja un bravūrīgi lielījās ar to daiļumu. Tā gladiolas, asteres, dālijas un citas septembra mūzas iedomībā uzpūtās un ļāva pumpuriem sprāgt, atklājot savu kailo krāšņumu. </div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Jauna dzīvība un cerība kūsāja arī iekštelpās. Vēl pirms brīža snauduļojošās kurpes ar slēgtiem purngaliem nu zaglīgi met skatienus īpašnieka virzienā zinot, ka drīz tās atkal tipinās apkārt peļķēm, nejauši iebridīs dubļos un braši maršēs pa asfaltētām Rīgas ielām. Jā, ļoti iespējams, tās klups aiz kādas bedres, bet tām nerūpēja nobrāzta krāsa vai padiluša purngala neizteiksmīgi pelēcīgais paskats. Šīs abas cilvēka pēdu sabiedrotās kā neprātīgas darbaholisma romances cienītājas vēlējās kalpot mērķim un ar baudu tvert ik sīkāko akmentiņu, kas kairināja pazoli.</div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Ir taču arī mētelis, kas visu vasaru noslēpts uz kāda plastmasas pakaramā starp džemperiem un svētku tērpiem, nepacietībā dīdās, tuvojoties rudenim. Cilvēks to nemana vien tādēļ, ka mētelis, skapim atveroties, sastingst cerībā tapt atkal uzvilktam.</div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Galu galā dvēsele bija tā, kas juta pirmo rudens stingumu. Tas kā vīteņaugs trinās ap kājām, stiepjoties līdz viduklim. Kamēr septembra vēsums vēl sniedzās pēc nabas, novembra sarma jau iežūžoja pēdas. Kur bija krūtis un galva? Tās joprojām peldēja jūrā kādā tveicīgā vasaras naktī. Nebija jau arī tik svarīgi pāragri meklēt gaidāmo. Tās liecinieki reiz tāpat aizsniegs kaklu un nožņaugs vasaru. Kas to lai zina: varbūt slepkava būs dzestrais vakara vējš, varbūt - kāda šķelmīga rudens meldija.<br />
<br /></div>
<div style="text-align: right;">
<b><i>Mint</i></b></div>
<div style="text-align: right;">
12.08.2013.</div>
Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-30548735201853416692012-05-11T20:46:00.005+03:002012-08-22T16:46:03.534+03:00***<div style="text-align: center;">Manā dārzā ziedonis.</div><div style="text-align: center;">Manā istabā ziedonis.</div><div style="text-align: center;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhxqoh_wptK4hWF8BvON9TLLlZNdTra73aEQa9WaYRRV3x5B2E2FbVggZIlw5vrw8-4y92aTC_L4XQWpnPToeVYwZElRTUrgcpm2-XQtXRMFdBQs6vpFDI0l5MS_5mhjW6RwNv3g15TGwlc/s1600/DSCF1169.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="300" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhxqoh_wptK4hWF8BvON9TLLlZNdTra73aEQa9WaYRRV3x5B2E2FbVggZIlw5vrw8-4y92aTC_L4XQWpnPToeVYwZElRTUrgcpm2-XQtXRMFdBQs6vpFDI0l5MS_5mhjW6RwNv3g15TGwlc/s400/DSCF1169.JPG" width="400" /></a></div><br />
</div><div style="text-align: center;">***</div><div style="text-align: center;"><i>Dvēseles, kuras pieradināji,</i></div><div style="text-align: center;"><i>Klusi gaudo vakara brīzē.</i></div><div style="text-align: center;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: center;"><i>Dvēselēm, kuras pierakstīji,</i></div><div style="text-align: center;"><i>Naktis ir pajumte.</i></div><div style="text-align: center;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: center;"><i>Dvēseles, kuras tev pretojas,</i></div><div style="text-align: center;"><i>Nosala rīta rasā.</i></div><div style="text-align: center;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: center;"><i>Dvēselēm, kuras tevi apmānīja,</i></div><div style="text-align: center;"><i>Spīdēs ausma pirmajām.</i></div><div style="text-align: center;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: center;"><i>Tādas dvēseles vienmēr būs,</i></div><div style="text-align: center;"><i>Par daļu tavas dzīves kļūs.</i></div><div style="text-align: center;"><br />
</div><div style="text-align: right;"><b>Mint, 14.jūl., 2009</b></div><div style="text-align: center;"><br />
</div><div style="text-align: center;"><br />
</div><div style="text-align: right;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-53538064221950840112012-04-17T04:22:00.001+03:002012-04-17T16:46:50.518+03:00no mugurpuses<br />
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;"> Es pazīstu viņa muguru. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;"> Mums attiecības bija pārlieku tuvas:
mēs tikāmies tik bieži, ka, dienām un mēnešiem novecojot, vairs neatcerējos, kā
izskatījās priekšpuse. Blāvais atmiņu stāvs tika aizskalots, tā vietā
atstājot prom ejošus soļus.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;"> Mani piemeklē gurdenas un dažkārt
arī mazliet lietainas pēcpusdienas, kad, aizverot acis, viņa mugura nostājas
man priekšā tikai tādēļ, lai vēlreiz aizietu prom, un es tai ļauju. Dažreiz man
liekas, ka mēs spēlējam kādu gauži vecu spēli vai ka es spiežu atkārtojuma pogu
kaut kur savā prātā, attinot redzēto kadru, lai tikai vēlreiz noskatītos to.
Tad, protams, kā mūžsena klišeja, tava mugura, viegli saspringta, nostājas man
iepretim, vispirms kļūst melnbalta un tad izdziest vakara miglā.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;"> Es nolūkojos nevainīgajā solī, kas
aizšļūc pa gaiteni, un tajā brīdī, goda vārds, man šķiet, ka esmu to jau
redzējusi!<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mugurpuses
platos plecus sedz tumša žakete. Rokas vienmēr ir saliktas bikšu kabatās, bet
uzkumpusī mugura... Tā vien šķiet, ka persona priekšpusē ir gatava ik mirkli
satrūkties. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Pakausī
kāds pačukst, ka es, ja vēlos, varu būt zemestrīce, kas tumšo stāvu satriektu
tik ļoti, ka tas sastingtu un iesprūstu laikā pietiekami ilgi, lai panāktu
viņu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Tomēr
melnais audums turpināja kustībā mazliet rievoties, kamēr uzvalka valkātājs palielināja
attālumu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Es
nekad nezinu, kas notiek priekšā, bet vienmēr manu aizmugures kaunīgo stāju. Kaut viņš
ir nodūris galvu, šķietami veroties savos purngalos, brūnie mati tik un tā
slejas pār žaketes apkakli. Stīvais un lēnais solis varonīgi turpina iestaigāto
taku.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Seja
kautri vairījās, kamēr vien centos saskatīt tās vaibstus. Mums ar muguru bija
spēle, kurā tā vienmēr uzvarēja. Stāvam vajadzēja liegt mums uzlūkot vienam otru, kamēr
apņēmīgi meklēju paslepšus sev uzmestu acu pāri.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mēs
nodevāmies pēcpusdienu lēni mokošajam maratonam, ļaujot dienām izplūst
nenosakāmā atkārtojumu masā, kas ar savu skaudro vienādību slepkavoja mana pulksteņrāža
nākotni. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Reiz,
kādā sausā rītā, manu uzmanību saistīja spoža dzirksts. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mirklis
izstiepās kā vecas kasetes lente. Es pacēlu plakstus un vēros uz gaiteņa otru
galu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mugura
mazliet sašķiebās, kamēr viena roka uzmanīgi izķepurojās no bikšu kabatas.
Šķita, ka tā, tramīgi vērojot apkārtni, tikko apjautusi, ka ir gandrīz pusnakts.
Viņa zods paslējās augšup un galva pagriezās iešķībi.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Manu
augumu pārņēma tik stipri drebuļi, ka tiem drīz vien sekoja salta zosāda. Man
šķita, ka ģībšu, bet rokas ātri vien sameklēja vārīgajam augumam balstu. Es
noriju siekalas, aizžmiedzu plakstus, un, atbalstoties pret sienu, sažņaudzu
dūres un centos saņemties. Kad atvēru acis, tur tā joprojām bija: mana tik
labi pazīstamā mugurpuse bija pagriezusies gandrīz iesāņis. Es aplūkoju svešādo
augumu un gaidīju, kas notiks tālāk.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Bālā
roka, izvilkta no kabatas, nu mierīgi dusēja gar viņa sāniem. Es manīju, kā
vēja iespaidā mati rotaļājoties atklāja viņa vaigu kaulus. Tie iezīmēja
nogurušās sejas asās kontūras.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Uz
brīdi man likās, ka veros kādā vecā, sen aizmirstas filmas fragmentā: zilganās
lūpas, kas vēl pirms brīža bija viegli pavērtas, nu rādījās aizdarītas. Krūtis
cilājās, pat smalkie, garie pirksti sita takti gar viņa augšstilbu. Galva
iecirta zodu grūtīs tik strauji, ka satrūkos.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Lepnais
stāvs, joprojām sāniski nostājies, kaut ko gaidīja. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Pēdas
sagriezās ačgārnā leņķi, nu nepavisam ne ierastā! Es, būdama apmulsusi,
aplūkoju savus purngalus un nespēju tikt galā ar milzu neizpratni, kas meta
jautājumus kā cilpas ap kaklu. Daudzie žņaugi savilkās tik cieši, ka izmisuma
pilna kampu gaisu. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mugura
aizgriezās.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Ja
kāds novēršas, nekas cits neatliek, kā vien justies sarūgtinātai. Cerība kā
lolojums tiek saudzēta, līdz tā saaug ar tevi pašu. Pulkstenis griežas uz riņķi
tik daudz reižu, ka matemātiķi apjūk, skaita no jauna, un sajauc skaitu
vēlreiz. Tad viņi iespiež man plaukstā šķērsām sagrieztu astotnieku un stāsta,
ka nav jēgas skaitīt to, kas traucas uz apli. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Laikam
piederot mūžība, tie teica. Toties mirkļi tiek dēvēti par gariem vai īsiem,
laicīgiem vai nokavētiem, piedevām tur matemātikai pavisam citi likumi!<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Es
tik ilgi lūkojos mugurā, ka nepazinu seju.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mūsu
platās acis pāršķēla attālumu, saduroties gaiteņa vidū. Par spīti neskaitāmajiem
pulksteņa apļiem, kas traucās garām, es zināju, ka mēs vairs nespēlējām.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mana
zemestrīce sastindzināja ne tikai viņu, bet arī matēriju visapkārt. Sasalums
pārņēma laiktelpu un turpinājumu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Es
attapu, ka veros tevī pār plecu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Kāds
matemātiķis stūrī nošķaudījās un stāstīja par perpendikulārām līnījām, kas,
reiz sadūrušās, turpināja savu gaitu bezgalībā.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Es
nolūkojos pretī stāvošajā cilvēkā un domāju par matemātiķu definīcijām, kas
tiem skrēja gar ausīm cita pēc citas. Dažreiz man liekas, ka to ir tik daudz,
ka viņi ij nemanīja ne apļus, ko mūsu pulkstenis meta laika relativitātei acīs,
ne sasalušo turpinājumu, kas atsvieda mūs spēles perfekti konstruētajā riņķī. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>
<div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: 36.0pt;">
<b><i><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">Mint.<o:p></o:p></span></i></b></div>
<div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: 36.0pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt; line-height: 150%;">17.04.2012.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 36.0pt;">
<br /></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-76081136460264716162012-02-24T12:11:00.000+02:002012-02-24T12:11:00.326+02:00forget-me-not<div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Kāpēc mans stāsts vēl nav beidzies?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Es guļu uz kāda kapakmeņa, smēķēju cigareti un lūkojos uz augošā mēneša sierdzelteno krāsu. Košs gan! <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">„Pfff...” nopūtos.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Pagriezu mazliet ieslīpi kaklu, lai uzlūkotu blakus esošos biedrus. Tie droši vien mani nedzirdēja. Tie guļ. Rāmi snauduļo. Neizkustināmi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Lūk, tur, divas kapu kopiņas tālāk, atpūtās Jānis! Viņš šķita lāga zellis. Savas dienas vadījis, sprigani dancojot pa visiem bāriem. Tam bija savs viedoklis, kā dzīve izskatās, un ne reizi vien dzirdēju viņu sakām: „No pasaran!”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Aiz Jāņa klusām dusēja Kārlis. Viņam patika skaisti šūdinātas drānas, glaunas dāmas pie sāniem un Kubas cigāri zobos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Abi ar Jāni bija labākie draugi, bet divus tik atšķirīgus cilvēkus reti nācies redzēt. Kamēr viens kavēja laiku bāros, otrs baudīja vīnus kādā saviesīgā sabiedrības krējuma pasākumā. Kārlim viss šķita „velnišķīgs”. Arī viņa skatienā dega nekrietna uguntiņa, kas visticamāk dzina ne vienu vien sievieti cauri visiem septiņiem Dantes elles lokiem. Jā, viņš neatkāptos! Kārlis izrādītu savām jaunkundzēm vai atraitnēm it visus viņa viesmīlīgos apartamentus.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Tomēr tur viņi ir atlaidušies, kamēr es še’ sēžu!<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Cigaretes gals ir vienīgais, kas spīdēja tepat, man blakus. Pat jāņtārpiņi šajā nakts stundā bija ielīduši kaut kur starp zāles stiebriem un snauda. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Es biju kopā ar mēnesi, kurš kautrējās atklāties man pilnīgi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">„Varbūt pēc dažām nedēļām,” nočukstēju, izliekoties, ka to man sacījis aizkostais siera klucis virs galvas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Šūpoju vienu kāju un klausījos, kā audums nodod tās kustību. Bikses rīvējās pret lielu, un dzirdēju pavisam klusu švīkoņu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Pēkšņi sapratu, ka ir kluss. Tiešām kluss! Zosāda palēnām līda pa augumu līdz pat skaustam, kur tā turējās vēl pāris sekundes. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Kur palikuši sienāži?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Kur ir vējš?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Kopš kura laika kapsētas slepkavoja arī skaņu? <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Varbūt esmu miris?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Varbūt es mirstu?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Ja tā, tad saprastu savu kurlumu. Nē... dzirdu drēbju burzīšanos, jūtu siltumu krūtīs un redzu arī debesīs piekarināto milzu gaismekli.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Ievelku plaušās gaisu. Sajūtu cigaretes aromāta pārpalikumus, kas droši vien dvako no manis. Vēlreiz ieelpoju. Nu saožu vakara svaigumu – nesen uzraktas melnzemes smaržu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;"> Tur. Tu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Mana roka pieskārās izciļņu aprisēm, pašam joprojām guļot uz kapakmeņa. Sataustīju gravējumu. Šodien, kad tevi apraka, nevarēju nepamanīt, ka šis akmens gabals ir pelēks! Tev nepatiktu. Tam ir nelieli krikumiņi, kuri saulē atspīd, un tas izskatās ļoti nomocīts un nelaimīgs. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Ja man būtu bijusi iespēja, es atvilktu pats savām rokām no piejūras krastiem kādu brīvību mīlošu akmeni. Varbūt rīt pat aizbraukšu uz Tūju, kur tev patika klaiņot pa milzīgajiem, glumajiem jūras atradņiem, un nozagšu tādu tev.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Tā taču būtu labi darīts?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Tas tev piestāvētu vairāk, nekā šī aukstā, no savas ādas izvilktā, akmens ilūzija.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Cilvēkiem tik ļoti patīk dabisko cirst, pārveidot un iegrožot noteiktos formātos. Kas to lai zina – varbūt šis kapakmens reiz laiski gulšņāja zem kādas egles vai sauļojās pļavas vidū. Iespējams, tas bijis milzīgs, lepns laukakmens, kas sēdējis savā nodabā un tad ticis nozagts un aplaupīts – pa daļām izvazāts cauri visai valstij.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Mirusi dekorācija – tāpat kā to aukstie, aizmigušie īpašnieki pāris metrus zem zemes. Un neviļus rodas šķietami saprotams jautājums: kurā brīdī šis absurds kļūst jēgpilns un nozīmīgs? Ak, jā! Droši vien ne mazāk ironiskajā faktā, ka cilvēki uzliek „atgādinājuma zīmītes” virs tiem, kas aizgājuši, lai kaut kā kompensētu vainas apziņu par neremdināmo vēlmi aizmirst. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">26.05.2011.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt; line-height: 115%;">Mint.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36.0pt;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-34854497978130894192011-11-21T05:00:00.002+02:002011-11-21T05:00:13.502+02:00falling in<div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Ir laiks.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Vakara aizelpa bija mani notvērusi. Nu mēs divatā soļojām mājās, kamēr klusu ievilku diennakts pēdējo stundu garastāvokli: saldu, kaismīgu, satraukušos... Tas iespindza manās plaušās ar tik tikko manāmu skaņu un bungoja ar savām gaisīgajām dūrēm gar to sieniņām. Es biju instruments nakts rokās. Tā spēlēja mani, un es klausījos, cenzdamās izprast skaņdarba tonalitāti. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Koku galotnes vijās vējā, liecās man klāt un, brīdi tuvojušās, atkal atkāpās. Tās vēroja manu trīsošo, piedziedāto augumu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Aizelpa bija uzmanīga. Tai nebija vajadzīga pašapliecināšanās vai vārdi... vai pat skaņas! Pietika ar to, ka <i>es</i> dzirdēju kluso, smeldzīgi saldo meldiju, kas kā narkotikas peldēja manās asinīs un apdullināja prātu. Nē, tā neslēpās – ik izelpu tā baltos virpuļos izgaisa debesīs. Augstāk un augstāk tā lidoja, veidodama vijīgus ornamentus. Tie bija mākoņi. Debesis gulēja manī.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Nakts dvesma nelaida mani vaļā, un nav arī vērts liegties – es nespētu tai atteikt. Ik vilcienu mana atkarība auga. Tā kļuva par manu elpu, un debesis – tās nebaidīdamās sakņojās manī.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Es rezonēju, un nošu harmonijas spēlējās ar simfonijām – te pacilātām, te aizrautīgām. Tad tās pāršķīra lappuses un diriģēja noslēpumainus un satraucošus skaņdarbus. Sirds sita takti aizvien straujāk, kamēr mani pirksti ieķērās jakas sānos un pievērsās koku vagotajiem stumbriem, lai novērstu domas no Aizelpas bīstamajām un kārdinošajām melodijām. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Mēs abas gājām pa tukšo ielu, soli pa solītim. Vajadzēja uzmanīties, un to zināju gan es, gan debesis krūtīs. Mana nakts pavadone pārņēma augumu, un es nezināju, kā reaģēt uz pārvērtībām.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Prāts klusi, bet pieklājīgi apvaicājās: „Kurp mēs dodamies?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Debesis sapņainā, svilpjošā balsī nočukstēja: „Lejup.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">„Lejup?” domas apstājās, cenšoties izprast atbildes jēgu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">„Jā,” debess, dungodama kādu no savām sirdi plosošajām melodijām teica, „Mēs krītam.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Jā, Aizelpa ir sažņaugusi manas krūtis un lauzās ārpus mana ķermeņa, mirguļodama gaisā. Jā, tā mācīja mani lidot. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">„Ir laiks. Ir laiks lielai galināšanai,” es dzirdēju atbalsi sevī, „jo tu nevari aiziet citur, paliekot šeit.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Un mēs kritām. Iekšā mīlestībā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="text-align: right; text-indent: 36pt;"><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">21. 11. 2011. <o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="text-align: right; text-indent: 36pt;"><b><span style="font-family: "Times New Roman","serif"; font-size: 12.0pt;">Mint.<o:p></o:p></span></b></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: 36pt;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-84870119971583464312011-04-05T13:20:00.001+03:002011-04-05T13:21:22.784+03:00Žans Pols Sartrs "Nelabums"<div style="text-align: justify;">Teikšu jums atklāti, lasīt <i>čempionu brokastis</i> pēc šīs grāmatas nav pārāk baudāmi. Vonnegūts, manuprāt, stāv pāris plauktiņus zemāk, un man nekad nav īsti patikusi viņa prātuļošana. Tā nu pabarošu jūs ar pāris citātiem no Sartra grāmatas, kas man patika. Daži tiešām tā vērti, citi - man pašai vienkārši šķita fascinējoši. <u>Ak, un ir vērts izlasīt no vāka līdz vākam darbu! Burvīgs! Tam ir daudz lielāka jēga kopumā, nevis izrakstītajos citātos. šķiet, labākā grāmatā pēdējā... hm, vismaz gada laikā.</u></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Vai atkal pamodīšos pēc vairākiem mēnešiem, vairākiem gadiem - novārdzis un vīlies jaunu drupu vidū? Es gribētu saprast sevi, iekams nav par vēlu.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/15.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>1787. gadā iebraucamā vietā Mulēnu tuvumā mira kāds vecs vīrs, Didro draugs, kura pasaules uzskatu bija veidojuši filozofu darbi. Apkaimes garīdznieki bija nopūlējušies melnās miesās, bet visi viņu mēģinājumi izrādījās veltīgi; lāga vīrs atsacījās no pēdējā svaidījuma, viņš bija panteists. De Rolbona kungs, kas tur pa ceļam bija apmeties un neticēja nekam, saderēja ar Mulēnu kirē, ka viņam nebūs vajadzīgas ne divas stundas, lai slimniekā atkal iedvestu kristīgas jūtas. Kirē saderēja un zaudēja: saruna ar slimo sākās trijos naktī, piecos no rīta viņš izsūdzēja grēkus un septiņos nomira. "Vai jūs esat tik veikls disputa mākslā?" kirē jautāja. "Jūs pārspējat manus amata brāļus!" - "Es nedisputēju," de Rolbons atbildēja, "es viņam iedvesu bailes no elles."</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/23.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Varbūt nemaz nav iespējams saprast pašam savu seju. Vai varbūt tas tāpēc, ka esmu vientuļš cilvēks? ļaudis, kas dzīvo sabiedrībā, iemācās redzēt sevi spoguļos tādus, kādus viņus redz draugi. Man nav draugu: vai tāpēc mana miesa ir tik kaila? Varētu sacīt - jā, varētu sacīt - tā ir daba bez cilvēkiem.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/25.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>[Par pokera spēli] Kāda dīvaina nodarbība: tā neatgādina nedz spēli, nedz smieklus, nedz paradumu. Manuprāt, viņi tai nododas vienīgi tāpēc, lai aizpildītu laiku, Taču laiks ir pārāk plašs, tas nav aizpildāms, Viss, ko tajā iemet, atmiekšķējas un izplešas.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/28.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Nekad man vēl nav tik spilgti licies kā šodien, ka manas robežas ir ķermenis ar vieglām domām, kuras paceļas no tā gluži kā burbuļi. Atmiņas es veidoju no tagadnes. Esmu atmests atpakaļ un atstāts tagadnē. Veltīgi pūlēties sasniegt pagātni: nespēu tikt no sevis vaļā.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/39.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>- Ak, Rokantēna kungs, paražas ir tik... tik interesantas!</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Mazliet aizelsies, viņš izslej pret mani lielo ēzeļa žokli. Viņš ož pēc tabakas un stāvoša ūdens. Viņa skaistās, mulsās acis deg kā uguns lodes, un plānie mati pūkojas virs galvas kā miglains nimbs. Viņa galvā samojedi, ņamņami, malgaši un Ugunszemes iedzimtie piekopj visdīvainākos rituālus, ēd vecos tēvus un bērnus, griežas tamtamu ritmos līdz ģībonim, padodas amoka neprātam, sadedzina savus mirušos, izliek tos uz jumtiem, nolaiž ūdens straumēs, piesietus pie laivām, kuras apgaismo lāpas, kopojas uz labu laimi māte ar dēlu, tēvs ar meitu, brālis ar māsu, sakropļo sevi, kastrējas, izstaipa lūpas ar plāksnēm, liek ietetovēt uz gurniem briesmīgus zvērus,</i></div><div style="text-align: justify;"><i>- Vai var piekrist Paskālam, ka paražas ir otra daba?</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Viņa melnās acis cieši raugās manī, viņš izlūdzas atbildi.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>- Kā to ņem, - es saku.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/40.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Pat ja tiesa, ka man nav bijuši piedzīvojumi, kas gan tā par nelaimi? Pirmām kārtām domāju, ka tas ir tikai vārdu jautājums.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/42.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Es domāju tā: lai visparastākais notikums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag - un ar to pietiek - sākt to stāstīt. Tieši tas ļaudis piemuļķo: cilvēks vienmēr ir notikumu stāstītājs, viņš dzīvo savu un svešu stāstu ielenkumā, visu, kas ar viņu atgadās, viņš redz caur šiem stāstiem; un viņš mēģina dzīvot savu dzīvi tā, it kā to stāstītu!</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Taču ir jāizvēlas - vai nu dzīvot, vai stāstīt. Piemēram, Hamburgā, kad biju kopā ar Ernu, kurai es neuzticējos un kura no manis baidījās, dzīvoju visai ērmīgu dzīvi. Taču es biju tajā iekšā un nedomāju par to. Un tad kādu vakaru Sanpauli kafejnīcā viņa atstāja mani, lai aizietu uz tualeti. Sēdēju viens, patafons spēlēja Blue Sky. Es sāku sev stāstīt visu, ko biju piedzīvojis kopš izkāpšanas krastā. Teicu sev: "Pirms divām dienām, kad vakarā iegāju dansingā, ko sauc par Grotte Bleue, pamanīju ieskurbušu liela auguma sievieti, Un tā ir tā pati sieviete, ko šobrīd gaidu, klausoties Blue Sky, un kas tūlīt atgriezīsies, apsēdīsies man blakus labajā pusē un apliks rokas ap kaklu." Tad es spilgti izjutu, ka man bijis piedzīvojums, Bet Erna atgriezās, apsēdās man blakus, aplika rokas ap kaklu, un man bija pretīgi, kaut lāgā nezināju, kāpēc. Tagad es saprotu: bija pienācis brīdis, kad vajag atsākt dzīvi, un piedzīvojuma iespaids tikko izgaisis.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Kad cilvēks dzīvo, ar viņu nekas neatgadās. Dekorācijas mainās, ļaudis nāk iekšā un iet ārā, un tas ir viss. Nekad nav nekādu iesākumu. Dienas virknējas cita aiz citas bez kāda iemesla vai sakara, tā ir bezgalīga un vienmuļa pieskaitīšana, Laiku pa laikam tiek sarēķināta daļēja summa, cilvēks saka: nu jau pagājuši trīs gadi, kopš ceļoju, trīs gadi, kopš dzīvoju Buvilā, Nav arī nekādu beigu: cilvēks uzreiz neatstāj sievieti, draugu vai pilsētu. Un tad turpinās tas pats. Laikiem, bet reti cilvēki apstājas, atskatās un pamana, ka ir sapinies ar kādu sievieti, iepiņķerējies netīrā lietā. Tas ir kā zibens uzlaiksnījums. Tad gājiens turpinās, atsākas stundu un dienu pieskaitīšana. Pirmdiena, otrdiena, trešdiena. Aprīlis, maijs, jūnijs. 1924., 1925., 1926.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Tā tad ir dzīve. Bet, kad dzīvi stāsta, viss mainās; tikai šo pārmaiņu neviens nepamana; pierādījums: cilvēki mēdz runāt par patiesiem stāstiem; notikumi veidojas vienā virzienā, un mēs tos atstāstām pretējā virzienā. Rodas iespaids, ka vēstīts tiek no sākuma: "Tas notika skaistā 1922. gada rudens vakarā. Es Marommā biju notāra palīgs." Taču īstenībā ir iesākts no beigām. Beigas ir neredzami klātesošas, un tieši tās piešķir nedaudzajiem vārdiem iesākuma svinīgumu un svaru. "Es pastaigājos, izgāju ārā no ciema, pats nemanīdams, es domāju par savas naudas grūtībām." Ja šo teikumu pieņemtu tieši tādu, kāds tas ir, tas nozīmētu, ka cilvēks bijis sevī iegrimis un nīgrs, simt jūdžu tāls no piedzīvojuma, tieši tādā omā, kādā notikumus palaiž garām nepamanītus. Bet turpat ir beigas, kas visu pārvērš. Mums šis vīrs jau ir stāsta varonis. Viņa nīgrums un naudas grūtības ir daudz vērtīgāki nekā mūsējie, tos viscaur apzeltī nākamo kaislību gaisma. Un stāsts turpinās ačgārnā secībā: mirkļi vairs nekrājas uz labu laimi cits aiz cita, tos notvērušas stāsta beigas, kas tos pievelk, un ikviens savukārt saista ar iepriekšējo: "Bija nakts, iela - tukša." Teikums izrunāts nevērīgi, šķiet, tas nemaz nav vajadzīgs; taču mēs neticam nevērībai un noglabājam teikto: tas ir fakts, kura nozīmi sapratīsim vēlāk. Un mums liekas - varonis visus tās nakts sīkos notikumus ir uztvēris kā priekšvēstnešus, kā solījumus, vai pat pārdzīvojis vienīgi tos, kuri bijuši solījumi, paliekot akls un kurls pret visu, kas piedzīvojumu nevēstī. Mēs aizmirstam, ka nākotne vēl nebija pienākusi; cilvēks pastaigājās naktī bez kādiem pareģojumiem, tā viņam sniedza savas vienmuļās bagātības juku jukām, un viņš neizvēlējās.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/44.-45.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><br />
</div><div style="text-align: justify;"><i>Tas nu ir pierādīts: piedzīvojuma izjūtu noteikti nerada notikumi. Drīzāk piedzīvojums veidojas no tā, kā virknējas mirkļi. Teiksim, es domāju par to, kas notiek, un piepeši jūtu, ka ik mirklis ved uz nākamo mirkli, tas savukārt uz nākamo un tā tālāk; ka ik mirklis iznīkst, nav vērts pūlēties to apturēt, utt., utt.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Un tad šo īpašību piedēvē notikumiem, kuri parādās tādu mirkļu ritējuma iekšienē: to, kas piemīt formai, attiecina uz saturu. Vārdu sakot, daudz tiek runāts par daudzināto laika plūsmu, bet neviens to neredz. Cilvēki redz sievieti, domā, ka viņa kļūst veca, bet neredz, kā viņa noveco. Taču brīžiem mums šķiet, ka redzam viņu novecojot un jūtam, kā novecojam kopā ar viņu: tā ir piedzīvojuma izjūta.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/59.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Iedams gar pilsētas parka režģa žogu, ieraudzīju vīru apmetnī. Viņš joprojām sēdēja tukšajā parkā; viņa deguns bija kļuvis tikpat sarkans kā ausis.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Es grasījos pagrūst vārtiņus, bet viņa sejas izteiksme mani sastindzināja: viņš smīnīgi miedza acis un izskatījās truli salkans. Taču tajā pašā laikā viņš raudzījās tieši sev priekšā uz kaut ko, ko es nevarēju redzēt, un skatiens bija tik ciets un vērīgs, ka piepeši atskatījos.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Vienu kāju pacēlusi un muti pavērusi, viņam pretī stāvēja gadus desmit veca meitene un, piešķiebusi smailo ģīmīti, kā apburta vērās viņā, raustīdama lakatiņu.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Vīrs smaidīja savā nodabā kā cilvēks, kas tūlīt izstrādās labu joku. Piepeši viņš piecēlās, sabāzis roas apmetņa kabatās, - tas viņam sniedzās līdz papēžiem. Viņš paspēra pāris lieku soļu, un viņa acis izvelbās. Man šķita, ka viņš pakritīs. Taču viņš joprojām miegaini smaidīja.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Piepeši sapratu: apmetnis! Es būtu gribējis to aizkavēt. Man vajadzēja tikai iekāsēties vai atvērt vārtiņus. Taču mani savukārt gluži vai apbūra meitenes sejas izteiksme. Viņas vaibsti bija baiļu sašķobīti, sirds droši vien pukstēja trakā ātrumā; tomēr šajā žurkas ģīmītī pamanīju kaut ko spēcīgu un ļaunu. Tā nebija ziņkāre, drīzāk gan tādas kā zinīgas gaidas. Jutos bezspēcīgs: es stāvēju ārpus parka, ārpus viņu mazās drāmas; bet viņi bija piestājuši viens pie otra, savu vēlmju tumšā spēka nesti, viņi veidoja pāri. Aizturēju elpu, es gribēju redzēt, kas atspoguļosies vecišķajā sejā, kad vīrelis man aiz muguras pašķirs apmetņa malas.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Taču meitene, piepeši atbrīvota, papurināja galvu un metās skriet. Vīrelis apmetnī bija mani ieraudzījis un tādēļ apstājies. Mirkli viņš sakumpušu muguru palika stāvam alejas vidū. Apmetnis kūļājās viņam gar stilbiem.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>- Ei, paklausieties! - es uzsaucu.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Viņš sāka drebēt.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>- Pār pilsētu gulstas briesmīgi draugi, - es garāmejot pieklājīgi sacīju.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/80.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Eskuriāla bibliotēkā biju ilgi vērojis Filipa II portretu un zināju: ja raugās tieši acīs tiesībās mirdzošajai sejai, pēc brīža tās spožums apdziest un paliek pelnains pārpalikums, un mani interesēja tieši šis pārpalikums. </i></div><div style="text-align: justify;"><i>Parotēns lieliski pretojās. Taču piepeši viņa skatiens apdzisa, glezna kļuva nespodra. Kas palika pāri? Aklas acis, beigtai čūskai līdzīgas plānas lūpas un - vaigi. Uz gleznas plājās bāli un apaļi bērna vaigi. Sabiedrības kalpotāji tos nepamanīja: viņi nekad nepalika Parotēna kabinetā pietiekami ilgi. Tajā ieejot, briesmīgais skatiens vērsās pret viņiem kā siena. Pēc cik gadiem tos pamanīja sieva? Pēc diviem gadiem? Pieciem gadiem? Es iztēlojos, kā reiz, kad vīrs gulēja viņai blakus un mēness stars glāstīja viņa degunu, vai arī viņš tveicē mokoši gremoja, atslīdzis atzveltnī pievērtām acīm un saules zaķīti uz zoda, sieva iedrošinājās ielūkoties vīram sejā; un viņa miesa parādījās neaizsargāta, uzburbusi, siekalaina un mazliet neķītra. Un tajā dienā Parotēna kundze, bez šaubām, kļuva par pavēlnieci.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/89.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Tagad es zinu: lietas ir tikai tās, ko varam uztvert, un aiz tām nav nekā.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/95.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Galvenais - nekustēties, nekustēties... Ak!</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Tas, kas mani gaidīja, saņēma trauksmes signālu, tas sabruka pār mani, ieplūda manī, nu esmu pilns ar to. Tas nav nekas - šī Lieta esmu es pats. Atbrīvotā, atraisītā eksistence atkal gāžas pār mani. Es eksistēju.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Es eksistēju. Tas ir tīksmīgi, tik tīksmīgi, tik gausi. Un viegli: varētu sacīt, ka eksistence pati no sevis lidinās gaisā. Tā kustas. Tie ir pieskārieni visās malās, kas izkūst un izgaist. Maigi jo maigi. Manā mutē ir putains šķidrums. Es to noriju, tas noslīd rīklē, tas glāsta, un, lūk, tas atkal atrodas mutē, man mutē pastāvīgi ir maza, slēpta peļķīte bālgana ūdens, kas viegli pieskaras manai mēlei. Un arī šī peļķīte esmu es. Un mēle. Un rīkle esmu es.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Es redzu delnu, kas gozējas uz galda virsmas. Tā, dzīvo - tas esmu es. Tā atveras, pirksti izplešas un izstiepjas. Delna guļ uz muguras. Tā man rāda mīksto vēderu. Tā izskatās pēc augšpēdus apgāzta zvēriņa. Pirksti ir ķepas. Es uzjautrinos, tos ātri kustinādams kā krabja kājas - tas ir apvēlies uz muguras. Krabis ir beigts: kājas savelkas, piespiežas pie manas plaukstas vēdera. Es redzu nagus - vienīgo nedzīvo manis daļiņu. Un vēl. Mana roka apgriežas, izplājas uz vēdera, tagad tā rāda muguru. Sudrabaina, mazliet spīdīga mugura - to varētu noturēt par zivi, ja pie pirkstu locītavām neaugtu rudas spalvas. Es sajūtu savu roku. šie divi zvēriņi, kas kustas delmu galos, esmu es. Mana roka kasa vienu no savām kājām ar otras ķepas nagu; es sajūtu tās svaru uz galda, kurš neesmu es. Smaguma sajūta ir ilga jo ilga, tā nepāriet. Tai nav nekāda iemesla pāriet. Un ilgi tas nav izturams... Es pievācu plaukstu, iebāžu to kabatā. Taču cauri audumam tūlīt sajūtu ciskas siltumu. Acumirklī izrauju delnu no kabatas; pārkaru to pār krēsla atzveltni. Tagad sajūtu tās smagumu dilba galā. Tā velk tikko manāmi, mīksti, tā eksistē. Es netiepjos: lai kur plaukstu likšu, tā turpinās eksistēt, un es turpināšu just, ka tā eksistē; es nevaru to novākt, tāpat kā nevaru novākt pārējo ķermeni, miklo siltumu, kas pieveldzē krēslu, vai siltos taukus, kuri laiski griežas, it kā tos maisītu ar karoti, nedz visas sajūtas, kas tur iekšā rosās, kas iet un nāk, rāpjas gar sāniem līdz padusei vai arī no rīta līdz vakaram klusītēm dirn savā parastajā kaktiņā.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Uzraujos kājās: līdzko es spētu pārtraukt domu gaitu, kļūtu vieglāk. Tieši domas ir vissājākās. Pat vēl sājākas par miesu. Tās bezgalīgi stiepjas un atstāj dīvainu garšu. Turklāt domās mīt vārdi, nepabeigti vārdi, teikumu iesākumi, kas bez mitas atkārtojas: "Man vajag beigt... Es eksis... Miris... Del Rol... kungs ir miris... Es neesmu... Es eksis..." Tā turpinās un turpinās, un nekad nebeidzas. Tas ir ļaunāk par visu, jo jūtos vainīgs un līdzzinātājs. Piemēram, tāda mokoša atgremošana: es eksistēju, tieši ar to es nodarbojos. Es. ķermenis dzīvo pats ar sevi, ja jau ir radies. Bet domu turpinu un izvēršu es. Es eksistēju. Es domāju, ka eksistēju. Ak, garais serpentīns, doma par eksistenci - es pamazītēm ritinu to vaļā... Ja es spētu aizliegt sev domāt! Es mēģinu, man izdodas: šķiet, galva piepildās ar dūmiem... Un tad tas sākas no jauna: "Dūmi... nedomāt... es negribu domāt... Es domāju, ka negribu domāt Man vajag domāt, ka es negribu domāt. Jo tā arī ir doma." Vai tiešām tas nekad nebeigsies?</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Mana doma - tas esmu es: lūk, tāpēc es nevaru apstāties. Es eksitēju caur to, ko domāju... un es nespēju liegt sev domāt. Pat šajā brīdī - tas ir briesmīgi - ja es eksistēju, tad tāpēc, ka man riebjas eksistēt. Tas esmu es, tieši es, kas mani velk ārā no ilgotās neesmes: naids pret eksistenci, riebums pret to ir tikai veidi, kā piesiest mani eksistēt, iegremdēt mani eksistencē. Domas dzimst man aiz muguras kā reibonis, es sajūtu tās dzimstam aiz manas galvas... Ja es padodos, tās tūlīt iznāk priekšā starp acīm - un es vienmēr padodos, doma pietūkst, pietūkst, un, lūk, tā jau ir kļuvusi milzīga, tā piepilda mani visu un atjauno eksistenci. </i></div><div style="text-align: justify;"><i>Manas siekalas ir saldenas, ķermenis silts; jūtu, ka esmu pliekans. Mans kabatas nazis guļ uz galda. Es to atvāžu. Kāpēc gan ne? Lai nu kā, vismaz būs pārmaiņa. Es nolieku kreiso roku uz piezīmju papīra kaudzītes, pamatīgi ietriecu delnā nazi. Kustība bijusi pārāk nervoza; asmenis slīdējis, un brūce iznākusi sekla. Asiņo. Un tad? Kas ir mainījies? Tomēr es ar gandarījumu nolūkojos uz balto lapu, kur pāri manis nupat uzrakstītajām rindām izplūst maza asiņu peļķīte, kas beidzot ir pārstājusi būt es. četras rindas uz baltas lapas, asins traips - no tā rodas skaistas atmiņas. </i></div><div style="text-align: justify;"><b>/97.-99.lpp/ Autora doma virzās tālāk vēl vairākas lappuses.</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Viss ir pilns, visur - eksistence - blīva, smaga un maiga. Bet pāri visam šim maigumam nepieejama, pavisam tuva un - ak vai! - tik tāla - jauna, nežēlīga un rāma ir šī... bargā skaidrība.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/101.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Es vairs neklausos. Viņi mani kaitina. Viņi gulēs vienā gultā. Viņi to zina. Un katrs zina, ka otrs zina. Bet - viņi ir jauni, šķīsti un pieklājīgi, katrs grib saglabāt cieņu pats pret sevi un otra cieņu, mīlestība ir kaut kas liels un poētisks, ko nedrīkst izbiedēt, un tāpēc viņi vairākas reizes nedēļā ballēs un restorānos izrādīs savas mazās rituālās automātu dejas...</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Galu galā laiks taču kaut kā ir jānosit. Viņi ir jauni un labi noauguši, tādi viņi būs vēl savus trīsdesmit gadus. Tāpēc viņi nesteidzas, kavējas - un rīkojas pareizi. Kad viņi būs kopā pārgulējuši, vajadzēs meklēt ko citu, ar ko aizsegt savas eksistences pilnīgo absurdumu. Un tomēr... Vai tiešām ir pilnīgi nepieciešams sev melot?</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/109.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Tiešām, viss, ko es pēc tam spēju aptvert, veda atpakaļ pie šī fundamentālā absurda. Absurds arī ir vārds; es cīnos pret vārdiem; tur es pieskaros lietai. Bet es gribētu te fiksēt šī absurda absolūto raksturu. Cilvēku mazajā, krāsainajā pasaulē katrs žests un katrs notikums var būt absurds tikai relatīvi: attiecībā pret apstākļiem, kādos tas norisinās. ārprātīgā runas, piemēram, ir absurdas pret situāciju, kādā viņš atrodas, nevis pret viņa ārprātu. Bet es nupat piedzīvoju absolūtā atklāsmi: absolūtais vai absurds. Nav nekā tāda, attiecībā pret ko šī [koka] sakne nebūtu absurda. Kā lai es to pasaku vārdiem? Absurda attiecībā pret oļiem, dzeltenajām zāles skupsnām, sakaltušajiem dubļiem, pret koku, debesīm, pret zaļajiem soliem. Nepārvarams absurds; nekas, pat dabas dziļais un slepenais drudzis, nevarētu to izskaidrot. Protams, es nezinu visu, es neesmu redzējis dīgstu attīstāmies un koku augam. Taču šīs resnās, raupjās ķetnas priekšā nav svarīgi nedz neziņa, nedz zināšanas. Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule. Riņķa līnija nav absurda, to viegli izskaidrot ar taisnes segmenta rotāciju ap vienu no tā galiem. Taču riņķa līnija neeksistē. Turpretī šī sakne eksistē tādā mērā, kādā es to nespēju izskaidrot. Mezglainā, inertā, vārdā nenosaucamā sakne mani apbūra, pilnīgi aizsedza redzi, bez mitas lika atgriezties pašam pie savas eksistences. Es varēju, cik vien vēlējos, atkārtot: "Tā ir koka sakne," - tas nedeva neko. Skaidri redzēju, ka nav iespējams no saknes funkcijas - sūkņa funkcijas - nonākt pie tā - šīs cietās un stingrās roņādas, pie eļļainības, pie pārakmeņojuma un stūrgalvības. Funkcijas neizskaidroja neko: tās palīdzēja kopumā saprast, kas vispār ir sakne, bet nevis tieši šī sakne. šī sakne ar savu krāsu, savu formu, savu sastingušo kustību atradās... zemāk par jomu, ko iespējams izskaidrot. Ikviena no tās īpašībām mazliet izplūda, izgāja ārpus robežām, pa pusei sacietējot, kļūstot gandrīz vai par lietu; katra īpašība bija saknei lieka, un tās kopums man tagad šķiet ritam it kā ārpus tās, noliedzam sevi, zaudējam sevi dīvainā galējībā.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/125.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējošie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt. [..] Tomēr neviena nepieciešama būtne nevar izskaidrot eksistenci: nejaušība nav šķietama, veidols, ko var izgaisināt. Tā ir absolūta, tātad arī pilnīgi nepamatota.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/127.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Viss pastāvošais dzimst bez iemesla, turpinās vājuma dēļ un mirst sastopoties.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/129.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Viņa vērās manī, taču it kā neredzēdama. Viņa kaut ko teiks. Es gaidu traģisku runu, kas atbilstu maskas cieņai, īstu bēru dziesmu.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Viņa pasaka tikai īsu teikumu:</i></div><div style="text-align: justify;"><i>-Esmu pārdzīvojusi pati sevi.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Tonis nemaz neatbilst maskai. Tas nav traģisks, tas ir... briesmīgs: tas pauž tuksnesīgu bezcerību bez asarām un nožēlas. Jā, viņā kaut kas ir neglābjami izkaltis.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Maska nokrīt, viņa smaida:</i></div><div style="text-align: justify;"><i>-Es nepavisam neesmu bēdīga. Es bieži brīnos pati par sevi, bet kāpēc lai es bēdātos? Savulaik es spēju padoties diezgan skaistām kaislībām. Es kaislīgi ienīdu savu māti. Turpretī tevi, - viņa izaicinoši saka, - tevi es kaislīgi mīlēju.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Viņa gaida, ko es sacīšu. Es klusēju.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>-Tas viss, protams, ir beidzies.</i></div><div style="text-align: justify;"><i>-Kā tu to vari zināt?</i></div><div style="text-align: justify;"><i>-Es zinu. Es zinu, ka nekad nesastapšu neko un nevienu, kas man iedvestu kaislību. Tu zini - lai sāktu kādu mīlēt, ir jābūt uzņēmīgam. Ir vajadzīga enerģija, augstsirdība, aklums... Pašā sākumā ir pat brīdis, kad vajag pārlēkt pari bezdibenim: ja cilvēks domā, viņš nesper ne soli. Es zinu, ka es vairs nekad nelēkšu.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/139.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i>Mums visiem galvenais bija melns caurums tieši priekšā un tā dziļumā - cilvēki, kurus neredzējām; no tā tiešām radās pilntiesības brīža nojausma. Bet, zini, viņi nedzīvoja tur iekšā, mēs slīdējām viņiem garām. Un vai tu domā, ka mēs, aktieri, dzīvojam tur iekšā? Galu galā pilntiesības brīža nebija nekur, nedz rampas vienā, nedz otrā pusē. Tas neeksistēja; un tomēr visi par to domāja.</i></div><div style="text-align: justify;"><b>/146.lpp/</b></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i> </div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-19860095774267784902011-01-15T23:49:00.006+02:002012-08-22T17:12:28.847+03:00kā lietus sita viņus abus<div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
<div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Ārā lija. Varbūt tas ir par maigu teikts. Vēroju, kā lietus sitas pret logu. Tā bija tikpat kā vardarbība, un es tajā visā nolūkojos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Runājot par to, acis mazliet sūrst. Kafijas tasīte jau atkal ir pustukša. Cik šodien to jau bijis? Pēc piektās man viss sajucis. Galu galā šī ir tikai viena no daudzajām, un būs vēl citas, kas pildīs manu palēnām trūdošo kuņģi. Ar pirkstgaliem pārskrēju pleciem. Jutu nepārvaramu vēlmi nokasīt ādu un atbrīvot sevi. Tā ir tikai vēl viena maska manai sejai. Mana īstenā būtība ir zem kosmētikas, aiz ādas, aiz jebkā, ko garāmgājēji redz. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Saspiedu dūri tik cieši, ka nagi iespiedās plaukstā, atstājot sārtus nospiedumus. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Pacēlu tasi un iedzēru remdeno cigoriņu maisījumu. Tai vienmēr ir jūtama piegarša šajā pilsētas rajonā. Droši vien vainojams ūdens. Kad grasījos piebeigt pēdējo malku, pieskrēja apkalpotāja un papildināja krūzē esošo šķidrumu ar tikko vārītu, kūpošu kafijas imitāciju. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Mmm,” es noburkšķēju, un viņa aizsteidzās prom, pieņemot manu „paldies”. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Jā, tā ir mana valoda. Citiem tā izpaužas rozā un ar pušķiem, citi nespēj izteikt neko citu kā tikai lamuvārdu straumi, kurai pastarpām jaušamas atsevišķas frāzes, kas atklāj patieso vēstījumu. Tā ir kā kodu lasīšana no citu lūpām. Nav ne jausmas, kurš muļķis teica, ka valodas, lūk, izmirstot. Ja man būtu teikšana, es visiem paziņotu, ka ik dienas ikviens nēsā ne tikai savu masku, bet arī valodu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Protams, bet, protams, es varu maldīties! Varbūt tikai manas ausīs viss ir skanējis atšķirīgi. Varbūt ikviens cilvēks to vien dara kā atkārtojas. Varbūt es maldos, un ik reize, kad man ielej kafiju, stāsta to pašu, ko iepriekš, - bez citas domas vai noskaņas. Ja tā ir, tad mēs esam vēl jo bezjēdzīgāki. Tad dzīve iznāk kā kinolente, kas tikai tin uz riņķi. Ja tā ir taisnība, tad es esmu visi, es daru visu, un tai pašā laikā visi iemieso mani. Cik garlaicīgi! Cik nomācoši! <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tā nav mana patiesība. Katrs izvēlas savu atbildi, un manējā nekādi nevar sakrist ar visa novienādošanu. Es nevienam nenovēlētu dzīvot mani. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Ielēju dzērienu savā rīklē jūtot, kā siltais šķidrums lēnām plūst lejup. Aizvēru ciet plakstiņus un sakodu zobus. Manas rokas atkrita uz sēdekļa atzveltnes. Es centos nepazaudēt kontroli un noturēt augumu līdzsvarā. Par daudz kofeīna plūda manā augumā. Tas šobrīd cīnījās ar sekām, kas izpaudās kā viegls nelabums, roku trīcēšana un kaitinoša džinkstoņa galvā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Atveru plakstiņus brīdī, kad apkalpotāja grasījās liet krūzē melno šķidrumu. Pacēlu trīcošo roku, aizsedzot tases augšmalu, bet oficiante savā neveiklībā, lūkojoties uz drebošajiem pirkstiem, nenoreaģēja uz manu mēmo „nē” un lēja. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tas notika ātri. Es sāpēs atrāvu roku un neapmierināti ievaidējos, kamēr viņa ar plaukstu aizsedza muti, sejai sākumā nobālot un tad piesarkstot. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Ļaujiet man...” viņa aši nolika kafijas trauku un sniedzās pēc manas apdedzinātās plaukstas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es to paslēpu aiz muguras un pirmoreiz šovakar pavēru muti: „Lieciet mani mierā! Ejiet prom!”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Iespējams, mans uzsauciens bija pārāk agresīvs, bet viņa paklausīja un, viegli paklanīdamās, aizsteidzās virtuves virzienā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es pacēlu sūrstošo roku un lūkojos nelielajās čūlās uz ādas. Pieliku plaukstu klāt vēsajam logam. Tagad stiklu no abām pusēm skāra sāpes. Ārienes sadragāto pilienu atsišanās pret realitāti un manas rokas mēmie kliedzieni pēc glābiņa. Āda kļuva arvien sārtāka. Neatlaidu skatienu no tās. Kā gan var atteikties no iespējas redzēt, kā sāpes milst? Varbūt var iemācīties kādu patiesību un rast mieru.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Ko tu dari?” zema, samtaina balss mani uzrunāja. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es pagriezu seju un ieraudzīju viņu. Nodomāju, ka nekas viņā nav mainījies. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Atrāvu roku no loga un noliku sev aiz muguras. Jutu, kā sūrstēšana pieņemas spēkā. Sakodu zobus un lūkojos uz viņa slapjo mēteli. Tas bija pielipis pie viņa ādas, un ūdens pilēja uz grīdas. Viņš atpogāja to un nosēdās man iepretim. Es lūkojos viņa rimtajās kustībās un gaidīju, kad viņš kaut ko bildīs. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Nolicis mēteli sev blakus, viņš ieskatījās pulkstenī un uzreiz pēc tam pavērās ārā pa logu. Joprojām lija. Pat neskatoties, es dzirdēju lietus lāšu sāpju kliedzienus. Šobrīd es koncentrējos uz viņu. Jutu, kā ikviena šūniņa iekšienē interesējās par turpinājumu, un tas pat nebija svarīgi, ka daļa manis ir īgna un vēlas viņu padzīt, bet otra puse ziņkārīgi lūkojas un gaida. Visticamāk šobrīd mana mīmika ir diezgan kurioza pieņemot, ka izskatos pēc īgnas, sāpju pārņemtas un tai pašā laikā arī ļoti ziņkārīgas sievietes. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">It kā konstatēdams slapjos laikapstākļus, viņš nopūtās un pagriezās pret apkalpotāju, kas jau kādu laiku turējās atstatus. Viņš pacēla gaisā divus pirkstus, signalizēdams tramīgajai sievietei. Viņa uzmanīgi tuvojās galdiņam. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Nepacietībā ar kreiso roku izbraucu cauri matiem un pievērsos skatam aiz loga. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Ko jūs vēlētos?” apkalpotājas balss gandrīz saplūda ar radio mūziku, kas skanēja fonā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Divas tases kafijas,” viņš laipni atbildēja. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Jūs dzersiet abas?” viņa izbrīnīta vaicāja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es nosmīnēju un pagriezu galvu, lūkodamās sievietes apmulsušajā sejas izteiksmē. Kāpēc vajadzīgs elementāras lietas sarežģīt? Cilvēki strādā apkalpošanas sfērā, lai pildītu pienākumus, nevis lai pārprasītu vai apšaubītu pavēles. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Vai tas nav saprotams, ka viena būs man?” ērcīgā balsī uzrunāju apkalpotāju, kas tikko manāmi pamāja ar galvu un aizsteidzās pakaļ divām krūzītēm. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Viņš beidzot uzlūkoja mani, es to jutu, bet mans skatiens joprojām sekoja oficiantei. Viņa atgriezās, noliekot mums iepretim divas kafijas tasītes. Garaiņi cēlās augšup, un es uzliku kreiso roku virs tiem, lai sajustu siltumu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Oficiante aiztipināja prom. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Kā redzu, nekas daudz nav mainījies,” viņš teica, joprojām caururbdams mani ar savu skatienu, it kā censtos kaut ko atrast manā mīmikā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Tā varētu teikt,” es bildu, viegli pasmaidīdama.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Kad tu atgriezīsies?” viņš prasīja, „Mums tevis trūkst.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Vai vari, lūdzu, iztikt bez meliem?” es teicu, beidzot uzlūkodama viņu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Ūdens lēnām pilēja no tumšajiem matu galiem uz galda. Dažas šķipsnas bija pielipušas klāt viņa sejai, kas bija bāla. Lūpas bija viegli pavērtas, it kā grasoties kaut ko teikt, bet viss, ko tās vēstīja, bija sastingums. Kā vienmēr. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es ar joprojām trīsošām rokām pacēlu tasi pie lūpām un iedzēru malku cigoriņu viruma. Kafija brīžam tecēja uz galda, jo nespēju rimti turēt glāzi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Tā ir taisnība,” viņš teica, bažīgi lūkodamies uz maniem pirkstiem, „un parādi savu apdegušo roku, lūdzu!” <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Viņš nolika savas rokas uz galda gaidot, kad viņa plaukstās ielikšu savējo. To iedomājoties, mani pārņēma nelabums, un es drudžaini piecēlos kājās, izlejot no mūsu krūzēm vēl krietnu daudzumu ūdeņainās kafijas. Tā darot, es atspiedu sūrstošo roku pret ādas krēslu. Aši atrāvu un novietoju to pie krūtīm. Beidzot mani aizsniedza gan reibonis, gan sāpes. Viss atkal ir kļuvis īsts. Grasījos doties uz tualeti, bet viss sagriezās. Mūzika un oficiantes soļu troksnis pazuda. Ar sūrstošo roku atspiedos pret krēsla atzveltni, uzreiz sajūtot, kā tajā iedzeļ desmitiem bišu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es sāpēs saviebos. Ievilku dziļu elpu un apņēmīgi soļoju tualetes virzienā. Mana gaita atgādināja dzērušu cilvēku. Pacēlu acis un redzēju oficianti, kas atkāpās. Viņas seja pauda gan bailes, gan bažas vienlaicīgi. Tā ir visdīvainākā kombinācija, kādu jebkad esmu redzējusi cilvēku vaibstos. Bailes no personas, kas tai pašā laikā mijas ar uztraukumu par attiecīgo cilvēku. Ak, jā, tā ir dīvaina kombinācija, nodomāju un uzsmaidīju sāpošajai rokai.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Jau gatavojos iebrāzties tualetē, kad mani no mugurpuses satvēra spēcīgs roku pāris. Es atslābu un padevos. Tās mani noturēja, un es jutos droši. Mani plaksti aizvērās. Tie bija kļuvuši tik smagi, ka pat ar lielām pūlēm es nevarētu atvērt acis. Man vairs nevajadzēja glābt pašai sevi. Tagad es varu mazliet atpūsties un vienkārši būt, lai ko arī tas nozīmētu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Klusums. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Sajutu slapjus triepienus uz ādas. Kāds apgleznoja mani ar maziem, aukstiem pieskārieniem. Tie bija ritmiski. Es sajutu svaigumu, kas apņēma augumu, un pat zosādu, kas atkal atgādināja par sevi. Man sala, un es degu – sūrstēšana atgriezās. Es jutos kā ik dienas, tikai mazliet labāk, jo likās, ka esmu drošībā. Mani jutekļi atkal saspringa, un es nemierīgi atvēru acis. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Debesis. Es vēros tumsā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Sajutu, kā sažņaudzas viduklis. Es pacēlos gaisā un atkal nokļuvu gaismā, kafejnīcas telpās. Sajutu ceptu kartupeļu un kafijas aromātu. Pirmoreiz ievēroju griestu lampas – tām izrādās ir sarkans abažūrs. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Viņš mani novietoja sēdus krēslā un apsēdās blakus, ātri paķerdams manu apdegušo roku, ja nu es atkal sāku izvairīties. Man tas vairs nebija ne prātā. Šobrīd es centos nofokusēt skatienu. Ļāvu viņam rīkoties. Es esmu tā, kas ir uzvedusies muļķīgi, cenšoties pierādīt kaut ko, kas, protams, jau sen ir izkritis no prāta. Ko es vēlējos ar to pateikt? <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Viņš klusēja un aplūkoja manu sarkano, čūlu noklāto plaukstu. Tumšie mati krita pār seju. Viņa rokas pieskārās apdegumam tik maigi un uzmanīgi, ka es brīžam jutos tā, it kā plauksta kuru katru brīdi varētu sākt kutēt. Oficiante atnesa pirmās palīdzības komplektu, ko viņš acumirklī atvēra un sameklēja nepieciešamo, protams, neaizmirstot pateikties par palīdzību. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es novērsos, skatoties ārā pa logu. Sakniebu lūpas, gribēdama tajās iekost, lai sāpes izzustu. Aizvēru acis, cenšoties novērst traģēdiju. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Tā, darīts...” viņš noteica. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mana roka joprojām atradās viņa plaukstās. Tā vairs nesūrstēja. Jutu atsvaidzinošu vēsumu, kas veldzēja apdegušos locekļus. Tāpat samanīju arī asaru, kas dedzināja vaigu, lēnām slīdot lejup. Viņš nekustējās, bet es ietiepīgi vēros ārā pa logu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Tu atkal izdzēri par daudz kafijas... Tu taču zini, ka tev asinsspiediens jau tāpat ir paaugstināts,” viņš klusām bilda.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Protams, es zinu,” atbildēju. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Lietus aiz loga skuma. Viņš uzmanīgi pacēla manu roku un novietoja to uz krēsla. Dzirdēju auduma žvīkstēšanu. Ar acs kaktiņu redzēju, kā viņš paņēma jaku un vilka to mugurā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Strauji pagriezu seju pret viņu un teicu: „Tu jau dodies prom?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Tu liki manīt, ka nav jēgas palikt,” viņš atbildēja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mēs skatījāmies viens uz otru un viens otrā, un klusējām. Sastingums bija nospiedošs. Tā ir kā elle, kas pacelta jaunā līmenī un elpo mūsu gaisu. Viņš nometa uz galda naudu oficiantei, joprojām skatīdamies uz mani. Monētu troksnis atbalsojās kafejnīcā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Viņš novērsās, skatoties uz izejas durvīm. Kādu brīdi man zināmais augums stingi stāvēja, veroties tajās, kamēr es uzlūkoju pirkstgalus, kas tikko nometa naudu uz galda. Tie atbalstījās pret vēso letes virsmu. Es ievilku aprautu elpu manīdama, kā tie atsvabinās un pazūd manam skatam. Durvis aizcirtās. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Vēros ārā pa logu un ieraudzīju viņu aizejam. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Atļāvu augumam atslābt. Mana galva nogūlās uz galdiņa ar skatu pret logu. Lietus lija aumaļām. Konstatēju, ka mani vaigi ir ļoti sakarsuši. Šķiet, ir laiks doties mājup. Paņēmu vienu no monētām, kas mētājās uz galda, un ieliku to sev kabatā, atstādama uz galda papīra naudu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">15. 01. 2011.<o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mint.<o:p></o:p></span></b></div></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-47783138501223590552010-12-01T19:10:00.001+02:002010-12-01T19:14:57.223+02:00citi<div style="text-align: center;"><i><u><b>Šajos ir maza doma, kas man patīk. Vai arī tie šķiet pietiekami jauki, lai izlasītu.</b></u></i></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg3pBKi-8muUShzCUj6brT8Kb4BE0OWlRnoctW_omaLJ-O7pcIxW-ueLo1dFg3_YlHTRjHyLdce63g_A9GS2zHzIGZCDyIjxqsH0_FZxOgy4lEGc2E6S6bbP3mkFCjYR12tH9AajBECz0U0/s1600/1283376450374091.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="212" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg3pBKi-8muUShzCUj6brT8Kb4BE0OWlRnoctW_omaLJ-O7pcIxW-ueLo1dFg3_YlHTRjHyLdce63g_A9GS2zHzIGZCDyIjxqsH0_FZxOgy4lEGc2E6S6bbP3mkFCjYR12tH9AajBECz0U0/s400/1283376450374091.png" width="400" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghur6JceRYZKOPKKBmtbjdTonSYiYEbNtfeAK4hCg_AImxUS6xjT-difg5kI6k-o9StlNowb5woHw5G20q_bkuW6kNrkr_RWlE2dMflt1eyurQLgYOx6QzF33NJC4ahzfp1TuPbhJkZ47a/s1600/1285163951912379.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="460" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghur6JceRYZKOPKKBmtbjdTonSYiYEbNtfeAK4hCg_AImxUS6xjT-difg5kI6k-o9StlNowb5woHw5G20q_bkuW6kNrkr_RWlE2dMflt1eyurQLgYOx6QzF33NJC4ahzfp1TuPbhJkZ47a/s640/1285163951912379.png" width="640" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhMNfuLmXdk5kWjwlJsN1t-3NFuivYnCRJ-2dvX88fzPu0gvFTTaGZ3hU7NrVrssxYvlYIGC0Sbo3IhwHJq-4QoMpJwylZYf1rqSq62vFIHbjQWd-xaFA_FPb-TCk1iY6MjQkhP0RXIYRaV/s1600/1287465599778478.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="310" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhMNfuLmXdk5kWjwlJsN1t-3NFuivYnCRJ-2dvX88fzPu0gvFTTaGZ3hU7NrVrssxYvlYIGC0Sbo3IhwHJq-4QoMpJwylZYf1rqSq62vFIHbjQWd-xaFA_FPb-TCk1iY6MjQkhP0RXIYRaV/s400/1287465599778478.png" width="400" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiRoMBFL9uPjORpGQZUqHMYw_i_2ffxx0Vuc1TIEMda8Yp5oJP_srorexak7JgMS9KA9pd_ITr1L-Z56D2tcU3Ryteqvy8gCtfqvKyl4KO7KGayAd-3Iuo3cInihP8kMwXIXpyFbwxvbt7f/s1600/1288001199438498.jpeg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="400" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiRoMBFL9uPjORpGQZUqHMYw_i_2ffxx0Vuc1TIEMda8Yp5oJP_srorexak7JgMS9KA9pd_ITr1L-Z56D2tcU3Ryteqvy8gCtfqvKyl4KO7KGayAd-3Iuo3cInihP8kMwXIXpyFbwxvbt7f/s400/1288001199438498.jpeg" width="400" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4BJy2UPl1XCja250oFvtoq0e86iKP0I-Q_YC6HczsnZzoqUCNfvtEbSX_hPRqtyhbwbofxMS-xHky1KOQrlckZoDtq879GBucbigTOSP5I9p0TtPwu-ekqDuFZfBcKsd7WLv_u7QhOKQO/s1600/1290295474681219.jpeg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="230" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4BJy2UPl1XCja250oFvtoq0e86iKP0I-Q_YC6HczsnZzoqUCNfvtEbSX_hPRqtyhbwbofxMS-xHky1KOQrlckZoDtq879GBucbigTOSP5I9p0TtPwu-ekqDuFZfBcKsd7WLv_u7QhOKQO/s640/1290295474681219.jpeg" width="640" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWn9AT7Et7alPjmKIZL2taB77MHUKSH6FkHcw2GdCdj-NqV2k2h1zXCCxaZdxGiYQ2PPkdOsukyH8dWL5BBnEGmMq5kIVNjG8i5rVnSeiq_MTM-fh2PlXbUJEcgVdYytP08eblhQ-VNMEX/s1600/1290325925807179.jpeg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="261" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWn9AT7Et7alPjmKIZL2taB77MHUKSH6FkHcw2GdCdj-NqV2k2h1zXCCxaZdxGiYQ2PPkdOsukyH8dWL5BBnEGmMq5kIVNjG8i5rVnSeiq_MTM-fh2PlXbUJEcgVdYytP08eblhQ-VNMEX/s400/1290325925807179.jpeg" width="400" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><br />
</div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-22596305734808087452010-11-21T02:22:00.007+02:002010-11-21T16:41:28.740+02:00Pelnu sirds<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Albēra Kamī „Mēris” ir mans sabiedrotais šodien. Atvēru grāmatu, sajūtot tās veclaicīgo aromātu, kas parasti iesūcas lapās. Ārā ir draņķīgs laiks. Apsēdos krēslā ar skatu pret sienu, ieslēdzu galda lampu un pievērsos nodaļai, kas vēsta par to, kā žurkas cita pēc citas līda ārā no dzīvojamo ēku tumšākajiem stūriem un atstiepa galus koridoros, kur cilvēki tās drīz vien atrada. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tu pienāci man klāt un klusēdama nolūkojies, ko daru. Tad jutu, kā tavs siltais augums apsēžas uz atzveltnes un paliecas uz priekšu, cenšoties salasīt tekstu atvērumā. Sakniebu lūpas, nepacietībā gaidīdams, kad varēšu turpināt lasīt par lēno nāvi, kas piemeklēja cilvēkus. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tu atvēri matus, un es sajutu šampūnu, ar ko no rīta tos mazgāji. Aromāts kairināja manas maņas, un es pacēlu galvu, lai ar pirkstgaliem izbrauktu tiem cauri. Tu viegli pasmaidīji, kamēr es prātoju, kādēļ nepieciešams visu dienu tos turēt cieši sažņaugtus ar matu gumiju. Tā tomēr ir tava izvēle. Es tev atbildēju ar viltīgu smaidu redzēdams, kā tavās acīs mirguļo uguntiņas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tu pieglaudies man klāt. Iekšēji svārstījos par to, kā rīkoties tālāk, līdz, pagaidījis īsu brīdi, es piecēlos kājās un devos uz blakus istabu, atstādams grāmatu atvērtu uz galda. Tu biji mana. Paņēmu uz galda esošo karafi un ielēju sev glāzē viskiju. Tas slīdēja lejup pa rīkli, patīkami dedzinādams to. Es vēroju šķidro konsistenci atstājam pēdas uz stikla sieniņas, kamēr tu nostājies man pretim, pazūdot pie kājām. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Kamēr tu atradies lejā, es prātoju par grāmatas turpinājumu. Tā nebija pirmā mana lasīšanas reize. Mani allaž fascinēja iedzīvotāju naivums, kas parādījās jau pašā sākumā. Tie visi kā viens nespēja ticēt ļauniem scenārijiem, ikkatrs savā galvā domāja, ka ar viņiem nekas tik slikts nekad nespētu atgadīties. Lai beidzot attaptos postā, bija nepieciešama žurku izmiršana, desmitiem cilvēku nāve un izolēta pilsēta. Diez, kādēļ cilvēki nekad nespēj palūkoties tālāk par to, kas atrodas deguna galā? Oi, nē, te pat nevar runāt par redzēšanu, jo aklums ir tieši tas, kas pavada viņu ikkatru kustību, lai arī cik acīmredzama būtu gaidāmā postaža. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Manas emocijas kļuva sakāpinātākas, un es noriju vēl vienu malku viskija. Tavi mati plīvoja tik bezrūpīgi, ka vēlējos tajos ieķerties, lai savaldītu to brīvo lidojumu. Es nospiedu tevi zemāk, dziļāk, jūtot kā fizisku, tā morālu apmierinājumu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Manas domas aizsviedās pie ikdienas, kas jau sen smaržoja pēc bibliotēkas. Man vajadzēja to izsviest no sevis, izlaist ļaunumu, atbrīvoties no tā. Nekavēdams sevi, es to patriecu no sava ķermeņa, sajūsmā ievaidoties. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tu zināji manu prieku, arī tu to juti.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mēs atradāmies viens iepretim otram. Tā bieži vien stāv daudz cilvēku. Tie klusēdami lūkojas cits cita acīs daudz par ilgu, jo cenšas izgrauzties cauri otra ādai un iekļūt iekšā. Tā, it kā tur kaut kas vairāk par nierēm vai aknām ir atrodams. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tu joprojām tici, ka aiz vēnām un muskuļiem ir kaut kas vēl. Tu apgalvo, ka iekšā sirdī ir ne tikai divi priekškambari un divi kambari, bet arī dvēsele. Es tev rādīju anatomijas grāmatas, citu pēc citas, pierādot pretējo. Mēs esam fizikāli ķermeņi un nekas vairāk. Viss pārējais ir iedomas un muļķības.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tu biji aptraipīta ar manu ledaino uguni, jo ļāvies tam. Tu pakļāvies man, kamēr es uz tavas sirds dzēsu cigarešu izsmēķus lūkodamies, kā tie palēnām izēd caurumus. Tu teici, ka tur, starp kambariem un priekškambariem, ir vēl kaut kas, un es esmu gatavs apēst visu tavu sirdi, lai pierādītu, ka nekā tur nav. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es viegli pasmaidīju un redzēju, kā uguntiņas sprēgā tavās acīs, kamēr lūpas nekustīgi sažmiegtas joprojām tur pilnu muti ar vienu no maniem izsmēķiem. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es prātoju par to, cik daudz žurku, cilvēku un pilsētu būs jāiznīcina tavā sirdī, lai tu beidzot apjaustu, ka viss, kas mūs saista, ir mana fascinēšanās par to, cik ilgi tu spēsi izlikties nemanām manu mēri. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es noriju vēl vienu malku viskija, kamēr tu, joprojām atrodoties iepretim, – malku manis.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-spacerun: yes;"> </span><span style="mso-spacerun: yes;"> </span><o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mint.<o:p></o:p></span></b></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">21.11.2010.<o:p></o:p></span></div></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-30995568936509907242010-11-04T22:16:00.002+02:002010-11-05T01:49:17.268+02:00Cita perspektīva<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Rudens bija krāsojis lapas oranžas. Tās apsūbējušā vara tonī veica savu lēno brīvo kritienu pretim zemei, kur uzreiz pielipa klāt mitrajam asfaltam. Debesis bija pelnu pelēkas un, ieelpojot gaisu, šķita, ka plaušās tiek ievilkts ne tikai gaiss, bet arī ūdens. Viss šķita miglā un lietus pilieniņos klāts, kaut nevarētu apgalvot, ka ārā sijātu. Tas bija mitrums, kas piekļāvās cilvēku augumiem, un vēsums, kas neviļus mudināja ikvienu dzīvu radību drebināties.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Nevarētu teikt, ka diena bija nepatīkama. Tai piemita savs šarms. Par spīti neestētiskajiem laikapstākļiem, tieši šāds rudens ir rudens, un tas mainīja attieksmi pret šo dienu. Šis gadalaiks ir piesātināts ar pārmaiņām un emocijām, un tās vienkopus paslēpjas aiz pelēkuma maskas, liedzot parastam garāmgājējam manīt savu skaistumu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Riteņbraucēji, savilkuši šalles līdz pussejai, drāzās pa slapjajām ieliņām cauri vēl neizžuvušām peļķītēm. Garāmgājēji ievilka rokas dziļāk azotēs un ašā solī devās kur nu kuram vajadzēja, lai ātrāk sasniegtu galamērķi un nonāktu siltumā. Veselīgais sārtums vaigos norādīja uz vēja nerātnajiem darbiem agrajā rīta stundā. Bija nedz gaišs, nedz tumšs – ielās valdīja mijkrēslis – un tas pasauli krāsoja pelēkos, zilganos un brūnganos toņos. Nevarēja noteikt atsevišķas detaļas, bet tikai izteiksmīgākās cilvēka daļas – kā pirmo melnbalto kinolenšu uzņēmumos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene sēdēja autobusa pieturā uz mitra sola pašas maliņas. Viņa ir ģērbusies melnā un nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem. Seja pustumsā šķita pelēcīga un neveselīga. Mati vējā plīvoja visapkārt, un pat cepure nevarēja aizturēt to savelšanos pinkuļos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņai blakus stāvēja puisis, kurš arī bija uzvilcis tumšu mēteli, un pār to karājās plecu soma. Viņš, vienu roku atbalstījis pret sola atzveltni, lūkojās meitenē. Arī puiša seja šķita slimīga un bāla.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Abu jauniešu mīmika bija nenosakāma. Viņi kustējās pēc iespējas mazāk, lai saglabātu siltumu un neļautu vējam iezagties aiz apkakles vai kur citur. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisis pieliecās klāt meitenei tik tuvu, ka viņa sajuta silto elpu pie auss, kad viņš tai čukstēja: „Es tevi mīlu.”</span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">To sakot, viņš bija aizvēris acis. Piepešā siltuma dēļ meitenei pārskrēja drebuļi. Viņa savilka piedurknes, cenšoties sasildīties. Kad puisis bija izteicis frāzi un liecās prom, viņa aizvēra acis uz kādu brīdi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisis manīja meitenes slēgtos plakstiņus un pēc brīža piebilda: „Ļoti.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene atvēra acis un uzlūkoja viņu, sāji pasmaidot. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Kas noticis?” viņš nemierīgi prasīja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Es domāju,” viņa rimti atbildēja, skatoties uz priekšu, tukšumā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Lapas šalca un krita kā sniegs. Pieturā palēnām parādījās cilvēki, kas gaidīja autobusu. Abi klusēja, līdz viņš neizturēja un pagriezās ar muguru pret meiteni un aizgāja pāris soļus nostāk. Viņa redzēja tikai puiša saspringušo muguru, izspūrušos, tumšos matus un mēteļa apakšmalu, kas dejoja vējā. Meitene klusi nopūtās un iekrampējās savas jakas iekškabatās.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņš lūkojās tālumā un redzēja rudeni. Puisis aplūkoja tā nianses un piesātināto pelēkumu, kas brīžam šķita tik krāšņs, ka dedzināja acis. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Neizturējusi klusumu, meitene turpināja, uzrunājot melnā mēteļa jautro apakšmalu: „Par mīlestību un to, ko nozīmē mīlēt.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Šķita, ka vārdi nāca pār lūpām ar lielu piespiešanos. Meitenes balss likās pārgurusi - it kā viņa tik tikko būtu skrējusi maratonu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puiša mati lidinājās vējā. Meitene nodomāja, ka tie patīkami kontrastē ar debess toni. Viņš pagriezās pret sēdošo meiteni un pienāca tai klāt.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kaut arī meitenes atbilde nebija svarīga, jo katrs mīlestību uztver citādi, puisim vajadzēja zināt, kā to uztver viņa.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Kas ir mīlestība?” viņš, neatpazīstot savu balsi, vaicāja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene juta dīvainu satraukumu pakrūtē, galva mazliet reiba, un viņai sāka šķist, ka varbūt ir slima. Tādas izjūtas parasti pārņem tad, kad ir liela temperatūra, jo allaž šķiet, ka visa pasaule ir kļuvusi neīsta un ka pēkšņi esi savdabīgā bezsvara stāvoklī.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Ja tu mīli tā... pa īstam, līdz galam, pilnīgi... tā ir visaptveroša, milzīga un ietekmīga. Tā ir skaista un nebeidzama, daudz varenāka par mums abiem kopā, jo tā mūs maina un veido,” viņa izdvesa.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisis ieurbās viņas acīs, kas šobrīd uzlūkoja viņa mēteļa pogas. Kādu brīdi abi klusēja, un viņa ar pirkstu galiem vilka neredzamus riņķus un līnijas uz puiša mēteļa.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Un ko nozīmē mīlēt?” viņš beidzot pavaicāja, norijot kamolu mutē. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Mīlestība ne vienmēr mūs veido skaistākus un labākus. Viss atkarīgs no tā, cik stipri mēs mīlam. Dažkārt tā var būt kā sēcošs briesmonis, kas draud apēst tevi visu un neatstāt vairs itin neko. Tā ir viltīga, jo ir jāspēj atrast pareizo daudzumu. Ja mēs mīlam par maz, tad ciešam no tās trūkuma, ja mīlam par daudz, tad mēs nogrimstam jūtās un pazūdam.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Pieturā apstājas autobuss, kas laipni uzņēma visus pasažierus. Tas, klusi rūcot, atstāja pieturā tikai divus cilvēkus, kas stāvēja stingi, joprojām cenšoties saglabāt siltumu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Ar to es gribu teikt, ka... es nevaru būt ar tevi kopā, jo mīlu tevi pārāk daudz,” viņa pateica, uzsvērdama ikvienu vārdu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene beidzot pacēla acis un ielūkojās puiša sejā. Viņa sakoda zobus un atkal ielika rokas kabatās, lai ar tām iekrampētos sev sānos. Meitene priecājās, ka tikai tagad pavērās mīļās sejas vaibstos, jo iekšēji nebija pārliecības, vai viņa izturētu tos redzēt vēl vairāk.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisis skatījās meitenes bālajā sejas izteiksmē un platajās acīs, kas beidzot bija pievērsušās viņam. Ikviena kustība varēja nozīmēt sevis nodošanu, tādēļ viņš vienkārši izmeta jautājumu, kas izklausījās tik ikdienišķs, kā, piemēram, lūgums, lai kāds pasniedz sviesta nazi pie brokastu galda. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Nu skaidrs. Mēs šķiramies,” viņš izmeta.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puiša izteikuma forma un vienaldzīgā izteiksme viņai iedzēla, kaut meitene apzinājās, ka tam ir jāļauj būt un ka viņai jāatrod elpa ārpus apburtā loka, kas saistījās tikai ar viņu. Meitene ievilka aprautu elpu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Ideja vien nekad nebūt blakus siltajam augumam, kas šobrīd sēdēja puisim pretim, šķita neiespējama. Meitene joprojām skatījās uz viņu, un pazīstamās acis šķita pārlieku... viņam pienācās dzirdēt paskaidrojumu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Kā tu vari iedomāties mani pamest tādēļ, ka mīli par daudz?” puisis rāmi jautāja, „Es tomēr vēlos izprast.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Viņš pacēla acis augšup, apskatot tuvējo koku aprises un kailo zaru skeletus. Puisis vēlējās atdot tiem lapas. Pacelt citu pēc citas un kaut vai ar līmi ielikt tās savā vietā. Viņš juta meitenes skatienu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisis joprojām izskatījās mierīgs.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Tu mani mīli?” viņa tramīgi vaicāja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņš nekavējoties, ievelkot elpu, teica: „Jā.” <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisim šķita, ka ārā vairs nav tik drēgns kā iepriekš.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Es tevi arī mīlu,” viņa noteica, „bet jūtas, kas man ir pret tevi, ir daudz stiprākas par mani pašu. Esot kopā, viss, ko zinu, ir spēcīgas emocijas, kas pārņem manu augumu un būtību, un es pazaudēju pati sevi. Ja tu mani mīli, tad sapratīsi, ka tev jāļauj man doties tālāk. Kā tu vari mīlēt mani, ja manas personības vairs nav?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Puisis pārsteigts skatījās meitenē.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņš viegli pavēra lūpas, bet drīz pēc tam tas sakoda kopā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Viss, kas mēs esam, ir tas, ko mēs mīlam. Ja tā ir, tad tu mīli vairs neeksistējošu mani, jo es mīlu tevi,” viņa vārgi teica, „Tas ir iemesls, kādēļ man jāatkāpjas. Es esmu par vāju šīm jūtām un nevēlos, lai tu mīlētu cilvēku, kura personība vairs nav atrodama.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņi lūkojās viens otrā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Ja tu mani mīli, tu ļausi man sevi atrast,” viņa gurdeni teica. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene cēlās kājās, tādējādi vēl pēdējo reizi cieši piekļaujoties klāt puisim. Smarža, siltums un tikko jaušama viņa kustība bija sajūtama. Viņas mati aizklāja seju. Puisis pacēla rokas un ar pirkstu galiem notrauca tos no meitenes sejas.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņi nekustējās.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV">04.11.2010.<o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV">Mint.<o:p></o:p></span></b></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV"><br />
</span></b></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: 0.5in;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: 0.5in;"><span lang="LV"><i>Man jau šķiet, ka turpinājums varētu būt... tur ir ļoti daudz iespēju. Kā pozitīvas, tā negatīvas. Galvenā jau ideja un šis sīkais moments. (:</i></span></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com4tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-36906906031346347722010-10-26T02:53:00.000+03:002010-10-26T02:53:23.109+03:00ziema<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Kastaņi man nenesa veiksmi. Tie tikai piepildīja manas kabatas, līdz tās plīsa vai pušu. Rudens mani nesaldēja. Tas tikai aizpildīja manas plaušas un elpoja manas domas. Un es elpoju mirstošas vasaras atliekas. Kad tā būs pagalam, man vairs nebūs, ko elpot. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Trūdēšana jau ir sākusies. Lapas no zaļām tapa oranžas, tad brūnganas un visbeidzot pīšļi vai sētnieku sagrābtas komposta kaudzes. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Un kad dzīvības vairs nebūs, to pārklās ar segu un aizmirsīs. Dezinficēs nevainībā un nežēlībā. Cieņas pēc uzdāvinās baltu dūnu segu, kas saldēs un sildīs manu aizmigušo miesu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">19.10.2010.<o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mint</span></b><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-65240169255507406592010-09-27T01:52:00.001+03:002010-09-27T02:02:39.738+03:00Sniegbaltīte<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Dienas bezmērķīgi klejoja apkārt, meklēdamas savu miera ostu. Tās skrēja manā prātā, pielaikodamas rudeni, ziemu, vasaru, pavasari, bet es redzēju ikvienu nopūtu un nespēju izlemt, kurš gadalaiks ir īstais. Es tā vēlējos nolaisties uz zemes un atcerēties tās smaržu! Mana dzīves trajektorija šobrīd ir paralēla tās virsmai – es nekādi nevaru mainīt virzienu un nolaisties. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Pamodos no modinātāja trokšņa, kuru instinktīvi izslēdzu pirms melodija kļuva vēl skaļāka. Sapnis bija pagaisis no prāta. Kārtīgi samiedzu savas acis, lai spētu pierast pie jauna rīta. Ārā bija gaišs. Ar cerību liecos līdz aizkariem, lai pavērtu tos un uzzinātu, kāda būs diena. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Saulains.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es atcerējos vakardienu un realitātes dzelošo klusumu. Jā, tas mani indēja, un ik reizi, kad vien vēlējos smacējošo vakuumu pārtraukt, es saņēmu smagu atraidījumu, kas mani paralizēja. Tā gremdējošais svars slēpās mēmumā. Ikkatru šādu apjausmas mirkli... Ikkatru nepateiktu vārdu... Ikkatru sekundi jo vairāk es attapos pie idejas, ka viss ir mana ilūzija. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Man vienmēr ir bijusi bagāta iztēle. Kādēļ gan ne šoreiz redzēt citiem neredzamo? Tā taču ir, ka pasaule nevar saskatīt vienas personas prātā eksistējošo! Jā, es noteikti esmu alojusies!<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Piecēlos no gultas un sāku ģērbties. Ieslēdzu mūziku, cenšoties kliedēt sabiezējušās domas un bezgalīgo klusumu. Man neizdevās. Dziesmas lika domām vīties vēl ciešāk un klusumam iestiepties arvien dziļāk bezdibenī. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kāpēc turpināt just ko šādu? Kāpēc paciest ilgstošas mocības? Vai nebūtu vieglāk būt nejūtīgai un tukšai? Man vajag tikt prom. Ik elpa manā pasaulē šķiet nepilnīga. Es gribu atsvabināties, bet man bail, ka nespēšu dzīvot bez šīm iedomām un sapņiem. Es bīstos atstāt tukšumu sevī. Un trulumu, kurš apēd saprāta druskas. Atstājot Tevi, mana ilūzija, es pametu arī sevi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Tu esi mans skaistuma kanons. Mans perfektums. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Paslēdzu mūziku vēl skaļāk, lai justu savu mieru troksnī. Esmu mūzikā, esmu citur, tālu, tālu prom – daudz vairāk ilūzijās kā nāktos. <i style="mso-bidi-font-style: normal;">Tepat.</i><o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Pieceļos un dodos uz virtuvi. Uz galda vientuļi guļ ābolu bļoda. Tās ievainotais sāns uzlūko mani un čukst: „Kur dosies, Sniegbaltīt?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es nogurusi veros bļodā un nodomāju: „Nē, nē, tu esi mani sajaukusi. Man nav prinča.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Plastmasas maisiņš nočaukst vējā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Nē, tas nevarēja būt vējš – telpās tāda nav. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meklēju skaņas avotu. Aplūkoju askētisko virtuvi, kas klusē, kamēr cenšos atrast iemeslu gaisa plūsmu kustībai. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Tā droši vien bija mana nopūta.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Stāvēt uz galda ir savādi. Man bail no augstuma, bet dažas lietas kļūst bezvērtīgas, esot viena soļa attālumā no mūžības. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Bļoda ar āboliem stāvēja man blakus, pie kājām. Es liecos, lai satvertu sārtāko no augļiem, bet kaut kas žņaudza manu kaklu. Izstieptiem pirkstgaliem aizsniedzu to, satverdama medījumu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kāpēc sarkanie āboli allaž ir kārdinošāki? Man itin labi garšoja arī zaļie un skābie. It kā. Aplūkoju augli savās rokās, paredzot tā sulīgumu un garšu. Ābols noteikti ir debešķīgs. To nav grūti uzminēt. Vismaz gadu tāds ir iesprūdis manā kaklā – ne īsti iesākts, ne pabeigts. Kaut kur pa vidu starp jaušamību un realitāti. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Iekodos lūpā un vēroju tā spožumu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Pacēlu ābolu pie savām lūpām un iekodos tajā, sajūtot kumosa sulīgumu sev uz mēles. Baudot tā garšu, es spēru soli uz priekšu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Ābols izkrita man no rokām, atsizdamies pret linoleju. Es nejauši izraisīju zemestrīci, kuras iespaidā augļu bļoda ar skaļu blīkšķi skāra zemi, izsijājot ābolus pa telpu. Tie kā mazas bumbiņas atsitās cits pret citu, meklējot savu vietu uz grīdas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es nedzirdēju, kā tie krita. Apkārt valdīja klusums. Mana pasaule eksistēja dažus centimetrus virs zemes. Tādā trajektorijā es biju: gaisā, ilūzijās, ar kaklā iesprūdušu ābola gabalu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Kurš Tevi žņaudza, ja ne pati, Sniegbaltīt?” stikla bļodas lauskas sāpēs kliedza. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV">27.09.2010.<o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV">Mint.<o:p></o:p></span></b></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com5tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-59450182561077547092010-07-29T03:03:00.001+03:002010-07-29T03:03:06.675+03:00Tiekšanās<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Kaļķis lēnām nogulsnējās uz atmiņām, kuras pašas kā putekļi klāja manas smadzeņu rievas attiecīgos to punktos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Iespējams, tā bija vajadzīgā vardarbības deva, kas man nepieciešama, lai saprastu, ka es novecoju. Kā gan kāds var būt pārliecināts, ka rīt, visiem pamostoties, es nebūšu kļuvusi par pīšļiem, par vakardienas paliekām?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mums visiem gribētos domāt, ka esam bezgalīgi un iestiepjam savas dzīves mūžībā. Ja tā darbotos dabas likumi, tad tā iznīcinātu pati sevi. Tagad iedomājies, ka ikviena dzīvība ir diegs, kurš nostiepts uz priekšu. Iedomājies? Tagad iztēlojies miljoniem un miljardiem diegu, kas novilkti tajā pašā virzienā, un ik brīdi tiem pievienojas citi. Ja tu redzi brīvu telpu, tad esi muļķis. Lai cik liels ari būtu kosmoss, cilvēka prāts noteikti tāds nav. Protams, ja mēs runājam par dabu kā tādu, tad nebūtu jāuztraucas – ja mēs esam šeit, tad mēs eksistējam mūžīgi kādā laika un telpas mirklī. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Un tomēr es un tu gribam būt kaut kas vairāk, mūžīgi tiecamies pēc kaut kā, kas patiesībā ir laime, jo laime ietver visu, ko mēs vēlamies. Cik vienkārši un viltīgi! Protams, cilvēkiem patīk lietas sarežģīt, un, runājot cits ar citu, mēs ik pa laikam izdzirdam šo itin elementāro jautājumu:<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Ko tu vēlies?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Atbilde parasti tiek sarežģīta līdz nelabumam. Dažbrīd man šķiet, ka tas tiek darīts apzināti un ka mums patīk maldīties pašiem sevis izveidotajos tīmekļos. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka tiecamies pēc laimes nevis pēc piecām citām lietām. Jo, paziņojot kaut ko citu, mēs meklējam nepareizajās vietās un atrodam neīstās lietas. Kļūdas un izvēle atteikties no pamatpatiesības mūs attālina no tās kļūšanas par īstenību.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Ja es būtu Laime, es jau sen būtu apvainojusies no tādām atbildēm kā „darbu”, „mīlestību”, „draugus”, „suni”, „naudu”. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Tie visi ir tikai līdzekļi, un tie visi ved pie viena mērķa. Vai tad lielākā daļa patiesību nezina savu mērķi? Tās visas runā par „līdzekļiem”, lai to panāktu, jo mērķim būtu jābūt pašsaprotamam. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Viss, pēc kā cilvēks tiecas, ir laime, un laime ir pilnība, kura nav ilgstoši iegūstama. Pilnība gluži vienkārši ir kaut kas tāds, pēc kā var tiekties, bet nevar iegūt un nevar īsti iedomāties. Tas rada tās veidolu vēl apburošāku. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Ja pilnība būtu iespējama, tad tā vairs nebūtu pilnība, jo tā ir apzināti veidota, lai cilvēkam būtu kaut kas, pēc kā tiekties un kā dēļ augt vēl lielākam, varenākam, gudrākam.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Cilvēks ir radība, kurai allaž jātiecas pēc kaut kā, un tādēļ tika radīts pieradums. Tas notrulina pat visskaistākos izmantotos „līdzekļus”, kas palīdzēja sasniegt laimi. Kad pieradums ir iestājies, cilvēks izjūt trūkumu, vēlmi pēc kaut kā vairāk. Alkas. Alkas, jo pēkšņi pasaule vairs nav tik skaista kā agrāk.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kas mums šajā brīdī, šajos apstākļos, šķistu ideāla, tad, esot tai sabiedrībai, kura visu mūžu pēc tās likumiem dzīvojusi, tā liktos kā norma, kaut kas viduvējs, no kā var augt vēl lielākam.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Lūk, pieradums, ir tas, kas mūs dzen tālāk uz priekšu vai vismaz liek domāt, ka neesam tikuši pat tuvumā saviem mērķiem. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Cilvēce ik gadu, ik dienu uzstāda arvien augstākas prasības un mērķus. Cilvēce tiecas tālāk. Ja sākumā pietika ar uguni, tagad nepietiek ar internetu un klonēšanu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span>Runājot par to, ko patiesībā teicu sākumā, man gribētos bilst, ka mēs visi mirstam. Kopš dienas, kad piedzimām, mēs tuvojāmies arvien vairāk savai nāves stundai, un nav svarīgi, kad tā būs. Svarīgi ir apjaust, ka mēs neesam mūžīgi. Svarīgi ir saprast arī to, ka, iespējams, mēs savās dzīvēs nepaveiksim daudz. Galvenais ir darīt un mēģināt. Galvenais ir kustība uz priekšu un mērķis, un tiekšanās pēc laimes. Neviens taču nav teicis, ka tiekšanās ir sliktāka par mērķa sasniegšanu. Process jebkurā gadījumā ir labāks par stagnāciju.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;"><span style="mso-tab-count: 1;"> </span><span style="mso-spacerun: yes;"> </span><o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mint</span></b><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">.<o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">29.07.2010.<o:p></o:p></span></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-38490456131654364332010-07-26T15:28:00.001+03:002010-07-26T15:28:24.372+03:00absolūtisms<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Kā vientulīga jūra vētras laikā es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Viļņi lokās kā asinskāras mēles gar okera krāsas smiltīm, laizot piekrastes un gatavojoties triecienam, kamēr daži kraukļi, koku zaros sasēdušies, vēro dabas etīdi, gatavi jau pēc dažām minūtēm aizlidot un stāstīt citiem: „Jā, ak, vai, cik postoša vara mūsu krastus apņēmusi! Ak, vai!”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz aizskalos visas smiltis un atklāsies visi noslēpumi zem tām. Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz viss ūdens būs pilns ar smiltīm, un tik ļoti aizpildīts, ka citi varēs nākt šeit dubļu vannas baudīt.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Un kad reiz smiltis aizņems manu jūru, es saukšos par purvu, kas bezrūpīgi izmitinās jebkuru dvēseli, kura vēlēsies nolaisties manos dubļainajos ūdeņos. Es būšu neizvēlīga un aprūpēšu, kā putnus, tā augus, kā dzīvniekus, tā cilvēkus.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Nāciet visi ciemos!” niedres jums uzsauks, un jūs, postošās burvības ietekmēti, soli pēc soļa vedīsiet sevi nāvē. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Es būšu gādīga un iekonservēšu jūs tā, lai vēlāk, kaut pēc 100 gadiem, varat uzlūkot sevi ar smaidu uz lūpām. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Lūk, es tur biju, un purvs bija tik laipns, ka uzcienāja mani ar savām zālēm. Kam vajadzīgs 21. gs. ar visiem izgudrojumiem, kā palikt jauniem, ja visi varām lēkt purvā un palikt mūžam jauni?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Jā, es jums piedāvāju iespēju būt allaž jauniem. Kāpēc nepieņemt tik kārdinošu iespēju? Vai stīvā poza traucē? Es pat piedāvāju neelpot – tas taču ir tik nogurdinoši! Allaž, pat tad, kad negribas neko darīt, ir jāpieņem tik ierastā funkcija ieelpot, izelpot. Un kas gan tur – elpot vai ne -, ja ir iespēja būt mūžam skaistam!<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mana purva nāvējošā apetīte apēda tik daudz pasaules, ka drīz vien tā vēders kļuva pilns, un es izlēmu pārtapt pļavā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Rāmas smilgas un koši zilas rudzu puķes vilināja bites un cilvēkus manos tīmekļos. Vai jau minēju, ka manu pļavu apņem iepriekš apņemto dvēseļu gari, kuri nemierīgi ceļo un kalpo pašas nolūkiem? <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Tad, lūk, es jums stāstu, tie alka atriebības, kuru nevarēja gūt un lūgt no itin neviena, jo es esmu pārāk tāla un neaizskarama. Tie kļuva tik dusmīgi, ka pat karoja manās pļavās un kļuva par bandiniekiem manā spēlē. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">„Šai dzīvei cauri tiks tikai stiprākie un labākie,” teica kāds izspūris jauneklis, kurš bija Darvins vārdā. Tā reiz viņš cīnījās ar čūskām, kuras, balto dvēseļu tumšo garu uzsūtītas, dzēla un vijās ap puiša augumu, gatavībā atcerēties aizvēstures notikumus un iegremdēt puisi nāves purvā – ja reiz iekšā kāpsi, ārā vairs netiksi.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Manas pļavas aizauga, un kautri bērzi slēja savus augumus uz manas zemes, manas dzeltenās, neauglīgās jūras smilts. Visticamāk trūdi palīdzēja tiem augt un kuplot. Vai es teicu, ka mani meži allaž izslavēti bijuši? Džungļi tur piedzima un savu elpu guva. Čūskas apmetās kokos, putni pazarēs, un vardes kurkstēja pakājē. Tie visi elpoja manu gaisu un plūca manus augļus gan burtiski, gan ne tik tiešā nozīmē. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mēs kopīgi cēlām jaunas pasaules un ņēmām to, kas mūsu. Mēs slējām viļņainas pilis, dūņainus akačus, alkainu dvēseļu atriebību un tropus bez orientieriem un izejām. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Kā neuzvarama un absolūtas monarhijas pārstāve, es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu. Esmu tronī, no kura mani nevar gāzt. Esmu par tālu, lai mani uzvarētu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Kā augstākās pakāpes skaistums un vilinājums es dzimu. Kā bīstamākais mednieks es dzīvoju. Es neatlasu tos, kuri kritīs kaujās, kailās dvēselītes pašas izvēlas savu likteni. Esmu te kā iespēja, kuru allaž ļauts izmantot un, neuztraucieties, es nekad neiejaucos lietu dabiskajā kārtībā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Cik gan cienīga daba es varētu būt, ja iejauktos pati sevis noteiktajos likumos?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">Mint.<o:p></o:p></span></b></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="mso-ansi-language: LV;">26.07.2010.<span style="mso-spacerun: yes;"> </span><o:p></o:p></span></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-80891462525863070462010-07-26T15:27:00.000+03:002010-07-26T15:29:30.223+03:00..is forever<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Karameles... lipīgi dzeltena konsistence, kuras smarža un apburošā saldme aizpilda visas domas bērna prātā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Mammu,” maza, blonda meitenīte ar dažiem vasaras raibumiem uz sejas rausta mātes svārku augšmalu, „Nopirksi man tādu?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Mātes uzmanība pievēršas mazajam pirkstgalam un tad ar skatienu aizceļo tā norādītajā virzienā. Aiz milzīga skatloga košos toņos stāv konfektes, kuras mēdz saukt arī par bonbongām. Tās ir sarkanas, zaļas, zilas, dzeltenas, citas svītrainas vai ar rakstiem, un visas bez izņēmuma ir košas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Arī viņa, dzīves iznēsāta sieviete, zina, ko nozīmē gribēt košo, saldo, kārdinošo. Spilgtie toņi izaicināja bērnus un to vecākus, smarža piepildīja ielu un pārvērta to aizmirstā pasaku zemē, Leiputrijā, kurā ikviens reiz elpojis. Tā kā inde iesūcas asinīs un nekad vairs nepazūd. Nav svarīgi, cik daudz ir elpots, nozīmīgi ir tik tas, ka elpots.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Es tev jau cepumus nopirku. Kādu citu dienu!” viņa atbildēja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Bet, mammu,” meitene izmisīgi uzlūkoja māti, zilajām acīm ieplešoties, „Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Es tev atdošu visus savus cepumus!”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Tu man atdotu visus cepumus mazas konfektes dēļ?” sieviete, veroties meitā, prasīja tai.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene atvēra plastmasas maisiņu, kurā atradās spēļmantiņa, pašas jaka un nesen nopirktie cepumi. Paka bija neatvērta, neaizskarta. Tajā bija divpadsmit cepumi, kuri ir pildīti ar ievārījumu. Viņa izņēma paciņu un sniedza to mātei.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Ja nu konfekte nebūs tā vērta?” māte prasīja meitai, gaidot meitas atbildi un skatoties uz cepumu paku mazajās rokās.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Tad es nākamreiz izvēlēšos cepumus,” meita nešaubīgi atbildēja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Kāpēc tu domā, ka būs tādas nākamās reizes? Ja nu es tev vairs cepumus nepirkšu? Tad tādu tev vairs nebūs. Tu būsi iztērējusi savu pēdējo iespēju. Ja konfekte būs slikta, tad tu būsi palikusi bešā – nebūs ne cepumu, ne prieka, jo konfektes maldīgais izskats būs pievīlis tevi.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Bet, mammu, kad tad konfektes ir bijušas negaršīgas?” meitene, saraukusi pieri, prasīja mātei. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Atceries marcipāna lelli, kuru tev uzdāvināja dzimšanas dienā?” māte prasīja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Jā,” meita atbildēja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Tā bija koša un krāšņa. Tu visu dienu dīdījies ap galdu, uz kura tā atradās, bet tad, kad beidzot tā tika tev iedota, tu iekodies un nometi to malā, jo tev negaršoja. Lai gan tā bija smuka no ārpuses, tās pildījums bija netīkams. Ja nu šī konfekte ir marcipāna lellei līdzīga? Ko tad izvēlēsies – cepumus vai konfekti?”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Meitene turēja paku rokās, paskatījās uz to un tad uz krāšņo saldumu veikalu. Roka viegli trīcēja, bet acīs mirdzēja apņēmība.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Konfekti,” viņa noteica.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Tad tev vairs nebūs cepumu,” māte atbildēja, paņemdama kasti rokās. Viņa atvēra somu un ielika nupat iegūto saldumu tās dziļumos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Rīt es zināšu, kā garšo konfekte. Ja būs laba, tad pirkšu to vēl. Ja būs slikta, tad nekad vairs neēdīšu. Ja man gribēsies cepumus, es nopelnīšu naudu un nopirkšu to pati, pat ja tu man vairs nepirksi,” meitene teica.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Māte pasmaidīja. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Labi, redzēsim, kā būs,” viņa atbildēja, atverot milzīgas divviru durvis un ieejot iekšā veikalā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es gāju cauri telšu pilsētiņai. Karstums bija nospiedošs un gaiss kļuvis tik ļoti tveicīgs, ka man šķita – viss skābeklis ir sakarsis un palēnām bēg uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. To paspilgtināja tie brīži, kad nebija vēja un saule karsēja manu ādu, liekot atcerēties, ka esmu jūtīga pret ultravioletajiem stariem. Bezgaiss sabiezināja siltumu, un man šķita, ka jūtu to visur. Tas pieskārās manai ādai, mugurai, pirkstiem, kaklam, pēdām, gurniem, lūpām. To nevarētu saukt par uguni, bet es zināju, ka neredzama liesma laiski rotaļājas ar manu augumu. Siltums lika man justies kā režģī, neredzamā kastē iebāztai, no kuras nevar izkļūt. Vējš, kas retu brīdi uzpūta, atgādināja par karstuma pārvalku, kurš atdalīja mani no pasaules.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Man bija platmale. Tā sargāja acis no saules. Esmu to uzvilkusi tik zemu, ka seja līdz pat degunam slēpās ēnā, atstājot redzamas tikai lūpas. Tās izskatījās krāsotas, kaut nebija, – bija tumšāk sarkanas kā parasti – es to mēģināju izskaidrot ar neizturamo karstuma vilni. Matus biju saņēmusi copē. Āda jau bija nedaudz sārta, kaut tikai nesen biju ieradusies uz festivālu un saulē centos neuzturēties. Tas, protams, nav viegli, ja atrodos pie dabas. Kad vēl biju teltī, paskatījos mazā, līdzi paņemtā spogulī – cieši sakniebtās lūpas padarīja manu izskatu nopietnu. Man nekas nebija pretim, pie sevis pasmaidīju, jo iedomājos citu reakciju – daži paietu garām, neizpratnē veroties manī, citi, ja iepriekš vēlējās uzrunāt, pārtrauktu teikumu pusvārdā un, plātot rokas, novērstos vai komentētu manu sejas izteiksmi un pārlieku nopietno izskatu šai pasākumā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kaut kur tālumā skanēja mūzika. Tās skaņas bija dzirdamas šeit gluži kā no sliktas kvalitātes kasetes, kuras lente ir krietni izstaipījusies un nolietota. Tieši tāda skaņa man nāca prātā, kad iedomājos tūkstošiem reižu klausītu mīļu dziesmu, kas ierakstīta kasetē. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Gāju uz priekšu, skatoties uz kedām, jo tas bija vieglākais, ko darīt, esot saulē. Tā nebija man tipiska iezīme uzlūkot citus, ejot tiem garām. Es to darīju tikai tad, kad biju izlēmusi pētīt viņus. Parasti gan attapos, kad kāds mani sauc no aizmugures, jo mēs tik tikko esot viens otram pagājuši garām un es, protams, nepamanīju to. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Lēniem soļiem veicu savu nelielo ceļojumu pār lauku, un tad es ieraudzīju viņu. Apstājos kā iemieta, tad kāpos atpakaļ. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Acis nenovērsdama no viņa, es joprojām kāpos atpakaļ, lai būtu pārliecināta, ka viņš nav sadzirdējis manus soļus. Viņš tikmēr sēja kurpju šņores. Bija lieliska izdevība aizgriezties un iet pretējā virzienā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Ko es tur darīšu? Es taču plānoju doties pie skatuves. Es varētu iet viņam garām. Papurināju galvu un centos saņemties. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Ja kāds būtu vērojis no malas šo etīdi, tas šķistu bezgala smieklīgi. Protams, cilvēks, kurš skatītos, nezinātu, kādēļ es tā rīkojos, bet visticamāk nospriestu, ka esmu kaut ko lietojusi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Pietiek vizualizēt savā prātā telšu pilsētiņu un daudz cilvēku, kuri nemitīgi dodas no vai uz to. Te pēkšņi lēnā gaitā teritoriju šķērso meitene, kuras seja slēpta zem platmales tā, ka var redzēt tikai lūpas, kuras cieši sakniebtas. Gaita šķiet nosvērta, izlēmīga, pat pārāk nopietna. Ja tā padomā, šādi varētu iet arī cilvēks, kurš tikko smēķējis zāli vai lietojis narkotiskas vielas, kuras padara cilvēku mazāk rīcībspējīgu, lēnāku. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Tā nu šī nezināmā persona iet uz priekšu, pēkšņi apstājas un uz īsu brīdi stāv sasalusi līdz uzmanīgiem, klusiem soļiem un saspringtu augumu kā cilvēkam, kurš tiek vajāts, atkāpjas. Skatiens nenovēršoties lūkojas sev priekšā, bet cepures dēļ nav iespējams saskatīt, uz ko tieši meitene skatās. Tad viņa aizgriežas un, īsu brīdi skatījusies pretējā virzienā, pagriežas atpakaļ, radot iespaidu, ka tas bija plānots – tikai viņai zināmas dejas sastāvdaļa. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es centos doties uz priekšu, cik ātri vien iespējams, bet tūļāšanās dēļ nepaguvu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņš pacēla acis, un mēs saskatījāmies.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es noriju siekalas jūtot, ka tas neizdodas kā nākas. Vēderā viss bija sašķobījies, bet turēju lūpas sakniebtas, seju tik vienaldzīgu, cik iespējams.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Čau,” viņš, atpazinis mani, teica. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Čau,” atraucu, viegli pasmaidot.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es jau kādu laiku vairs nezināju, ko par viņu domāju. Viņa satikšana absolūti neietilpa manos plānos un iecerētajā mēģinājumā izklaidēties. Es centos aizmirst neiespējamo.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Stāvēju uz vietas, lūkodamās viņā un nespēdama izkustēties. Ja es iešu prom, tad vairs viņu šeit visticamāk nesatikšu, bet, ja palikšu, piepildīšu sen loloto vēlmi būt viņa klātbūtnē, un tas pat nav svarīgi, ka tikai uz mirkli.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Jutos muļķīgi, jo man nebija ne jausmas, ko es varētu teikt. Es stāvēju, lūkojos no savas cepures ēnas uz viņa kustībām, kamēr baltās, tievās rokas aizvēra telts rāvējslēdzēju un augums izslējās man iepretim.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Arī viņš klusēja. Mēs nesteidzāmies izmantot vārdus. Viņa klātbūtnē es nemācēju būvēt teikumus.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kad viņš nostājās man blakus, mēs lēnām iesākām iet uz skatuvju pusi. Izmisīgi centos izdomāt kaut vienu jautājumu, kuru varētu pajautāt.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Ar ko tu esi atbraucis kopā?” jautājot viņam, pacēlu galvu un uzlūkoju seju, lai vēlreiz atgādinātu, kā izskatījās iemīļotie vaibsti.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Brīdi iepriekš brūnās acis lūkojās sev priekšā, bet tad, kad pagriezu galvu, mūsu skatieni satikās, un es atkal sajutu dīvaino triecienu pakrūtē. Tas mani tik ļoti nobiedēja, ka novērsos.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņa skatiens vienmēr, vienmēr mani nogalināja. Tās bija iekšējas sāpes, kuras nespēju paciest. Tās bija sāpes nevis tādēļ, ka skatiens bija aizskarošs vai vienaldzīgs, bet tādēļ, ka tas prata būt tik dziļš un izlēmīgs, tas ieurbās manā dvēselē tik dziļi, ka es nevēlējos to atdot. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Bet tas man nepieder.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Tieši šī iemesla dēļ es nespēju paciest viņa acu smagumu. Ik reizi, kad tās redzēju, it sevišķi tik tuvu, tik skaidri, es novērsos nelabumā, jo zināju, ka tās šeit, blakus, neatradīsies vienmēr.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Centos labot savu kļūdu, jo knudoņa vēderā, kaut zināja, ka vēlāk jutīšos iztukšota, neļāva man izvēlēties. Jau sekundi vēlāk es atkal vēlējos ieskatīties viņam sejā. Šķita, ka viņa skatiens ne brīdi nebija novērsies. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Tas mani biedēja, jo mani nepameta sajūta, ka šīs acis, ja reiz spēj tik ļoti ietekmēt manu būtību, noteikti redz haosu manās darbībās. Nožēloju, ka ļāvos vājumam, bet turpināju skatīties viņam sejā, gaidot atbildi, līdz viņš lēnā balsī teica: „Esmu ar vēl diviem cilvēkiem.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Kādu man zināmu, ja drīkst jautāt?” nepacietībā un ziņkārībā izspēru jautājumu, kārtīgi nepārdomājusi tā sekas.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Man <i style="mso-bidi-font-style: normal;">vajadzēja</i> zināt. Ja tas ir saistīts ar viņu, es nespēju sevi valdīt. Nekad iepriekš neesmu uzvedusies tik... tik bērnišķīgi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Nē, manuprāt, tu viņus nepazīsti,” viņš atbildēja uz jautājumu, kaut mēs abi zinājām, kāds bija tā mērķis, „Neviens no fakultātes.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Klusuma pauze ilga dažas sekundes, līdz viņš to izšķīdināja ar pretjautājumu. Centos izprast, kā man būtu jāuztver iepriekšējā atbilde – kā iespēja vai kā aizvainojums.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Un tu?” viņš prasīja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Ar cilvēkiem, kurus noteikti esi redzējis. Pieļauju, ka dažus no viņiem pazīsti,” atbildēju tādā pašā manierē kā viņš iepriekš. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Iespējams, tas bija muļķīgi kā papagailim atkārtot tās pašas frāzes, jo manai domai nebija zemteksta, bet viņa izteiktajam visticamāk tāda bija. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Neņem to vērā,” es nepārdomāti piebildu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kā atbilde kalpoja viņa smaids. Vārdu nebija. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Iecietība? Izpratne? Pieklājība? <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Jutos diezgan draņķīgi. Nebija pagājusi pat minūte, un es jau biju pamanījusies izklausīties stulbi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Gan jau vēlāk tiksimies!” viņš piebilda, grasoties iet pie kaut kādas meitenes.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„mmm...” es noburkšķēju.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņš paskatījās uz manu slikti pārvaldīto sejas izteiksmi, bet klusēja, kaut skatiens vēlreiz izurbās cauri manam augumam.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es nespēju pie tā pierast.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Ja agrāk es lidoju, tad tagad kritu un kritu arvien zemāk, jo brūnais acu pāris bija kļuvis tāls un neiespējams. Mans prāts vairs necerēja. Viss šķita pārāk sabojāts. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Tad līdz vēlākam!” viņš vēlreiz piebilda, veroties manī.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">„Atā!” es pamāju un aizgriezos.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Kāda gan jēga izlikties sev. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Ja es nebūtu viņu satikusi, tad spētu skatīties uz visu šo citādi. Protams, mans prāts visu laiku meklētu viņu pūlī, bet, pat atrazdama to, es neuzdrošinātos parādīties viņa redzeslokā tieši šādu iemeslu dēļ – nespēju izturēt to, ka manas saprāta spējas izzūd viņa klātbūtnē.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Varēju lūkoties uz šo situāciju no pozitīvās puses – vienreiz jau esmu viņu satikusi, un tas dramatiski samazina iespējamību satikt vēlreiz. Te cilvēku ir pietiekami daudz, lai tas vairs neatkārtotos. To vajadzētu uzskatīt par brīnumu, ka vispār esmu viņu satikusi.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Spērusi dažus soļus uz priekšu un apdomājusi to, atskatījos – man ir tiesības vismaz no mugurpuses vērst viņa virzienā pēdējo skatienu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viņa augums lēniem soļiem virzījās iepriekš manītās meitenes virzienā. Rokas bija ieliktas džinsu kabatās, bet galva – nedaudz nodurta vēroja zemes putekļus.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Tas bija izdarīts. Man vairs nebija garastāvokļa.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Devos pakaļ alum un sameklēt pazīstamos.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Nē, tu man netraucēsi elpot un baudīt, ja esmu pasākumā. Es piespiedīšu sevi izmantot laiku un iespēju.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Nakts vijās ap visu teritoriju. Es to redzēju tālumā, cenzdamies uzglūnēt festivālam, bet tai neizdevās – visapkārt košas gaismas aizgaiņāja to. Lielās grupas bija beigušas spēlēt, cilvēki bija visur un daudz. Pasaule šķita daudz piesātinātāka un maldinošāka. Alus bija darījis savu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Rokas šķita neveiklas, bet gaita joprojām taisna. Zināju, ka esmu iereibusi, bet no malas to nevarēja manīt. Soļi šļūkāja pār akmeņiem un putekļiem, liekot tiem sacelties un droši vien sasmērējot bikšu staru apakšmalas. Man bija vienalga.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Smaidīju un devos uz priekšu. Jutos atvieglota – tagad es varu beigt par viņu sapņot. Nāks rītdiena, un viss šis būs pagātne. Par godu šīm svinībām, es izvilku savu mobilo, ieliku austiņas un sāku klausīties mūziku. Tas nekas, ka visapkārt cilvēki turpināja dzīvot. Man ir svarīgi pielikt punktu visam, un mūzika bija tieši tas, kas spēja dziedēt un ļaut apzināties patiesību.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Man nebija tālu jāmeklē: turpat bija <i style="mso-bidi-font-style: normal;">Johny Cash</i> dziesma <i style="mso-bidi-font-style: normal;">Hurt</i>. Atskaņotā mūzika nu bija mana tagadne, un mana tagadne sastāvēja no akustiskās ģitāras un vecišķas balss, kura izdziedāja savas sāpes. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Man tikai atlika piebalsot viņam.<o:p></o:p></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">I hurt myself today</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> </span></i></span><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">To see if I still feel</span><span class="apple-converted-space"> <o:p></o:p></span></span></i></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Balss bija tik tikko dzirdama, tā kā fonā skanēja dj liktā mūzika. Es devos tālāk, mērķēdama uz telšu pilsētiņu. Tur bija tumšāks un es jutos drošāk, dziedot sev, kaut gan… šobrīd es varētu atļauties dziedāt visiem.<o:p></o:p></span></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center; text-indent: .5in;"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">I focus on the pain</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">The only thing that's real</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">The needle tears a hole</span><br />
<span class="apple-style-span">The old familiar sting</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">Try to kill it all away</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">But I remember everything</span></span></i><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span lang="LV"><o:p></o:p></span></i></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Es nespēju aizmirst. Visas tās dienas, tos skatienus. Man riebās apziņa, ka viss ir galā, bet es centos pasmaidīt. Apņēmos, ka šī būs vienīgā dziesma, ko tagad noklausīšos, un tad es došos atpakaļ izklaidēties un nedomāt.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">What have I become</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> </span></i></span><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">My sweetest friend</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">Everyone I know goes away</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">In the end</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">And you could have it all</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">My empire of dirt<o:p></o:p></span></span></i></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">I will let you down</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> </span></i></span><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">I will make you hurt</span><span class="apple-converted-space"> </span><span class="apple-style-span"><o:p></o:p></span></span></i></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;">Aizvēru acis un dziedāju. Atcerējos, kā šī balss un teksti mani sajūsmināja ziemā. Cauri mūzikas skaņām dzirdēju cilvēku balsis, meitenes, kuras ķiķināja, vai puišus, kuri skaļi uzsauca kādam. Visiem bija jautri. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;">Es saķēru sava krekla piedurknes un centos tās novilkt zemāk. Sakodu zobus un klausījos ģitāras. Būs labi.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%;"><br />
</div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">I wear this crown of thorns</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> </span></i></span><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">Upon my liar's chair</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">Full of broken thoughts</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">I cannot repair</span><span class="apple-converted-space"> <o:p></o:p></span></span></i></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Tā taču ir tikai mana vaina, ka joprojām turos pie tevis tā, it kā man būtu cerību. Tā ir mana vaina, ka nespēju valdīt pār emocijām, kuras jau tūkstošiem reižu esmu vēlējusies nogalināt un tajā pašā laikā atstāt, jo nekad neesmu jutusies tik skaisti un tik nožēlojami vienlaicīgi. Pietiek ar vienu skatienu, un man aizraujas elpa. Pietiek ar tavu acu novēršanos, kad vairs nejūtos pareizi. Man nekad neapnīk būt tev blakus un vienmēr trūkst tevis, kad neesi blakus. Jāatzīst, cilvēki pierod pie visa, un es jau biju samierinājusies ar to, ka neesi blakus. Tieši tādēļ ir tik negodīgi, ka atkal un atkal kāda pieminēts, kāda atgādināts parādies manā dzīvē.<o:p></o:p></span></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">Beneath the stains of time</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">The feelings disappear</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">You are someone else</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">I am still right here</span></span><span class="apple-style-span"><span style="color: black;"><o:p></o:p></span></span></i></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Viss ir mainīgs. Nekas nestāv uz vietas. Tikai es. Joprojām krāju putekļus uz emocijām un nespēju no tām atteikties. Pat ja es gribētu, neesmu pārliecināta, vai tas būtu iespējams.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Balss žēli dziedāja man ausīs:<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">What have I become</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> </span></i></span><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">My sweetest friend</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">Everyone I know goes away</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">In the end</span><span class="apple-converted-space"> <o:p></o:p></span></span></i></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Vai tiešām viss ir pagalam? Izcerēts? Pazudis nebūtībā tā arī nekad pa īstam neeksistējis?<o:p></o:p></span></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">And you could have it all</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">My empire of dirt</span><span class="apple-converted-space"> <o:p></o:p></span></span></i></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Itin visu mani. Itin visu es tev dotu. Nenovīdīgi, neapdomīgi.<o:p></o:p></span></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">I will let you down</span><span class="apple-converted-space"> </span><br />
<span class="apple-style-span">I will make you hurt</span><span class="apple-converted-space"> </span><br style="mso-special-character: line-break;" /> <br style="mso-special-character: line-break;" /> <o:p></o:p></span></i></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="color: black;">Es baidītos pievilt. Par daudz baidītos nebūt īstā, tā pareizā. Tā es sāpinātu… visu, kas man svarīgs un kas esmu es.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="color: black;">Jutu, kā silts vējš skāra manu seju un ļāva tai žūt. Sālsūdens tērcītes lēnām sakalta. Es pārlaidu roku pār vaigiem, cenšoties aizgaiņāt domas. <o:p></o:p></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br />
<span class="apple-style-span">If I could start again…</span><span class="apple-converted-space"> <o:p></o:p></span></span></i></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Kāds uzpūta man virsū siltu elpu. Tā viegli dvašoja pēc alkohola. Atvēru acis, un ieraudzīju viņu veramies manī. Skanēja dziesmas pēdējais pants, un viņš stāvēja iepretim, ar acīm cieši ieurbies manī. Es apklusu pusvārdā, knapi pabeidzot dziedāt pirmo rindiņu, klausoties, kā otro man saldsērīgi dzied ausīs. </span></span><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;"><o:p></o:p></span></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">[A million miles away]</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> </span></i></span><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"><br style="mso-special-character: line-break;" /> <br style="mso-special-character: line-break;" /> <o:p></o:p></span></i></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;">Viņš tikmēr lēni un uzmanīgi paņēma vienu manu austiņu un ielika sev ausīs. Acis joprojām lūkojās manī. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;"> Es nespēju padomāt. Viņš bija tik tuvu, ka pustumsā spēju izšķirt katru viņa sejas detaļu. Tumšās acis ieslodzīja mani, un es nespēju novērsties. Nemiers turpināja pieaugt, kad mēs abi klausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kura bija sasniegusi savu kulmināciju.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;"> Es jutos tik saviļņota dziesmas un viņa pēkšņās ielaušanās dēļ, ka atkal jutu asaras sariešamies acīs. Centos ievilkt elpu, bet man izdevās tikai neliels, saraustīts vilciens.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span class="apple-style-span"><span lang="LV" style="color: black;"> Viņš neteica ne vārda.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> <o:p></o:p></span></i></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">I would keep myself</span></i></span><span class="apple-converted-space"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;"> <o:p></o:p></span></i></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Atskanēja pusčuksts, kuru nedzirdēju, bet izlasīju no viņa lūpām. Viņš izteica manu vārdu.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Nespēju padomāt.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Es jutu divas rokas sev ap vidukli, bet nespēju noticēt notiekošajam. Tik daudz mēnešu, tik daudz cerību, tik daudz notikumu… Un tagad tieši šeit mēs atradāmies viens otram iepretim, cieši blakus.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Es noliecu galvu un ar abām rokām apņēmu seju, cenšoties saglabāt savaldību.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">“Tik ilgi…” es murmināju, un asaras sāka nevaldāmi ripot pār maniem vaigu kauliem. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span class="apple-converted-space"><span lang="LV" style="color: black;">Rokas aptvēra manu augumu un sargājoši piespieda sev klāt.<o:p></o:p></span></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center; text-indent: .5in;"><span lang="LV" style="color: black;"><br />
</span><span class="apple-style-span"><i style="mso-bidi-font-style: normal;"><span style="color: black; font-family: Verdana; font-size: 10pt; line-height: 150%;">I would find a way<o:p></o:p></span></i></span></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><div style="text-align: right;"><b>Mint.</b></div><div style="text-align: right;">13. 07. 2010.</div></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-52548019054961977992010-04-11T23:55:00.000+03:002010-04-11T23:55:40.373+03:00Visi koki ir miruši<div style="text-align: justify;"><i>Neko neesmu pārlasījusi. Vakar naktī rakstīju par godu kādas citas nakts iedvesmai, ko tai brīdī nevarēju īstenot. Pfē, dažreiz tik šausminoši, ka vēlme rakstīt parādās tieši tad, kad nav, kur pierakstīt. Diez, kur Mērfijonkulis ir tagad?</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><i><br />
</i><br />
<i></i><br />
<i><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center; text-indent: .5in;"><b><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Profils<o:p></o:p></span></span></b></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Tveice kausēja dienu, veidojoties viļņojošām gaisa plūsmām. Šodien pasaule izlikās par Āfriku. Kaut arī naktī bija lijis, un zeme joprojām glabāja nakts lietus lāses, saules stari apņēmīgi izkaltēja un izdzēsa to pazīmes. Siltais, sausais dienvidu vējš palīdzēja atgriezt iepriekšējās dienas un pēdējās nedēļas neciešamo bezgaisu. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Cilvēki neuzdrošinājās atrasties ārpus mājām. Dzīvība bija manāma tikai agri no rītiem, kad saule vēl nav sākusi karsēt, un vakaros, kad tā pazūd aiz horizonta un kad tikai asfaltā izgarojošais siltums liecina par dienas tveici. Ikviena dzīva radība pēdējo nedēļu laikā dzīvoja no viena negaisa līdz otram. Tas ir vienīgais veids, kā var izdzīvot. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Ik reizi pēc lietus gāzes daba atslāba un ļāva atgūt elpu. Svaigs gaiss pārpludināja pilsētu ielas, cilvēku plaušas un aizmigušos prātus. Tā bija kā savdabīga terapija, kurai piespiedu kārtā bija pakļauts ikviens. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Parasti karstas vasaras izkaltē un iznīcina ražu, bet šī nelīdzinājās tādām. Šogad laikapstākļus lauku iedzīvotāji varēja saukt par svētību, jo dienās bija karsts un viss, kas iesēts, auga griezdamies, bet naktīs lietus gāzes parūpējās par to, lai raža nenokalstu.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Tā nu laucinieki veica katrs savu darbu klusēdami. Tveicīgā laika dēļ darba bija daudz, bet spēka maz. Runāšanu visi atmeta kā nelāgu ieradumu un lieku enerģijas patērētāju. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Tā kā vairs netika pārspriestas ikdienišķās baumas vai jaunākie notikumi pasaulē, cilvēki pievērsās sev. Tagad bija daudz laika morāli apstāties un padomāt, jo, redz, tas ir labs veids, kā kavēt laiku, pie tam tas neprasa piepūli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēkiem „Lielais karstums” asociējās arī ar „Lielo klusumu”.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Uz ielām pavisam ikdienišķs skats bija redzēt cilvēkus, kuri, galvas nodūruši vai aizskatījušies, dodas kur nu kurais. Dažbrīd kāds ir tik ļoti aizdomājies, ka neviļus iet pāri ielai, kad luksoforā spīd sarkanā gaisma, un autovadītāji tos uzmodina kā no dziļa ziemas miega, ar mašīnu taurēm brīdinot. Tad gājējs, krietni iztrūcināts, palūkojas visapkārt un raitā solī aiztipina līdz otrai ielas pusei, lai atkal netraucēti varētu pievērsties tam, ko viņš pirmīt domājis. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Tas gan diemžēl nav lielākais traucēklis, kaut arī pieminēšanas vērts. Daudz ievērojamāku postījumu nodara autovadītāji, kuri kavē satiksmi un, līdz ar to, arī laiku, un, kā zināms, vēl atskaitot ikdienas spēku taupīšanu, cilvēkiem ļoti svarīgs ir laiks. Neviens nevēlas tērēt to, atrodoties kāda cita neizdarības izraisītā sastrēgumā.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Šī iemesla dēļ cilvēkos rodas iekšējais aizkaitinājums, jo, saprotams, tas netiek vērsts uz āru taupības nolūkos. Tā nu liela daļa sabiedrības savā brīvajā laikā kavējas pēdējo dienu, notikumu negatīvajos iespaidos, kas apkārt esošo gaisotni rada drūmu un nospiedošu, kaut daba plaukst un zeļ. Ikviens cilvēks ieslīgst savu domu labirintos, kur palēnām veido 21. gadsimtam tipisko cinismu. Katrs muļķis, iebraucējs, manītu vietējo acīs spīdumu, kurš liecina par negatīvo atomu lādiņiem, bet tas, kā parasti cilvēki to dara, atmestu šādu domu un neticētu redzētajam – kā gan visi cilvēki var būt tādi? <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Taisnība jau ir – jau izsenis ir stāstīts, ka ikviens ir atšķirīgs, oriģināls, neatkārtojams. Pat tagad, lūkojoties no šī skatu punkta, nevajadzētu acu mirklī domāt, ka tas nozīmē, ka cilvēki nebūtu vienādi – arī šai sugai ir savi krustpunkti, vienojošās vietas. Varētu būt tā, ka mums visiem piemīt kāda viena īpašība, bet pārējās ir katrā cilvēkā vairāk vai mazāk izteiktas. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Būtībā, ikkatrā no mums ir pa drusciņai no visa. Tas, cik ļoti attiecīgā īpašība ir izteikta, ir atkarīgs no pašu gara stipruma. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Tā nu mēs attopamies līdzās kādai meitenei, kura, izbēgusi no apkārt valdošās atmosfēras, stāv rudzu lauka vidū blakus iespaidīgai kļavai un ir piespiedusi vienu ausi pie tās stumbra. Viņas rokas, cik nu to garums atļauj, apskauj vareno koku.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Meitenes mīmika bija iztukšota, it kā viņa būtu atstāta bez dvēseles vai tās dārzs jau dienām nebūtu piedzīvojis negaisu un tagad kalta un dzeltēja. Šķita, ka šī vasara, kaut arī nav sausa, bet izsūca pēdējās dzīvības pazīmes no visa, kas elpoja. Kļavas lapas izskatījās apdedzinātas, to malās esot viegli iedzeltējušām. Divas saules kaltētas radības atradās viena otrai blakus. Varētu domāt, ka tur ir sava veida simbioze, jo meitene tikpat labi varēja atrasties tur, ēnā, tādēļ, ka glābjas no saules karstuma.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Skatoties no liela attāluma, viņa izskatās kā balts taurenis, kurš nolaidies kļavas patvērumā atpūsties pēc ilgā lidojuma dienvidū. Baltā, zīda kleita nevaldāmi plīvoja vējā. Ja viņa ik pa laikam nepieturētu kleitas apakšu, tā droši vien aizlidotu prom, atstājot meiteni kailu.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Cilvēki allaž teikuši, ka drēbes runā pašas par sevi. Dīvaini, bet arī šobrīd šķita, ka tās ir dzīvas un vēlas būt neatkarīgas, bet meitenes rokas, kuras ik pa brīdim to pietur pie zemes, ir vienīgais, kas kavē to bēgšanu. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Meitenei matos bija lenta, kura cieši sakļāva gaišos matus. Viņa bija bāla, kas ir diezgan neierasts skats vasarā. Uz deguna nebija neviena paša vasaras raibumiņa. Lūpas viegli kustējās, bet neviens vārds tā arī netika izdvests. Viņa viegli ar roku skāra kļavas rakstaino stumbru. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Acis pārskrēja zibens atstātajām rētām – kā nekā šis bija augstākais koks tuvākajā apkārtnē. Viņas skatiens pārvērtās un kļuva līdzīgs teju katram otrajam acu pārim šovasar – tāls, neaizsniedzams un sapņaini miegains. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa pacēla galvu un uzlūkoja maigās debesis. Tajās bija tukšums. Nekas nevēstīja par to, ka naktī būs negaiss, bet viņa vienalga zināja par gaidāmo – suta nekad nemelo. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Meitene bija basām kājām. Tās viegli un uzmanīgi tika spertas uz priekšu. Skatiens tramīgi uzlūkoja zemi, kurā pēdas iegrima. Tai brīdī mati krita pāri bālajai sejai, kaut lenta apņēmīgi pildīja savu pienākumu un noturēja smagumu. Šķita, ka meitenei nepatīk, ka viņa neredz, kurp ved nākamais solis. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa aizgāja līdz pat vietai, kur kļavas ēna beidzas. Uz īsu brīdi bālais augums tērpts plandošā un tikpat kā caurspīdīgā kleitā ļāvās vēja elpai. Uz īsu brīdi likās, ka viņu aizpūtīs prom.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Tad man šķita, ka viņa kļūst par dabu. Es nezināju, vai tā ir tā pati meitene, kuru redzēju pirms dažām sekundēm, vai arī cita – jauna dieviete, kura piedzima dienvidu vējā un vasaras nāvējošajā tveicē. Vai tas, ka viņa radās skarbā brīdī, nozīmē, ka viņa ir kaut kas līdzīgs kara dievietei vai likteņa lēmējai?<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Ne dzīva, ne mirusi tā stāvēja kā statuja, kuru ķērusi apjausma. Daba pacēla meitenes rokas, kurās iegūlās neredzams spēks. Viņas soļi kļuva drošāki un ātrāki. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es aizvēru uz brīdi acis un atvēru tās tieši mirklī, lai paspētu aptvert pārmaiņas. Tās ir vienmēr un visur, bet man paveicās, ka tās pamanīju. Ļoti bieži pārmaiņas notiek brīžos, kad esmu uz mirkli pievēris plakstiņus. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa skrēja pa lauku, ļaujot notikt tam, kam lemts. Laika vērtība izzuda šajās sekundēs, kuras ievilkās mūžībā, jo dažas apjausmas, mirklīgi iegūtas, paliek ar mums līdz pašām beigām. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Gaisā joprojām nevēdīja pēc pārmaiņām, kaut centos tās saost. Vai tiešām tas ir kaut kas tik delikāts, ka pasaule slēpj to citām maņām un atstāj tikai laba vērotāja intuīcijai? <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa apstājās lauka vidū, ļaujot ikvienam redzēt izmīdīto taku, pa kuru viņa bija skrējusi – stiebri padevīgi bija noliekuši savas galvas meitenes priekšā. Viņa griezās, baltajam tērpam ķeroties rudzos. Dažbrīd izskatījās tā, ka kleita ietītu meiteni sevī kā mumifikācijā ietin mirušos. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Griešanās pārtrūka brīdī, kad lenta, kas bija viņas matos, izlēma rast pati savu ceļu un atraisījās, palaižot sevi un matus brīvībā. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņas skatienā bija neizpratne un apbrīna, acīm vispirms viegli esot sarauktām un pēcāk mutei nedaudz pavērtai. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kleita, joprojām ieķērusies stiebros, vēja mudināta atraisījās un liegi ieņēma savu vietu gar meitenes sāniem. Rokas bija nolaistas. Kaut lūpas vēl arvien bija pavērtas, viņa sakoda zobus un vēl brīdi stāvēja nekustīgi. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Rieva starp uzacīm izzuda, un meitene atsāka riņķot – šoreiz daudz ātrāk nekā pirms tam. Kleita vairs neķērās rudzos. Nu tā dejoja kopā ar meiteni. Riņķis kļuva arvien ātrāks. Viss notika tik strauji, ka bija grūti izsekot. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Dažbrīd šķita, ka kleita aug un aizņem telpu – tā plīvoja visur, aizsedzot meiteni. Es lūkojos, kā baltais audums veic savu uzvaras gājienu, bet, kā tas mēdz notikt, neviena uzvara nav mūžīga – es vēroju arī to, kā baltais zīds pēkšņi pārtrauc savu ierasto lidojumu un krīt lejup. Sākumā neaptvēru notiekošo. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kā gan tāds skaistums varēja krist?<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Un es atcerējos par smaguma punktu – meitenes augumu. Jā, cilvēcei piemīt dotības gan iemiesot pašu skaistāko pasaulē, gan iznīcināt to. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Dažreiz es nevaru izlemt, kas ir traģiskāk: vai tas, ka mēs radām, vai arī tas, ka iznīcinām. Apzinos, ka gadījumā, ja mēs neradītu, nebūtu nekā tik skaista, ko iznīcināt. Tāpat apzinos, ka tad, ja mēs nebūtu spējīgi radīt, tad nebūtu tās dzīves esences, kuru iespējams tagad baudīt. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Vai viņa varēja būt mirusi, neredzama zibens dzelta? Tērps piekļāvās mitrajai zemei un piesūcās ar tās smagumu. Tas vairs necēlās augšup. Vai viņa bija ieaugusi zemē? Vai tikai lentai bija lemts lidot un aizsniegt debesis?<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa atvēra acis, kurās mājoja tukšums. Divas, mazas upītes, katra gar savu vaigu, tecēja lejup. Drēbes bija kļuvušas pelēcīgas pēc kritiena, bet augums – dubļains. Viņa nesteidzās celties, kaut arī mati no zeltainiem palēnām vērtās pelnu tonī. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa saņēma pirkstos vienu no šķipsnām, kura vēl spīdēja saulē un kura atgādināja par to, kas vēl nesen bijis. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Brīdi uzlūkojusi to, viņa iekārtojās tā, ka gulēja uz muguras. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņa pasmaidīja, kamēr augums arvien dziļāk grima un saauga ar melnzemi. Tā kā negausīga rijēja vēlējās apēst jauniegūto laupījumu. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Meitene nepretojās, tikai smaidīja debesīm.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><b><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Liriskais „Es”<o:p></o:p></span></span></b></div><div align="center" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: center;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Visi koki ir miruši. Tie glabā rētas un atmiņas, dziļi ievīstītas gredzenu dzīlēs. Es piespiežu ausi klāt stumbram un cenšos saklausīt tā viedumu. Viegls vējš šalc starp mani un mizu, veidojot klusu ššš. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Varbūt man nav lemts apjaust tā pagātni, jo neskaitāmas kārtas apaugušas stumbram? Man gribas plēst nost mizu, lai atrastu kailās, neaizsargātās atmiņu paliekas. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Ko tas man dotu? <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Varbūt es justos drošāk šajā pasaulē, kurā mēs nemitīgi balstāmies uz mirušu cilvēku filozofiju, ideāliem un priekšstatiem. Nevar jau vainot mūs: ja mēs nebalstītos uz pagātni, tad neizdzīvotu, jo, kā zināms, tagadne nespēj būt salīdzināma ar pagātni tās ietilpības dēļ. Tagadnei pieder tikai mirklis, un cilvēki nav gatavi balstīt savu dzīvi uz kaut ko tik īslaicīgu un nedrošu. Tiesa, ir daži izņēmumi, piemēram, neglābjami romantiķi, kuri skatiena dēļ iemīlas un ir gatavi atdot savu dzīvi. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Tagadne, kaut visniecīgākā no visām, ir visnozīmīgākā mums, jo tā ir izbijusi nākotnes sastāvdaļa un potenciāls pagātnes komponents. Tagadne nekad nemaina savu lielumu vai ietilpību, bet pagātne allaž aug. Nākotne ir klusa un neizdibināma – tāpat kā nezināmas upe – mēs nezinām, kas ir tās dzelmē. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Tik un tā mēs nebalstām savus priekšstatus uz to, kas iegūts tagadnē. Mēs visu pamatojam ar pieredzi, un pieredze nekļūdīgi pieder pagātnei. Tad, kad mēs piedzīvojam kaut ko jaunu, mēs nedomājam līdzi par informācijas noderību tālākā nākotnē. Mēs parasti pavisam nejauši vēlāk to nēsājam līdzi kā bagāžu. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Vēl viens iemesls ir cilvēki: nav tā, ka Einšteins, Aristotelis un Da Vinči un pārējie zinātnieki būtu dzīvojuši vienā laikā, kas liedz iespēju iedomāties, ka kaut uz brīdi cilvēki ir varējuši balstīt savu dzīvi uz tagadni. Pasaule neļaujas atklāties uzreiz. Tā tāpat kā ķīniešu gleznas, kuras atritina un bauda fragmentāri, pamazām, katru ideju, izgudrojumu, režīmu u.c. dod savā laikā. Tas tāpēc, lai mūsu mantkārība un dedzība būtu neremdināma. Tas tāpēc, lai mēs vienmēr dotos uz priekšu, nevis apstātos stagnācijā. Dzīve ļauj mums ik pa laikam apzināties to, ka esam spējīgi uz vēl tagad neiedomājamām lietām. Tā ļauj mums saprast, cik daudz vēl jādara un cik maz ir paveikts. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Nākotne ir nenoteikts lielums. Tas ir mūsu lielums – mūsu spēju ietilpības lielums. Cik daudz mēs paveiksim, tik daudz tās mums būs. Ja mēs kļūdīsimies, atlikums saruks un izžūs kā akas, kuras dažbrīd kļūst nelietojamas nepareizas izmantošanas dēļ.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Man vajag saņemties. Man vajag saņemties.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Man vajag saprast, kā šis nolāpītais stumbrs spēja un spēj uzaudzēt sev tik biezu ādu ikreiz, kad ziema tuvojās. Ja es prastu tā veidot sevi arvien lielāku gadu no gada, es būtu laimīga. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Bet koki tomēr ir miruši. Šī ārējā čaula – tā ir raupja, cieta un nepareiza. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Cilvēku āda anatomiski nevar būt tāda, lai cik smagus ceļus tā gājusi. Vai tas nozīmē, ka mēs fizioloģiski nekad neesam bijuši paredzēti tādai nocietināšanās pakāpei?<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Vienu lietu tomēr es jutu, turot ausi pieglaustu nelīdzenajai virsmai, - zem tās bija mirušas atmiņas. Visi iepriekšējie gadi bija paslēpti, un tos varēs atrast tikai tad, ja stumbrs tiktu vardarbīgi uzšķērsts.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Cilvēkam nevajag plēst sevi pušu, lai atrastu sevi. Mēs kolekcionējam atmiņas kā fotogrāfijas, konfekšu papīrīšus vai markas. Kā jau rūpīgi un atbildīgi pagātnes vācēji, mēs ik pa laikam ieskatāmies un analizējam to. Nav vajadzība visu lauzt vai jaukt, lai redzētu un vērtētu, un augtu... un saņemtos. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Šodien man vajag atrast spēku. Milzīgā kļava, vēja sašūpota, čukstēja pasaulei savas gudrības, pagātņu fragmentus. Vēja liecinieces, lapas, drebinājās skaudrā aukstuma dēļ. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Jutu vieglu zosādu, kas pamazām no rokām pletās pa visu augumu. Baltā, zīda kleita spurojās gaisā, kā gribēdama aizlidot. Es vēroju caurspīdīgo materiālu, kurš plīvoja, atgādinot uguns mēles, kuras līdzīgi šāvās augšup. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Vai tas vēlējās būt brīvs? Vai tas tiecās uz debesīm pēc pestīšanas? Un, ja es to palaistu vaļā, vai audums justos labāk? Vai tas tiešām būtu brīvs vai nezinātu vairs, ko darīt ar iegūto neatkarību?<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Es vēroju zeltaino lauku, kurš pletās tālumā un garumā. Rudzi bija man līdz viduklim. Es pakāpos dažus soļus uz priekšu, liekot pēdas uz savagotajām taciņām. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Lēni un uzmanīgi, saudzējot labību. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Manas zīda kleitas malas kā čūsku mēles glāstīja tievos, garos stiebrus. Tie liecās vēja ietekmē. Vieglais audums nespēja to galviņas paverdzināt. Tas bija gandrīz tā, it kā es te, lauka vidū, nebūtu. It kā es varētu skriet un būt neviena manīta.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Mani soļi, domām attīstoties, kļuva straujāki, līdz es attapos skrienam pa lauku, neprātīgi dzenoties pēc vēja, kurš tūkstoš reizes bija panācis mani. Matu lente bija kļuvusi vaļīga, un šķipsnas krita pār seju. Vējš tām mācīja lidot. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Viss manī, pat dvēsele, vēlējās aizlidot. Es pacēlu rokas un griezos, kleitai sapinoties rudzos, bet matu lentai aizšaujoties kopā ar vēju prom. Apstājos un zinātkāri skatījos, kurp daļiņa no manis dosies. Vēroju lentas nemierīgo lidojumu. Baltais, tievais auduma gabaliņš kā tauriņš mēroja savu ceļu viegli virs rudzu lauka. Tā nemierīgi trīsēja, cēlās augstāk un zemāk, līdz kāds no daudzajiem, tievajiem kātiem to sagūstīja. Mans zīds ieķērās zeltā.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Skats bija atņēmis man elpu. Strauji ievilku gaisu un atcerējos, ko nozīmē just svaigu, saldu smaržu. Viss bija tīrs šeit. Arī spēcīgs. Neaptraipīts.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Manis izmīdītajā lauka daļā atsāku griezties ap apli, mēģinot noķert pati savu dvēseli, kura tepat, gaisā, klejoja. Kleita plīvoja tik viegli un plūstoši kā jūras viļņi. Viss bija pareizs un neatšķaidīts šodien. Piesātinājums apreibināja prātu. Vēlējos atskurbt, bet nezināju, kā to izdarīt. Vairs nezināju, kā apstādināt griešanos, dvēseles ķeršanu.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Samiedzu acis, izveidojot nelielu krunciņu starp uzacīm. Paslēpu seju rokās, cenšoties atgūt spēkus. Locekļi bija vēsi, kaut diena bija karsta.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Es jūtos kā daļa no citas pasaules. Man piederēja cita zeme, ne šī. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Ļāvos vājumam, tiklīdz apziņa ķēra sirdi. Telpa sastinga. Vējš pazuda, bet rudzu laukā ikkatrs stiebrs bija nekustīgs. Es biju klusumā.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Klusumā, kurā vēroju sevi, nokrītam uz ceļiem. Tie sāpīgi atdūrās pret irdeno melnzemi un ieauga tur. Jutos kā viens no jaunajiem dzinumiem. Jutos kā daļa no šīs pasaules.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Tas bija brīdis pirms baltais zīds skāra mitro zemi un nosmērējās. Tas bija brīdis pirms mani elkoņi tika nobrāzti pret nelieliem laukakmeņiem. Tas bija brīdis pirms mans vaigs saskārās ar vēsumu, kurš mājoja pie rudzu saknēm.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Es nekustējos. Nebija jēgas censties. Man vajag zināt, ka ir šeit, lejā. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Kleita joprojām centās tiekties pēc debesīm, kuras nu bija daudz tālāk – nosmērētais audums tagad bija mitrs melnzemes dēļ un nespēja tik lokani dejot vējā kā pirmīt. Nē, es nevēroju, kā zīds centās atgūt iepriekšējo daiļumu. Es zināju, ka tā tas ir. Tā bija fizika. Tik daudz ko var izrēķināt. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Tas viss tomēr ir saistīts ar varbūtību, un dzīvei ir tik liels varbūtību skaits, ka mēs neķeramies pie tās rēķināšanas. Ir vieglāk vispārināt un teikt, ka dzīve nav paredzama, kaut ir reizes, kad iedomājamies nākotni, un tā atnāk pie mums, kaut patiesībā tā ir viena no varbūtībām, kura sagadīšanās pēc iekrīt mums klēpī. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Arī man labāk patīk domāt, ka dzīve ir liktenis, jo matemātika ir pārāk sausa, lai būtu dzīve. Varbūtību tomēr ir par daudz, un es nevēlos domāt, ka manu dzīvi nosaka nejaušības princips.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Ieelpoju slapjo, irdeno zemi. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Pagriezos tā, lai gulētu uz muguras. Vēroju rudzu mūri, kurš bija ap mani, un aplauztos galus, uz kuriem gulēju. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Asaras tecēja, slīdot pār vaigiem ausīs. Elpoju ar muti un centos saglābt koncentrēšanās spējas. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Man. To. Nevajag.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es paņēmu pirkstos matu šķipsnu, kura saules gaismā mirdzēja zeltainos un brīžam arī oranžos toņos. Vēroju to un viegli pasmaidīju debesīm, kurās vējš, protams, dzenāja mākoņus. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Jutu pati sevi. Doma vien bija kā burvju vārdi, kuri atņēma visu bezspēku. Jā, tie iepludināja manī pārcilvēcisku apņēmību un mērķtiecību, un nekas nevar mani atturēt. Es zinu, ko vēlos, un šajā gadījumā – ko nevēlos.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kā zināms, brīžos, kad aizver acis, visas citas maņas saasinās – kā dzirde, tā oža un sajūtas. Ļāvu plakstiņu smagumam un pēkšņajam mieram mani uzvarēt. Es pazudu tumsā, kurā viss smaržoja pēc dzīves. Jutu, kā saule silda manu seju, rokas un pat netīros ceļgalus. Šķipsna manās rokās viegli slīdēja un ļāvās vējam. Mati plīvoja pār manu seju, ļaujot sajust šampūna smaržu. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Mistisks smaržu, sajūtu un emociju sajaukums sasniedza mani. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Esmu tas, kas vēlos būt. Vajag tikai darīt. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kā reiz dzirdēju kādu sakām: „Mums ir milzīgs potenciāls, bet mēs izskatāmies niecīgi tam blakus.”</span></b><a href="file:///C:/Users/dators/Documents/St%C4%81sti/Visi%20koki%20ir%20miru%C5%A1i.doc#_ftn1" name="_ftnref1" title=""><span class="MsoFootnoteReference"><span class="MsoFootnoteReference"><span lang="LV" style="font-family: "Times New Roman"; font-size: 12.0pt; mso-ansi-language: LV; mso-bidi-language: AR-SA; mso-fareast-font-family: "Times New Roman"; mso-fareast-language: EN-US;"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">[1]</span></b></span></span></span></a><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Varbūt ir vērts to labot un cīnīties par sevi.<o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Es celšos. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Celšos tad, kad to vismazāk gaidīs. <o:p></o:p></span></b></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">/10.04.2010./<o:p></o:p></span></b></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Mint.<o:p></o:p></span></span></b></div><div style="mso-element: footnote-list;"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"><br clear="all" /></span></b> <hr align="left" size="1" width="33%" /> <div id="ftn1" style="mso-element: footnote;"> <div class="MsoFootnoteText"><a href="file:///C:/Users/dators/Documents/St%C4%81sti/Visi%20koki%20ir%20miru%C5%A1i.doc#_ftnref1" name="_ftn1" title=""><span class="MsoFootnoteReference"><span class="MsoFootnoteReference"><span style="font-family: "Times New Roman"; font-size: 10.0pt; mso-ansi-language: EN-US; mso-bidi-language: AR-SA; mso-fareast-font-family: "Times New Roman"; mso-fareast-language: EN-US;"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">[1]</span></b></span></span></span></a><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> </span></b><span lang="LV"><b><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Maijas Skripstes atziņa. Radīta 2010. gada aprīlī. Sīkāka informācija nav pieejama.</span></b><o:p></o:p></span></div></div></div></i>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-67619110891187093352010-03-26T01:35:00.000+02:002010-03-26T01:35:18.661+02:00slow breathing<span class="Apple-style-span" style="color: #666666; font-family: Trebuchet, 'Trebuchet MS', Arial, sans-serif; font-size: 12px; line-height: 18px;">I still remember that night as if it were last night.<br />
<br />
The first night you saw me undress while I changed into my pyjamas. The first night I slipped under the covers with you. The first night we were spending the night together. The room was so dark, it was almost pitch black - save the sliver of moonlight that danced through the sheer curtains.<br />
<br />
We were in New York City - the city that never sleeps. And boy, was I not sleeping.<br />
<br />
You didn't know it at that time, but I was so nervous. You weren't the first boy I've shared a bed with but for some reason, I felt like my heart was about to leap out of my chest. In one smooth motion, you took me into your arms. You gazed down at me as I anxiously looked up at you.<br />
<br />
I'm not ready yet...don't make me push you away.<br />
<br />
You put your hand on my heart. I caught my breathe and held it for what seemed like an eternity. And then you leaned down and kissed me softly and just held me for the whole night.<br />
<br />
I wasn't even sure if I loved you yet. But at that moment, I knew you were different. You weren't like the other guys. You didn't rush me or make me feel bad for pushing you away. You were patient.<br />
<br />
Patiently waited for me until I was ready. Ready in every way to have you in my life.</span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #666666; font-family: Trebuchet, 'Trebuchet MS', Arial, sans-serif; font-size: 12px; line-height: 18px;"><br />
</span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #666666; font-family: Trebuchet, 'Trebuchet MS', Arial, sans-serif; font-size: 12px; line-height: 18px;"><br />
</span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #666666; font-family: Trebuchet, 'Trebuchet MS', Arial, sans-serif; font-size: 12px; line-height: 18px;"><a href="http://leloveimage.blogspot.com/">http://leloveimage.blogspot.com/</a></span><br />
<br />
<br />
Man ir dažas vietnes, kuras ik pa laikam apciemoju. Parasti tur nav tekstu, es vairāk mīlu bildes. Skaistums. Šoreiz arī teksts. <i>Pure and wistful.</i>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-87184925139554699672010-03-17T23:08:00.000+02:002010-03-17T23:13:30.810+02:00trofejas<i>Atradu trešo stāstu. </i><br />
<br />
<i></i><br />
<i></i><br />
<i><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es stāvēju ielas vidū ar izbrīnā pavērtām acīm un nedaudz atvērtu muti. Bija vēss. Man matos kusa sniegs divreiz ātrāk kā nokritušās pārslas uz dzeltenīgi apspīdētā trotuāra. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Manas abas rokas bija ietriekušās krūtīs. Es ilgu brīdi neskatījos lejup, jo man bija bail. Savādi, ka morālās izjūtas vēl elpoja manā augumā, kamēr es neko šai naktī vairs nejutu – tikai redzēju un zināju.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Noliecu apdullušo galvu un vēros plaukstās, kuru krāsa kontrastēja ar mierīgo, vēso sniega toni. Lipīga, sarkana viela plūda pa delnām lejup līdz pat elkoņiem, sasmērējot visu, kas gadījās ceļā. Drēbes piesūcās ar asinīm un kļuva siltas. Skatījos, kā šķidrums pilēja lejup no elkoņiem – pilienu pēc piliena tas veidoja skaistu peļķi, kura ik sekundi kļuva acīm redzami lielāka. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kāpēc skaistu? Man vienmēr ir paticis, kā piesātināti sarkans tonis izskatās tieši uz sniega. Tieši šī baltā masa ir viena no tīkamākajām lietām pasaulē. Lūk, tagad es varēju skatīties, kā pašas asinis krāso nevainību: iesākumā gaiši rozā, vēlāk – apēdot jebkādas baltā pazīmes. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es novērsos un ziņkārīgi vēroju rokas, kuras joprojām bija iespiestas krūtīs. Uzmanīgi izņēmu tās no iedobuma un ieraudzīju caurumu tur, kur sirdij bija jābūt. Iebāzu delnu caurumā, cenšoties to atrast, bet sataustīju tikai plaušas, aknu, nieres un zarnas. Kamēr uzstājīgi ielauzos pašas ķermenī, asiņu straume protestēja un ar dubultu sparu pludoja, aptašķot pat manu seju, jo es haotiski manevrēju ar rokām, pūloties atrast to, kā man vairs nebija.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es klusu iešņukstējos, bet ne tāpēc, ka man sāpētu – es neko nejutu. Vismaz fiziski. Nokritu uz ceļiem un iecirtu zodu krūtīs, lai labāk saskatītu caurumu, kurš sala aiz tukšuma. Joprojām tupot, atbalstījos ar elkoņiem pret zemi un noliku galvu uz asiņaini sniegotā trotuāra. Prāts bezspēcīgi vāļājās man blakus un centās palīdzēt, bet viņa balss bija tik klusa, ka nespēju to saklausīt. Iespējams, man traucēja sniegpārslu skaņa, kad tās atsitās pret trotuāru.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es jums pastāstīšu, kā tas notika.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es stāvēju turpat, kur tagad guļu – zem kādas rāmas laternas. Klusi vēroju sniegpārslas, kad Viņš ieradās. Pagriezu galvu, lai varētu kārtīgāk saskatīt Viņa vaibstus. No gaisa krita lejā milzīgas pūkas – tās ieķepa manos un viņa matos. Mēs kādu brīdi klusējām un vērāmies viens otrā. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Mirguļojošās uguntiņas viņa acīs bija tikpat neizskaidrojamas kā vienmēr. Es pavēru lūpas, lai kaut ko teiktu, un viņa skatiens tūlīt noslīdēja līdz tām. Es sastingu. Viņa acis sasala pie manas trīcošās apakšlūpas.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Pat sniegpārslas neizdvesa skaņas. Vēroju garaiņus plūstam no viņa mutes. Tie ātri pagaisa manam skatam, kaut centos silto dvesmu ar acīm izsekot. Kad atkal pievērsos sejai man iepretim, tā pieliecās, un mūsu lūpas viegli saskārās. Viņa siltums acumirklī caurstrāvoja manu augumu.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Es sajutu šķebinošu sāpi un atrāvos, instinktīvi ieķeroties sāpīgajā vietā. Viņa rokās atradās mana sirds – kūpoša un vēl pulsējoša. Mēs abi uz to skatījāmies: viņš klusējot, bet es – elsojot. Kamēr pār viņa rokām slīdēja retas asiņu tērcītes, manās krūtīs caurums auga lielāks un sāpīgi pulsēja. Ne tikai asiņu, bet arī asaru straumes plūda. Viņš skatījās tikai uz sirdi kā uz sen kārotu trofeju, kuras puksti bija jau pavisam vārgi. Šausmās lūkojos uz to un jutu, ka vairs nav ne auksti, ne smeldzīgi. Biju tikai es un manas domās, kuras bezveidīgi skalojās tukšumā.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņš pazuda manam skatam, izejot no laternas apgaismotā laukuma. Tā es šeit paliku – nejūtīga, cilvēku atblāzma.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Un nu, es instinktīvi kunkstu, sarāvusies uz trotuāra. Brīnīdamās vēroju, kā asinis lēnām sakalst gan uz rokām, gan uz zemes. Nē, varbūt ir aplami teikt, ka tās sakalst, jo snieg.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> „Jā,” es sausi konstatēju, „tās sasalst.”<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Piepešā apziņa, ka es kļūstu par ledus skulptūru mani smīdināja. Neveikli apgriezos un atkritu uz muguras. Tagad es varu vērot pūkas, kuras lēnām laižas lejup, dažas trāpot man sejā.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Bija slinkums tās notraukt. Pārslas vairs nekusa. Es gandrīz nemanāmi izelpoju, vērojot niecīgo garaiņu dvašu izšķīstam gaisā.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Pagriezu galvu iesāņus un ieraudzīju delnu, uz kuras bija sasalušas asinis un neliela sniega kārta.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> „Hm...” es ieinteresēti nomurmulēju, cenšoties pakustināt pirkstus.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Tie vairs neklausīja. Tas bija tā, it kā es vērtos priekšmetā otrā telpas galā un censtos ar domu spēku likt tam pakustēties. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kad vēlējos atkal pievērst skatu debesīm, attapu, ka nespēju vairs pagriezt galvu, tādēļ šķielēju, cenšoties ieraudzīt sniegpārslas. Man nācās samierināties ar savas rokas vērošanu, uz kuras palēnām auga arvien lielāka sniega kārtiņa.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Skats krasi mainījās. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Kāds notrauca sniegu no manas asiņainās, sasalušās rokas. Mans ļenganais augums tika pacelts sēdus, bet tas joprojām atradās uz trotuāra. Kāds balstīja manu muguru, tādējādi es varēju vērot ielas balto spozmi tālumā un novērtēt tās kontrastu ar vietu, kurā sēdēju – sarkanu un tumšu. Mana galva tika pagriezta. Skatiens kā panorāma lēnām pievērsās Viņa sejai. Acis joprojām gailēja, tikai šoreiz skumji. <o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Manā ķermenī vairs nebija vārdu. Eksistēja tikai domas, kuras haotiski, cita pēc citas, vēlējās tikt izkliegtas. Iespējams, jautājumi dega manās acīs. Iespējams, tajās gruzdēja tikai atblāzma.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"> Viņš vērās manās acīs kādu brīdi, līdz teica: „Es izrāvu tev sirdi, lai tā nekad nepiederētu citam!”<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Es spēji izpūtu pēdējo gaisu un iekunkstējos.<o:p></o:p></span></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><br />
</div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><o:p>Nedaudz banālas beigas. Tomēr labāk, nekā bija paredzēts. Man prātā toreiz bija ideja galveno varoni nogalināt bez žēlastības. Atpestīju viņu no ziņkārības un neizpratnes, bet iedevu bezjēgu.</o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right;"><b><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Mint.<o:p></o:p></span></span></b></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right;"><span lang="LV"><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">13.11.2009.</span><o:p></o:p></span></div></i>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-26147612331737081982010-03-16T23:33:00.000+02:002010-03-16T23:34:27.058+02:00trivia<div style="text-align: justify;"><i>Sīkumi no manas apvienotās mācību klades, kuru pagājušajā pusgadā izmantoju pierakstiem ( un acīmredzot ne tikai lekciju pierakstiem).</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i>Pirmais darbs ierakstīts kladē jau kaut kad augustā:</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;">Laiks klusi spiež soļus un dzīves notis. Man nepatīk bemoli, kaut tie ir pamācoši. Es skrienu pa diēziem, trijskaņiem un gammām, nedomājot par kaut ko citu, jo tikai mūzika ir svarīga. Šovakar bemols apņem manu plecu ar ledainu roku.</div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">"Nepazūdi!" viņš teica, izskanot tikpat sērīgi kā maza bērna balss īsi pēc tam, kad tas apzinājies, ka mīļotie vecāki ir šķīrušies. </span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Es paskatos apkārt apdomājot, ko atbildēt. Mani apņem skaudrs ziemeļvējš, kurš saldē roku un kāju pirkstus. </span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">"Dažreiz vietas ir par maz, un es došos ārā, kur vējš plosās un aukstās zvaigznes klusi spulgo. Es ļaušos pasaules burvībai un nostāšos milzīga lielceļa vidū, kurš mani aizvedīs līdz pat dzīves sirdij. Es piedziedāšu arī to, līdz tur būs par maz vietas, un kliegšu, ja gribēšu izlauzties.</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">"Mani trīs reizes nogalinās un pazudinās pasaules putekļos, bet es modīšos atkal un iešu tālāk vēl lielākā plašumā. Kad arī tur vietas nepietiks, manu ķermeni pazudinās un sagraus vispirms pašas prāts, tad - visuma telpa.</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">"Arī kā dvēsele es klejošu. Vēl tālāk laikā un telpā došos. Simfonijas man sekos, bet nekad nepanāks, jo būšu allaž vairākas taktis tām priekšā. Konstanti. Iemesls, protams, ir tikai viens: tās nekad nav mirušas, turpretim es pat vairākkārt. Tās rāmi gaida izmisuma atspulgus, lai sagrautu apziņas tālākos nostūrus, kuros mīt cerība."</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Tad bemols gari novilks sevišķi saldi sērīgu takti un teiks: "Kur tu pazudi?"</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">"Šaurumā," es atbildēšu. "Sapņi piepildīja visu manu telpu, līdz sapratu, ka jādodas prom."</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;">Bemols atsvabinās un pestīs mani, sniedzot jaunu apziņas stūri.</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"><br />
</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i><span class="Apple-style-span" style="font-style: normal;"><br />
</span></i></div><div style="text-align: justify;"><i>Arī otrajam stāstam nav konkrēta datuma, bet, manuprāt, to rakstīju septembrī:</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;">Es jutu tirpoņu pirkstu galos. Mazie matiņi viegli sacēlās gaisā, bet tā nebija nakts vēja vaina - vienmēr, kad stipri satraucos, man uzmetas zosāda. Nogludinu bikses, cenšoties nomierināt augumu.</div><div style="text-align: justify;">Viņa nedrīkst pamanīt, ka esmu satraucies.</div><div style="text-align: justify;">Palūkojos uz viņas zoda un kakla līniju, kura mirdzēja pilnmēness gaismā. Matu cirtas viegli līgojas vēja ritmā.</div><div style="text-align: justify;">Man šķita, ka tās varētu jebkurā brīdī pazust - tik gaisīgi mati plīvoja - un, ja viņas sprogas ik pa brīdim nepieskartos manai sejai, es domātu, ka sapņoju.</div><div style="text-align: justify;">Viņas garie, smalkie pirksti spēlējas ar nejauši noplūktu margrietiņu, kura, arvien vairāk mīcīta, pārvērtās par kārtējo cilvēku ietekmē iznīcinātu dabas pierādījumu.</div><div style="text-align: justify;">Iekrampējos zāles kušķos, lai spētu nomierināt spējo trīsoņu, kura pārņēmusi augumu.</div><div style="text-align: justify;">Šīs sajūtas ir tik unikālas, ka katra reize šķiet kā pirmā.</div><div style="text-align: justify;">Viegli iekožot lūpā, pagriežos pret viņu. Matu cirtas krīt kur nu kurā, līdz es manu visskaistāko acu pāri mūžā, klusu, dziļu un noslēpumainu. Mute izkalst. Paplešu lūpas, cenšoties izdvest kaut zilbi, bet aizmirstu pat burtus.</div><div style="text-align: justify;">Viņa, pamanījusi, cik nervozs esmu, viegli pasmaida, atklājot divas, pērļbaltas zobu rindas. </div><div style="text-align: justify;">Mans satraukums ir kļuvis tik nevaldāms, ka liek par sevi manīt. Instinktīvi palūkojos lejup, bet viņai nekas nepaslīd garām - debešķīgās acis seko manam skatienam. </div><div style="text-align: justify;">"Es tev patīku?" viņa rotaļīgi vaicā, ar pirkstiem pieskaroties lūpām.</div><div style="text-align: justify;">Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti, es nodomāju.</div><div style="text-align: justify;">"Jā," pusčukstus atbildu.</div><div style="text-align: justify;">Viņa pasmaida, un es ieraugu nelielās vaigu bedrītes. Acis maigi veras manī. Tās runā, kaut klusē.</div><div style="text-align: justify;">"Ko tu gribētu tagad izdarīt?" viņa aprauti jautāja zemā, aiz uztraukuma aizsmakušā balsī.</div><div style="text-align: justify;">Lēnām tuvojos matu mākonim, sajūtot nāsīs šampūna smaržu. Ar vienu roku ieķeros viņas matos un paburzu tos. Mati padevīgi slīdēja starp pirkstiem.</div><div style="text-align: justify;">Kad jau gandrīz aizsniedzu kaklu, nedaudz aiz ausīm, kur sievietes parasti iesmaržojas, tas pazuda. </div><div style="text-align: justify;">Acumirklī es jutu viņas lūpas, piespiežoties manējām, un mēli, kura kā zalktis strauji un agresīvi ložņāja. Viņas elpa bija saraustīta. </div><div style="text-align: justify;">Es biju sarūgtināts.</div><div style="text-align: justify;">Atgrūdu viņu tik stipri, ka trauslais augums viegli padevās manām nākošajām kustībām - viņa to nebija gaidījusi. </div><div style="text-align: justify;">"Kāpēc jums, sievietēm, vienmēr viss ir jāsabojā?!" aizkaitināti prasīju.</div><div style="text-align: justify;">Tā viņas vienmēr izjauca patīkamo priekšspēli.</div><div style="text-align: justify;">Viņa nesapratnē un šokēta sastingusi vērās manī, kamēr es izvilku no somas dunci, kurā atspīdēja menessgaisma un mirklīga apjauta.</div><div style="text-align: justify;">Apķēru viņas augumu un ļāvu duncim slīdēt pār to. Tas bija tik ass, ka ikviena kustība bija ātra un viegla. Siltais šķidrums plūda, nosmērējot drēbes, bet man bija vienalga. Viņas bālā seja patīkami kontrastēja ar tumši sarkano šķidrumu, kas apņēma augumu. Vēl neskartās ķermeņa daļas blāvi mirdzēja naktī.</div><div style="text-align: justify;">Es noliecos pie viņas sejas.</div><div style="text-align: justify;">Tukšās acis vērās manī ar pēdējo skatienu, kāds tām bijis. Kādu brīdi lūkojies meitenē, piecēlos, neizskaidrojamu jūtu mākts.</div><div style="text-align: justify;">Ikkatru reizi, kad izšķīdinu kāda sapņus, es dodos prom kā uzvarētājs. Ikkatru reizi, kad paceļu dunci pret neskaitāmiem rumpjiem, iedomājos sevi gan dieva, gan velna lomā, jo es lemju viņu likteņus. Jau doma vien, ka es esmu viņu liktenis, mani uzbudina. </div><div style="text-align: justify;">Allaž pēc nāves es saņemu atalgojumu - skatienu.</div><div style="text-align: justify;">Tajā ir apjauta.</div><div style="text-align: justify;">Runā, ka cilvēks pēc nāves sekundes laikā redz savu dzīvi. Nē, manuprāt, viņi redz arī nāvi un nepiepildīto nākotni. Tikai, jaunībā mirstot, cilvēks apzinās, ka lielākais dārgums ir pati dzīve, bet, būdams vecs, viņš vērtē citas lietas, jo nāve vecumā, slepkavība vai nē, neko nemaina.</div><div style="text-align: justify;">Ar katru dunča cirtienu es vēroju viņu acis un meklēju to patiesību.</div><div style="text-align: justify;">Šodien es atradu savu patiesību, jo vienaldzība lūkojās manī.</div><div style="text-align: justify;"><br />
</div><div style="text-align: justify;"><i>Ir jābūt arī trešajam stāstam, kurš, atklāti sakot, man patīk vislabāk no šiem, bet es nespēju to atrast.</i><br />
<i><br />
</i><br />
<i>Ak, un:</i><br />
<div style="text-align: right;"><i><b>Mint.</b></i></div></div><div style="text-align: justify;"><br />
</div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br />
</i></div><div style="text-align: justify;"><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-60374167938027761762010-03-13T00:19:00.000+02:002010-03-13T00:19:36.119+02:00Daugavmala<div style="text-align: justify;">Pa zemes garozu lēnām šļūkā meitene viscaur melnā apģērbā. Tā ir spēcīga krāsa, kas pat pēdīgo gļēvuli spēs iedrošināt sliet degunu gaisā un iet lepnu ceļu. Vai nu tas ko maina? Arī zemes virsma nav tāda pati kā iekšiene. Meitēna lēnā gaita simbolizē ikdienišķo domāšanas devu, kas atkal, gluži kā slimnieka grafikā zāles, ir piemeklējusi viņu. Nē, gļēvulība meitenei nepiemīt. Krusas graudiņi spērās no kāda sevišķi tumša mākoņa lejup, lai atsistu galviņas pret nesen ar sētnieces slotu nospodrināto asfaltu. Tagad baltās ledus pērlītes sitās pret tā virsmu ar sava veida iekāri. Melnais stāvs maršēja cauri sasalušajām lietus pilēm, nepievēršot tām nekādu vērību. Bija taču svarīgākas lietas, par ko domāt. Kas gan ir lietus šovakar, ja tas pat nepilda savu īsteno pienākumu, bet pārvēršas baltos graudiņos? Kas gan ir asfalts, ja uz tā nav neviena gruzīša, jo sētniece to nesen notīrījusi? Kas ir pasaule, kurā viss notiek tik nepareizi? Viņa noliektu galvu gāja, domājot par šodienas sakāvi. Izrakājot kabatas, meitene atrada mp3, kuru tūlīt sāka klausīties pilnā skaļumā. Tūkstošiem nošu skrēja cauri smadzeņu šūnām, kaut kur pa vidu aizskarot arī izjūtas. Kurā smadzeņu daļā tās atrodas? Lai notiek, kas notikdams! Mani vairs šīs laicīgās problēmas neinteresē, viņa nodomāja. Lēnām saules stari šķēla mākoni kā nazis šķeļ maizi, un spilgts stars iesitās meitenei sejā. </div><div style="text-align: justify;">"Galu galā - viss notiek nevis tā, kā būtu pareizi, bet tā, kā iznāk. Tā ir tīrā sagadīšanās, un tas būs pareizi, lai cik absurdi tas nebūtu," meitene izdvesa saulei, kas glāstīja viņas seju.</div><div style="text-align: justify;"><br />
</div><div style="text-align: right;">marts, 2007.</div><div style="text-align: right;"><b>Mint.</b></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-64492326929434628722010-03-13T00:03:00.000+02:002010-03-13T02:55:11.021+02:00bailes no "ja"<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es sakodu zobus. Tik neizturami ir gribēt piecelties un pieiet viņam klāt! Viss viņā mani kairināja – es jutos kā drudzī. Man atlika paskatīties viņa virzienā, un es vairs nezināju, kur likties. Viņa kustības, ķermeņa valoda bija kā aicinājums tuvoties. Neatvairāmās acis allaž mīklaini lūkojās manī. Kaut arī es nespēju atkost viņa noslēpumainā skatiena nozīmi, es zināju, cik ļoti tas man šķita pazīstams. Man joprojām šķita, ka es veros cilvēkā, par kuru neviens nekad mani labāk nesapratīs. Katra šāda reize, kad viņš uzlūkoja mani, bija intensīva un piesātināta. Tas bija tā, it kā mani ar viņu vienotu neredzama saite, kuru nevar pārraut. Šķita, ka tā eksistēja vēl pirms mēs bijām iepazinušies un eksistēs arī tad, kad mēs nebūsim viens otram blakus. Nekad agrāk neesmu pieredzējusi tādas emocijas kāda dēļ. Viss, itin viss viņā mani saistīja un pievilka kā magnēts. Es pat jutu spēku, ar kādu atturos no neapdomīgām rīcībām, kuras varētu vēlāk nožēlot. Katra mana sīkākā šūniņa vēlējās pieglausties viņam un ieelpot tā klātbūtni. Rupji sakot, tā varētu būt jūtu ķīmija. No malas noteikti tā arī izskatās.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Tas ir kaut kas vairāk. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es to nemāku izskaidrot, bet tā noteikti nebija prasta, dzīvnieciska vēlme būt kopā. Šīs emocijas iestiepjas manā būtībā, saēdot visas saknes tikai tādēļ, ka es atturos. Viņš ir mana piespiedu diēta, kuru labprātīgi pieņemu. Vismaz es turpināju sev iegalvot, ka to daru izvēles dēļ, kaut man tāda netika dota. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Uzvilku labāko masku, kāda man bija. Jutu, kā acis sāk asarot. Mirkšķināju tās, jo man nav laika ķermeņa nodevīgajai dabai. Tas ir mazākais, ko varu darīt savā labā – saglabāt pēdējās cieņas druskas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Viņš sēdēja dažus solus tālāk un skatījās filmu. Gandrīz nekustīgs kā glezna viņš vērās ekrānā. Pustumsā viņš izskatījās pērļbalts, nedabīgs. Viņš nevar būt īsts. Tādi cilvēki neeksistē.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Zināju, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz izžūšu... līdz kļūšu auksta un nejūtīga. Reiz man gandrīz izdevās panākt to, ka esmu salta, mierīga un morāli izvarota. Es vairs neielaidu emocijas sevī, es tās atgrūdu, nonākot apātijas hipnotiskajā varā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Jā, tāda bija mana realitāte toreiz, kad viņš mani sāpināja. Nekad iepriekš es tā nebiju pazudusi pasaulei. Visas saites pārtrūka, un es iekritu tukšumā, kurš dīvainā kārtā bija piesātināts pats ar sevi. Viss bija apdullinošs ar Neko. Es dreifēju pa dzīves straumi, izslēdzot viņa eksistenci ārpus manas pasaules. Ilgu laiku viņš bija tukšums, neskaidra pagātnes vīzija, kura neizraisīja vairāk emociju kā pārdomas un jautājumus par dīvaino izplūdumu manās atmiņās. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Tas bija tikai laika jautājums, kad kaut kas atkal liks atcerēties un viņš pārņems manas domas. Nebija svarīgi, kāda iemesla dēļ, bet es zināju, ka man vajadzēs visu iespējamo apņemšanos, lai atturētu sevi. Es nedrīkstu viņam tuvoties – ne fiziski, ne morāli. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Piecēlos un pametu pārējos, kuri skatījās filmu. Bija vakars. Ārā jau krēsloja. Man vajadzēja ieelpot svaigu gaisu un sakopot domas. Viņa klātbūtne bija tik nogurdinoša.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Visvairāk mani kaitināja tas, ka viņš nav tieši vainīgs pie manām sāpēm. Viņš nekad nav izdarījis neko tādu, kas varētu aizskart manas jūtas... Vismaz ne apzināti. Visā vainojama esmu es pati. Ja mani nebūtu apbūrusi viņa būtība, es nekad neatrastos šeit, bēgot no viņa. Tieši to es daru – vai nu tiecos vai arī bēgu no viņa.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Izvairīšanās ir kā pilnas slodzes darbs.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Izgājusi laukā pa durvīm, es atbalstījos pret sienu un aizvēru acis. Gaitenis ir tumšs – gaismas ir izslēgtas. Man ir skumji. Skumji par nepiepildītiem sapņiem un iztukšotu dvēseli, kura nespēj paelpot bez tevis. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Man ir žēl arī par savu mūžīgo cerību, ka tu reiz šķērsosi šīs durvis un izglābsi mani, atsvabinot no mokošajām ilgām. Ūdens pārāk ilgi smeļas man mutē, bet es to nicīgi riju nost sakot: „Sālsūdens ir mans mīļākais dzēriens!” Nevarētu gan sūdzēties, ka man būtu kādreiz bijušas problēmas ar sālsūdens apriti organismā. Es to dzēru no kausiem un lēju ik vakaru laukā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Ja reiz līdz šim neesi saņēmies, kāpēc lai tagad nāktu, kad tik daudz kas likts uz spēles un pulkstenis nodevīgi tikšķ ziņojot, ka mums paredzētais laiks sarūk.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es iekodu lūpā un ievīstīju rokas piedurknēs – telpās bija vēsi. Man tāpat siltāk nepalika. Durvis noklikšķēja. Palūkojos uz skaņas avotu un ieraudzīju tavus tumšos matus un šokolādes brūnās acis, kuras uzlūkoja mani. Sejas panti bija neizdibināmi, un tu ar savu mēmumu vēries manī, neko neteikdams. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es biju pārsteigta. Tu iznāci laukā pa durvīm. Tu sastingi pie tām un klusēji. Tu nedz dodies prom, nedz saki kādu iemeslu, kādēļ esi atnācis. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Mēs stāvam mūsu mūžīgajā klusumā, un es atkal jūtu uzmācāmies vēlmi tev pieglausties un pārtraukt mocības, bet mani apslāpē tik daudz citu emociju, ka es stāvu sastingusi. Piepeši manu augumu caurstrāvo apdullinošs emociju jūklis, kā dēļ es klusēju. Ir sakrājies tik daudz atmiņu, pagātnes un izjūtu, ka man bail pat izkustēties no vietas, jo es varētu nepārvaldīt sekas.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Pār visu vairāk es jūtu bailes. Tās ir daudz un dažādas. Man ir bail no klusuma, kas kā neatņemama sastāvdaļa ir kopā ar mums, kaut zinu – mums ir daudz, par ko runāt. Piepeši es sapratu, ka klusumu vienmēr ir izraisījušas cita veida bailes – bailes no izgāšanās, no tā, ka apkaunošu sevi. Es esmu nobijusies arī no tā, ka viss, ko vienmēr esmu uzskatījusi sevī kā talantu – intuīciju un spēju lasīt cilvēkus – ir bijis meli. Tas nozīmētu, ka tiktu nokauta manis izplānotā nākotne un sapņi. Man ir arī bail, ka viss, ko viņā redzu, pazudīs, jo viņš tomēr nav tāds, viņš nav tā mana dvēseles daļa, kuru meklēju. Vēl es baidos no atklāšanās, savu jūtu izrādīšanas. Es bīstos arī no tā, ka nekas neizdosies. Un tomēr pāri visam šim man visvairāk ir bail ļauties jūtām, man bail tajās nozust, jo tādā gadījumā jebkas, ko viņš izdarītu, varētu mani sāpināt tā, kā neviens nekad nespētu. Man bail riskēt un atdot savu sirdi neizdibināmajam, jo šeit, uz zemes, nav neviena, kurš pateiktu priekšā, kādas būs beigas. Es zinu, ka, padodoties jūtām, atpakaļceļa nebūs, lai kāds būtu rezultāts.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Apjautu, ka esmu aizturējusi elpu, pārdomājot pēkšņās atziņas. Viņš vēl arvien stāvēja pie durvīm un lūkojās manī. Man šķita, ka viņš minstinās, cīnoties pats ar savām bailēm. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es nespēju atgūties. Mans ķermenis bija sastindzis. Vēroju viņa stāvu, kurš lēnām tuvojās man. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Man kļuva karsti. Jutu vieglu reiboni. Jutos atvieglota, ka varēju atspiesties pret sienu. Tas bija mans vienīgais pierādījums, ka nesapņoju – ciets, auksts betona izstrādājums. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Viņš bija tikai soļa attālumā un, joprojām klusēdams, turpināja iznīcināt atstarpi mūsu starpā. Atbalstījos pret vēso sienu, cenšoties atskurbt. Es pavēru lūpas un ievilku gaisu – man sāka šķist, ka te vairs nav skābekļa. Viņš tagad bija man cieši blakus. Mana dzirde bija saasināta. Es klausījos, kā blakustelpā aktieri runā - klusa angļu valoda sasniedza mūs - es klausījos savā un viņa nemierīgajā elpā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es nolaizīju lūpas, cenšoties saglabāt mieru, kaut jutu, kā man kļūst arvien karstāk. Sirds dauzījās kā negudra. Saspringums neatkāpās.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Manas rokas ieķērās viņa aizpogātajā, tumšajā kreklā. Viss pagaisa no mana prāta, atstādams tikai neprātīgo uztraukumu un baiļu sajaukumu, kā arī viņa smaržu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Viņš ir nedaudz garāks par mani, bet es necēlu galvu augšup. Man joprojām ir bail no turpinājuma, un es zinu, ka, uzlūkojot viņu, manam skatam pavērsies hipnotizējošās, brūnās acis, kuras pauž viedumu, šķelmīgie sejas vaibsti un sārtās lūpas, kuras ir tuvu pilnīgām. Jutu viņa silto, saraustīto elpu sev uz kakla.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Arī viņš bija sasprindzis. Vai arī nobijies no turpinājuma? Viņš atbalstīja vienu roku blakus maniem sāniem, viegli pieskardamies tiem. Es aizvēru acis. Viņa elpa kļuva skaļāka. Zināju, ka attālums starp mums sarūk arvien vairāk. Jutu, kā vieglītiņām gar manu vaigu, kā rotaļājoties, slīd viņa lūpas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es degu. Man šķita, ka eksplodēšu, bet tajā pašā laikā jutu, ka esmu bezspēcīga – augums ir kļuvis trausls un vājš. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es pacēlu savu galvu nedaudz augstāk un sajutu viņa siltās lūpas uzmanīgi piespiežas manējām. Tie bija kā elektrizēti glāsti, kuriem nav iespējams pretoties.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Viņa roka, kura vēl pirms brīža atbalstījās pie sienas, gar maniem sāniem, tagad apvijās ap vidukli un pievilka sev klāt, bet lūpas skūpstīja mani kaislīgi, iznīcinot visu atskaitot viņu un mani un manu vēlmi būt viņam blakus.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Pēc kāda laika viņa dziļās, brūnās acis uzlūkoja mani un pārtrauca klusumu, kurš bija kavējies visus šos mēnešus.</span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV"><o:p> Ja vien es spētu noticēt, ka viss var būt tik vienkārši. Ja vien es spētu atļaut sev ticēt, ka tev patīku. Ja vien nebūtu tik daudz „ja”...</o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><br />
</div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><span lang="LV">12.03.2010.<o:p></o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right; text-indent: .5in;"><b style="mso-bidi-font-weight: normal;"><span lang="LV">Mint.<o:p></o:p></span></b></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-76086543165479973602010-02-19T21:08:00.000+02:002010-02-19T21:17:44.469+02:00Rekviēms pazudušajām dvēselēm*cilvēkiem ar vājiem nerviem nav ieteicams<br />
**cilvēkiem, kuri zaudējuši nesen kādu tuvu cilvēku, nav ieteicams<br />
***cilvēkiem ar abiem iepriekš minētajiem faktoriem jāturas pa gabalu no šī stāsta<br />
<br />
<br />
<div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es atvēru acis. Mans augums, sajūtot diskomfortu, piecēlās sēdus un centās saprast, kas notiek. Kāds šņukstēja istabas tālākajā stūrī. Telpa ir tumša un neskaidra - esmu savā guļamistabā. Apgaismojuma dēļ nevarēju saskatīt neko, kas ir vairāk kā pusotra metra attālumā no manis. Divguļamā gulta bija izvandīta, kaut gulēju viena – Filipa nebija mājās. Satīna palagi nospārdīti atradās kājgalī, bet sega bija cieši aptinusies ap augumu. Bija tveicīgs vakars. Centos aprast ar tumsu, bet nespēju fokusēt skatienu. Mani locekļi šķita vāji, pat vājāki kā parasti, kad no rītiem pamostos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Mammīte, mammīte!” smalka balstiņa sauca.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Centos ieraudzīt skaņas avotu, bet manam skatam pavērās tikai maza, balta kājiņa, kura trīcēja. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Iznāc ārā! Parādies man!” uzsaucu puisītim vai meitenei, kas, šķiet, sēdēja uz grīdas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Mammīte, nepamet mani!” bērns, joprojām šņukstot, teica.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Atgūlos uz brīdi uz diviem spilveniem sev aiz muguras. Neticami, ka varēju uz tā aizmigt. Diskomforta sajūta palielinājās. Sakodu zobus un noriju siekalas. Mans augums saspringa. Sajutu dīvainu sajūtu vēdera lejasdaļā. Iecirtu zodu krūtīs un centos saskatīt, kas par lietu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Dīvaini, es nodomāju, krunkainie palagi kustējās un mainīja krāsu. Piecēlos sēdus, lai saprastu, kas par lietu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Baltais audums lēnām piesūcās, iegūstot rozā toni. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Bērns telpas stūrī raudāja arvien skaļāk. Droši vien ir nobijies. Arī es jutos kā zaudējusi līdzsvaru. Viss notika tik haotiski. Bērna augstā, spalgā balss bija tik ļoti nospriegota un elsas starp šņukstiem – dziļas un patiesas -, ka nespēju nosēdēt mierā. Kaut man bija bail, es apņēmos tam palīdzēt. Pievilku kājas sev klāt, pie reizes cenšoties atrast gaismas slēdzi.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Kur ir tas sasodītais slēdzis?<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Pacēlu galvu, meklējot galda lampu, kura stāv uz galda, bet ieraudzīju vīteni, kura kā čūska snaikstījās uz naktsgaldiņa un tuvojās manai rokai. Steidzīgi atrāvu to nost, visam augumam pēkšņi salecoties. Spazmas vēderā kļuva spēcīgas, ik pa brīdim saraujot vēderu krampjos. Spējie un straujie, bet ritmiskie sāpju viļņi lika man aizdomāties par devīto vilni... Vecmamma bērnībā mācīja, ka tas esot vislielākais. Cik viļņu jau bija garām? <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Saķēru segu, kura bija cieši aptinusies ap augumu, un rāvu to nost. Rokas vēl joprojām neklausīja pavēlēm, bet acis spītīgi neaprada ar tumsu, pie tam šķita, ka telpā ir mijkrēslis.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Milzīgā sega kā virtene bija aptinusies man apkārt un es ķēru tās vienu galu, palēnām atritinot kokvilnas žņaugu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Mammu, es gribu pie tevis!” bērns jau klusi čukstēja. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Mazā, baltā kājiņa nekustīga gulēja uz paklāja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Es tūlīt nāku,” teicu bālajai pēdai, kuru redzēju, „ es tūlīt atnākšu.”<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Dusmojos uz to sievieti, kura pieļāvusi, ka bērns ir viens pats un tik ļoti nobijies. Stresaini rāvu nost segu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Zeltainais konverts spīdēja man acīs tā, ka jutu asas sāpes. Tās sāka asarot. Ar daļēji aizmiegtiem plakstiņiem līdu laukā no segas kā no tuneļa. Kad beidzot biju ārpus tās, es attapos, kādēļ palagi kājgalī bija ne tikai sārti, bet arī kustējās.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Snaikās vītenes bija visur ap mani. Tās bija ne tikai ikkatrā šīs telpas stūrī, bet arī manī. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Dabūjiet tās nost! Dabūjiet tās NOST!” es kliedzu tā, ka mans kakls aizžņaudzās. Noriju siekalas, bet jutu, ka kakls ir kļuvis tik pat sauss kā tuksnesis. Tajā brīdī sapratu, ka esmu dehidrējusies, ka nespēju parunāt, kur nu vēl pakliegt.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Es gribu mājās,” bērns čukstēja.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Es nāku,” teicu, bet izklepoju burbuļus, kuros iekšā bija vārdi. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Tas bija kā mēmajā šovā. Es redzēju formu, bet nedzirdēju saturu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Man vajadzētu tos saplēst, lai viņa dzirdētu tikko sacīto. Sniedzos ar smalkajiem pirkstiem pēc caurspīdīgā kupola, kas slēpa manus vārdus. Neaizsniedzu tos. Jo augstāk tie cēlās gaisā, jo sārtāki tie kļuva. Pievilku kājas klāt, bet tās nepadevās manām pavēlēm. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Spazmas vēderā kļuva lielākas. Devītais vilnis, es nodomāju.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify; text-indent: .5in;"><span lang="LV">Saspringums turpināja augt un es grasījos lēkt laukā no gultas, bet kaut kas man neļāva. Man šķita, ka kaut kas mani spiež un ierobežo. Man gribējās tikt laukā no sevis. Iznirt no sevis un pazust.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es pamodos. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Mani zobi bija cieši sakosti kopā, es griezu tos. Biju nosvīdusi – sega šķita teju dedzinoša, bet mati bija pieķepuši klāt sejai. Ar plaukstām novilku roku pār seju – tā bija asaraina. Centos piecelties sēdus, bet nevarēju – asas sāpes vēdera lejasdaļā padarīja šo misiju gandrīz neiespējamu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Instinktīvi sniedzos pēc gaismas slēdža, šoreiz sataustot to. Pēc sekundes simtdaļas telpu piepludināja 100 vatu spuldzītes dzeltenīgā gaisma. Prāts joprojām centās aptvert notiekošo, kamēr sirds dauzījās kā traka. Jutu, kā puksti satricina visu manu ķermeni. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Ar rokām aptvēru augumu un aizmiedzu acis. Bija tik karsts, ka visi šķita slapjš. Pleci un mugura, vairs neesot zem segas, tagad kļuva vēsi, jo pirmīt, kad gulēju, svīdu. Novilku segu zemāk, ļaujot uztrauktajam augumam nomierināties.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Velkošā sajūta nerimās. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Šis brīdis šķita palēnināts. Vieglā kokvilnas sega noslīdēja man gar sāniem, paverot skatu uz asinīm. Tās plūda no manis, no manas iekšienes. Baltie zīda palagi piesūcās ar tumši sarkano šķidrumu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Man palika slikti. Spējš dzēliens savilka vēderu vieglā krampī. Es centos piecelties. Man vajag tikt līdz tualetei. Vajag.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Asinis plūda tik ātri, ka nezināju, ko iesākt.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Tas nevar būt. Tas nevar būt. Tas nevar būt,” es murmināju pie sevis, piespiežot augumu celties no gultas. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Asaras sariesās acīs un, pašai nemanot, krita pār vaigiem. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Atbalstoties pret gultas kājgali, es devos uz tualeti. Man gar lieliem slīdēja silts šķidrums. Es centos par to nedomāt. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Man vajag laiku. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Sirds dauzījās, bet rokas tirpa. Apņēmos skatīties uz priekšu.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Šķērsojot tualetes durvis, es uzsēdos uz poda un sāku raudāt, jūtot krampjus, kuri saēda mani arvien vairāk. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Dzirdēju kā zem manis atskan plunkšķi un pilieni.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Noliku rokas uz ceļiem, atbalstot savu galvu, bet pēc brīža mainīju pozu, apķerot pašas augumu, kurš sāpēs raustījās. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es nemitējos raudāt. Elsas bija tik spēcīgas, ka dažbrīd man šķita, ka aizrīšos ar pašas siekalām. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es grūdu sāpes laukā no sevis, raudot par visu, kas notika.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es biju stīva. Gandrīz nevarēju pakustēties. Augums atradās kaujas pozā, kuru vēl ilgi pēc pēdējiem dzirdētajiem pilieniem nespēju mainīt. Man uz visiem laikiem pazuda vismaz trīs sejas izteiksmes un emocijas – pārsteigums, prieks un uztraukums. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Aiz nelielā tualetes lodziņa ausa jauns rīts. Ar acs kaktiņu es to manīju. Pakustināju ceļus. Jutu sāpes sevī. Piespiedu sevi turpināt kustināt kājas, lai spētu piecelties. Sākotnēji jutu saspringumu sevī, bet drīz vien tas norima, atstājot tikai sūrstošu sajūtu, vecas sāpes.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Piecēlos kājās, pagriezos pret podu un, neskatoties lejup, nolaidu ūdeni. Kad biju to izdarījusi vienreiz, atkārtoju to pašu darbību vēl vismaz piecas reizes. Pēc sestā piegājiena palūkojos leju. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Biju iztērējusi gandrīz visu tualetes tīrāmo, kurš aktivizējās, līdzko kāds noskalo ūdeni.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Aizgāju pakaļ mobilajam, kurš bija viesistabā, un devos uz vannas istabu. Novilku drēbes un nometu uz grīdas, iekāpjot dušas kabīnē. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Atvēru krānu, un ūdens apņēma manu augumu, sasildot to un aiznesot prom atmiņas un nakts murgus. Rozā ūdens noskalojās kanalizācijā.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Es gulēju zem šalts tik ilgi, ka pirkstu āda sačokurojās un nomocītais prāts norima, galvai atgāžoties pret kabīnes sienu. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Atā,” mazas meitenītes balss teica.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Ar pusaizmiglotu skatu pavēros sev apkārt, pamanīdama starp šampūniem un citām higiēnas precēm mobilo, kuru biju paņēmusi līdzi.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> Atrodoties zem ūdens un ļaujot mobilajam samirkt, uzspiedu Filipa numuru. Skaitīju signālus, līdz viņš pacels klausuli. Viņš atbildēja pēc piektā. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Jā?” aizsmacis un noguris bass teica.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: justify;"><span lang="LV"> „Filip,” mana balss čukstēja, „man bija spontānais aborts.”<o:p></o:p></span><br />
<span lang="LV"><br />
</span><br />
<span lang="LV"><br />
</span></div><div class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right;"><span lang="LV"><o:p> Mint.</o:p></span></div><div align="right" class="MsoNormal" style="line-height: 150%; text-align: right;"><span lang="LV">18.02.10.<o:p></o:p></span></div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-58022175442365798522010-02-11T01:09:00.000+02:002010-02-11T01:09:42.462+02:00kaut kā smuki.<i>"I remembered the moment I first knew you were in love with me... I could see it in your eyes. I still see it before my eyes,"</i> he said.<br />
She turned her face to him and replied: <i>"Of course, you can. I still love you."</i><br />
<i><br />
</i><br />
Iespējams, ļoti banāli, bet bezgala jauki tik un tā.Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-16345807213161877302010-01-03T17:03:00.000+02:002010-01-03T17:03:20.529+02:00Radu pati savu ideālu.Viņa karameļkrāsas, jau tā diezgan īsie, mati bija izspūruši. Es ievīstīju rokas dziļāk piedurknēs un sakārtoju apkakli augstāk , lai radītu kaut nelielu siltuma sajūtu. Ārā ir auksts. Viņa medaini brūnās acis noķēra manu skatienu un sasildīja to. Vismaz apziņa, ka beidzot tās ieraugu, sirdī iepludināja savādu mieru, kurš mijās ar piepildījuma sajūtu. <br />
<br />
Es nopūtos.<br />
-"Kas noticis?"- viņš, aplami iztulkojis manu reakciju, bažīgi prasīja. Viegli pacēlos pirkstgalos, kaut tas nav nepieciešams, jo esam viena auguma, un maigi noskūptīju viņa pilnīgās, vēsās lūpas. <br />
-"Nemaz necenties novērst manas domas!"- viņš brīdinoši sacīja, pakāpdamies soli atpakaļ un paceldams rokas, it kā viņš padotos. <br />
Es atkal nopūtos.<br />
-"Ārā ir auksts,"-es sameloju.<br />
Negribu izklausīties pagalam muļķīgi. <br />
Viņš joprojām vēroja mani, kamēr centos pēc iespējas labāk paslēpt visus tos kailos stūrīšus, kuros vējš varētu iespraukties. Izlikos, ka nemanu viņa skatienu un sāku iet pa grantēto celiņu uz priekšu.<br />
Viņš viegli panāca mani, bet es pie tā jau biju pieradusi. Vēroju apkārtni un centos noteikt, kad man tā vēl būtu šķitusi tik skaista kā pēdējos mēnešos. <br />
Nekas nenāca prātā.<br />
Mēs klusu soļojām, bet es tik un tā dzirdēju oļu žvīkoņu zem mūsu zolēm. Pat putni vēl nebija pamodušies, un debesīs joprojām zaigoja mēness, kluss un spocīgs.<br />
-"Vai mēness tevi kādreiz ietekmē..?"- es izteicu līdz pusei pārdomātu jautājumu un apklusu, prātojot par to. <br />
Sajutu viņa vēso plaukstu pieskaramies manējai. Man rokās bija cimdi, bet viņam tās bija kailas. Man tas liekas neprātīgi tādā aukstumā, kāds jau nedēļām ilgi bija: zemledus makšķernieki ik rītu no jauna skalda āliņgus veco vietās, jo tie nakts laikā ir paguvuši aizsalt.<br />
-"Nekad,"- viņš lišķīgi atbildēja un piebilda, -"Tam būtu jābaidās no manis!"<br />
Es iespurdzos un uzlūkoju viņu - acīs atspīdēja spožā mēnessgaisma. Atkal sajutu to pašu siltumu pakrūtē, un lūpu kaktiņi, pašai negribot, viegli pacēlās augšup, izveidojot man raksturīgo smaidu. Es to necietu, bet viņa klātbūtnē to nebija iespējams kontrolēt tāpat kā jebko citu, ko es darīju.<br />
Centos novērst savas domas un jautāju -"Kur tu mani ved?"<br />
Viņš pasmīnēja, un es, vēl pirms viņš kā reagēja, zināju, ko tūlīt piedzīvošu un klusībā dusmojos, domājot par to, cik negodīgi viņš izturējās. <br />
Es pazīstu viņa smaidus. Ikvienu - sākot ar "vainīgo" un beidzot ar "bezbēdnīgo", kuru viņš šobrīd pielietoja un kurš nozīmēja to, ka viņam pat prātā nenāk man atklāt šo informāciju. <br />
-"Vai tu pateiksi vismaz, kādēļ tieši naktī?"- es tielējos un spiedu viņa roku ciešāk kā parasti. <br />
Šoreiz viņš bija tas, kurš nopūtās.<br />
-"Nu labi, labi. Tādēļ, ka dienā to nav iespējams piedzīvot," - viņš attrauca maigā balsī. <br />
Uzreiz sāku prātot par visu, ko šādos apstākļos varētu te darīt. Viss šķita aplams un neiespējams, tādēļ ātri atmetu domu saprast, kurp mēs dodamies, un pacietīgi gaidīju galamērķi, ejot viņam pie rokas.<br />
<br />
<div style="text-align: right;">Mint.<br />
</div><div style="text-align: right;"><em>Es viņu mīlu, savu stāsta varoni.</em><br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4640051059911694873.post-75832379201762265102009-12-22T14:24:00.000+02:002009-12-22T14:24:59.839+02:00bez nosaukuma (Bee stāsti)Kārtējā sutīgā diena. Viņai tā ir perfekta. Kamera jau kopš vakardienas gāziena stāv nolikta priekšnamā uz palodzes, kā gaidīdama, kad atkal tiks izmantota. Viņa, padzērusies apelsīnu sulu, kā brokastīs, skrien laukā un paķer kameru, nevīžīgi apmezdama to ap kaklu aiz pašas taisītas lentas, jo fotoāparāta siksnu Viņa bija saplēsusi teju pirmajā dienā. Saule jau bija augstu debesīs, jo meitene nogulēja līdz vienpadsmitiem. Vakarnakt Viņa nespēja aizmigt, jo bija pārņemta ar domām par bildēm, kuras jārada. Viņa nebija nokāpusi pa pēdējo pakāpienu, kad viņai uzsauca<br />
- Krista!<br />
- mm...?<br />
Viņa vieglā aizkaitinājumā skatījās, jo iecerētais nevarēja gaidīt. Un tā domādama, viņa pat nesamazināja gaitu un gāja tikai tālāk, liekot puisim skriet pakaļ. <br />
- Piebremzē!<br />
- Ne, tagad, man jāsteidzas. Pagaidi laiciņu.<br />
-Es nevaru atlikt sarunu.<br />
Krista apstājās, uzrunāja viņu un ar īgnu, bet ziņkārīgu skatienu vērās puisī.<br />
-Nu, kas gan var būt tik steidzams?<br />
Puisis apmulsa un sāka mīņāties.<br />
- Es... es gribu fotogrāfēt.<br />
- Fotogrāfē!<br />
Meitene atmeta ar roku un turpināja gājienu. Puisis pieskrēja klāt un turpināja.<br />
- Es vēlos, lai tu mani pamāci.<br />
- Pamācīt?<br />
- Nu jā...<br />
- Nu, lūdzu, pirmkārt, veikalos ir fotoaparāti - nopērc vienu. Tad tur ir tāda podziņa, kuru nospiežot, tiek nofotogrāfēts. Tā atrodas parasti kameras augšpusē un ir apaļas formas, vismaz kantainu neesmu redzējusi... <br />
- Es gribu, lai tu mani pilnīgi nopietni māci.<br />
Meitene skatījās ironisku skatu un zēnu, kurš stāvēja blakus un turpināja mīņāties. Viņa brīdi padomāja un teica<br />
- Nu labi. Varam mēģināt. Un kas man par to būs?<br />
- Es... man nav naudas.<br />
- Bet kā tad tu gribi, lai mācu tevi?!<br />
- Tāpat.<br />
- Tāpat?<br />
- Nu ja.<br />
- Man tērēt savu laiku tev tāpat vien? Es noņemšos ar tevi un tērēšu savu laiku mācot kādam pašsaprotamus pamatus?<br />
Puisis uzlūkoja meiteni. Viņa ieskatījās acīs un nolēma, ka pāris dienas tomēr varētu viņam pamācīt.<br />
<br />
- Apsoli man vienu, Rihard, ka tu klausīsies, ko tev stāstu un būsi uzmanīgs, kad iedošu savu kameru, lai fotogrāfētu. Kam tev to vajag?<br />
- Es vēlos iepriecināt sevi un citus. Es vēlos iet fotogrāfēt un koncentrēties tikai uz to vien visā pasaulē. Es vēlos iemācīties redzēt to, kā skaistāko paturēt sev. Tas taču attiecas arī uz citām lietām dzīvē, nevis tikai fotogrāfēšanu. Es gribu dzīvot un elpot caur krāsām un to, ko spēju noķert.<br />
Krista aizgrābta vēroja Rihardu. <br />
- Tu..? Tu tā tiešām domā?<br />
- Citādi es to neteiktu.<br />
Krista sāka stāstīt plāno, kuru bija izdomājusi naktī un abi lēnā gaitā tuvojās strautiņam. Pie tā atradās neliela putnu ligzda ar mazuļu oliņām, dažas jau izšķīlušās. Krista čukstēja, lai gan zināja, ka putni to tāpat nedzirdēt. Rihards vēroja skatu un saprata, ko viņa pirmstam centās viņam ieskaidrot. Mazais putniņš spraucās ārā no olas, kā šķita, ar pēdējiem spēkiem. čaumala palēnām radīja plaisas. Viens no mazuļiem izplēsa nelielus caurumiņus tā, ka varēja redzēt ārā kājiņās. Krista, laimē kūsājot, ķēra kadrus, par kuriem bija domājusi dienām un vakarnakt it īpaši, jo zināja, ka tie šķilsies. Iepriekšējā dienā viens putnēns jau izšķīlies.<br />
<br />
Tad Krista aizveda Rihardu uz rudzu lauku un jautāja<br />
- Ko tu te redzi?<br />
- rudzus<br />
- un vēl?<br />
- debesis, kuras ir zilas. rudzi ir dzelteni.<br />
- un vēl?<br />
Puisis apjuka. Viņš jau gribēja atkārtot iepriekš teikto, bet Krista, saprotot, ka neko jēdzīgu Rihards vairs nepatieks, pati atbildēja uz savu jautājumu.<br />
- Tur ir vējš, kurš liec smilgas. Tur ir ēnas, kuras met neskaitāmais daudzums zeltaino smilgu. Tās attiecīgās stundās, atkarīgs no saules, spēj izstarot citādu gaismu, tur ir horizonts kā līnija starp smilgām uz debesīm. Ja mēs vēl iedomātos, ka debesīs būtu kāds mākonis, mēs varētu iegūt savdabīgas fotogrāfijas ar rudzu lauku, kurš ir, piemēram, ar mazu gabaliņu ēnas virsū pašā kadra vidū. Jāliek just, ka šī bilde ir dzīve un ka šī vieta reāli pastāv. Nevajag perfekti visu taisīt pēc fotogrāfēšanas likumiem, šeit vajag strādāt uz emocijam un asociācijām. Fotogrāfēšana ir jūtu māksla. Un to tev vajag saprast... Man šķiet šodienai būs gana.<br />
Krista un Rihards devās atpakaļ uz pilsētu, tikai katrs savā virzienā. Krista uz mājām, jau atkal domājot par putniņiem, bet Rihards nemitīgi domāja par rudzu lauku, par Kristas vārdiem, par dzīvo dabu. Viņš to visu arī pirmstam juta, tikai nekad nebija zinājis. Pietika ar pāris vārdiem, lai šī pasaule kļūtu atvērta arī viņam. Viņs klusiem soļiem uzkāpa pa trepēm un iegāja verandā. Vakara oranžīgā saule apgaismoja tuvējo lauku.<br />
Krista miegaina iznāca verandā. Arā nebija sevišķi mīlīgs laiks. Pūta diezgan stiprs vējš un pat tas, ka dienvidu, nemainīja faktu, ka Krista nodrebinājās. Viņai mugurā bija garas, rūtainas pidžambikses un krekls ar īsām rokām. Kājās nebija nekā. Viņa iznāca un matu ērkulis bija pagalam izspūris, bet Rihards viņā noraudzījās ar interesi, jo ne katru dienu gadās redzēt Kristu vēl miegainu, izspūrušu. <br />
<br />
- Ko Tu jau te dari?<br />
- Tu teici, lai meklēju kadrus. Es vienu atradu.<br />
<br />
- Vai tas nevar pagaidīt?<br />
- Nē, šitas nevar. Nāc līdzi!<br />
Rihards paķēra fotoaparātu, kurš stāvēja uz palodzes, un Kristas roku. Abi skrēja pa akmeņaino ceļu līdz nogriezās kādā taciņā pa kreisi. Gaisā smaržoja tā, ka tikko būtu lijis. Rihards izveda Kristu līdz pļavas malai, kur bija augs, kam lapas bija lielas, platas un rasas lāsēm klātas. Tās mirdzēja saules staros. Turpat ik pa brīdim apsēdās zvirbulis, kurš dzēra no pilēm. Kristai aizrāvās elpa. Rihards paņēma kameru un notupās, lai uzņemtu kadrus. Krista vēroja apkārtni.<br />
- Kā tu šeit iemaldījies?<br />
- Es te neiemaldījos. Es ik dienas eju pastaigās, tādēļ iedomājos, ka šis skats varētu būt jauks. Zināju, ka rasa ar laiku pazūd, bet ir tikai agros rītos, un, nu, man ir iespēja noķert šādu kadru. Zināju arī, ka putni ieraduši dzert rasas pilienus no šīm lapām. Uz tām parasti daudz ūdens sakrājas. Vecos indiāņu stāstos esmu lasījusi, ka laikā, kad bijis sausums, viņi likuši milzu lapas, uz kurām no rīta bijis ūdens, un to viņi salējuši trauciņos. No divām vai trim lapām sanāca jau glāze ūdens!<br />
- Jā, tas ir gudri. - Krista piekrita.<br />
- Patiesībā... - Krists iesāka un nosarka pie reizes - Es sapņoju, ka nākotnē varētu fotogrāfēt ķermeni.<br />
- Kermeni?<br />
- Aha, ķermeņa daļas. Tajā ir kaut kas intīms. Piemēram, rokas, katram cilvēkam tās ir citādākas. Un tās mainās līdz ar vecumu arī. Manam opim ir raupjas rokas, un, ja es nofotogrāfētu tās, tu zinātu, cik labi tur saskatāma katra rieviņa, bet manai mazajai māsai rokas ir trīs reizes mazākas par manām. Ir arī cilvēki ar dzīslainām rokām.<br />
- Man šķiet, ķermeņa formu arī būtu jauki kadrēt. Nu, es domāju, siluetus. - Krista domīgi piebildi.<br />
- Es vakar ilgi domāju. Man šķiet, ka ļoti jauki izskatās bilde no profila, kur redzams tikai siluets ar visiem izliekumiem... lūpas, deguns, acis, zods... <br />
- Jā, tas noteikti ir iespaidīgs kadrs, bet vajag jau arī pareizi izdomāt, kādu tieši to vēlies.<br />
- Esmu jau izdomājis.<br />
- Nu?<br />
- Man kadrā vajadzētu Tevi.<br />
<br />
- Mani? - Krista bija pārsteigta.<br />
- Nu, iesākumā es labprāt fotogrāfētu meitenes, tikai vēlāk pārslēgtos uz vispārīgu cilvēku augumu.<br />
- Es neparakstos uz šitādām muļķībām!<br />
- Nu, lūdzu.<br />
- Es nejutīšos omulīgi, kaut ko tādu darot. - Krista satvēra vienu roku otrā un vēroja lapas.<br />
Rihards pienāca tuvāk un teica<br />
- Es grasos fotogrāfēt tikai tavu seju, un viss.<br />
- Nu, protams. - Krista sarosījās un nedaudz piesarka. - Es vienalga negribu būt kadros. Es labprāt palieku aiz tiem. Man patīk fotogrāfēt nevis būt fotogrāfijās.<br />
- Tev bail? - Rihards izmeta.<br />
- Protams, ne!<br />
- Pierādi.<br />
- Nē.<br />
- Pierādi!<br />
- Nē!<br />
- Tātad tev bail. Hā!<br />
- Nekas man nav bail. <br />
Krista paķēra kameru un aizskrēja prom. Rigards vēroja, kā viņa uzmanīgi skrēja pa taciņu, vērojot visu, kas gadās zem kājām, jo viņš meiteni no mājām izvilka, un viņa nepaguva uzvilkt pat apavus.<br />
<br />
<div style="text-align: right;">03.08.08.<br />
</div><div style="text-align: right;">Mint.<br />
</div>Minthttp://www.blogger.com/profile/17961905194791417402noreply@blogger.com0