par lapkriti

Lapkritis ir nemanot aizsniedzis augustu, un tas palēnām sāk saldēt dvēseles pirkstgalus. Tas tuvojās klusu, klusītiņām - teciņus vien nāca klāt! Vispirms to varēja manīt gaisā. Rītos pirmās rudens vēsmas spraucās telpās, smaržojot pēc arbūziem, āboliem un mitras zemes. Pēcāk septembra vēstneša lomu uzņēmās, lūk, tas viens koks, kas starp pārējiem sūnzaļajiem biedriem apbrūnēja kā tikko cepta smalkmaizīte. Tad sekoja lietus, kas gleznoja mākoņus negaisa krāsās, kamēr cilvēki no skapju dziļākajiem stūriem izvilka to raksturīgākās rudens dekorācijas - sarkanus, dzeltenus, melnus, zaļus lietussargus. Visbeidzot jāmin arī asni, kas, reiz no zemes izspraukušies, nu ziedēja un bravūrīgi lielījās ar to daiļumu. Tā gladiolas, asteres, dālijas un citas septembra mūzas iedomībā uzpūtās un ļāva pumpuriem sprāgt, atklājot savu kailo krāšņumu. 

Jauna dzīvība un cerība kūsāja arī iekštelpās. Vēl pirms brīža snauduļojošās kurpes ar slēgtiem purngaliem nu zaglīgi met skatienus īpašnieka virzienā zinot, ka drīz tās atkal tipinās apkārt peļķēm, nejauši iebridīs dubļos un braši maršēs pa asfaltētām Rīgas ielām. Jā, ļoti iespējams, tās klups aiz kādas bedres, bet tām nerūpēja nobrāzta krāsa vai padiluša purngala neizteiksmīgi pelēcīgais paskats. Šīs abas cilvēka pēdu sabiedrotās kā neprātīgas darbaholisma romances cienītājas vēlējās kalpot mērķim un ar baudu tvert ik sīkāko akmentiņu, kas kairināja pazoli.

Ir taču arī mētelis, kas visu vasaru noslēpts uz kāda plastmasas pakaramā starp džemperiem un svētku tērpiem, nepacietībā dīdās, tuvojoties rudenim. Cilvēks to nemana vien tādēļ, ka mētelis, skapim atveroties, sastingst cerībā tapt atkal uzvilktam.

Galu galā dvēsele bija tā, kas juta pirmo rudens stingumu. Tas kā vīteņaugs trinās ap kājām, stiepjoties līdz viduklim. Kamēr septembra vēsums vēl sniedzās pēc nabas, novembra sarma jau iežūžoja pēdas. Kur bija krūtis un galva? Tās joprojām peldēja jūrā kādā tveicīgā vasaras naktī. Nebija jau arī tik svarīgi pāragri meklēt gaidāmo. Tās liecinieki reiz tāpat aizsniegs kaklu un nožņaugs vasaru. Kas to lai zina: varbūt slepkava būs dzestrais vakara vējš, varbūt - kāda šķelmīga rudens meldija.

Mint

12.08.2013.

***

Manā dārzā ziedonis.

Manā istabā ziedonis.

***

Dvēseles, kuras pieradināji,

Klusi gaudo vakara brīzē.

Dvēselēm, kuras pierakstīji,

Naktis ir pajumte.

Dvēseles, kuras tev pretojas,

Nosala rīta rasā.

Dvēselēm, kuras tevi apmānīja,

Spīdēs ausma pirmajām.

Tādas dvēseles vienmēr būs,

Par daļu tavas dzīves kļūs.

Mint, 14.jūl., 2009

no mugurpuses

            Es pazīstu viņa muguru.

            Mums attiecības bija pārlieku tuvas: mēs tikāmies tik bieži, ka, dienām un mēnešiem novecojot, vairs neatcerējos, kā izskatījās priekšpuse. Blāvais atmiņu stāvs tika aizskalots, tā vietā atstājot prom ejošus soļus.

            Mani piemeklē gurdenas un dažkārt arī mazliet lietainas pēcpusdienas, kad, aizverot acis, viņa mugura nostājas man priekšā tikai tādēļ, lai vēlreiz aizietu prom, un es tai ļauju. Dažreiz man liekas, ka mēs spēlējam kādu gauži vecu spēli vai ka es spiežu atkārtojuma pogu kaut kur savā prātā, attinot redzēto kadru, lai tikai vēlreiz noskatītos to. Tad, protams, kā mūžsena klišeja, tava mugura, viegli saspringta, nostājas man iepretim, vispirms kļūst melnbalta un tad izdziest vakara miglā.

            Es nolūkojos nevainīgajā solī, kas aizšļūc pa gaiteni, un tajā brīdī, goda vārds, man šķiet, ka esmu to jau redzējusi!

Mugurpuses platos plecus sedz tumša žakete. Rokas vienmēr ir saliktas bikšu kabatās, bet uzkumpusī mugura... Tā vien šķiet, ka persona priekšpusē ir gatava ik mirkli satrūkties.

Pakausī kāds pačukst, ka es, ja vēlos, varu būt zemestrīce, kas tumšo stāvu satriektu tik ļoti, ka tas sastingtu un iesprūstu laikā pietiekami ilgi, lai panāktu viņu.

Tomēr melnais audums turpināja kustībā mazliet rievoties, kamēr uzvalka valkātājs palielināja attālumu.

Es nekad nezinu, kas notiek priekšā, bet vienmēr manu aizmugures kaunīgo stāju. Kaut viņš ir nodūris galvu, šķietami veroties savos purngalos, brūnie mati tik un tā slejas pār žaketes apkakli. Stīvais un lēnais solis varonīgi turpina iestaigāto taku.

Seja kautri vairījās, kamēr vien centos saskatīt tās vaibstus. Mums ar muguru bija spēle, kurā tā vienmēr uzvarēja. Stāvam vajadzēja liegt mums uzlūkot vienam otru, kamēr apņēmīgi meklēju paslepšus sev uzmestu acu pāri.

Mēs nodevāmies pēcpusdienu lēni mokošajam maratonam, ļaujot dienām izplūst nenosakāmā atkārtojumu masā, kas ar savu skaudro vienādību slepkavoja mana pulksteņrāža nākotni.

Reiz, kādā sausā rītā, manu uzmanību saistīja spoža dzirksts.

Mirklis izstiepās kā vecas kasetes lente. Es pacēlu plakstus un vēros uz gaiteņa otru galu.

Mugura mazliet sašķiebās, kamēr viena roka uzmanīgi izķepurojās no bikšu kabatas. Šķita, ka tā, tramīgi vērojot apkārtni, tikko apjautusi, ka ir gandrīz pusnakts. Viņa zods paslējās augšup un galva pagriezās iešķībi.

Manu augumu pārņēma tik stipri drebuļi, ka tiem drīz vien sekoja salta zosāda. Man šķita, ka ģībšu, bet rokas ātri vien sameklēja vārīgajam augumam balstu. Es noriju siekalas, aizžmiedzu plakstus, un, atbalstoties pret sienu, sažņaudzu dūres un centos saņemties. Kad atvēru acis, tur tā joprojām bija: mana tik labi pazīstamā mugurpuse bija pagriezusies gandrīz iesāņis. Es aplūkoju svešādo augumu un gaidīju, kas notiks tālāk.

Bālā roka, izvilkta no kabatas, nu mierīgi dusēja gar viņa sāniem. Es manīju, kā vēja iespaidā mati rotaļājoties atklāja viņa vaigu kaulus. Tie iezīmēja nogurušās sejas asās kontūras.

Uz brīdi man likās, ka veros kādā vecā, sen aizmirstas filmas fragmentā: zilganās lūpas, kas vēl pirms brīža bija viegli pavērtas, nu rādījās aizdarītas. Krūtis cilājās, pat smalkie, garie pirksti sita takti gar viņa augšstilbu. Galva iecirta zodu grūtīs tik strauji, ka satrūkos.

Lepnais stāvs, joprojām sāniski nostājies, kaut ko gaidīja.

Pēdas sagriezās ačgārnā leņķi, nu nepavisam ne ierastā! Es, būdama apmulsusi, aplūkoju savus purngalus un nespēju tikt galā ar milzu neizpratni, kas meta jautājumus kā cilpas ap kaklu. Daudzie žņaugi savilkās tik cieši, ka izmisuma pilna kampu gaisu.

Mugura aizgriezās.

Ja kāds novēršas, nekas cits neatliek, kā vien justies sarūgtinātai. Cerība kā lolojums tiek saudzēta, līdz tā saaug ar tevi pašu. Pulkstenis griežas uz riņķi tik daudz reižu, ka matemātiķi apjūk, skaita no jauna, un sajauc skaitu vēlreiz. Tad viņi iespiež man plaukstā šķērsām sagrieztu astotnieku un stāsta, ka nav jēgas skaitīt to, kas traucas uz apli.

Laikam piederot mūžība, tie teica. Toties mirkļi tiek dēvēti par gariem vai īsiem, laicīgiem vai nokavētiem, piedevām tur matemātikai pavisam citi likumi!

Es tik ilgi lūkojos mugurā, ka nepazinu seju.

Mūsu platās acis pāršķēla attālumu, saduroties gaiteņa vidū. Par spīti neskaitāmajiem pulksteņa apļiem, kas traucās garām, es zināju, ka mēs vairs nespēlējām.

Mana zemestrīce sastindzināja ne tikai viņu, bet arī matēriju visapkārt. Sasalums pārņēma laiktelpu un turpinājumu.

Es attapu, ka veros tevī pār plecu.

Kāds matemātiķis stūrī nošķaudījās un stāstīja par perpendikulārām līnījām, kas, reiz sadūrušās, turpināja savu gaitu bezgalībā.

Es nolūkojos pretī stāvošajā cilvēkā un domāju par matemātiķu definīcijām, kas tiem skrēja gar ausīm cita pēc citas. Dažreiz man liekas, ka to ir tik daudz, ka viņi ij nemanīja ne apļus, ko mūsu pulkstenis meta laika relativitātei acīs, ne sasalušo turpinājumu, kas atsvieda mūs spēles perfekti konstruētajā riņķī.

Mint.

17.04.2012.

forget-me-not

Kāpēc mans stāsts vēl nav beidzies?

Es guļu uz kāda kapakmeņa, smēķēju cigareti un lūkojos uz augošā mēneša sierdzelteno krāsu. Košs gan!

„Pfff...” nopūtos.

Pagriezu mazliet ieslīpi kaklu, lai uzlūkotu blakus esošos biedrus. Tie droši vien mani nedzirdēja. Tie guļ. Rāmi snauduļo. Neizkustināmi.

Lūk, tur, divas kapu kopiņas tālāk, atpūtās Jānis! Viņš šķita lāga zellis. Savas dienas vadījis, sprigani dancojot pa visiem bāriem. Tam bija savs viedoklis, kā dzīve izskatās, un ne reizi vien dzirdēju viņu sakām: „No pasaran!”

Aiz Jāņa klusām dusēja Kārlis. Viņam patika skaisti šūdinātas drānas, glaunas dāmas pie sāniem un Kubas cigāri zobos.

Abi ar Jāni bija labākie draugi, bet divus tik atšķirīgus cilvēkus reti nācies redzēt. Kamēr viens kavēja laiku bāros, otrs baudīja vīnus kādā saviesīgā sabiedrības krējuma pasākumā. Kārlim viss šķita „velnišķīgs”. Arī viņa skatienā dega nekrietna uguntiņa, kas visticamāk dzina ne vienu vien sievieti cauri visiem septiņiem Dantes elles lokiem. Jā, viņš neatkāptos! Kārlis izrādītu savām jaunkundzēm vai atraitnēm it visus viņa viesmīlīgos apartamentus.

Tomēr tur viņi ir atlaidušies, kamēr es še’ sēžu!

Cigaretes gals ir vienīgais, kas spīdēja tepat, man blakus. Pat jāņtārpiņi šajā nakts stundā bija ielīduši kaut kur starp zāles stiebriem un snauda.

Es biju kopā ar mēnesi, kurš kautrējās atklāties man pilnīgi.

„Varbūt pēc dažām nedēļām,” nočukstēju, izliekoties, ka to man sacījis aizkostais siera klucis virs galvas.

Šūpoju vienu kāju un klausījos, kā audums nodod tās kustību. Bikses rīvējās pret lielu, un dzirdēju pavisam klusu švīkoņu.

Pēkšņi sapratu, ka ir kluss. Tiešām kluss! Zosāda palēnām līda pa augumu līdz pat skaustam, kur tā turējās vēl pāris sekundes.

Kur palikuši sienāži?

Kur ir vējš?

Kopš kura laika kapsētas slepkavoja arī skaņu?

Varbūt esmu miris?

Varbūt es mirstu?

Ja tā, tad saprastu savu kurlumu. Nē... dzirdu drēbju burzīšanos, jūtu siltumu krūtīs un redzu arī debesīs piekarināto milzu gaismekli.

Ievelku plaušās gaisu. Sajūtu cigaretes aromāta pārpalikumus, kas droši vien dvako no manis. Vēlreiz ieelpoju. Nu saožu vakara svaigumu – nesen uzraktas melnzemes smaržu.

 Tur. Tu.

Mana roka pieskārās izciļņu aprisēm, pašam joprojām guļot uz kapakmeņa. Sataustīju gravējumu. Šodien, kad tevi apraka, nevarēju nepamanīt, ka šis akmens gabals ir pelēks! Tev nepatiktu. Tam ir nelieli krikumiņi, kuri saulē atspīd, un tas izskatās ļoti nomocīts un nelaimīgs.

Ja man būtu bijusi iespēja, es atvilktu pats savām rokām no piejūras krastiem kādu brīvību mīlošu akmeni. Varbūt rīt pat aizbraukšu uz Tūju, kur tev patika klaiņot pa milzīgajiem, glumajiem jūras atradņiem, un nozagšu tādu tev.

Tā taču būtu labi darīts?

Tas tev piestāvētu vairāk, nekā šī aukstā, no savas ādas izvilktā, akmens ilūzija.

Cilvēkiem tik ļoti patīk dabisko cirst, pārveidot un iegrožot noteiktos formātos. Kas to lai zina – varbūt šis kapakmens reiz laiski gulšņāja zem kādas egles vai sauļojās pļavas vidū. Iespējams, tas bijis milzīgs, lepns laukakmens, kas sēdējis savā nodabā un tad ticis nozagts un aplaupīts – pa daļām izvazāts cauri visai valstij.

Mirusi dekorācija – tāpat kā to aukstie, aizmigušie īpašnieki pāris metrus zem zemes. Un neviļus rodas šķietami saprotams jautājums: kurā brīdī šis absurds kļūst jēgpilns un nozīmīgs? Ak, jā! Droši vien ne mazāk ironiskajā faktā, ka cilvēki uzliek „atgādinājuma zīmītes” virs tiem, kas aizgājuši, lai kaut kā kompensētu vainas apziņu par neremdināmo vēlmi aizmirst.

26.05.2011.

Mint.

falling in

Ir laiks.

Vakara aizelpa bija mani notvērusi. Nu mēs divatā soļojām mājās, kamēr klusu ievilku diennakts pēdējo stundu garastāvokli: saldu, kaismīgu, satraukušos... Tas iespindza manās plaušās ar tik tikko manāmu skaņu un bungoja ar savām gaisīgajām dūrēm gar to sieniņām. Es biju instruments nakts rokās. Tā spēlēja mani, un es klausījos, cenzdamās izprast skaņdarba tonalitāti.

Koku galotnes vijās vējā, liecās man klāt un, brīdi tuvojušās, atkal atkāpās. Tās vēroja manu trīsošo, piedziedāto augumu.

Aizelpa bija uzmanīga. Tai nebija vajadzīga pašapliecināšanās vai vārdi... vai pat skaņas! Pietika ar to, ka es dzirdēju kluso, smeldzīgi saldo meldiju, kas kā narkotikas peldēja manās asinīs un apdullināja prātu. Nē, tā neslēpās – ik izelpu tā baltos virpuļos izgaisa debesīs. Augstāk un augstāk tā lidoja, veidodama vijīgus ornamentus. Tie bija mākoņi. Debesis gulēja manī.

Nakts dvesma nelaida mani vaļā, un nav arī vērts liegties – es nespētu tai atteikt. Ik vilcienu mana atkarība auga. Tā kļuva par manu elpu, un debesis – tās nebaidīdamās sakņojās manī.

Es rezonēju, un nošu harmonijas spēlējās ar simfonijām – te pacilātām, te aizrautīgām. Tad tās pāršķīra lappuses un diriģēja noslēpumainus un satraucošus skaņdarbus. Sirds sita takti aizvien straujāk, kamēr mani pirksti ieķērās jakas sānos un pievērsās koku vagotajiem stumbriem, lai novērstu domas no Aizelpas bīstamajām un kārdinošajām melodijām.

Mēs abas gājām pa tukšo ielu, soli pa solītim. Vajadzēja uzmanīties, un to zināju gan es, gan debesis krūtīs. Mana nakts pavadone pārņēma augumu, un es nezināju, kā reaģēt uz pārvērtībām.

Prāts klusi, bet pieklājīgi apvaicājās: „Kurp mēs dodamies?”

Debesis sapņainā, svilpjošā balsī nočukstēja: „Lejup.”

„Lejup?” domas apstājās, cenšoties izprast atbildes jēgu.

„Jā,” debess, dungodama kādu no savām sirdi plosošajām melodijām teica, „Mēs krītam.”

Jā, Aizelpa ir sažņaugusi manas krūtis un lauzās ārpus mana ķermeņa, mirguļodama gaisā. Jā, tā mācīja mani lidot.

„Ir laiks. Ir laiks lielai galināšanai,” es dzirdēju atbalsi sevī, „jo tu nevari aiziet citur, paliekot šeit.”

Un mēs kritām. Iekšā mīlestībā.

21. 11. 2011.

Mint.

Žans Pols Sartrs "Nelabums"

Teikšu jums atklāti, lasīt čempionu brokastis pēc šīs grāmatas nav pārāk baudāmi. Vonnegūts, manuprāt, stāv pāris plauktiņus zemāk, un man nekad nav īsti patikusi viņa prātuļošana. Tā nu pabarošu jūs ar pāris citātiem no Sartra grāmatas, kas man patika. Daži tiešām tā vērti, citi - man pašai vienkārši šķita fascinējoši. Ak, un ir vērts izlasīt no vāka līdz vākam darbu! Burvīgs! Tam ir daudz lielāka jēga kopumā, nevis izrakstītajos citātos. šķiet, labākā grāmatā pēdējā... hm, vismaz gada laikā.

Vai atkal pamodīšos pēc vairākiem mēnešiem, vairākiem gadiem - novārdzis un vīlies jaunu drupu vidū? Es gribētu saprast sevi, iekams nav par vēlu.

/15.lpp/

1787. gadā iebraucamā vietā Mulēnu tuvumā mira kāds vecs vīrs, Didro draugs, kura pasaules uzskatu bija veidojuši filozofu darbi. Apkaimes garīdznieki bija nopūlējušies melnās miesās, bet visi viņu mēģinājumi izrādījās veltīgi; lāga vīrs atsacījās no pēdējā svaidījuma, viņš bija panteists. De Rolbona kungs, kas tur pa ceļam bija apmeties un neticēja nekam, saderēja ar Mulēnu kirē, ka viņam nebūs vajadzīgas ne divas stundas, lai slimniekā atkal iedvestu kristīgas jūtas. Kirē saderēja un zaudēja: saruna ar slimo sākās trijos naktī, piecos no rīta viņš izsūdzēja grēkus un septiņos nomira. "Vai jūs esat tik veikls disputa mākslā?" kirē jautāja. "Jūs pārspējat manus amata brāļus!" - "Es nedisputēju," de Rolbons atbildēja, "es viņam iedvesu bailes no elles."

/23.lpp/

Varbūt nemaz nav iespējams saprast pašam savu seju. Vai varbūt tas tāpēc, ka esmu vientuļš cilvēks? ļaudis, kas dzīvo sabiedrībā, iemācās redzēt sevi spoguļos tādus, kādus viņus redz draugi. Man nav draugu: vai tāpēc mana miesa ir tik kaila? Varētu sacīt - jā, varētu sacīt - tā ir daba bez cilvēkiem.

/25.lpp/

[Par pokera spēli] Kāda dīvaina nodarbība: tā neatgādina nedz spēli, nedz smieklus, nedz paradumu. Manuprāt, viņi tai nododas vienīgi tāpēc, lai aizpildītu laiku, Taču laiks ir pārāk plašs, tas nav aizpildāms, Viss, ko tajā iemet, atmiekšķējas un izplešas.

/28.lpp/

Nekad man vēl nav tik spilgti licies kā šodien, ka manas robežas ir ķermenis ar vieglām domām, kuras paceļas no tā gluži kā burbuļi. Atmiņas es veidoju no tagadnes. Esmu atmests atpakaļ un atstāts tagadnē. Veltīgi pūlēties sasniegt pagātni: nespēu tikt no sevis vaļā.

/39.lpp/

- Ak, Rokantēna kungs, paražas ir tik... tik interesantas!

Mazliet aizelsies, viņš izslej pret mani lielo ēzeļa žokli. Viņš ož pēc tabakas un stāvoša ūdens. Viņa skaistās, mulsās acis deg kā uguns lodes, un plānie mati pūkojas virs galvas kā miglains nimbs. Viņa galvā samojedi, ņamņami, malgaši un Ugunszemes iedzimtie piekopj visdīvainākos rituālus, ēd vecos tēvus un bērnus, griežas tamtamu ritmos līdz ģībonim, padodas amoka neprātam, sadedzina savus mirušos, izliek tos uz jumtiem, nolaiž ūdens straumēs, piesietus pie laivām, kuras apgaismo lāpas, kopojas uz labu laimi māte ar dēlu, tēvs ar meitu, brālis ar māsu, sakropļo sevi, kastrējas, izstaipa lūpas ar plāksnēm, liek ietetovēt uz gurniem briesmīgus zvērus,

- Vai var piekrist Paskālam, ka paražas ir otra daba?

Viņa melnās acis cieši raugās manī, viņš izlūdzas atbildi.

- Kā to ņem, - es saku.

/40.lpp/

Pat ja tiesa, ka man nav bijuši piedzīvojumi, kas gan tā par nelaimi? Pirmām kārtām domāju, ka tas ir tikai vārdu jautājums.

/42.lpp/

Es domāju tā: lai visparastākais notikums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag - un ar to pietiek - sākt to stāstīt. Tieši tas ļaudis piemuļķo: cilvēks vienmēr ir notikumu stāstītājs, viņš dzīvo savu un svešu stāstu ielenkumā, visu, kas ar viņu atgadās, viņš redz caur šiem stāstiem; un viņš mēģina dzīvot savu dzīvi tā, it kā to stāstītu!

Taču ir jāizvēlas - vai nu dzīvot, vai stāstīt. Piemēram, Hamburgā, kad biju kopā ar Ernu, kurai es neuzticējos un kura no manis baidījās, dzīvoju visai ērmīgu dzīvi. Taču es biju tajā iekšā un nedomāju par to. Un tad kādu vakaru Sanpauli kafejnīcā viņa atstāja mani, lai aizietu uz tualeti. Sēdēju viens, patafons spēlēja Blue Sky. Es sāku sev stāstīt visu, ko biju piedzīvojis kopš izkāpšanas krastā. Teicu sev: "Pirms divām dienām, kad vakarā iegāju dansingā, ko sauc par Grotte Bleue, pamanīju ieskurbušu liela auguma sievieti, Un tā ir tā pati sieviete, ko šobrīd gaidu, klausoties Blue Sky, un kas tūlīt atgriezīsies, apsēdīsies man blakus labajā pusē un apliks rokas ap kaklu." Tad es spilgti izjutu, ka man bijis piedzīvojums, Bet Erna atgriezās, apsēdās man blakus, aplika rokas ap kaklu, un man bija pretīgi, kaut lāgā nezināju, kāpēc. Tagad es saprotu: bija pienācis brīdis, kad vajag atsākt dzīvi, un piedzīvojuma iespaids tikko izgaisis.

Kad cilvēks dzīvo, ar viņu nekas neatgadās. Dekorācijas mainās, ļaudis nāk iekšā un iet ārā, un tas ir viss. Nekad nav nekādu iesākumu. Dienas virknējas cita aiz citas bez kāda iemesla vai sakara, tā ir bezgalīga un vienmuļa pieskaitīšana, Laiku pa laikam tiek sarēķināta daļēja summa, cilvēks saka: nu jau pagājuši trīs gadi, kopš ceļoju, trīs gadi, kopš dzīvoju Buvilā, Nav arī nekādu beigu: cilvēks uzreiz neatstāj sievieti, draugu vai pilsētu. Un tad turpinās tas pats. Laikiem, bet reti cilvēki apstājas, atskatās un pamana, ka ir sapinies ar kādu sievieti, iepiņķerējies netīrā lietā. Tas ir kā zibens uzlaiksnījums. Tad gājiens turpinās, atsākas stundu un dienu pieskaitīšana. Pirmdiena, otrdiena, trešdiena. Aprīlis, maijs, jūnijs. 1924., 1925., 1926.

Tā tad ir dzīve. Bet, kad dzīvi stāsta, viss mainās; tikai šo pārmaiņu neviens nepamana; pierādījums: cilvēki mēdz runāt par patiesiem stāstiem; notikumi veidojas vienā virzienā, un mēs tos atstāstām pretējā virzienā. Rodas iespaids, ka vēstīts tiek no sākuma: "Tas notika skaistā 1922. gada rudens vakarā. Es Marommā biju notāra palīgs." Taču īstenībā ir iesākts no beigām. Beigas ir neredzami klātesošas, un tieši tās piešķir nedaudzajiem vārdiem iesākuma svinīgumu un svaru. "Es pastaigājos, izgāju ārā no ciema, pats nemanīdams, es domāju par savas naudas grūtībām." Ja šo teikumu pieņemtu tieši tādu, kāds tas ir, tas nozīmētu, ka cilvēks bijis sevī iegrimis un nīgrs, simt jūdžu tāls no piedzīvojuma, tieši tādā omā, kādā notikumus palaiž garām nepamanītus. Bet turpat ir beigas, kas visu pārvērš. Mums šis vīrs jau ir stāsta varonis. Viņa nīgrums un naudas grūtības ir daudz vērtīgāki nekā mūsējie, tos viscaur apzeltī nākamo kaislību gaisma. Un stāsts turpinās ačgārnā secībā: mirkļi vairs nekrājas uz labu laimi cits aiz cita, tos notvērušas stāsta beigas, kas tos pievelk, un ikviens savukārt saista ar iepriekšējo: "Bija nakts, iela - tukša." Teikums izrunāts nevērīgi, šķiet, tas nemaz nav vajadzīgs; taču mēs neticam nevērībai un noglabājam teikto: tas ir fakts, kura nozīmi sapratīsim vēlāk. Un mums liekas - varonis visus tās nakts sīkos notikumus ir uztvēris kā priekšvēstnešus, kā solījumus, vai pat pārdzīvojis vienīgi tos, kuri bijuši solījumi, paliekot akls un kurls pret visu, kas piedzīvojumu nevēstī. Mēs aizmirstam, ka nākotne vēl nebija pienākusi; cilvēks pastaigājās naktī bez kādiem pareģojumiem, tā viņam sniedza savas vienmuļās bagātības juku jukām, un viņš neizvēlējās.

/44.-45.lpp/

Tas nu ir pierādīts: piedzīvojuma izjūtu noteikti nerada notikumi. Drīzāk piedzīvojums veidojas no tā, kā virknējas mirkļi. Teiksim, es domāju par to, kas notiek, un piepeši jūtu, ka ik mirklis ved uz nākamo mirkli, tas savukārt uz nākamo un tā tālāk; ka ik mirklis iznīkst, nav vērts pūlēties to apturēt, utt., utt.

Un tad šo īpašību piedēvē notikumiem, kuri parādās tādu mirkļu ritējuma iekšienē: to, kas piemīt formai, attiecina uz saturu. Vārdu sakot, daudz tiek runāts par daudzināto laika plūsmu, bet neviens to neredz. Cilvēki redz sievieti, domā, ka viņa kļūst veca, bet neredz, kā viņa noveco. Taču brīžiem mums šķiet, ka redzam viņu novecojot un jūtam, kā novecojam kopā ar viņu: tā ir piedzīvojuma izjūta.

/59.lpp/

Iedams gar pilsētas parka režģa žogu, ieraudzīju vīru apmetnī. Viņš joprojām sēdēja tukšajā parkā; viņa deguns bija kļuvis tikpat sarkans kā ausis.

Es grasījos pagrūst vārtiņus, bet viņa sejas izteiksme mani sastindzināja: viņš smīnīgi miedza acis un izskatījās truli salkans. Taču tajā pašā laikā viņš raudzījās tieši sev priekšā uz kaut ko, ko es nevarēju redzēt, un skatiens bija tik ciets un vērīgs, ka piepeši atskatījos.

Vienu kāju pacēlusi un muti pavērusi, viņam pretī stāvēja gadus desmit veca meitene un, piešķiebusi smailo ģīmīti, kā apburta vērās viņā, raustīdama lakatiņu.

Vīrs smaidīja savā nodabā kā cilvēks, kas tūlīt izstrādās labu joku. Piepeši viņš piecēlās, sabāzis roas apmetņa kabatās, - tas viņam sniedzās līdz papēžiem. Viņš paspēra pāris lieku soļu, un viņa acis izvelbās. Man šķita, ka viņš pakritīs. Taču viņš joprojām miegaini smaidīja.

Piepeši sapratu: apmetnis! Es būtu gribējis to aizkavēt. Man vajadzēja tikai iekāsēties vai atvērt vārtiņus. Taču mani savukārt gluži vai apbūra meitenes sejas izteiksme. Viņas vaibsti bija baiļu sašķobīti, sirds droši vien pukstēja trakā ātrumā; tomēr šajā žurkas ģīmītī pamanīju kaut ko spēcīgu un ļaunu. Tā nebija ziņkāre, drīzāk gan tādas kā zinīgas gaidas. Jutos bezspēcīgs: es stāvēju ārpus parka, ārpus viņu mazās drāmas; bet viņi bija piestājuši viens pie otra, savu vēlmju tumšā spēka nesti, viņi veidoja pāri. Aizturēju elpu, es gribēju redzēt, kas atspoguļosies vecišķajā sejā, kad vīrelis man aiz muguras pašķirs apmetņa malas.

Taču meitene, piepeši atbrīvota, papurināja galvu un metās skriet. Vīrelis apmetnī bija mani ieraudzījis un tādēļ apstājies. Mirkli viņš sakumpušu muguru palika stāvam alejas vidū. Apmetnis kūļājās viņam gar stilbiem.

- Ei, paklausieties! - es uzsaucu.

Viņš sāka drebēt.

- Pār pilsētu gulstas briesmīgi draugi, - es garāmejot pieklājīgi sacīju.

/80.lpp/

Eskuriāla bibliotēkā biju ilgi vērojis Filipa II portretu un zināju: ja raugās tieši acīs tiesībās mirdzošajai sejai, pēc brīža tās spožums apdziest un paliek pelnains pārpalikums, un mani interesēja tieši šis pārpalikums. 

Parotēns lieliski pretojās. Taču piepeši viņa skatiens apdzisa, glezna kļuva nespodra. Kas palika pāri? Aklas acis, beigtai čūskai līdzīgas plānas lūpas un - vaigi. Uz gleznas plājās bāli un apaļi bērna vaigi. Sabiedrības kalpotāji tos nepamanīja: viņi nekad nepalika Parotēna kabinetā pietiekami ilgi. Tajā ieejot, briesmīgais skatiens vērsās pret viņiem kā siena. Pēc cik gadiem tos pamanīja sieva? Pēc diviem gadiem? Pieciem gadiem? Es iztēlojos, kā reiz, kad vīrs gulēja viņai blakus un mēness stars glāstīja viņa degunu, vai arī viņš tveicē mokoši gremoja, atslīdzis atzveltnī pievērtām acīm un saules zaķīti uz zoda, sieva iedrošinājās ielūkoties vīram sejā; un viņa miesa parādījās neaizsargāta, uzburbusi, siekalaina un mazliet neķītra. Un tajā dienā Parotēna kundze, bez šaubām, kļuva par pavēlnieci.

/89.lpp/

Tagad es zinu: lietas ir tikai tās, ko varam uztvert, un aiz tām nav nekā.

/95.lpp/

Galvenais - nekustēties, nekustēties... Ak!

Tas, kas mani gaidīja, saņēma trauksmes signālu, tas sabruka pār mani, ieplūda manī, nu esmu pilns ar to. Tas nav nekas - šī Lieta esmu es pats. Atbrīvotā, atraisītā eksistence atkal gāžas pār mani. Es eksistēju.

Es eksistēju. Tas ir tīksmīgi, tik tīksmīgi, tik gausi. Un viegli: varētu sacīt, ka eksistence pati no sevis lidinās gaisā. Tā kustas. Tie ir pieskārieni visās malās, kas izkūst un izgaist. Maigi jo maigi. Manā mutē ir putains šķidrums. Es to noriju, tas noslīd rīklē, tas glāsta, un, lūk, tas atkal atrodas mutē, man mutē pastāvīgi ir maza, slēpta peļķīte bālgana ūdens, kas viegli pieskaras manai mēlei. Un arī šī peļķīte esmu es. Un mēle. Un rīkle esmu es.

Es redzu delnu, kas gozējas uz galda virsmas. Tā, dzīvo - tas esmu es. Tā atveras, pirksti izplešas un izstiepjas. Delna guļ uz muguras. Tā man rāda mīksto vēderu. Tā izskatās pēc augšpēdus apgāzta zvēriņa. Pirksti ir ķepas. Es uzjautrinos, tos ātri kustinādams kā krabja kājas - tas ir apvēlies uz muguras. Krabis ir beigts: kājas savelkas, piespiežas pie manas plaukstas vēdera. Es redzu nagus - vienīgo nedzīvo manis daļiņu. Un vēl. Mana roka apgriežas, izplājas uz vēdera, tagad tā rāda muguru. Sudrabaina, mazliet spīdīga mugura - to varētu noturēt par zivi, ja pie pirkstu locītavām neaugtu rudas spalvas. Es sajūtu savu roku. šie divi zvēriņi, kas kustas delmu galos, esmu es. Mana roka kasa vienu no savām kājām ar otras ķepas nagu; es sajūtu tās svaru uz galda, kurš neesmu es. Smaguma sajūta ir ilga jo ilga, tā nepāriet. Tai nav nekāda iemesla pāriet. Un ilgi tas nav izturams... Es pievācu plaukstu, iebāžu to kabatā. Taču cauri audumam tūlīt sajūtu ciskas siltumu. Acumirklī izrauju delnu no kabatas; pārkaru to pār krēsla atzveltni. Tagad sajūtu tās smagumu dilba galā. Tā velk tikko manāmi, mīksti, tā eksistē. Es netiepjos: lai kur plaukstu likšu, tā turpinās eksistēt, un es turpināšu just, ka tā eksistē; es nevaru to novākt, tāpat kā nevaru novākt pārējo ķermeni, miklo siltumu, kas pieveldzē krēslu, vai siltos taukus, kuri laiski griežas, it kā tos maisītu ar karoti, nedz visas sajūtas, kas tur iekšā rosās, kas iet un nāk, rāpjas gar sāniem līdz padusei vai arī no rīta līdz vakaram klusītēm dirn savā parastajā kaktiņā.

Uzraujos kājās: līdzko es spētu pārtraukt domu gaitu, kļūtu vieglāk. Tieši domas ir vissājākās. Pat vēl sājākas par miesu. Tās bezgalīgi stiepjas un atstāj dīvainu garšu. Turklāt domās mīt vārdi, nepabeigti vārdi, teikumu iesākumi, kas bez mitas atkārtojas: "Man vajag beigt... Es eksis... Miris... Del Rol... kungs ir miris... Es neesmu... Es eksis..." Tā turpinās un turpinās, un nekad nebeidzas. Tas ir ļaunāk par visu, jo jūtos vainīgs un līdzzinātājs. Piemēram, tāda mokoša atgremošana: es eksistēju, tieši ar to es nodarbojos. Es. ķermenis dzīvo pats ar sevi, ja jau ir radies. Bet domu turpinu un izvēršu es. Es eksistēju. Es domāju, ka eksistēju. Ak, garais serpentīns, doma par eksistenci - es pamazītēm ritinu to vaļā... Ja es spētu aizliegt sev domāt! Es mēģinu, man izdodas: šķiet, galva piepildās ar dūmiem... Un tad tas sākas no jauna: "Dūmi... nedomāt... es negribu domāt... Es domāju, ka negribu domāt Man vajag domāt, ka es negribu domāt. Jo tā arī ir doma." Vai tiešām tas nekad nebeigsies?

Mana doma - tas esmu es: lūk, tāpēc es nevaru apstāties. Es eksitēju caur to, ko domāju... un es nespēju liegt sev domāt. Pat šajā brīdī - tas ir briesmīgi - ja es eksistēju, tad tāpēc, ka man riebjas eksistēt. Tas esmu es, tieši es, kas mani velk ārā no ilgotās neesmes: naids pret eksistenci, riebums pret to ir tikai veidi, kā piesiest mani eksistēt, iegremdēt mani eksistencē. Domas dzimst man aiz muguras kā reibonis, es sajūtu tās dzimstam aiz manas galvas... Ja es padodos, tās tūlīt iznāk priekšā starp acīm - un es vienmēr padodos, doma pietūkst, pietūkst, un, lūk, tā jau ir kļuvusi milzīga, tā piepilda mani visu un atjauno eksistenci. 

Manas siekalas ir saldenas, ķermenis silts; jūtu, ka esmu pliekans. Mans kabatas nazis guļ uz galda. Es to atvāžu. Kāpēc gan ne? Lai nu kā, vismaz būs pārmaiņa. Es nolieku kreiso roku uz piezīmju papīra kaudzītes, pamatīgi ietriecu delnā nazi. Kustība bijusi pārāk nervoza; asmenis slīdējis, un brūce iznākusi sekla. Asiņo. Un tad? Kas ir mainījies? Tomēr es ar gandarījumu nolūkojos uz balto lapu, kur pāri manis nupat uzrakstītajām rindām izplūst maza asiņu peļķīte, kas beidzot ir pārstājusi būt es. četras rindas uz baltas lapas, asins traips - no tā rodas skaistas atmiņas. 

/97.-99.lpp/ Autora doma virzās tālāk vēl vairākas lappuses.

Viss ir pilns, visur - eksistence - blīva, smaga un maiga. Bet pāri visam šim maigumam nepieejama, pavisam tuva un - ak vai! - tik tāla - jauna, nežēlīga un rāma ir šī... bargā skaidrība.

/101.lpp/

Es vairs neklausos. Viņi mani kaitina. Viņi gulēs vienā gultā. Viņi to zina. Un katrs zina, ka otrs zina. Bet - viņi ir jauni, šķīsti un pieklājīgi, katrs grib saglabāt cieņu pats pret sevi un otra cieņu, mīlestība ir kaut kas liels un poētisks, ko nedrīkst izbiedēt, un tāpēc viņi vairākas reizes nedēļā ballēs un restorānos izrādīs savas mazās rituālās automātu dejas...

Galu galā laiks taču kaut kā ir jānosit. Viņi ir jauni un labi noauguši, tādi viņi būs vēl savus trīsdesmit gadus. Tāpēc viņi nesteidzas, kavējas - un rīkojas pareizi. Kad viņi būs kopā pārgulējuši, vajadzēs meklēt ko citu, ar ko aizsegt savas eksistences pilnīgo absurdumu. Un tomēr... Vai tiešām ir pilnīgi nepieciešams sev melot?

/109.lpp/

Tiešām, viss, ko es pēc tam spēju aptvert, veda atpakaļ pie šī fundamentālā absurda. Absurds arī ir vārds; es cīnos pret vārdiem; tur es pieskaros lietai. Bet es gribētu te fiksēt šī absurda absolūto raksturu. Cilvēku mazajā, krāsainajā pasaulē katrs žests un katrs notikums var būt absurds tikai relatīvi: attiecībā pret apstākļiem, kādos tas norisinās. ārprātīgā runas, piemēram, ir absurdas pret situāciju, kādā viņš atrodas, nevis pret viņa ārprātu. Bet es nupat piedzīvoju absolūtā atklāsmi: absolūtais vai absurds. Nav nekā tāda, attiecībā pret ko šī [koka] sakne nebūtu absurda. Kā lai es to pasaku vārdiem? Absurda attiecībā pret oļiem, dzeltenajām zāles skupsnām, sakaltušajiem dubļiem, pret koku, debesīm, pret zaļajiem soliem. Nepārvarams absurds; nekas, pat dabas dziļais un slepenais drudzis, nevarētu to izskaidrot. Protams, es nezinu visu, es neesmu redzējis dīgstu attīstāmies un koku augam. Taču šīs resnās, raupjās ķetnas priekšā nav svarīgi nedz neziņa, nedz zināšanas. Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule. Riņķa līnija nav absurda, to viegli izskaidrot ar taisnes segmenta rotāciju ap vienu no tā galiem. Taču riņķa līnija neeksistē. Turpretī šī sakne eksistē tādā mērā, kādā es to nespēju izskaidrot. Mezglainā, inertā, vārdā nenosaucamā sakne mani apbūra, pilnīgi aizsedza redzi, bez mitas lika atgriezties pašam pie savas eksistences. Es varēju, cik vien vēlējos, atkārtot: "Tā ir koka sakne," - tas nedeva neko. Skaidri redzēju, ka nav iespējams no saknes funkcijas - sūkņa funkcijas - nonākt pie tā - šīs cietās un stingrās roņādas, pie eļļainības, pie pārakmeņojuma un stūrgalvības. Funkcijas neizskaidroja neko: tās palīdzēja kopumā saprast, kas vispār ir sakne, bet nevis tieši šī sakne. šī sakne ar savu krāsu, savu formu, savu sastingušo kustību atradās... zemāk par jomu, ko iespējams izskaidrot. Ikviena no tās īpašībām mazliet izplūda, izgāja ārpus robežām, pa pusei sacietējot, kļūstot gandrīz vai par lietu; katra īpašība bija saknei lieka, un tās kopums man tagad šķiet ritam it kā ārpus tās, noliedzam sevi, zaudējam sevi dīvainā galējībā.

/125.lpp/

Eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējošie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt. [..] Tomēr neviena nepieciešama būtne nevar izskaidrot eksistenci: nejaušība nav šķietama, veidols, ko var izgaisināt. Tā ir absolūta, tātad arī pilnīgi nepamatota.

/127.lpp/

Viss pastāvošais dzimst bez iemesla, turpinās vājuma dēļ un mirst sastopoties.

/129.lpp/

Viņa vērās manī, taču it kā neredzēdama. Viņa kaut ko teiks. Es gaidu traģisku runu, kas atbilstu maskas cieņai, īstu bēru dziesmu.

Viņa pasaka tikai īsu teikumu:

-Esmu pārdzīvojusi pati sevi.

Tonis nemaz neatbilst maskai. Tas nav traģisks, tas ir... briesmīgs: tas pauž tuksnesīgu bezcerību bez asarām un nožēlas. Jā, viņā kaut kas ir neglābjami izkaltis.

Maska nokrīt, viņa smaida:

-Es nepavisam neesmu bēdīga. Es bieži brīnos pati par sevi, bet kāpēc lai es bēdātos? Savulaik es spēju padoties diezgan skaistām kaislībām. Es kaislīgi ienīdu savu māti. Turpretī tevi, - viņa izaicinoši saka, - tevi es kaislīgi mīlēju.

Viņa gaida, ko es sacīšu. Es klusēju.

-Tas viss, protams, ir beidzies.

-Kā tu to vari zināt?

-Es zinu. Es zinu, ka nekad nesastapšu neko un nevienu, kas man iedvestu kaislību. Tu zini - lai sāktu kādu mīlēt, ir jābūt uzņēmīgam. Ir vajadzīga enerģija, augstsirdība, aklums... Pašā sākumā ir pat brīdis, kad vajag pārlēkt pari bezdibenim: ja cilvēks domā, viņš nesper ne soli. Es zinu, ka es vairs nekad nelēkšu.

/139.lpp/

Mums visiem galvenais bija melns caurums tieši priekšā un tā dziļumā - cilvēki, kurus neredzējām; no tā tiešām radās pilntiesības brīža nojausma. Bet, zini, viņi nedzīvoja tur iekšā, mēs slīdējām viņiem garām. Un vai tu domā, ka mēs, aktieri, dzīvojam tur iekšā? Galu galā pilntiesības brīža nebija nekur, nedz rampas vienā, nedz otrā pusē. Tas neeksistēja; un tomēr visi par to domāja.

/146.lpp/

kā lietus sita viņus abus

Ārā lija. Varbūt tas ir par maigu teikts. Vēroju, kā lietus sitas pret logu. Tā bija tikpat kā vardarbība, un es tajā visā nolūkojos.

Runājot par to, acis mazliet sūrst. Kafijas tasīte jau atkal ir pustukša. Cik šodien to jau bijis? Pēc piektās man viss sajucis. Galu galā šī ir tikai viena no daudzajām, un būs vēl citas, kas pildīs manu palēnām trūdošo kuņģi. Ar pirkstgaliem pārskrēju pleciem. Jutu nepārvaramu vēlmi nokasīt ādu un atbrīvot sevi. Tā ir tikai vēl viena maska manai sejai. Mana īstenā būtība ir zem kosmētikas, aiz ādas, aiz jebkā, ko garāmgājēji redz.

Saspiedu dūri tik cieši, ka nagi iespiedās plaukstā, atstājot sārtus nospiedumus.

Pacēlu tasi un iedzēru remdeno cigoriņu maisījumu. Tai vienmēr ir jūtama piegarša šajā pilsētas rajonā. Droši vien vainojams ūdens. Kad grasījos piebeigt pēdējo malku, pieskrēja apkalpotāja un papildināja krūzē esošo šķidrumu ar tikko vārītu, kūpošu kafijas imitāciju.

„Mmm,” es noburkšķēju, un viņa aizsteidzās prom, pieņemot manu „paldies”.

Jā, tā ir mana valoda. Citiem tā izpaužas rozā un ar pušķiem, citi nespēj izteikt neko citu kā tikai lamuvārdu straumi, kurai pastarpām jaušamas atsevišķas frāzes, kas atklāj patieso vēstījumu. Tā ir kā kodu lasīšana no citu lūpām. Nav ne jausmas, kurš muļķis teica, ka valodas, lūk, izmirstot. Ja man būtu teikšana, es visiem paziņotu, ka ik dienas ikviens nēsā ne tikai savu masku, bet arī valodu.

Protams, bet, protams, es varu maldīties! Varbūt tikai manas ausīs viss ir skanējis atšķirīgi. Varbūt ikviens cilvēks to vien dara kā atkārtojas. Varbūt es maldos, un ik reize, kad man ielej kafiju, stāsta to pašu, ko iepriekš, - bez citas domas vai noskaņas. Ja tā ir, tad mēs esam vēl jo bezjēdzīgāki. Tad dzīve iznāk kā kinolente, kas tikai tin uz riņķi. Ja tā ir taisnība, tad es esmu visi, es daru visu, un tai pašā laikā visi iemieso mani. Cik garlaicīgi! Cik nomācoši!

Tā nav mana patiesība. Katrs izvēlas savu atbildi, un manējā nekādi nevar sakrist ar visa novienādošanu. Es nevienam nenovēlētu dzīvot mani.

Ielēju dzērienu savā rīklē jūtot, kā siltais šķidrums lēnām plūst lejup. Aizvēru ciet plakstiņus un sakodu zobus. Manas rokas atkrita uz sēdekļa atzveltnes. Es centos nepazaudēt kontroli un noturēt augumu līdzsvarā. Par daudz kofeīna plūda manā augumā. Tas šobrīd cīnījās ar sekām, kas izpaudās kā viegls nelabums, roku trīcēšana un kaitinoša džinkstoņa galvā.

Atveru plakstiņus brīdī, kad apkalpotāja grasījās liet krūzē melno šķidrumu. Pacēlu trīcošo roku, aizsedzot tases augšmalu, bet oficiante savā neveiklībā, lūkojoties uz drebošajiem pirkstiem, nenoreaģēja uz manu mēmo „nē” un lēja.

Tas notika ātri. Es sāpēs atrāvu roku un neapmierināti ievaidējos, kamēr viņa ar plaukstu aizsedza muti, sejai sākumā nobālot un tad piesarkstot.

„Ļaujiet man...” viņa aši nolika kafijas trauku un sniedzās pēc manas apdedzinātās plaukstas.

Es to paslēpu aiz muguras un pirmoreiz šovakar pavēru muti: „Lieciet mani mierā! Ejiet prom!”

Iespējams, mans uzsauciens bija pārāk agresīvs, bet viņa paklausīja un, viegli paklanīdamās, aizsteidzās virtuves virzienā.

Es pacēlu sūrstošo roku un lūkojos nelielajās čūlās uz ādas. Pieliku plaukstu klāt vēsajam logam. Tagad stiklu no abām pusēm skāra sāpes. Ārienes sadragāto pilienu atsišanās pret realitāti un manas rokas mēmie kliedzieni pēc glābiņa. Āda kļuva arvien sārtāka. Neatlaidu skatienu no tās. Kā gan var atteikties no iespējas redzēt, kā sāpes milst? Varbūt var iemācīties kādu patiesību un rast mieru.

„Ko tu dari?” zema, samtaina balss mani uzrunāja.

Es pagriezu seju un ieraudzīju viņu. Nodomāju, ka nekas viņā nav mainījies.

Atrāvu roku no loga un noliku sev aiz muguras. Jutu, kā sūrstēšana pieņemas spēkā. Sakodu zobus un lūkojos uz viņa slapjo mēteli. Tas bija pielipis pie viņa ādas, un ūdens pilēja uz grīdas. Viņš atpogāja to un nosēdās man iepretim. Es lūkojos viņa rimtajās kustībās un gaidīju, kad viņš kaut ko bildīs.

Nolicis mēteli sev blakus, viņš ieskatījās pulkstenī un uzreiz pēc tam pavērās ārā pa logu. Joprojām lija. Pat neskatoties, es dzirdēju lietus lāšu sāpju kliedzienus. Šobrīd es koncentrējos uz viņu. Jutu, kā ikviena šūniņa iekšienē interesējās par turpinājumu, un tas pat nebija svarīgi, ka daļa manis ir īgna un vēlas viņu padzīt, bet otra puse ziņkārīgi lūkojas un gaida. Visticamāk šobrīd mana mīmika ir diezgan kurioza pieņemot, ka izskatos pēc īgnas, sāpju pārņemtas un tai pašā laikā arī ļoti ziņkārīgas sievietes.

It kā konstatēdams slapjos laikapstākļus, viņš nopūtās un pagriezās pret apkalpotāju, kas jau kādu laiku turējās atstatus. Viņš pacēla gaisā divus pirkstus, signalizēdams tramīgajai sievietei. Viņa uzmanīgi tuvojās galdiņam.

Nepacietībā ar kreiso roku izbraucu cauri matiem un pievērsos skatam aiz loga.

„Ko jūs vēlētos?” apkalpotājas balss gandrīz saplūda ar radio mūziku, kas skanēja fonā.

„Divas tases kafijas,” viņš laipni atbildēja.

„Jūs dzersiet abas?” viņa izbrīnīta vaicāja.

Es nosmīnēju un pagriezu galvu, lūkodamās sievietes apmulsušajā sejas izteiksmē. Kāpēc vajadzīgs elementāras lietas sarežģīt? Cilvēki strādā apkalpošanas sfērā, lai pildītu pienākumus, nevis lai pārprasītu vai apšaubītu pavēles.

„Vai tas nav saprotams, ka viena būs man?” ērcīgā balsī uzrunāju apkalpotāju, kas tikko manāmi pamāja ar galvu un aizsteidzās pakaļ divām krūzītēm.

Viņš beidzot uzlūkoja mani, es to jutu, bet mans skatiens joprojām sekoja oficiantei. Viņa atgriezās, noliekot mums iepretim divas kafijas tasītes. Garaiņi cēlās augšup, un es uzliku kreiso roku virs tiem, lai sajustu siltumu.

Oficiante aiztipināja prom.

„Kā redzu, nekas daudz nav mainījies,” viņš teica, joprojām caururbdams mani ar savu skatienu, it kā censtos kaut ko atrast manā mīmikā.

„Tā varētu teikt,” es bildu, viegli pasmaidīdama.

„Kad tu atgriezīsies?” viņš prasīja, „Mums tevis trūkst.”

„Vai vari, lūdzu, iztikt bez meliem?” es teicu, beidzot uzlūkodama viņu.

Ūdens lēnām pilēja no tumšajiem matu galiem uz galda. Dažas šķipsnas bija pielipušas klāt viņa sejai, kas bija bāla. Lūpas bija viegli pavērtas, it kā grasoties kaut ko teikt, bet viss, ko tās vēstīja, bija sastingums. Kā vienmēr.

Es ar joprojām trīsošām rokām pacēlu tasi pie lūpām un iedzēru malku cigoriņu viruma. Kafija brīžam tecēja uz galda, jo nespēju rimti turēt glāzi.

„Tā ir taisnība,” viņš teica, bažīgi lūkodamies uz maniem pirkstiem, „un parādi savu apdegušo roku, lūdzu!”

Viņš nolika savas rokas uz galda gaidot, kad viņa plaukstās ielikšu savējo. To iedomājoties, mani pārņēma nelabums, un es drudžaini piecēlos kājās, izlejot no mūsu krūzēm vēl krietnu daudzumu ūdeņainās kafijas. Tā darot, es atspiedu sūrstošo roku pret ādas krēslu. Aši atrāvu un novietoju to pie krūtīm. Beidzot mani aizsniedza gan reibonis, gan sāpes. Viss atkal ir kļuvis īsts. Grasījos doties uz tualeti, bet viss sagriezās. Mūzika un oficiantes soļu troksnis pazuda. Ar sūrstošo roku atspiedos pret krēsla atzveltni, uzreiz sajūtot, kā tajā iedzeļ desmitiem bišu.

Es sāpēs saviebos. Ievilku dziļu elpu un apņēmīgi soļoju tualetes virzienā. Mana gaita atgādināja dzērušu cilvēku. Pacēlu acis un redzēju oficianti, kas atkāpās. Viņas seja pauda gan bailes, gan bažas vienlaicīgi. Tā ir visdīvainākā kombinācija, kādu jebkad esmu redzējusi cilvēku vaibstos. Bailes no personas, kas tai pašā laikā mijas ar uztraukumu par attiecīgo cilvēku. Ak, jā, tā ir dīvaina kombinācija, nodomāju un uzsmaidīju sāpošajai rokai.

Jau gatavojos iebrāzties tualetē, kad mani no mugurpuses satvēra spēcīgs roku pāris. Es atslābu un padevos. Tās mani noturēja, un es jutos droši. Mani plaksti aizvērās. Tie bija kļuvuši tik smagi, ka pat ar lielām pūlēm es nevarētu atvērt acis. Man vairs nevajadzēja glābt pašai sevi. Tagad es varu mazliet atpūsties un vienkārši būt, lai ko arī tas nozīmētu.

Klusums.

            Sajutu slapjus triepienus uz ādas. Kāds apgleznoja mani ar maziem, aukstiem pieskārieniem. Tie bija ritmiski. Es sajutu svaigumu, kas apņēma augumu, un pat zosādu, kas atkal atgādināja par sevi. Man sala, un es degu – sūrstēšana atgriezās. Es jutos kā ik dienas, tikai mazliet labāk, jo likās, ka esmu drošībā. Mani jutekļi atkal saspringa, un es nemierīgi atvēru acis.

Debesis. Es vēros tumsā.

Sajutu, kā sažņaudzas viduklis. Es pacēlos gaisā un atkal nokļuvu gaismā, kafejnīcas telpās. Sajutu ceptu kartupeļu un kafijas aromātu. Pirmoreiz ievēroju griestu lampas – tām izrādās ir sarkans abažūrs.

Viņš mani novietoja sēdus krēslā un apsēdās blakus, ātri paķerdams manu apdegušo roku, ja nu es atkal sāku izvairīties. Man tas vairs nebija ne prātā. Šobrīd es centos nofokusēt skatienu. Ļāvu viņam rīkoties. Es esmu tā, kas ir uzvedusies muļķīgi, cenšoties pierādīt kaut ko, kas, protams, jau sen ir izkritis no prāta. Ko es vēlējos ar to pateikt?

Viņš klusēja un aplūkoja manu sarkano, čūlu noklāto plaukstu. Tumšie mati krita pār seju. Viņa rokas pieskārās apdegumam tik maigi un uzmanīgi, ka es brīžam jutos tā, it kā plauksta kuru katru brīdi varētu sākt kutēt. Oficiante atnesa pirmās palīdzības komplektu, ko viņš acumirklī atvēra un sameklēja nepieciešamo, protams, neaizmirstot pateikties par palīdzību.

Es novērsos, skatoties ārā pa logu. Sakniebu lūpas, gribēdama tajās iekost, lai sāpes izzustu. Aizvēru acis, cenšoties novērst traģēdiju.

„Tā, darīts...” viņš noteica.

Mana roka joprojām atradās viņa plaukstās. Tā vairs nesūrstēja. Jutu atsvaidzinošu vēsumu, kas veldzēja apdegušos locekļus. Tāpat samanīju arī asaru, kas dedzināja vaigu, lēnām slīdot lejup. Viņš nekustējās, bet es ietiepīgi vēros ārā pa logu.

„Tu atkal izdzēri par daudz kafijas... Tu taču zini, ka tev asinsspiediens jau tāpat ir paaugstināts,” viņš klusām bilda.

„Protams, es zinu,” atbildēju.

Lietus aiz loga skuma. Viņš uzmanīgi pacēla manu roku un novietoja to uz krēsla. Dzirdēju auduma žvīkstēšanu. Ar acs kaktiņu redzēju, kā viņš paņēma jaku un vilka to mugurā.

Strauji pagriezu seju pret viņu un teicu: „Tu jau dodies prom?”

„Tu liki manīt, ka nav jēgas palikt,” viņš atbildēja.

Mēs skatījāmies viens uz otru un viens otrā, un klusējām. Sastingums bija nospiedošs. Tā ir kā elle, kas pacelta jaunā līmenī un elpo mūsu gaisu. Viņš nometa uz galda naudu oficiantei, joprojām skatīdamies uz mani. Monētu troksnis atbalsojās kafejnīcā.

Viņš novērsās, skatoties uz izejas durvīm. Kādu brīdi man zināmais augums stingi stāvēja, veroties tajās, kamēr es uzlūkoju pirkstgalus, kas tikko nometa naudu uz galda. Tie atbalstījās pret vēso letes virsmu. Es ievilku aprautu elpu manīdama, kā tie atsvabinās un pazūd manam skatam. Durvis aizcirtās.

Vēros ārā pa logu un ieraudzīju viņu aizejam.

Atļāvu augumam atslābt. Mana galva nogūlās uz galdiņa ar skatu pret logu. Lietus lija aumaļām. Konstatēju, ka mani vaigi ir ļoti sakarsuši. Šķiet, ir laiks doties mājup. Paņēmu vienu no monētām, kas mētājās uz galda, un ieliku to sev kabatā, atstādama uz galda papīra naudu.

15. 01. 2011.

Mint.