Lūk, manas domu atlūzas:
I daļa
Es klusējoša šautra.
Klusē.
Klusē.
Klusē.
Gaidu to dienu, kad būs atļauta
Man gaļa malta.
Mutē.
Mutē.
Mutē.
Es gribu spert zibeņus un raudāt reizē.
Galvā tik daudz domu un vēl vairāk kliedzienu:
"Nē, tev jātiek prom!
Nē tev jāatrod un jāglabj šī saule!"
Mana saule. Mana zeme.
Mana elpa. Manas elsas.
Negribu es, lai diktē,
Kaut vai neesmu pareizā riktē.
Gribu mazu drupacu laimes šīs -
Ka prom no iznīcības vēji mani dzīs.
Es gribu nākotnes garšu uz mēles galiņa just,
Lai aiz svētlaimes mierīgi varētu kust.
Izkust.
Sakust.
Atkust.
Piekust.
Ar marķieri uzvilkšu jaunas kontūras un zīmēšu jaunas bildes.
Ar marķieri krāsošu visās krāsās, bet labāk
Jau, ka nav tā marķiera.
Labāk jau aiz laimes kust.
Izkust.
Sakust.
Atkust un piekust.
Tā, lai uz mēles galiņa var just,
Ka pat aiz svētlaimes varētu kust.
Un tā es vilku laukā domas.
Vilku omas, gērbu somas.
Rudeņi plūst,
Bet ziemas kūst,
Pavasari nāk,
Līdz vasaras sāk.
Un kurš gan to vislabāk māk,
Kā zeme gadu simteņus krāt?
Es labāk dzeru,
Un dzīvi beru,
Nekā vecas durvis pa jaunam veru.
Es gribu izkļūt jaunā vietā,
Negružotā, neaplietā.
Ir tak doma tāda:
"Bet, ja viena lieta beidzas,
Tad nākamā jau klāt tev steidzas."
Nedomā, tik saki skaļi,
Ko tev dod tie naudas spaļi?
Ak, tie lielie dzīves vaļi?
Klusē, lop,
Un klausies, kad saka,
Šai pusē ne reizi vien redzēts,
Kā dzīvi raka.
Raka.
Raka.
Nebija ne skaistā maka,
Ne skaidrā dzīves aka.
Saku tev skaidri un no sirds -
Es tik gribu savu dzīvi just.
Atkal kust.
Kust.
Kust.
II daļa
Viss ne tuvu nav galā.
Vai nolikts malā.
Tik balti meži traucē,
Manas domas plaucē.
Es vēlos, lai manas domas
Visus šķēršļus kausē.
.
Kur tā lapa vislabāk stāvētu
Un līdz ar vecumu bālētu?
Vai man to būs kaltētu atrast,
Sautētu lasīt,
Zaudētu mirkli ārā kasīt?
.
Un vai es atrast varu
Vienu lapu saules staru?
Kas gan cits,
Ja ne es to spēju,
Atrast loksni
Ar laimes vēju?
.
Es nevēlos šādu nāvi,
Bezcerīgu muļķa sakāvi.
.
Un ja viss, ko dzīve ņemtu,
Būtu pāris Raiņa pantu,
Tad es skaļi sauktu,
Varbūt pat aiz prieka bļautu,
Un KĀ
Es klusumu tad lauztu!
.
Es atkal jūku
Un projām mūku.
Es atkal jūtu,
Kā uz akmeņiem klūpu.
.
Vienu es zinu,
Ne tikvien minu,
Ka savu dzīves maisu
Elpoju kā gaisu.
.
Man nevajag drošības jostu,
Jo tā ved tik uz postu.
Man nevajag lieku laiku,
Tikai dzīvi raitu.
Man nevajag ilgas pauzes,
Nevajadzīgas dienu kaudzes.
Man nevajag mierinājuma vārdus,
Tukšus līdzjūtības smārdus.
Bet zini
ko man paties vajag?
.
Bezgalību manā priekšā,
Un sevi tajā iekšā,
Lai simfoniju savu dziedātu tev,
Un nākotni tavu krātu sev.
12.03.2009.
