Ārā lija. Varbūt tas ir par maigu teikts. Vēroju, kā lietus sitas pret logu. Tā bija tikpat kā vardarbība, un es tajā visā nolūkojos.
Runājot par to, acis mazliet sūrst. Kafijas tasīte jau atkal ir pustukša. Cik šodien to jau bijis? Pēc piektās man viss sajucis. Galu galā šī ir tikai viena no daudzajām, un būs vēl citas, kas pildīs manu palēnām trūdošo kuņģi. Ar pirkstgaliem pārskrēju pleciem. Jutu nepārvaramu vēlmi nokasīt ādu un atbrīvot sevi. Tā ir tikai vēl viena maska manai sejai. Mana īstenā būtība ir zem kosmētikas, aiz ādas, aiz jebkā, ko garāmgājēji redz.
Saspiedu dūri tik cieši, ka nagi iespiedās plaukstā, atstājot sārtus nospiedumus.
Pacēlu tasi un iedzēru remdeno cigoriņu maisījumu. Tai vienmēr ir jūtama piegarša šajā pilsētas rajonā. Droši vien vainojams ūdens. Kad grasījos piebeigt pēdējo malku, pieskrēja apkalpotāja un papildināja krūzē esošo šķidrumu ar tikko vārītu, kūpošu kafijas imitāciju.
„Mmm,” es noburkšķēju, un viņa aizsteidzās prom, pieņemot manu „paldies”.
Jā, tā ir mana valoda. Citiem tā izpaužas rozā un ar pušķiem, citi nespēj izteikt neko citu kā tikai lamuvārdu straumi, kurai pastarpām jaušamas atsevišķas frāzes, kas atklāj patieso vēstījumu. Tā ir kā kodu lasīšana no citu lūpām. Nav ne jausmas, kurš muļķis teica, ka valodas, lūk, izmirstot. Ja man būtu teikšana, es visiem paziņotu, ka ik dienas ikviens nēsā ne tikai savu masku, bet arī valodu.
Protams, bet, protams, es varu maldīties! Varbūt tikai manas ausīs viss ir skanējis atšķirīgi. Varbūt ikviens cilvēks to vien dara kā atkārtojas. Varbūt es maldos, un ik reize, kad man ielej kafiju, stāsta to pašu, ko iepriekš, - bez citas domas vai noskaņas. Ja tā ir, tad mēs esam vēl jo bezjēdzīgāki. Tad dzīve iznāk kā kinolente, kas tikai tin uz riņķi. Ja tā ir taisnība, tad es esmu visi, es daru visu, un tai pašā laikā visi iemieso mani. Cik garlaicīgi! Cik nomācoši!
Tā nav mana patiesība. Katrs izvēlas savu atbildi, un manējā nekādi nevar sakrist ar visa novienādošanu. Es nevienam nenovēlētu dzīvot mani.
Ielēju dzērienu savā rīklē jūtot, kā siltais šķidrums lēnām plūst lejup. Aizvēru ciet plakstiņus un sakodu zobus. Manas rokas atkrita uz sēdekļa atzveltnes. Es centos nepazaudēt kontroli un noturēt augumu līdzsvarā. Par daudz kofeīna plūda manā augumā. Tas šobrīd cīnījās ar sekām, kas izpaudās kā viegls nelabums, roku trīcēšana un kaitinoša džinkstoņa galvā.
Atveru plakstiņus brīdī, kad apkalpotāja grasījās liet krūzē melno šķidrumu. Pacēlu trīcošo roku, aizsedzot tases augšmalu, bet oficiante savā neveiklībā, lūkojoties uz drebošajiem pirkstiem, nenoreaģēja uz manu mēmo „nē” un lēja.
Tas notika ātri. Es sāpēs atrāvu roku un neapmierināti ievaidējos, kamēr viņa ar plaukstu aizsedza muti, sejai sākumā nobālot un tad piesarkstot.
„Ļaujiet man...” viņa aši nolika kafijas trauku un sniedzās pēc manas apdedzinātās plaukstas.
Es to paslēpu aiz muguras un pirmoreiz šovakar pavēru muti: „Lieciet mani mierā! Ejiet prom!”
Iespējams, mans uzsauciens bija pārāk agresīvs, bet viņa paklausīja un, viegli paklanīdamās, aizsteidzās virtuves virzienā.
Es pacēlu sūrstošo roku un lūkojos nelielajās čūlās uz ādas. Pieliku plaukstu klāt vēsajam logam. Tagad stiklu no abām pusēm skāra sāpes. Ārienes sadragāto pilienu atsišanās pret realitāti un manas rokas mēmie kliedzieni pēc glābiņa. Āda kļuva arvien sārtāka. Neatlaidu skatienu no tās. Kā gan var atteikties no iespējas redzēt, kā sāpes milst? Varbūt var iemācīties kādu patiesību un rast mieru.
„Ko tu dari?” zema, samtaina balss mani uzrunāja.
Es pagriezu seju un ieraudzīju viņu. Nodomāju, ka nekas viņā nav mainījies.
Atrāvu roku no loga un noliku sev aiz muguras. Jutu, kā sūrstēšana pieņemas spēkā. Sakodu zobus un lūkojos uz viņa slapjo mēteli. Tas bija pielipis pie viņa ādas, un ūdens pilēja uz grīdas. Viņš atpogāja to un nosēdās man iepretim. Es lūkojos viņa rimtajās kustībās un gaidīju, kad viņš kaut ko bildīs.
Nolicis mēteli sev blakus, viņš ieskatījās pulkstenī un uzreiz pēc tam pavērās ārā pa logu. Joprojām lija. Pat neskatoties, es dzirdēju lietus lāšu sāpju kliedzienus. Šobrīd es koncentrējos uz viņu. Jutu, kā ikviena šūniņa iekšienē interesējās par turpinājumu, un tas pat nebija svarīgi, ka daļa manis ir īgna un vēlas viņu padzīt, bet otra puse ziņkārīgi lūkojas un gaida. Visticamāk šobrīd mana mīmika ir diezgan kurioza pieņemot, ka izskatos pēc īgnas, sāpju pārņemtas un tai pašā laikā arī ļoti ziņkārīgas sievietes.
It kā konstatēdams slapjos laikapstākļus, viņš nopūtās un pagriezās pret apkalpotāju, kas jau kādu laiku turējās atstatus. Viņš pacēla gaisā divus pirkstus, signalizēdams tramīgajai sievietei. Viņa uzmanīgi tuvojās galdiņam.
Nepacietībā ar kreiso roku izbraucu cauri matiem un pievērsos skatam aiz loga.
„Ko jūs vēlētos?” apkalpotājas balss gandrīz saplūda ar radio mūziku, kas skanēja fonā.
„Divas tases kafijas,” viņš laipni atbildēja.
„Jūs dzersiet abas?” viņa izbrīnīta vaicāja.
Es nosmīnēju un pagriezu galvu, lūkodamās sievietes apmulsušajā sejas izteiksmē. Kāpēc vajadzīgs elementāras lietas sarežģīt? Cilvēki strādā apkalpošanas sfērā, lai pildītu pienākumus, nevis lai pārprasītu vai apšaubītu pavēles.
„Vai tas nav saprotams, ka viena būs man?” ērcīgā balsī uzrunāju apkalpotāju, kas tikko manāmi pamāja ar galvu un aizsteidzās pakaļ divām krūzītēm.
Viņš beidzot uzlūkoja mani, es to jutu, bet mans skatiens joprojām sekoja oficiantei. Viņa atgriezās, noliekot mums iepretim divas kafijas tasītes. Garaiņi cēlās augšup, un es uzliku kreiso roku virs tiem, lai sajustu siltumu.
Oficiante aiztipināja prom.
„Kā redzu, nekas daudz nav mainījies,” viņš teica, joprojām caururbdams mani ar savu skatienu, it kā censtos kaut ko atrast manā mīmikā.
„Tā varētu teikt,” es bildu, viegli pasmaidīdama.
„Kad tu atgriezīsies?” viņš prasīja, „Mums tevis trūkst.”
„Vai vari, lūdzu, iztikt bez meliem?” es teicu, beidzot uzlūkodama viņu.
Ūdens lēnām pilēja no tumšajiem matu galiem uz galda. Dažas šķipsnas bija pielipušas klāt viņa sejai, kas bija bāla. Lūpas bija viegli pavērtas, it kā grasoties kaut ko teikt, bet viss, ko tās vēstīja, bija sastingums. Kā vienmēr.
Es ar joprojām trīsošām rokām pacēlu tasi pie lūpām un iedzēru malku cigoriņu viruma. Kafija brīžam tecēja uz galda, jo nespēju rimti turēt glāzi.
„Tā ir taisnība,” viņš teica, bažīgi lūkodamies uz maniem pirkstiem, „un parādi savu apdegušo roku, lūdzu!”
Viņš nolika savas rokas uz galda gaidot, kad viņa plaukstās ielikšu savējo. To iedomājoties, mani pārņēma nelabums, un es drudžaini piecēlos kājās, izlejot no mūsu krūzēm vēl krietnu daudzumu ūdeņainās kafijas. Tā darot, es atspiedu sūrstošo roku pret ādas krēslu. Aši atrāvu un novietoju to pie krūtīm. Beidzot mani aizsniedza gan reibonis, gan sāpes. Viss atkal ir kļuvis īsts. Grasījos doties uz tualeti, bet viss sagriezās. Mūzika un oficiantes soļu troksnis pazuda. Ar sūrstošo roku atspiedos pret krēsla atzveltni, uzreiz sajūtot, kā tajā iedzeļ desmitiem bišu.
Es sāpēs saviebos. Ievilku dziļu elpu un apņēmīgi soļoju tualetes virzienā. Mana gaita atgādināja dzērušu cilvēku. Pacēlu acis un redzēju oficianti, kas atkāpās. Viņas seja pauda gan bailes, gan bažas vienlaicīgi. Tā ir visdīvainākā kombinācija, kādu jebkad esmu redzējusi cilvēku vaibstos. Bailes no personas, kas tai pašā laikā mijas ar uztraukumu par attiecīgo cilvēku. Ak, jā, tā ir dīvaina kombinācija, nodomāju un uzsmaidīju sāpošajai rokai.
Jau gatavojos iebrāzties tualetē, kad mani no mugurpuses satvēra spēcīgs roku pāris. Es atslābu un padevos. Tās mani noturēja, un es jutos droši. Mani plaksti aizvērās. Tie bija kļuvuši tik smagi, ka pat ar lielām pūlēm es nevarētu atvērt acis. Man vairs nevajadzēja glābt pašai sevi. Tagad es varu mazliet atpūsties un vienkārši būt, lai ko arī tas nozīmētu.
Klusums.
Sajutu slapjus triepienus uz ādas. Kāds apgleznoja mani ar maziem, aukstiem pieskārieniem. Tie bija ritmiski. Es sajutu svaigumu, kas apņēma augumu, un pat zosādu, kas atkal atgādināja par sevi. Man sala, un es degu – sūrstēšana atgriezās. Es jutos kā ik dienas, tikai mazliet labāk, jo likās, ka esmu drošībā. Mani jutekļi atkal saspringa, un es nemierīgi atvēru acis.
Debesis. Es vēros tumsā.
Sajutu, kā sažņaudzas viduklis. Es pacēlos gaisā un atkal nokļuvu gaismā, kafejnīcas telpās. Sajutu ceptu kartupeļu un kafijas aromātu. Pirmoreiz ievēroju griestu lampas – tām izrādās ir sarkans abažūrs.
Viņš mani novietoja sēdus krēslā un apsēdās blakus, ātri paķerdams manu apdegušo roku, ja nu es atkal sāku izvairīties. Man tas vairs nebija ne prātā. Šobrīd es centos nofokusēt skatienu. Ļāvu viņam rīkoties. Es esmu tā, kas ir uzvedusies muļķīgi, cenšoties pierādīt kaut ko, kas, protams, jau sen ir izkritis no prāta. Ko es vēlējos ar to pateikt?
Viņš klusēja un aplūkoja manu sarkano, čūlu noklāto plaukstu. Tumšie mati krita pār seju. Viņa rokas pieskārās apdegumam tik maigi un uzmanīgi, ka es brīžam jutos tā, it kā plauksta kuru katru brīdi varētu sākt kutēt. Oficiante atnesa pirmās palīdzības komplektu, ko viņš acumirklī atvēra un sameklēja nepieciešamo, protams, neaizmirstot pateikties par palīdzību.
Es novērsos, skatoties ārā pa logu. Sakniebu lūpas, gribēdama tajās iekost, lai sāpes izzustu. Aizvēru acis, cenšoties novērst traģēdiju.
„Tā, darīts...” viņš noteica.
Mana roka joprojām atradās viņa plaukstās. Tā vairs nesūrstēja. Jutu atsvaidzinošu vēsumu, kas veldzēja apdegušos locekļus. Tāpat samanīju arī asaru, kas dedzināja vaigu, lēnām slīdot lejup. Viņš nekustējās, bet es ietiepīgi vēros ārā pa logu.
„Tu atkal izdzēri par daudz kafijas... Tu taču zini, ka tev asinsspiediens jau tāpat ir paaugstināts,” viņš klusām bilda.
„Protams, es zinu,” atbildēju.
Lietus aiz loga skuma. Viņš uzmanīgi pacēla manu roku un novietoja to uz krēsla. Dzirdēju auduma žvīkstēšanu. Ar acs kaktiņu redzēju, kā viņš paņēma jaku un vilka to mugurā.
Strauji pagriezu seju pret viņu un teicu: „Tu jau dodies prom?”
„Tu liki manīt, ka nav jēgas palikt,” viņš atbildēja.
Mēs skatījāmies viens uz otru un viens otrā, un klusējām. Sastingums bija nospiedošs. Tā ir kā elle, kas pacelta jaunā līmenī un elpo mūsu gaisu. Viņš nometa uz galda naudu oficiantei, joprojām skatīdamies uz mani. Monētu troksnis atbalsojās kafejnīcā.
Viņš novērsās, skatoties uz izejas durvīm. Kādu brīdi man zināmais augums stingi stāvēja, veroties tajās, kamēr es uzlūkoju pirkstgalus, kas tikko nometa naudu uz galda. Tie atbalstījās pret vēso letes virsmu. Es ievilku aprautu elpu manīdama, kā tie atsvabinās un pazūd manam skatam. Durvis aizcirtās.
Vēros ārā pa logu un ieraudzīju viņu aizejam.
Atļāvu augumam atslābt. Mana galva nogūlās uz galdiņa ar skatu pret logu. Lietus lija aumaļām. Konstatēju, ka mani vaigi ir ļoti sakarsuši. Šķiet, ir laiks doties mājup. Paņēmu vienu no monētām, kas mētājās uz galda, un ieliku to sev kabatā, atstādama uz galda papīra naudu.
15. 01. 2011.
Mint.
