Tiekšanās

Kaļķis lēnām nogulsnējās uz atmiņām, kuras pašas kā putekļi klāja manas smadzeņu rievas attiecīgos to punktos.

Iespējams, tā bija vajadzīgā vardarbības deva, kas man nepieciešama, lai saprastu, ka es novecoju. Kā gan kāds var būt pārliecināts, ka rīt, visiem pamostoties, es nebūšu kļuvusi par pīšļiem, par vakardienas paliekām?

Mums visiem gribētos domāt, ka esam bezgalīgi un iestiepjam savas dzīves mūžībā. Ja tā darbotos dabas likumi, tad tā iznīcinātu pati sevi. Tagad iedomājies, ka ikviena dzīvība ir diegs, kurš nostiepts uz priekšu. Iedomājies? Tagad iztēlojies miljoniem un miljardiem diegu, kas novilkti tajā pašā virzienā, un ik brīdi tiem pievienojas citi. Ja tu redzi brīvu telpu, tad esi muļķis. Lai cik liels ari būtu kosmoss, cilvēka prāts noteikti tāds nav. Protams, ja mēs runājam par dabu kā tādu, tad nebūtu jāuztraucas – ja mēs esam šeit, tad mēs eksistējam mūžīgi kādā laika un telpas mirklī.

Un tomēr es un tu gribam būt kaut kas vairāk, mūžīgi tiecamies pēc kaut kā, kas patiesībā ir laime, jo laime ietver visu, ko mēs vēlamies. Cik vienkārši un viltīgi! Protams, cilvēkiem patīk lietas sarežģīt, un, runājot cits ar citu, mēs ik pa laikam izdzirdam šo itin elementāro jautājumu:

„Ko tu vēlies?”

            Atbilde parasti tiek sarežģīta līdz nelabumam. Dažbrīd man šķiet, ka tas tiek darīts apzināti un ka mums patīk maldīties pašiem sevis izveidotajos tīmekļos. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka tiecamies pēc laimes nevis pēc piecām citām lietām. Jo, paziņojot kaut ko citu, mēs meklējam nepareizajās vietās un atrodam neīstās lietas. Kļūdas un izvēle atteikties no pamatpatiesības mūs attālina no tās kļūšanas par īstenību.

            Ja es būtu Laime, es jau sen būtu apvainojusies no tādām atbildēm kā „darbu”, „mīlestību”, „draugus”, „suni”, „naudu”.

            Tie visi ir tikai līdzekļi, un tie visi ved pie viena mērķa. Vai tad lielākā daļa patiesību nezina savu mērķi? Tās visas runā par „līdzekļiem”, lai to panāktu, jo mērķim būtu jābūt pašsaprotamam.

            Viss, pēc kā cilvēks tiecas, ir laime, un laime ir pilnība, kura nav ilgstoši iegūstama. Pilnība gluži vienkārši ir kaut kas tāds, pēc kā var tiekties, bet nevar iegūt un nevar īsti iedomāties. Tas rada tās veidolu vēl apburošāku.

            Ja pilnība būtu iespējama, tad tā vairs nebūtu pilnība, jo tā ir apzināti veidota, lai cilvēkam būtu kaut kas, pēc kā tiekties un kā dēļ augt vēl lielākam, varenākam, gudrākam.

            Cilvēks ir radība, kurai allaž jātiecas pēc kaut kā, un tādēļ tika radīts pieradums. Tas notrulina pat visskaistākos izmantotos „līdzekļus”, kas palīdzēja sasniegt laimi. Kad pieradums ir iestājies, cilvēks izjūt trūkumu, vēlmi pēc kaut kā vairāk. Alkas. Alkas, jo pēkšņi pasaule vairs nav tik skaista kā agrāk.

            Ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kas mums šajā brīdī, šajos apstākļos, šķistu ideāla, tad, esot tai sabiedrībai, kura visu mūžu pēc tās likumiem dzīvojusi, tā liktos kā norma, kaut kas viduvējs, no kā var augt vēl lielākam.

            Lūk, pieradums, ir tas, kas mūs dzen tālāk uz priekšu vai vismaz liek domāt, ka neesam tikuši pat tuvumā saviem mērķiem.

            Cilvēce ik gadu, ik dienu uzstāda arvien augstākas prasības un mērķus. Cilvēce tiecas tālāk. Ja sākumā pietika ar uguni, tagad nepietiek ar internetu un klonēšanu.

            Runājot par to, ko patiesībā teicu sākumā, man gribētos bilst, ka mēs visi mirstam. Kopš dienas, kad piedzimām, mēs tuvojāmies arvien vairāk savai nāves stundai, un nav svarīgi, kad tā būs. Svarīgi ir apjaust, ka mēs neesam mūžīgi. Svarīgi ir saprast arī to, ka, iespējams, mēs savās dzīvēs nepaveiksim daudz. Galvenais ir darīt un mēģināt. Galvenais ir kustība uz priekšu un mērķis, un tiekšanās pēc laimes. Neviens taču nav teicis, ka tiekšanās ir sliktāka par mērķa sasniegšanu. Process jebkurā gadījumā ir labāks par stagnāciju.

             

Mint.

29.07.2010.

absolūtisms

Kā vientulīga jūra vētras laikā es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu.

Viļņi lokās kā asinskāras mēles gar okera krāsas smiltīm, laizot piekrastes un gatavojoties triecienam, kamēr daži kraukļi, koku zaros sasēdušies, vēro dabas etīdi, gatavi jau pēc dažām minūtēm aizlidot un stāstīt citiem: „Jā, ak, vai, cik postoša vara mūsu krastus apņēmusi! Ak, vai!”

Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz aizskalos visas smiltis un atklāsies visi noslēpumi zem tām. Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz viss ūdens būs pilns ar smiltīm, un tik ļoti aizpildīts, ka citi varēs nākt šeit dubļu vannas baudīt.

Un kad reiz smiltis aizņems manu jūru, es saukšos par purvu, kas bezrūpīgi izmitinās jebkuru dvēseli, kura vēlēsies nolaisties manos dubļainajos ūdeņos. Es būšu neizvēlīga un aprūpēšu, kā putnus, tā augus, kā dzīvniekus, tā cilvēkus.

„Nāciet visi ciemos!” niedres jums uzsauks, un jūs, postošās burvības ietekmēti, soli pēc soļa vedīsiet sevi nāvē.

Es būšu gādīga un iekonservēšu jūs tā, lai vēlāk, kaut pēc 100 gadiem, varat uzlūkot sevi ar smaidu uz lūpām.

„Lūk, es tur biju, un purvs bija tik laipns, ka uzcienāja mani ar savām zālēm. Kam vajadzīgs 21. gs. ar visiem izgudrojumiem, kā palikt jauniem, ja visi varām lēkt purvā un palikt mūžam jauni?”

Jā, es jums piedāvāju iespēju būt allaž jauniem. Kāpēc nepieņemt tik kārdinošu iespēju? Vai stīvā poza traucē? Es pat piedāvāju neelpot – tas taču ir tik nogurdinoši! Allaž, pat tad, kad negribas neko darīt, ir jāpieņem tik ierastā funkcija ieelpot, izelpot. Un kas gan tur – elpot vai ne -, ja ir iespēja būt mūžam skaistam!

Mana purva nāvējošā apetīte apēda tik daudz pasaules, ka drīz vien tā vēders kļuva pilns, un es izlēmu pārtapt pļavā.

Rāmas smilgas un koši zilas rudzu puķes vilināja bites un cilvēkus manos tīmekļos. Vai jau minēju, ka manu pļavu apņem iepriekš apņemto dvēseļu gari, kuri nemierīgi ceļo un kalpo pašas nolūkiem?

Tad, lūk, es jums stāstu, tie alka atriebības, kuru nevarēja gūt un lūgt no itin neviena, jo es esmu pārāk tāla un neaizskarama. Tie kļuva tik dusmīgi, ka pat karoja manās pļavās un kļuva par bandiniekiem manā spēlē.

„Šai dzīvei cauri tiks tikai stiprākie un labākie,” teica kāds izspūris jauneklis, kurš bija Darvins vārdā. Tā reiz viņš cīnījās ar čūskām, kuras, balto dvēseļu tumšo garu uzsūtītas, dzēla un vijās ap puiša augumu, gatavībā atcerēties aizvēstures notikumus un iegremdēt puisi nāves purvā – ja reiz iekšā kāpsi, ārā vairs netiksi.

Manas pļavas aizauga, un kautri bērzi slēja savus augumus uz manas zemes, manas dzeltenās, neauglīgās jūras smilts. Visticamāk trūdi palīdzēja tiem augt un kuplot. Vai es teicu, ka mani meži allaž izslavēti bijuši? Džungļi tur piedzima un savu elpu guva. Čūskas apmetās kokos, putni pazarēs, un vardes kurkstēja pakājē. Tie visi elpoja manu gaisu un plūca manus augļus gan burtiski, gan ne tik tiešā nozīmē.

Mēs kopīgi cēlām jaunas pasaules un ņēmām to, kas mūsu. Mēs slējām viļņainas pilis, dūņainus akačus, alkainu dvēseļu atriebību un tropus bez orientieriem un izejām.

Kā neuzvarama un absolūtas monarhijas pārstāve, es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu. Esmu tronī, no kura mani nevar gāzt. Esmu par tālu, lai mani uzvarētu.

Kā augstākās pakāpes skaistums un vilinājums es dzimu. Kā bīstamākais mednieks es dzīvoju. Es neatlasu tos, kuri kritīs kaujās, kailās dvēselītes pašas izvēlas savu likteni. Esmu te kā iespēja, kuru allaž ļauts izmantot un, neuztraucieties, es nekad neiejaucos lietu dabiskajā kārtībā.

Cik gan cienīga daba es varētu būt, ja iejauktos pati sevis noteiktajos likumos?

Mint.

26.07.2010.  

..is forever

Karameles... lipīgi dzeltena konsistence, kuras smarža un apburošā saldme aizpilda visas domas bērna prātā.

„Mammu,” maza, blonda meitenīte ar dažiem vasaras raibumiem uz sejas rausta mātes svārku augšmalu, „Nopirksi man tādu?”

Mātes uzmanība pievēršas mazajam pirkstgalam un tad ar skatienu aizceļo tā norādītajā virzienā. Aiz milzīga skatloga košos toņos stāv konfektes, kuras mēdz saukt arī par bonbongām. Tās ir sarkanas, zaļas, zilas, dzeltenas, citas svītrainas vai ar rakstiem, un visas bez izņēmuma ir košas.

Arī viņa, dzīves iznēsāta sieviete, zina, ko nozīmē gribēt košo, saldo, kārdinošo. Spilgtie toņi izaicināja bērnus un to vecākus, smarža piepildīja ielu un pārvērta to aizmirstā pasaku zemē, Leiputrijā, kurā ikviens reiz elpojis. Tā kā inde iesūcas asinīs un nekad vairs nepazūd. Nav svarīgi, cik daudz ir elpots, nozīmīgi ir tik tas, ka elpots.

„Es tev jau cepumus nopirku. Kādu citu dienu!” viņa atbildēja.

„Bet, mammu,” meitene izmisīgi uzlūkoja māti, zilajām acīm ieplešoties, „Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Es tev atdošu visus savus cepumus!”

„Tu man atdotu visus cepumus mazas konfektes dēļ?” sieviete, veroties meitā, prasīja tai.

Meitene atvēra plastmasas maisiņu, kurā atradās spēļmantiņa, pašas jaka un nesen nopirktie cepumi. Paka bija neatvērta, neaizskarta. Tajā bija divpadsmit cepumi, kuri ir pildīti ar ievārījumu. Viņa izņēma paciņu un sniedza to mātei.

„Ja nu konfekte nebūs tā vērta?” māte prasīja meitai, gaidot meitas atbildi un skatoties uz cepumu paku mazajās rokās.

„Tad es nākamreiz izvēlēšos cepumus,” meita nešaubīgi atbildēja.

„Kāpēc tu domā, ka būs tādas nākamās reizes? Ja nu es tev vairs cepumus nepirkšu? Tad tādu tev vairs nebūs. Tu būsi iztērējusi savu pēdējo iespēju. Ja konfekte būs slikta, tad tu būsi palikusi bešā – nebūs ne cepumu, ne prieka, jo konfektes maldīgais izskats būs pievīlis tevi.”

„Bet, mammu, kad tad konfektes ir bijušas negaršīgas?” meitene, saraukusi pieri, prasīja mātei.

„Atceries marcipāna lelli, kuru tev uzdāvināja dzimšanas dienā?” māte prasīja.

„Jā,” meita atbildēja.

„Tā bija koša un krāšņa. Tu visu dienu dīdījies ap galdu, uz kura tā atradās, bet tad, kad beidzot tā tika tev iedota, tu iekodies un nometi to malā, jo tev negaršoja. Lai gan tā bija smuka no ārpuses, tās pildījums bija netīkams. Ja nu šī konfekte ir marcipāna lellei līdzīga? Ko tad izvēlēsies – cepumus vai konfekti?”

Meitene turēja paku rokās, paskatījās uz to un tad uz krāšņo saldumu veikalu. Roka viegli trīcēja, bet acīs mirdzēja apņēmība.

„Konfekti,” viņa noteica.

„Tad tev vairs nebūs cepumu,” māte atbildēja, paņemdama kasti rokās. Viņa atvēra somu un ielika nupat iegūto saldumu tās dziļumos.

„Rīt es zināšu, kā garšo konfekte. Ja būs laba, tad pirkšu to vēl. Ja būs slikta, tad nekad vairs neēdīšu. Ja man gribēsies cepumus, es nopelnīšu naudu un nopirkšu to pati, pat ja tu man vairs nepirksi,” meitene teica.

Māte pasmaidīja.

„Labi, redzēsim, kā būs,” viņa atbildēja, atverot milzīgas divviru durvis un ieejot iekšā veikalā.

           

Es gāju cauri telšu pilsētiņai. Karstums bija nospiedošs un gaiss kļuvis tik ļoti tveicīgs, ka man šķita – viss skābeklis ir sakarsis un palēnām bēg uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. To paspilgtināja tie brīži, kad nebija vēja un saule karsēja manu ādu, liekot atcerēties, ka esmu jūtīga pret ultravioletajiem stariem. Bezgaiss sabiezināja siltumu, un man šķita, ka jūtu to visur. Tas pieskārās manai ādai, mugurai, pirkstiem, kaklam, pēdām, gurniem, lūpām. To nevarētu saukt par uguni, bet es zināju, ka neredzama liesma laiski rotaļājas ar manu augumu. Siltums lika man justies kā režģī, neredzamā kastē iebāztai, no kuras nevar izkļūt. Vējš, kas retu brīdi uzpūta, atgādināja par karstuma pārvalku, kurš atdalīja mani no pasaules.

Man bija platmale. Tā sargāja acis no saules. Esmu to uzvilkusi tik zemu, ka seja līdz pat degunam slēpās ēnā, atstājot redzamas tikai lūpas. Tās izskatījās krāsotas, kaut nebija, – bija tumšāk sarkanas kā parasti – es to mēģināju izskaidrot ar neizturamo karstuma vilni. Matus biju saņēmusi copē. Āda jau bija nedaudz sārta, kaut tikai nesen biju ieradusies uz festivālu un saulē centos neuzturēties. Tas, protams, nav viegli, ja atrodos pie dabas. Kad vēl biju teltī, paskatījos mazā, līdzi paņemtā spogulī – cieši sakniebtās lūpas padarīja manu izskatu nopietnu. Man nekas nebija pretim, pie sevis pasmaidīju, jo iedomājos citu reakciju – daži paietu garām, neizpratnē veroties manī, citi, ja iepriekš vēlējās uzrunāt, pārtrauktu teikumu pusvārdā un, plātot rokas, novērstos vai komentētu manu sejas izteiksmi un pārlieku nopietno izskatu šai pasākumā.

Kaut kur tālumā skanēja mūzika. Tās skaņas bija dzirdamas šeit gluži kā no sliktas kvalitātes kasetes, kuras lente ir krietni izstaipījusies un nolietota. Tieši tāda skaņa man nāca prātā, kad iedomājos tūkstošiem reižu klausītu mīļu dziesmu, kas ierakstīta kasetē.

Gāju uz priekšu, skatoties uz kedām, jo tas bija vieglākais, ko darīt, esot saulē. Tā nebija man tipiska iezīme uzlūkot citus, ejot tiem garām. Es to darīju tikai tad, kad biju izlēmusi pētīt viņus. Parasti gan attapos, kad kāds mani sauc no aizmugures, jo mēs tik tikko esot viens otram pagājuši garām un es, protams, nepamanīju to.

Lēniem soļiem veicu savu nelielo ceļojumu pār lauku, un tad es ieraudzīju viņu. Apstājos kā iemieta, tad kāpos atpakaļ.

Acis nenovērsdama no viņa, es joprojām kāpos atpakaļ, lai būtu pārliecināta, ka viņš nav sadzirdējis manus soļus. Viņš tikmēr sēja kurpju šņores. Bija lieliska izdevība aizgriezties un iet pretējā virzienā.

Ko es tur darīšu? Es taču plānoju doties pie skatuves. Es varētu iet viņam garām. Papurināju galvu un centos saņemties.

Ja kāds būtu vērojis no malas šo etīdi, tas šķistu bezgala smieklīgi. Protams, cilvēks, kurš skatītos, nezinātu, kādēļ es tā rīkojos, bet visticamāk nospriestu, ka esmu kaut ko lietojusi.

Pietiek vizualizēt savā prātā telšu pilsētiņu un daudz cilvēku, kuri nemitīgi dodas no vai uz to. Te pēkšņi lēnā gaitā teritoriju šķērso meitene, kuras seja slēpta zem platmales tā, ka var redzēt tikai lūpas, kuras cieši sakniebtas. Gaita šķiet nosvērta, izlēmīga, pat pārāk nopietna. Ja tā padomā, šādi varētu iet arī cilvēks, kurš tikko smēķējis zāli vai lietojis narkotiskas vielas, kuras padara cilvēku mazāk rīcībspējīgu, lēnāku.

Tā nu šī nezināmā persona iet uz priekšu, pēkšņi apstājas un uz īsu brīdi stāv sasalusi līdz uzmanīgiem, klusiem soļiem un saspringtu augumu kā cilvēkam, kurš tiek vajāts, atkāpjas. Skatiens nenovēršoties lūkojas sev priekšā, bet cepures dēļ nav iespējams saskatīt, uz ko tieši meitene skatās. Tad viņa aizgriežas un, īsu brīdi skatījusies pretējā virzienā, pagriežas atpakaļ, radot iespaidu, ka tas bija plānots – tikai viņai zināmas dejas sastāvdaļa.

Es centos doties uz priekšu, cik ātri vien iespējams, bet tūļāšanās dēļ nepaguvu.

Viņš pacēla acis, un mēs saskatījāmies.

Es noriju siekalas jūtot, ka tas neizdodas kā nākas. Vēderā viss bija sašķobījies, bet turēju lūpas sakniebtas, seju tik vienaldzīgu, cik iespējams.

„Čau,” viņš, atpazinis mani, teica.

„Čau,” atraucu, viegli pasmaidot.

Es jau kādu laiku vairs nezināju, ko par viņu domāju. Viņa satikšana absolūti neietilpa manos plānos un iecerētajā mēģinājumā izklaidēties. Es centos aizmirst neiespējamo.

Stāvēju uz vietas, lūkodamās viņā un nespēdama izkustēties. Ja es iešu prom, tad vairs viņu šeit visticamāk nesatikšu, bet, ja palikšu, piepildīšu sen loloto vēlmi būt viņa klātbūtnē, un tas pat nav svarīgi, ka tikai uz mirkli.

Jutos muļķīgi, jo man nebija ne jausmas, ko es varētu teikt. Es stāvēju, lūkojos no savas cepures ēnas uz viņa kustībām, kamēr baltās, tievās rokas aizvēra telts rāvējslēdzēju un augums izslējās man iepretim.

Arī viņš klusēja. Mēs nesteidzāmies izmantot vārdus. Viņa klātbūtnē es nemācēju būvēt teikumus.

Kad viņš nostājās man blakus, mēs lēnām iesākām iet uz skatuvju pusi. Izmisīgi centos izdomāt kaut vienu jautājumu, kuru varētu pajautāt.

„Ar ko tu esi atbraucis kopā?” jautājot viņam, pacēlu galvu un uzlūkoju seju, lai vēlreiz atgādinātu, kā izskatījās iemīļotie vaibsti.

Brīdi iepriekš brūnās acis lūkojās sev priekšā, bet tad, kad pagriezu galvu, mūsu skatieni satikās, un es atkal sajutu dīvaino triecienu pakrūtē. Tas mani tik ļoti nobiedēja, ka novērsos.

Viņa skatiens vienmēr, vienmēr mani nogalināja. Tās bija iekšējas sāpes, kuras nespēju paciest. Tās bija sāpes nevis tādēļ, ka skatiens bija aizskarošs vai vienaldzīgs, bet tādēļ, ka tas prata būt tik dziļš un izlēmīgs, tas ieurbās manā dvēselē tik dziļi, ka es nevēlējos to atdot.

Bet tas man nepieder.

Tieši šī iemesla dēļ es nespēju paciest viņa acu smagumu. Ik reizi, kad tās redzēju, it sevišķi tik tuvu, tik skaidri, es novērsos nelabumā, jo zināju, ka tās šeit, blakus, neatradīsies vienmēr.

Centos labot savu kļūdu, jo knudoņa vēderā, kaut zināja, ka vēlāk jutīšos iztukšota, neļāva man izvēlēties. Jau sekundi vēlāk es atkal vēlējos ieskatīties viņam sejā. Šķita, ka viņa skatiens ne brīdi nebija novērsies.

Tas mani biedēja, jo mani nepameta sajūta, ka šīs acis, ja reiz spēj tik ļoti ietekmēt manu būtību, noteikti redz haosu manās darbībās. Nožēloju, ka ļāvos vājumam, bet turpināju skatīties viņam sejā, gaidot atbildi, līdz viņš lēnā balsī teica: „Esmu ar vēl diviem cilvēkiem.”

„Kādu man zināmu, ja drīkst jautāt?” nepacietībā un ziņkārībā izspēru jautājumu, kārtīgi nepārdomājusi tā sekas.

Man vajadzēja zināt. Ja tas ir saistīts ar viņu, es nespēju sevi valdīt. Nekad iepriekš neesmu uzvedusies tik... tik bērnišķīgi.

„Nē, manuprāt, tu viņus nepazīsti,” viņš atbildēja uz jautājumu, kaut mēs abi zinājām, kāds bija tā mērķis, „Neviens no fakultātes.”

Klusuma pauze ilga dažas sekundes, līdz viņš to izšķīdināja ar pretjautājumu. Centos izprast, kā man būtu jāuztver iepriekšējā atbilde – kā iespēja vai kā aizvainojums.

„Un tu?” viņš prasīja.

„Ar cilvēkiem, kurus noteikti esi redzējis. Pieļauju, ka dažus no viņiem pazīsti,” atbildēju tādā pašā manierē kā viņš iepriekš.

Iespējams, tas bija muļķīgi kā papagailim atkārtot tās pašas frāzes, jo manai domai nebija zemteksta, bet viņa izteiktajam visticamāk tāda bija.

„Neņem to vērā,” es nepārdomāti piebildu.

Kā atbilde kalpoja viņa smaids. Vārdu nebija.

Iecietība? Izpratne? Pieklājība?

Jutos diezgan draņķīgi. Nebija pagājusi pat minūte, un es jau biju pamanījusies izklausīties stulbi.

„Gan jau vēlāk tiksimies!” viņš piebilda, grasoties iet pie kaut kādas meitenes.

„mmm...” es noburkšķēju.

Viņš paskatījās uz manu slikti pārvaldīto sejas izteiksmi, bet klusēja, kaut skatiens vēlreiz izurbās cauri manam augumam.

Es nespēju pie tā pierast.

Ja agrāk es lidoju, tad tagad kritu un kritu arvien zemāk, jo brūnais acu pāris bija kļuvis tāls un neiespējams. Mans prāts vairs necerēja. Viss šķita pārāk sabojāts.

„Tad līdz vēlākam!” viņš vēlreiz piebilda, veroties manī.

„Atā!” es pamāju un aizgriezos.

Kāda gan jēga izlikties sev.

Ja es nebūtu viņu satikusi, tad spētu skatīties uz visu šo citādi. Protams, mans prāts visu laiku meklētu viņu pūlī, bet, pat atrazdama to, es neuzdrošinātos parādīties viņa redzeslokā tieši šādu iemeslu dēļ – nespēju izturēt to, ka manas saprāta spējas izzūd viņa klātbūtnē.

Varēju lūkoties uz šo situāciju no pozitīvās puses – vienreiz jau esmu viņu satikusi, un tas dramatiski samazina iespējamību satikt vēlreiz. Te cilvēku ir pietiekami daudz, lai tas vairs neatkārtotos. To vajadzētu uzskatīt par brīnumu, ka vispār esmu viņu satikusi.

Spērusi dažus soļus uz priekšu un apdomājusi to, atskatījos – man ir tiesības vismaz no mugurpuses vērst viņa virzienā pēdējo skatienu.

Viņa augums lēniem soļiem virzījās iepriekš manītās meitenes virzienā. Rokas bija ieliktas džinsu kabatās, bet galva – nedaudz nodurta vēroja zemes putekļus.

Tas bija izdarīts. Man vairs nebija garastāvokļa.

Devos pakaļ alum un sameklēt pazīstamos.

Nē, tu man netraucēsi elpot un baudīt, ja esmu pasākumā. Es piespiedīšu sevi izmantot laiku un iespēju.

Nakts vijās ap visu teritoriju. Es to redzēju tālumā, cenzdamies uzglūnēt festivālam, bet tai neizdevās – visapkārt košas gaismas aizgaiņāja to. Lielās grupas bija beigušas spēlēt, cilvēki bija visur un daudz. Pasaule šķita daudz piesātinātāka un maldinošāka. Alus bija darījis savu.

Rokas šķita neveiklas, bet gaita joprojām taisna. Zināju, ka esmu iereibusi, bet no malas to nevarēja manīt. Soļi šļūkāja pār akmeņiem un putekļiem, liekot tiem sacelties un droši vien sasmērējot bikšu staru apakšmalas. Man bija vienalga.

Smaidīju un devos uz priekšu. Jutos atvieglota – tagad es varu beigt par viņu sapņot. Nāks rītdiena, un viss šis būs pagātne. Par godu šīm svinībām, es izvilku savu mobilo, ieliku austiņas un sāku klausīties mūziku. Tas nekas, ka visapkārt cilvēki turpināja dzīvot. Man ir svarīgi pielikt punktu visam, un mūzika bija tieši tas, kas spēja dziedēt un ļaut apzināties patiesību.

Man nebija tālu jāmeklē: turpat bija Johny Cash dziesma Hurt. Atskaņotā mūzika nu bija mana tagadne, un mana tagadne sastāvēja no akustiskās ģitāras un vecišķas balss, kura izdziedāja savas sāpes.

Man tikai atlika piebalsot viņam.

I hurt myself today 
To see if I still feel 

Balss bija tik tikko dzirdama, tā kā fonā skanēja dj liktā mūzika. Es devos tālāk, mērķēdama uz telšu pilsētiņu. Tur bija tumšāks un es jutos drošāk, dziedot sev, kaut gan… šobrīd es varētu atļauties dziedāt visiem.

I focus on the pain 
The only thing that's real 
The needle tears a hole
The old familiar sting 
Try to kill it all away 
But I remember everything

Es nespēju aizmirst. Visas tās dienas, tos skatienus. Man riebās apziņa, ka viss ir galā, bet es centos pasmaidīt. Apņēmos, ka šī būs vienīgā dziesma, ko tagad noklausīšos, un tad es došos atpakaļ izklaidēties un nedomāt.

What have I become 
My sweetest friend 
Everyone I know goes away 
In the end 
And you could have it all 
My empire of dirt

I will let you down 
I will make you hurt 

Aizvēru acis un dziedāju. Atcerējos, kā šī balss un teksti mani sajūsmināja ziemā. Cauri mūzikas skaņām dzirdēju cilvēku balsis, meitenes, kuras ķiķināja, vai puišus, kuri skaļi uzsauca kādam. Visiem bija jautri.

Es saķēru sava krekla piedurknes un centos tās novilkt zemāk. Sakodu zobus un klausījos ģitāras. Būs labi.

I wear this crown of thorns 
Upon my liar's chair 
Full of broken thoughts 
I cannot repair 

Tā taču ir tikai mana vaina, ka joprojām turos pie tevis tā, it kā man būtu cerību. Tā ir mana vaina, ka nespēju valdīt pār emocijām, kuras jau tūkstošiem reižu esmu vēlējusies nogalināt un tajā pašā laikā atstāt, jo nekad neesmu jutusies tik skaisti un tik nožēlojami vienlaicīgi. Pietiek ar vienu skatienu, un man aizraujas elpa. Pietiek ar tavu acu novēršanos, kad vairs nejūtos pareizi. Man nekad neapnīk būt tev blakus un vienmēr trūkst tevis, kad neesi blakus. Jāatzīst, cilvēki pierod pie visa, un es jau biju samierinājusies ar to, ka neesi blakus. Tieši tādēļ ir tik negodīgi, ka atkal un atkal kāda pieminēts, kāda atgādināts parādies manā dzīvē.

Beneath the stains of time 
The feelings disappear 
You are someone else 
I am still right here

Viss ir mainīgs. Nekas nestāv uz vietas. Tikai es. Joprojām krāju putekļus uz emocijām un nespēju no tām atteikties. Pat ja es gribētu, neesmu pārliecināta, vai tas būtu iespējams.

Balss žēli dziedāja man ausīs:

What have I become 
My sweetest friend 
Everyone I know goes away 
In the end 

Vai tiešām viss ir pagalam? Izcerēts? Pazudis nebūtībā tā arī nekad pa īstam neeksistējis?

And you could have it all 
My empire of dirt 

Itin visu mani. Itin visu es tev dotu. Nenovīdīgi, neapdomīgi.

I will let you down 
I will make you hurt 

Es baidītos pievilt. Par daudz baidītos nebūt īstā, tā pareizā. Tā es sāpinātu… visu, kas man svarīgs un kas esmu es.

Jutu, kā silts vējš skāra manu seju un ļāva tai žūt. Sālsūdens tērcītes lēnām sakalta. Es pārlaidu roku pār vaigiem, cenšoties aizgaiņāt domas.

If I could start again… 

Kāds uzpūta man virsū siltu elpu. Tā viegli dvašoja pēc alkohola. Atvēru acis, un ieraudzīju viņu veramies manī. Skanēja dziesmas pēdējais pants, un viņš stāvēja iepretim, ar acīm cieši ieurbies manī. Es apklusu pusvārdā, knapi pabeidzot dziedāt pirmo rindiņu, klausoties, kā otro man saldsērīgi dzied ausīs.

[A million miles away] 

Viņš tikmēr lēni un uzmanīgi paņēma vienu manu austiņu un ielika sev ausīs. Acis joprojām lūkojās manī.

            Es nespēju padomāt. Viņš bija tik tuvu, ka pustumsā spēju izšķirt katru viņa sejas detaļu. Tumšās acis ieslodzīja mani, un es nespēju novērsties. Nemiers turpināja pieaugt, kad mēs abi klausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kura bija sasniegusi savu kulmināciju.

            Es jutos tik saviļņota dziesmas un viņa pēkšņās ielaušanās dēļ, ka atkal jutu asaras sariešamies acīs. Centos ievilkt elpu, bet man izdevās tikai neliels, saraustīts vilciens.

            Viņš neteica ne vārda.

         

I would keep myself 

Atskanēja pusčuksts, kuru nedzirdēju, bet izlasīju no viņa lūpām. Viņš izteica manu vārdu.

Nespēju padomāt.

Es jutu divas rokas sev ap vidukli, bet nespēju noticēt notiekošajam. Tik daudz mēnešu, tik daudz cerību, tik daudz notikumu… Un tagad tieši šeit mēs atradāmies viens otram iepretim, cieši blakus.

Es noliecu galvu un ar abām rokām apņēmu seju, cenšoties saglabāt savaldību.

“Tik ilgi…” es murmināju, un asaras sāka nevaldāmi ripot pār maniem vaigu kauliem.

Rokas aptvēra manu augumu un sargājoši piespieda sev klāt.

I would find a way

Mint.

13. 07. 2010.