Pelnu sirds

Albēra Kamī „Mēris” ir mans sabiedrotais šodien. Atvēru grāmatu, sajūtot tās veclaicīgo aromātu, kas parasti iesūcas lapās. Ārā ir draņķīgs laiks. Apsēdos krēslā ar skatu pret sienu, ieslēdzu galda lampu un pievērsos nodaļai, kas vēsta par to, kā žurkas cita pēc citas līda ārā no dzīvojamo ēku tumšākajiem stūriem un atstiepa galus koridoros, kur cilvēki tās drīz vien atrada.

Tu pienāci man klāt un klusēdama nolūkojies, ko daru. Tad jutu, kā tavs siltais augums apsēžas uz atzveltnes un paliecas uz priekšu, cenšoties salasīt tekstu atvērumā. Sakniebu lūpas, nepacietībā gaidīdams, kad varēšu turpināt lasīt par lēno nāvi, kas piemeklēja cilvēkus.

Tu atvēri matus, un es sajutu šampūnu, ar ko no rīta tos mazgāji. Aromāts kairināja manas maņas, un es pacēlu galvu, lai ar pirkstgaliem izbrauktu tiem cauri. Tu viegli pasmaidīji, kamēr es prātoju, kādēļ nepieciešams visu dienu tos turēt cieši sažņaugtus ar matu gumiju. Tā tomēr ir tava izvēle. Es tev atbildēju ar viltīgu smaidu redzēdams, kā tavās acīs mirguļo uguntiņas.

Tu pieglaudies man klāt. Iekšēji svārstījos par to, kā rīkoties tālāk, līdz, pagaidījis īsu brīdi, es piecēlos kājās un devos uz blakus istabu, atstādams grāmatu atvērtu uz galda. Tu biji mana. Paņēmu uz galda esošo karafi un ielēju sev glāzē viskiju. Tas slīdēja lejup pa rīkli, patīkami dedzinādams to. Es vēroju šķidro konsistenci atstājam pēdas uz stikla sieniņas, kamēr tu nostājies man pretim, pazūdot pie kājām.

Kamēr tu atradies lejā, es prātoju par grāmatas turpinājumu. Tā nebija pirmā mana lasīšanas reize. Mani allaž fascinēja iedzīvotāju naivums, kas parādījās jau pašā sākumā. Tie visi kā viens nespēja ticēt ļauniem scenārijiem, ikkatrs savā galvā domāja, ka ar viņiem nekas tik slikts nekad nespētu atgadīties. Lai beidzot attaptos postā, bija nepieciešama žurku izmiršana, desmitiem cilvēku nāve un izolēta pilsēta. Diez, kādēļ cilvēki nekad nespēj palūkoties tālāk par to, kas atrodas deguna galā? Oi, nē, te pat nevar runāt par redzēšanu, jo aklums ir tieši tas, kas pavada viņu ikkatru kustību, lai arī cik acīmredzama būtu gaidāmā postaža.

Manas emocijas kļuva sakāpinātākas, un es noriju vēl vienu malku viskija. Tavi mati plīvoja tik bezrūpīgi, ka vēlējos tajos ieķerties, lai savaldītu to brīvo lidojumu. Es nospiedu tevi zemāk, dziļāk, jūtot kā fizisku, tā morālu apmierinājumu.

Manas domas aizsviedās pie ikdienas, kas jau sen smaržoja pēc bibliotēkas. Man vajadzēja to izsviest no sevis, izlaist ļaunumu, atbrīvoties no tā. Nekavēdams sevi, es to patriecu no sava ķermeņa, sajūsmā ievaidoties.

Tu zināji manu prieku, arī tu to juti.

Mēs atradāmies viens iepretim otram. Tā bieži vien stāv daudz cilvēku. Tie klusēdami lūkojas cits cita acīs daudz par ilgu, jo cenšas izgrauzties cauri otra ādai un iekļūt iekšā. Tā, it kā tur kaut kas vairāk par nierēm vai aknām ir atrodams.

Tu joprojām tici, ka aiz vēnām un muskuļiem ir kaut kas vēl. Tu apgalvo, ka iekšā sirdī ir ne tikai divi priekškambari un divi kambari, bet arī dvēsele. Es tev rādīju anatomijas grāmatas, citu pēc citas, pierādot pretējo. Mēs esam fizikāli ķermeņi un nekas vairāk. Viss pārējais ir iedomas un muļķības.

Tu biji aptraipīta ar manu ledaino uguni, jo ļāvies tam. Tu pakļāvies man, kamēr es uz tavas sirds dzēsu cigarešu izsmēķus lūkodamies, kā tie palēnām izēd caurumus. Tu teici, ka tur, starp kambariem un priekškambariem, ir vēl kaut kas, un es esmu gatavs apēst visu tavu sirdi, lai pierādītu, ka nekā tur nav.

Es viegli pasmaidīju un redzēju, kā uguntiņas sprēgā tavās acīs, kamēr lūpas nekustīgi sažmiegtas joprojām tur pilnu muti ar vienu no maniem izsmēķiem.

Es prātoju par to, cik daudz žurku, cilvēku un pilsētu būs jāiznīcina tavā sirdī, lai tu beidzot apjaustu, ka viss, kas mūs saista, ir mana fascinēšanās par to, cik ilgi tu spēsi izlikties nemanām manu mēri.

Es noriju vēl vienu malku viskija, kamēr tu, joprojām atrodoties iepretim, – malku manis.

  

Mint.

21.11.2010.

Cita perspektīva

            Rudens bija krāsojis lapas oranžas. Tās apsūbējušā vara tonī veica savu lēno brīvo kritienu pretim zemei, kur uzreiz pielipa klāt mitrajam asfaltam. Debesis bija pelnu pelēkas un, ieelpojot gaisu, šķita, ka plaušās tiek ievilkts ne tikai gaiss, bet arī ūdens. Viss šķita miglā un lietus pilieniņos klāts, kaut nevarētu apgalvot, ka ārā sijātu. Tas bija mitrums, kas piekļāvās cilvēku augumiem, un vēsums, kas neviļus mudināja ikvienu dzīvu radību drebināties.

            Nevarētu teikt, ka diena bija nepatīkama. Tai piemita savs šarms. Par spīti neestētiskajiem laikapstākļiem, tieši šāds rudens ir rudens, un tas mainīja attieksmi pret šo dienu. Šis gadalaiks ir piesātināts ar pārmaiņām un emocijām, un tās vienkopus paslēpjas aiz pelēkuma maskas, liedzot parastam garāmgājējam manīt savu skaistumu.

Riteņbraucēji, savilkuši šalles līdz pussejai, drāzās pa slapjajām ieliņām cauri vēl neizžuvušām peļķītēm. Garāmgājēji ievilka rokas dziļāk azotēs un ašā solī devās kur nu kuram vajadzēja, lai ātrāk sasniegtu galamērķi un nonāktu siltumā. Veselīgais sārtums vaigos norādīja uz vēja nerātnajiem darbiem agrajā rīta stundā. Bija nedz gaišs, nedz tumšs – ielās valdīja mijkrēslis – un tas pasauli krāsoja pelēkos, zilganos un brūnganos toņos. Nevarēja noteikt atsevišķas detaļas, bet tikai izteiksmīgākās cilvēka daļas – kā pirmo melnbalto kinolenšu uzņēmumos.

Meitene sēdēja autobusa pieturā uz mitra sola pašas maliņas. Viņa ir ģērbusies melnā un nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem. Seja pustumsā šķita pelēcīga un neveselīga. Mati vējā plīvoja visapkārt, un pat cepure nevarēja aizturēt to savelšanos pinkuļos.

Viņai blakus stāvēja puisis, kurš arī bija uzvilcis tumšu mēteli, un pār to karājās plecu soma. Viņš, vienu roku atbalstījis pret sola atzveltni, lūkojās meitenē. Arī puiša seja šķita slimīga un bāla.

Abu jauniešu mīmika bija nenosakāma. Viņi kustējās pēc iespējas mazāk, lai saglabātu siltumu un neļautu vējam iezagties aiz apkakles vai kur citur.

Puisis pieliecās klāt meitenei tik tuvu, ka viņa sajuta silto elpu pie auss, kad viņš tai čukstēja: „Es tevi mīlu.”

To sakot, viņš bija aizvēris acis. Piepešā siltuma dēļ meitenei pārskrēja drebuļi.  Viņa savilka piedurknes, cenšoties sasildīties. Kad puisis bija izteicis frāzi un liecās prom, viņa aizvēra acis uz kādu brīdi.

Puisis manīja meitenes slēgtos plakstiņus un pēc brīža piebilda: „Ļoti.”

Meitene atvēra acis un uzlūkoja viņu, sāji pasmaidot.

„Kas noticis?” viņš nemierīgi prasīja.

„Es domāju,” viņa rimti atbildēja, skatoties uz priekšu, tukšumā.

Lapas šalca un krita kā sniegs. Pieturā palēnām parādījās cilvēki, kas gaidīja autobusu. Abi klusēja, līdz viņš neizturēja un pagriezās ar muguru pret meiteni un aizgāja pāris soļus nostāk. Viņa redzēja tikai puiša saspringušo muguru, izspūrušos, tumšos matus un mēteļa apakšmalu, kas dejoja vējā. Meitene klusi nopūtās un iekrampējās savas jakas iekškabatās.

Viņš lūkojās tālumā un redzēja rudeni. Puisis aplūkoja tā nianses un piesātināto pelēkumu, kas brīžam šķita tik krāšņs, ka dedzināja acis.

Neizturējusi klusumu, meitene turpināja, uzrunājot melnā mēteļa jautro apakšmalu: „Par mīlestību un to, ko nozīmē mīlēt.”

Šķita, ka vārdi nāca pār lūpām ar lielu piespiešanos. Meitenes balss likās pārgurusi - it kā viņa tik tikko būtu skrējusi maratonu.

Puiša mati lidinājās vējā. Meitene nodomāja, ka tie patīkami kontrastē ar debess toni. Viņš pagriezās pret sēdošo meiteni un pienāca tai klāt.

Kaut arī meitenes atbilde nebija svarīga, jo katrs mīlestību uztver citādi, puisim vajadzēja zināt, kā to uztver viņa.

„Kas ir mīlestība?” viņš, neatpazīstot savu balsi, vaicāja.

Meitene juta dīvainu satraukumu pakrūtē, galva mazliet reiba, un viņai sāka šķist, ka varbūt ir slima. Tādas izjūtas parasti pārņem tad, kad ir liela temperatūra, jo allaž šķiet, ka visa pasaule ir kļuvusi neīsta un ka   pēkšņi esi savdabīgā bezsvara stāvoklī.

„Ja tu mīli tā... pa īstam, līdz galam, pilnīgi... tā ir visaptveroša, milzīga un ietekmīga. Tā ir skaista un nebeidzama, daudz varenāka par mums abiem kopā, jo tā mūs maina un veido,” viņa izdvesa.

Puisis ieurbās viņas acīs, kas šobrīd uzlūkoja viņa mēteļa pogas. Kādu brīdi abi klusēja, un viņa ar pirkstu galiem vilka neredzamus riņķus un līnijas uz puiša mēteļa.

„Un ko nozīmē mīlēt?” viņš beidzot pavaicāja, norijot kamolu mutē.

„Mīlestība ne vienmēr mūs veido skaistākus un labākus. Viss atkarīgs no tā, cik stipri mēs mīlam. Dažkārt tā var būt kā sēcošs briesmonis, kas draud apēst tevi visu un neatstāt vairs itin neko. Tā ir viltīga, jo ir jāspēj atrast pareizo daudzumu. Ja mēs mīlam par maz, tad ciešam no tās trūkuma, ja mīlam par daudz, tad mēs nogrimstam jūtās un pazūdam.”

Pieturā apstājas autobuss, kas laipni uzņēma visus pasažierus. Tas, klusi rūcot, atstāja pieturā tikai divus cilvēkus, kas stāvēja stingi, joprojām cenšoties saglabāt siltumu.

„Ar to es gribu teikt, ka... es nevaru būt ar tevi kopā, jo mīlu tevi pārāk daudz,” viņa pateica, uzsvērdama ikvienu vārdu.

Meitene beidzot pacēla acis un ielūkojās puiša sejā. Viņa sakoda zobus un atkal ielika rokas kabatās, lai ar tām iekrampētos sev sānos. Meitene priecājās, ka tikai tagad pavērās mīļās sejas vaibstos, jo iekšēji nebija pārliecības, vai viņa izturētu tos redzēt vēl vairāk.

Puisis skatījās meitenes bālajā sejas izteiksmē un platajās acīs, kas beidzot bija pievērsušās viņam. Ikviena kustība varēja nozīmēt sevis nodošanu, tādēļ viņš vienkārši izmeta jautājumu, kas izklausījās tik ikdienišķs, kā, piemēram, lūgums, lai kāds pasniedz sviesta nazi pie brokastu galda.

„Nu skaidrs. Mēs šķiramies,” viņš izmeta.

Puiša izteikuma forma un vienaldzīgā izteiksme viņai iedzēla, kaut meitene apzinājās, ka tam ir jāļauj būt un ka viņai jāatrod elpa ārpus apburtā loka, kas saistījās tikai ar viņu. Meitene ievilka aprautu elpu.

            Ideja vien nekad nebūt blakus siltajam augumam, kas šobrīd sēdēja puisim pretim, šķita neiespējama. Meitene joprojām skatījās uz viņu, un pazīstamās acis šķita pārlieku... viņam pienācās dzirdēt paskaidrojumu.

            „Kā tu vari iedomāties mani pamest tādēļ, ka mīli par daudz?” puisis rāmi jautāja, „Es tomēr vēlos izprast.”

            Viņš pacēla acis augšup, apskatot tuvējo koku aprises un kailo zaru skeletus. Puisis vēlējās atdot tiem lapas. Pacelt citu pēc citas un kaut vai ar līmi ielikt tās savā vietā. Viņš juta meitenes skatienu.

Puisis joprojām izskatījās mierīgs.

„Tu mani mīli?” viņa tramīgi vaicāja.

Viņš nekavējoties, ievelkot elpu, teica: „Jā.”

Puisim šķita, ka ārā vairs nav tik drēgns kā iepriekš.

„Es tevi arī mīlu,” viņa noteica, „bet jūtas, kas man ir pret tevi, ir daudz stiprākas par mani pašu. Esot kopā, viss, ko zinu, ir spēcīgas emocijas, kas pārņem manu augumu un būtību, un es pazaudēju pati sevi. Ja tu mani mīli, tad sapratīsi, ka tev jāļauj man doties tālāk. Kā tu vari mīlēt mani, ja manas personības vairs nav?”

Puisis pārsteigts skatījās meitenē.

Viņš viegli pavēra lūpas, bet drīz pēc tam tas sakoda kopā.

„Viss, kas mēs esam, ir tas, ko mēs mīlam. Ja tā ir, tad tu mīli vairs neeksistējošu mani, jo es mīlu tevi,” viņa vārgi teica, „Tas ir iemesls, kādēļ man jāatkāpjas. Es esmu par vāju šīm jūtām un nevēlos, lai tu mīlētu cilvēku, kura personība vairs nav atrodama.”

Viņi lūkojās viens otrā.

„Ja tu mani mīli, tu ļausi man sevi atrast,” viņa gurdeni teica.

Meitene cēlās kājās, tādējādi vēl pēdējo reizi cieši piekļaujoties klāt puisim. Smarža, siltums un tikko jaušama viņa kustība bija sajūtama. Viņas mati aizklāja seju. Puisis pacēla rokas un ar pirkstu galiem notrauca tos no meitenes sejas.

Viņi nekustējās.

04.11.2010.

Mint.

Man jau šķiet, ka turpinājums varētu būt... tur ir ļoti daudz iespēju. Kā pozitīvas, tā negatīvas. Galvenā jau ideja un šis sīkais moments. (: