Nē, te vēlāk būs mani stāsti, bet šis ir tas, kas šodien griež mani pa gabaliņiem.
--
Dēls bezpalīdzīgi grima. Slīka. Te, āliņgī, kuru izcirtuši dzīvespriecīgie bļitkotāji. Dēls slīka nost. Virs ūdens vēl plivinājās viņa mati.
Pēdējā brīdī atskanēja viņa māte. Viņa paspēja saķert dēlu aiz matiem un izrāva viņa galvu virs ūdens. Glābts!
Neizsakāms mīļums sagrāba mātes sirdi, un viņa, joprojām vēl dēla matus rokās turēdama, sāka aizgrābtīgi raudāt. Kāpēc tu tā izdarīji? Nu kāpēc tu tā izdarīji? Dēls izlika rokas uz ledus virs āliņga malām un aizgūtnēm rija gaisu. Viņš paskatījās uz raudošo māti: kaut ko tādu viņš bija redzējis: viņreiz vai aizviņreiz arī māte viņu izrāva, izglāba, neļāva nogrimt.
Viņš arī zināja, ko māte tagad teiks. Viņa teiks, lai neraudina viņas sirdi. Viņa teiks, lai nekad vairs, nekad, nekad vairs lai nebāž galvu zem ūdens. Varbūt viņa noliks pie āliņga malas izgludinātu baltu kreklu, tikko nopirktās aprocu pogas un desmit rubļu naudas un tad, paglaudījusi dēla slapjo, apledojušo galvu, aizies.
Vai tev nav cigarete?
Mātei bija cigarete. Viņa nesmēķēja, bet vienmēr rokassomiņā nēsāja līdzi cigaretes - dēlam, kad pienāks gadījums. Viņas somiņā bija arī zobu birste, un zābaksmērs - dēlam, kad pienāks gadījums. Visu to viņa saudzīgi nolika āliņga malā uz savas siltās, baltās šallītes - lai nesaslapst, un atviegloti nopūtās: kāda laime, ka es paspēju laikā! Cik tur trūka...
Tu man piezvani, viņa teica. Apsoli, ka tu man piezvanīsi! Un aizgāja.
Dēls noskatījās, kā viņa bailīgi savā vecīgajā gaitā gāja pa glumo ledu. Tur pie krasta niedrāja ledus bija caugans, viņa varēja iekrist: dēls gribēja saukt, bet viņa gudri aplieca caugano niedru puduri un, izkāpusi krastā, vēl vicināja ar roku un kaut ko sauca, droši vien - piezvani! - vai kaut ko tādu.
Dēls dziļi ievilka smēķa dūmu. Siltums izlija pa plaušu galotnēm un lēni aiztinās līdz kāju pirkstgaliem tur lejā, kur augumu sānis zem ledus vilka tikko jaušama zemūdens straume.
Dēlam neļāva nogrimt. Ļoti cilvēcīgi neļāva nogrimt. Tikko viņš pagrima, viņa galvu izrāva atkal virs ūdens. Bet izrāpties laukā pavisam dēls nevarēja, kaut kā nepietika spēka. Pāris reizes dēls gribēja palūgt māti. Kaut ko vairāk par papirosiem, varbūt kādu koku šķērsām āliņgim. Bet saprata, ka māte viņu nemaz neredz. Viņa redz tikai viņa galvu, kas te virs ūdens. Un tā viņš arī neprasīja. Viņa glāstīja dēla galvu, un dēla kājas glāstīja zemūdens straume. Bija jau laikam pierasts.
Arī meitenes kādreiz atnāca. Viņas domāja, ka tas tāds stils, izmetās kostīmos un līda āliņgī blakus, tad noslaucījās frotē dvielī un, veselīgi dzirkstot, aizgāja.
Tur māte vēl stāvēja krastā un laikam vēl domāja: iet vai neiet. Dēls bezbēdnīgi pamāja: ej vien, ej!
Māte pazuda kokos.
Dēls paņēma vēl vienu cigareti, paskatījās kalngalē slēpju pēdās un vēlreiz dziļi ievilka dūmu. Sala elkoņi.
Cik mēs esam muļķīgi, viņš nodomāja. Cik esam muļķīgi. Un atlaida rokas no āliņga malas.
--
Izlasi vēlreiz.
Burvīga epifānija.
piektdiena, 2009. gada 27. februāris
ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris
Laterna
šis ir vecs, Bitei sūtīts stāsts. Mans pirmais šeit.
Uz Vecrīgas bruģa krita lapa pēc lapas no vecās kļavas, kura bija izlēmusi mest nost savu nastu. Zeltainās lapas bira uz tā tik viegli, un liecināja par rudens drīzo iestāšanos. Laternu ēnas viesa vientulības izjūtu miglainajā pievakarē. Cilvēki gāja melnos mēteļos pa ielu, slēpdami sejas zem naģenēm, adītām vai tamborētām cepurēm. Man, ejot pa šo ielu, sametas baisi, jo nesaprotu, kur palikušas gaišās izjūtas, jo tagad jūtu tikai vieglu nogurumu pēc darba kantorī, miegainību un žāvas pēc izkāpšanas no salīdzinoši siltās tramvaja vides un kurpju smēru, kurš nesen uzsmērēts un nopulēts uz melnām, glumām kurpēm. Es cenšos atrast starp pelēko kādu vietu, kura mani atgriezīs tajā realitātē, kas varbūt nemaz nav tik reāla, un tomēr man saistās ar romantiku un kaut ko ārpus laika un telpas. Es stumju kājas uz priekšu un vēroju mazās kafejnīciņas. Tur sēdēja sieviete, kura kautrējās, un ik reizi, kad vīrietis viņai pretī to uzrunāja, viņa nosarka un smaidīja, atklājot tik mīlīgās vaigu bedrītes, kuras lika viņai izskatīties kā vēl jaunai meitenei. Es gāju tālāk un jutu Karkadē tējas smaržu. Devos cauri šaurajām ieliņām, meklējot vietu, no kurienes plūda aromāts. Brīžam es vēru ciet acis, lai ilgāk paturēt smaržu prātā. Biju arī kādā žurnālā izlasījusi par cilvēka maņām, tur rakstīja, ka "izslēdzot" citas maņas var vairāk koncentrēties uz tad vajadzīgo. Kādā no reizēm, kad aizvēru acu plakstiņus, es uzskrēju virsū vīrietim sarkanā mētelī. Sākumā apžilbu no košuma. šķita, ka visai ielai pietiktu gaismas un siltuma, ko vīrs izstaroja. Es atvainojos un viņš maigi pasmaidīja, kas lika viņa sirmajām uzacīm izveidot tādu sejasizteiksmi, kura man atsauca atmiņā lielo gaidīšanas prieku Ziemassvētkos pēc Vecīša. Un nu likās, ka viņš ir manā priekšā un tūlīt prasīs: "Ko Tu vēlies?" Rokās kungam mētelī bija milzīgs maiss, kurš smaržoja pēc tikko ceptas baltmaizes. Viņš ielika raupjo roku maisā un noplēsa gabaliņu tās un iedeva man. Pār vaigu man slīdēja asara, kuru viņš notrauca, un noskūpstīja manu pieri. Es jutos kā mazs bērnelis, kurš jebkurā brīdī varētu palīst zem gultas un cieši satver spilvenu, lai izraudātos par to, cik priecīga jūtos. Es kodu maizi un skatījos sarkanā mēteļa īpašniekā ar sapņainu smaidu. Viņš noteica: "Sniegpārslas". Es pagriezos pret laternu un ieraudzīju baltas pūkas krītam lejā. Uz maniem vaigiem nokrita pāris, kuras tūdaļ izkusa. Es griezos, lai bilstu kungam par rudeni, bet tad ieraudzīju, ka viņš jau aizgājis. Es iekodos siltajā maizē un vēroju laternu.
Uz Vecrīgas bruģa krita lapa pēc lapas no vecās kļavas, kura bija izlēmusi mest nost savu nastu. Zeltainās lapas bira uz tā tik viegli, un liecināja par rudens drīzo iestāšanos. Laternu ēnas viesa vientulības izjūtu miglainajā pievakarē. Cilvēki gāja melnos mēteļos pa ielu, slēpdami sejas zem naģenēm, adītām vai tamborētām cepurēm. Man, ejot pa šo ielu, sametas baisi, jo nesaprotu, kur palikušas gaišās izjūtas, jo tagad jūtu tikai vieglu nogurumu pēc darba kantorī, miegainību un žāvas pēc izkāpšanas no salīdzinoši siltās tramvaja vides un kurpju smēru, kurš nesen uzsmērēts un nopulēts uz melnām, glumām kurpēm. Es cenšos atrast starp pelēko kādu vietu, kura mani atgriezīs tajā realitātē, kas varbūt nemaz nav tik reāla, un tomēr man saistās ar romantiku un kaut ko ārpus laika un telpas. Es stumju kājas uz priekšu un vēroju mazās kafejnīciņas. Tur sēdēja sieviete, kura kautrējās, un ik reizi, kad vīrietis viņai pretī to uzrunāja, viņa nosarka un smaidīja, atklājot tik mīlīgās vaigu bedrītes, kuras lika viņai izskatīties kā vēl jaunai meitenei. Es gāju tālāk un jutu Karkadē tējas smaržu. Devos cauri šaurajām ieliņām, meklējot vietu, no kurienes plūda aromāts. Brīžam es vēru ciet acis, lai ilgāk paturēt smaržu prātā. Biju arī kādā žurnālā izlasījusi par cilvēka maņām, tur rakstīja, ka "izslēdzot" citas maņas var vairāk koncentrēties uz tad vajadzīgo. Kādā no reizēm, kad aizvēru acu plakstiņus, es uzskrēju virsū vīrietim sarkanā mētelī. Sākumā apžilbu no košuma. šķita, ka visai ielai pietiktu gaismas un siltuma, ko vīrs izstaroja. Es atvainojos un viņš maigi pasmaidīja, kas lika viņa sirmajām uzacīm izveidot tādu sejasizteiksmi, kura man atsauca atmiņā lielo gaidīšanas prieku Ziemassvētkos pēc Vecīša. Un nu likās, ka viņš ir manā priekšā un tūlīt prasīs: "Ko Tu vēlies?" Rokās kungam mētelī bija milzīgs maiss, kurš smaržoja pēc tikko ceptas baltmaizes. Viņš ielika raupjo roku maisā un noplēsa gabaliņu tās un iedeva man. Pār vaigu man slīdēja asara, kuru viņš notrauca, un noskūpstīja manu pieri. Es jutos kā mazs bērnelis, kurš jebkurā brīdī varētu palīst zem gultas un cieši satver spilvenu, lai izraudātos par to, cik priecīga jūtos. Es kodu maizi un skatījos sarkanā mēteļa īpašniekā ar sapņainu smaidu. Viņš noteica: "Sniegpārslas". Es pagriezos pret laternu un ieraudzīju baltas pūkas krītam lejā. Uz maniem vaigiem nokrita pāris, kuras tūdaļ izkusa. Es griezos, lai bilstu kungam par rudeni, bet tad ieraudzīju, ka viņš jau aizgājis. Es iekodos siltajā maizē un vēroju laternu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)