Ziedoņa epifānija.

Nē, te vēlāk būs mani stāsti, bet šis ir tas, kas šodien griež mani pa gabaliņiem.
--
Dēls bezpalīdzīgi grima. Slīka. Te, āliņgī, kuru izcirtuši dzīvespriecīgie bļitkotāji. Dēls slīka nost. Virs ūdens vēl plivinājās viņa mati.
Pēdējā brīdī atskanēja viņa māte. Viņa paspēja saķert dēlu aiz matiem un izrāva viņa galvu virs ūdens. Glābts!
Neizsakāms mīļums sagrāba mātes sirdi, un viņa, joprojām vēl dēla matus rokās turēdama, sāka aizgrābtīgi raudāt. Kāpēc tu tā izdarīji? Nu kāpēc tu tā izdarīji? Dēls izlika rokas uz ledus virs āliņga malām un aizgūtnēm rija gaisu. Viņš paskatījās uz raudošo māti: kaut ko tādu viņš bija redzējis: viņreiz vai aizviņreiz arī māte viņu izrāva, izglāba, neļāva nogrimt.
Viņš arī zināja, ko māte tagad teiks. Viņa teiks, lai neraudina viņas sirdi. Viņa teiks, lai nekad vairs, nekad, nekad vairs lai nebāž galvu zem ūdens. Varbūt viņa noliks pie āliņga malas izgludinātu baltu kreklu, tikko nopirktās aprocu pogas un desmit rubļu naudas un tad, paglaudījusi dēla slapjo, apledojušo galvu, aizies.
Vai tev nav cigarete?
Mātei bija cigarete. Viņa nesmēķēja, bet vienmēr rokassomiņā nēsāja līdzi cigaretes - dēlam, kad pienāks gadījums. Viņas somiņā bija arī zobu birste, un zābaksmērs - dēlam, kad pienāks gadījums. Visu to viņa saudzīgi nolika āliņga malā uz savas siltās, baltās šallītes - lai nesaslapst, un atviegloti nopūtās: kāda laime, ka es paspēju laikā! Cik tur trūka...
Tu man piezvani, viņa teica. Apsoli, ka tu man piezvanīsi! Un aizgāja.
Dēls noskatījās, kā viņa bailīgi savā vecīgajā gaitā gāja pa glumo ledu. Tur pie krasta niedrāja ledus bija caugans, viņa varēja iekrist: dēls gribēja saukt, bet viņa gudri aplieca caugano niedru puduri un, izkāpusi krastā, vēl vicināja ar roku un kaut ko sauca, droši vien - piezvani! - vai kaut ko tādu.
Dēls dziļi ievilka smēķa dūmu. Siltums izlija pa plaušu galotnēm un lēni aiztinās līdz kāju pirkstgaliem tur lejā, kur augumu sānis zem ledus vilka tikko jaušama zemūdens straume.
Dēlam neļāva nogrimt. Ļoti cilvēcīgi neļāva nogrimt. Tikko viņš pagrima, viņa galvu izrāva atkal virs ūdens. Bet izrāpties laukā pavisam dēls nevarēja, kaut kā nepietika spēka. Pāris reizes dēls gribēja palūgt māti. Kaut ko vairāk par papirosiem, varbūt kādu koku šķērsām āliņgim. Bet saprata, ka māte viņu nemaz neredz. Viņa redz tikai viņa galvu, kas te virs ūdens. Un tā viņš arī neprasīja. Viņa glāstīja dēla galvu, un dēla kājas glāstīja zemūdens straume. Bija jau laikam pierasts.
Arī meitenes kādreiz atnāca. Viņas domāja, ka tas tāds stils, izmetās kostīmos un līda āliņgī blakus, tad noslaucījās frotē dvielī un, veselīgi dzirkstot, aizgāja.
Tur māte vēl stāvēja krastā un laikam vēl domāja: iet vai neiet. Dēls bezbēdnīgi pamāja: ej vien, ej!
Māte pazuda kokos.
Dēls paņēma vēl vienu cigareti, paskatījās kalngalē slēpju pēdās un vēlreiz dziļi ievilka dūmu. Sala elkoņi.
Cik mēs esam muļķīgi, viņš nodomāja. Cik esam muļķīgi. Un atlaida rokas no āliņga malas.
--
Izlasi vēlreiz.
Burvīga epifānija.