Neko neesmu pārlasījusi. Vakar naktī rakstīju par godu kādas citas nakts iedvesmai, ko tai brīdī nevarēju īstenot. Pfē, dažreiz tik šausminoši, ka vēlme rakstīt parādās tieši tad, kad nav, kur pierakstīt. Diez, kur Mērfijonkulis ir tagad?
Profils
Tveice kausēja dienu, veidojoties viļņojošām gaisa plūsmām. Šodien pasaule izlikās par Āfriku. Kaut arī naktī bija lijis, un zeme joprojām glabāja nakts lietus lāses, saules stari apņēmīgi izkaltēja un izdzēsa to pazīmes. Siltais, sausais dienvidu vējš palīdzēja atgriezt iepriekšējās dienas un pēdējās nedēļas neciešamo bezgaisu.
Cilvēki neuzdrošinājās atrasties ārpus mājām. Dzīvība bija manāma tikai agri no rītiem, kad saule vēl nav sākusi karsēt, un vakaros, kad tā pazūd aiz horizonta un kad tikai asfaltā izgarojošais siltums liecina par dienas tveici. Ikviena dzīva radība pēdējo nedēļu laikā dzīvoja no viena negaisa līdz otram. Tas ir vienīgais veids, kā var izdzīvot.
Ik reizi pēc lietus gāzes daba atslāba un ļāva atgūt elpu. Svaigs gaiss pārpludināja pilsētu ielas, cilvēku plaušas un aizmigušos prātus. Tā bija kā savdabīga terapija, kurai piespiedu kārtā bija pakļauts ikviens.
Parasti karstas vasaras izkaltē un iznīcina ražu, bet šī nelīdzinājās tādām. Šogad laikapstākļus lauku iedzīvotāji varēja saukt par svētību, jo dienās bija karsts un viss, kas iesēts, auga griezdamies, bet naktīs lietus gāzes parūpējās par to, lai raža nenokalstu.
Tā nu laucinieki veica katrs savu darbu klusēdami. Tveicīgā laika dēļ darba bija daudz, bet spēka maz. Runāšanu visi atmeta kā nelāgu ieradumu un lieku enerģijas patērētāju.
Tā kā vairs netika pārspriestas ikdienišķās baumas vai jaunākie notikumi pasaulē, cilvēki pievērsās sev. Tagad bija daudz laika morāli apstāties un padomāt, jo, redz, tas ir labs veids, kā kavēt laiku, pie tam tas neprasa piepūli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēkiem „Lielais karstums” asociējās arī ar „Lielo klusumu”.
Uz ielām pavisam ikdienišķs skats bija redzēt cilvēkus, kuri, galvas nodūruši vai aizskatījušies, dodas kur nu kurais. Dažbrīd kāds ir tik ļoti aizdomājies, ka neviļus iet pāri ielai, kad luksoforā spīd sarkanā gaisma, un autovadītāji tos uzmodina kā no dziļa ziemas miega, ar mašīnu taurēm brīdinot. Tad gājējs, krietni iztrūcināts, palūkojas visapkārt un raitā solī aiztipina līdz otrai ielas pusei, lai atkal netraucēti varētu pievērsties tam, ko viņš pirmīt domājis.
Tas gan diemžēl nav lielākais traucēklis, kaut arī pieminēšanas vērts. Daudz ievērojamāku postījumu nodara autovadītāji, kuri kavē satiksmi un, līdz ar to, arī laiku, un, kā zināms, vēl atskaitot ikdienas spēku taupīšanu, cilvēkiem ļoti svarīgs ir laiks. Neviens nevēlas tērēt to, atrodoties kāda cita neizdarības izraisītā sastrēgumā.
Šī iemesla dēļ cilvēkos rodas iekšējais aizkaitinājums, jo, saprotams, tas netiek vērsts uz āru taupības nolūkos. Tā nu liela daļa sabiedrības savā brīvajā laikā kavējas pēdējo dienu, notikumu negatīvajos iespaidos, kas apkārt esošo gaisotni rada drūmu un nospiedošu, kaut daba plaukst un zeļ. Ikviens cilvēks ieslīgst savu domu labirintos, kur palēnām veido 21. gadsimtam tipisko cinismu. Katrs muļķis, iebraucējs, manītu vietējo acīs spīdumu, kurš liecina par negatīvo atomu lādiņiem, bet tas, kā parasti cilvēki to dara, atmestu šādu domu un neticētu redzētajam – kā gan visi cilvēki var būt tādi?
Taisnība jau ir – jau izsenis ir stāstīts, ka ikviens ir atšķirīgs, oriģināls, neatkārtojams. Pat tagad, lūkojoties no šī skatu punkta, nevajadzētu acu mirklī domāt, ka tas nozīmē, ka cilvēki nebūtu vienādi – arī šai sugai ir savi krustpunkti, vienojošās vietas. Varētu būt tā, ka mums visiem piemīt kāda viena īpašība, bet pārējās ir katrā cilvēkā vairāk vai mazāk izteiktas.
Būtībā, ikkatrā no mums ir pa drusciņai no visa. Tas, cik ļoti attiecīgā īpašība ir izteikta, ir atkarīgs no pašu gara stipruma.
Tā nu mēs attopamies līdzās kādai meitenei, kura, izbēgusi no apkārt valdošās atmosfēras, stāv rudzu lauka vidū blakus iespaidīgai kļavai un ir piespiedusi vienu ausi pie tās stumbra. Viņas rokas, cik nu to garums atļauj, apskauj vareno koku.
Meitenes mīmika bija iztukšota, it kā viņa būtu atstāta bez dvēseles vai tās dārzs jau dienām nebūtu piedzīvojis negaisu un tagad kalta un dzeltēja. Šķita, ka šī vasara, kaut arī nav sausa, bet izsūca pēdējās dzīvības pazīmes no visa, kas elpoja. Kļavas lapas izskatījās apdedzinātas, to malās esot viegli iedzeltējušām. Divas saules kaltētas radības atradās viena otrai blakus. Varētu domāt, ka tur ir sava veida simbioze, jo meitene tikpat labi varēja atrasties tur, ēnā, tādēļ, ka glābjas no saules karstuma.
Skatoties no liela attāluma, viņa izskatās kā balts taurenis, kurš nolaidies kļavas patvērumā atpūsties pēc ilgā lidojuma dienvidū. Baltā, zīda kleita nevaldāmi plīvoja vējā. Ja viņa ik pa laikam nepieturētu kleitas apakšu, tā droši vien aizlidotu prom, atstājot meiteni kailu.
Cilvēki allaž teikuši, ka drēbes runā pašas par sevi. Dīvaini, bet arī šobrīd šķita, ka tās ir dzīvas un vēlas būt neatkarīgas, bet meitenes rokas, kuras ik pa brīdim to pietur pie zemes, ir vienīgais, kas kavē to bēgšanu.
Meitenei matos bija lenta, kura cieši sakļāva gaišos matus. Viņa bija bāla, kas ir diezgan neierasts skats vasarā. Uz deguna nebija neviena paša vasaras raibumiņa. Lūpas viegli kustējās, bet neviens vārds tā arī netika izdvests. Viņa viegli ar roku skāra kļavas rakstaino stumbru.
Acis pārskrēja zibens atstātajām rētām – kā nekā šis bija augstākais koks tuvākajā apkārtnē. Viņas skatiens pārvērtās un kļuva līdzīgs teju katram otrajam acu pārim šovasar – tāls, neaizsniedzams un sapņaini miegains.
Viņa pacēla galvu un uzlūkoja maigās debesis. Tajās bija tukšums. Nekas nevēstīja par to, ka naktī būs negaiss, bet viņa vienalga zināja par gaidāmo – suta nekad nemelo.
Meitene bija basām kājām. Tās viegli un uzmanīgi tika spertas uz priekšu. Skatiens tramīgi uzlūkoja zemi, kurā pēdas iegrima. Tai brīdī mati krita pāri bālajai sejai, kaut lenta apņēmīgi pildīja savu pienākumu un noturēja smagumu. Šķita, ka meitenei nepatīk, ka viņa neredz, kurp ved nākamais solis.
Viņa aizgāja līdz pat vietai, kur kļavas ēna beidzas. Uz īsu brīdi bālais augums tērpts plandošā un tikpat kā caurspīdīgā kleitā ļāvās vēja elpai. Uz īsu brīdi likās, ka viņu aizpūtīs prom.
Tad man šķita, ka viņa kļūst par dabu. Es nezināju, vai tā ir tā pati meitene, kuru redzēju pirms dažām sekundēm, vai arī cita – jauna dieviete, kura piedzima dienvidu vējā un vasaras nāvējošajā tveicē. Vai tas, ka viņa radās skarbā brīdī, nozīmē, ka viņa ir kaut kas līdzīgs kara dievietei vai likteņa lēmējai?
Ne dzīva, ne mirusi tā stāvēja kā statuja, kuru ķērusi apjausma. Daba pacēla meitenes rokas, kurās iegūlās neredzams spēks. Viņas soļi kļuva drošāki un ātrāki.
Es aizvēru uz brīdi acis un atvēru tās tieši mirklī, lai paspētu aptvert pārmaiņas. Tās ir vienmēr un visur, bet man paveicās, ka tās pamanīju. Ļoti bieži pārmaiņas notiek brīžos, kad esmu uz mirkli pievēris plakstiņus.
Viņa skrēja pa lauku, ļaujot notikt tam, kam lemts. Laika vērtība izzuda šajās sekundēs, kuras ievilkās mūžībā, jo dažas apjausmas, mirklīgi iegūtas, paliek ar mums līdz pašām beigām.
Gaisā joprojām nevēdīja pēc pārmaiņām, kaut centos tās saost. Vai tiešām tas ir kaut kas tik delikāts, ka pasaule slēpj to citām maņām un atstāj tikai laba vērotāja intuīcijai?
Viņa apstājās lauka vidū, ļaujot ikvienam redzēt izmīdīto taku, pa kuru viņa bija skrējusi – stiebri padevīgi bija noliekuši savas galvas meitenes priekšā. Viņa griezās, baltajam tērpam ķeroties rudzos. Dažbrīd izskatījās tā, ka kleita ietītu meiteni sevī kā mumifikācijā ietin mirušos.
Griešanās pārtrūka brīdī, kad lenta, kas bija viņas matos, izlēma rast pati savu ceļu un atraisījās, palaižot sevi un matus brīvībā.
Viņas skatienā bija neizpratne un apbrīna, acīm vispirms viegli esot sarauktām un pēcāk mutei nedaudz pavērtai.
Kleita, joprojām ieķērusies stiebros, vēja mudināta atraisījās un liegi ieņēma savu vietu gar meitenes sāniem. Rokas bija nolaistas. Kaut lūpas vēl arvien bija pavērtas, viņa sakoda zobus un vēl brīdi stāvēja nekustīgi.
Rieva starp uzacīm izzuda, un meitene atsāka riņķot – šoreiz daudz ātrāk nekā pirms tam. Kleita vairs neķērās rudzos. Nu tā dejoja kopā ar meiteni. Riņķis kļuva arvien ātrāks. Viss notika tik strauji, ka bija grūti izsekot.
Dažbrīd šķita, ka kleita aug un aizņem telpu – tā plīvoja visur, aizsedzot meiteni. Es lūkojos, kā baltais audums veic savu uzvaras gājienu, bet, kā tas mēdz notikt, neviena uzvara nav mūžīga – es vēroju arī to, kā baltais zīds pēkšņi pārtrauc savu ierasto lidojumu un krīt lejup. Sākumā neaptvēru notiekošo.
Kā gan tāds skaistums varēja krist?
Un es atcerējos par smaguma punktu – meitenes augumu. Jā, cilvēcei piemīt dotības gan iemiesot pašu skaistāko pasaulē, gan iznīcināt to.
Dažreiz es nevaru izlemt, kas ir traģiskāk: vai tas, ka mēs radām, vai arī tas, ka iznīcinām. Apzinos, ka gadījumā, ja mēs neradītu, nebūtu nekā tik skaista, ko iznīcināt. Tāpat apzinos, ka tad, ja mēs nebūtu spējīgi radīt, tad nebūtu tās dzīves esences, kuru iespējams tagad baudīt.
Vai viņa varēja būt mirusi, neredzama zibens dzelta? Tērps piekļāvās mitrajai zemei un piesūcās ar tās smagumu. Tas vairs necēlās augšup. Vai viņa bija ieaugusi zemē? Vai tikai lentai bija lemts lidot un aizsniegt debesis?
Viņa atvēra acis, kurās mājoja tukšums. Divas, mazas upītes, katra gar savu vaigu, tecēja lejup. Drēbes bija kļuvušas pelēcīgas pēc kritiena, bet augums – dubļains. Viņa nesteidzās celties, kaut arī mati no zeltainiem palēnām vērtās pelnu tonī.
Viņa saņēma pirkstos vienu no šķipsnām, kura vēl spīdēja saulē un kura atgādināja par to, kas vēl nesen bijis.
Brīdi uzlūkojusi to, viņa iekārtojās tā, ka gulēja uz muguras.
Viņa pasmaidīja, kamēr augums arvien dziļāk grima un saauga ar melnzemi. Tā kā negausīga rijēja vēlējās apēst jauniegūto laupījumu.
Meitene nepretojās, tikai smaidīja debesīm.
Liriskais „Es”
Visi koki ir miruši. Tie glabā rētas un atmiņas, dziļi ievīstītas gredzenu dzīlēs. Es piespiežu ausi klāt stumbram un cenšos saklausīt tā viedumu. Viegls vējš šalc starp mani un mizu, veidojot klusu ššš.
Varbūt man nav lemts apjaust tā pagātni, jo neskaitāmas kārtas apaugušas stumbram? Man gribas plēst nost mizu, lai atrastu kailās, neaizsargātās atmiņu paliekas.
Ko tas man dotu?
Varbūt es justos drošāk šajā pasaulē, kurā mēs nemitīgi balstāmies uz mirušu cilvēku filozofiju, ideāliem un priekšstatiem. Nevar jau vainot mūs: ja mēs nebalstītos uz pagātni, tad neizdzīvotu, jo, kā zināms, tagadne nespēj būt salīdzināma ar pagātni tās ietilpības dēļ. Tagadnei pieder tikai mirklis, un cilvēki nav gatavi balstīt savu dzīvi uz kaut ko tik īslaicīgu un nedrošu. Tiesa, ir daži izņēmumi, piemēram, neglābjami romantiķi, kuri skatiena dēļ iemīlas un ir gatavi atdot savu dzīvi.
Tagadne, kaut visniecīgākā no visām, ir visnozīmīgākā mums, jo tā ir izbijusi nākotnes sastāvdaļa un potenciāls pagātnes komponents. Tagadne nekad nemaina savu lielumu vai ietilpību, bet pagātne allaž aug. Nākotne ir klusa un neizdibināma – tāpat kā nezināmas upe – mēs nezinām, kas ir tās dzelmē.
Tik un tā mēs nebalstām savus priekšstatus uz to, kas iegūts tagadnē. Mēs visu pamatojam ar pieredzi, un pieredze nekļūdīgi pieder pagātnei. Tad, kad mēs piedzīvojam kaut ko jaunu, mēs nedomājam līdzi par informācijas noderību tālākā nākotnē. Mēs parasti pavisam nejauši vēlāk to nēsājam līdzi kā bagāžu.
Vēl viens iemesls ir cilvēki: nav tā, ka Einšteins, Aristotelis un Da Vinči un pārējie zinātnieki būtu dzīvojuši vienā laikā, kas liedz iespēju iedomāties, ka kaut uz brīdi cilvēki ir varējuši balstīt savu dzīvi uz tagadni. Pasaule neļaujas atklāties uzreiz. Tā tāpat kā ķīniešu gleznas, kuras atritina un bauda fragmentāri, pamazām, katru ideju, izgudrojumu, režīmu u.c. dod savā laikā. Tas tāpēc, lai mūsu mantkārība un dedzība būtu neremdināma. Tas tāpēc, lai mēs vienmēr dotos uz priekšu, nevis apstātos stagnācijā. Dzīve ļauj mums ik pa laikam apzināties to, ka esam spējīgi uz vēl tagad neiedomājamām lietām. Tā ļauj mums saprast, cik daudz vēl jādara un cik maz ir paveikts.
Nākotne ir nenoteikts lielums. Tas ir mūsu lielums – mūsu spēju ietilpības lielums. Cik daudz mēs paveiksim, tik daudz tās mums būs. Ja mēs kļūdīsimies, atlikums saruks un izžūs kā akas, kuras dažbrīd kļūst nelietojamas nepareizas izmantošanas dēļ.
Man vajag saņemties. Man vajag saņemties.
Man vajag saprast, kā šis nolāpītais stumbrs spēja un spēj uzaudzēt sev tik biezu ādu ikreiz, kad ziema tuvojās. Ja es prastu tā veidot sevi arvien lielāku gadu no gada, es būtu laimīga.
Bet koki tomēr ir miruši. Šī ārējā čaula – tā ir raupja, cieta un nepareiza.
Cilvēku āda anatomiski nevar būt tāda, lai cik smagus ceļus tā gājusi. Vai tas nozīmē, ka mēs fizioloģiski nekad neesam bijuši paredzēti tādai nocietināšanās pakāpei?
Vienu lietu tomēr es jutu, turot ausi pieglaustu nelīdzenajai virsmai, - zem tās bija mirušas atmiņas. Visi iepriekšējie gadi bija paslēpti, un tos varēs atrast tikai tad, ja stumbrs tiktu vardarbīgi uzšķērsts.
Cilvēkam nevajag plēst sevi pušu, lai atrastu sevi. Mēs kolekcionējam atmiņas kā fotogrāfijas, konfekšu papīrīšus vai markas. Kā jau rūpīgi un atbildīgi pagātnes vācēji, mēs ik pa laikam ieskatāmies un analizējam to. Nav vajadzība visu lauzt vai jaukt, lai redzētu un vērtētu, un augtu... un saņemtos.
Šodien man vajag atrast spēku. Milzīgā kļava, vēja sašūpota, čukstēja pasaulei savas gudrības, pagātņu fragmentus. Vēja liecinieces, lapas, drebinājās skaudrā aukstuma dēļ.
Jutu vieglu zosādu, kas pamazām no rokām pletās pa visu augumu. Baltā, zīda kleita spurojās gaisā, kā gribēdama aizlidot. Es vēroju caurspīdīgo materiālu, kurš plīvoja, atgādinot uguns mēles, kuras līdzīgi šāvās augšup.
Vai tas vēlējās būt brīvs? Vai tas tiecās uz debesīm pēc pestīšanas? Un, ja es to palaistu vaļā, vai audums justos labāk? Vai tas tiešām būtu brīvs vai nezinātu vairs, ko darīt ar iegūto neatkarību?
Es vēroju zeltaino lauku, kurš pletās tālumā un garumā. Rudzi bija man līdz viduklim. Es pakāpos dažus soļus uz priekšu, liekot pēdas uz savagotajām taciņām.
Lēni un uzmanīgi, saudzējot labību.
Manas zīda kleitas malas kā čūsku mēles glāstīja tievos, garos stiebrus. Tie liecās vēja ietekmē. Vieglais audums nespēja to galviņas paverdzināt. Tas bija gandrīz tā, it kā es te, lauka vidū, nebūtu. It kā es varētu skriet un būt neviena manīta.
Mani soļi, domām attīstoties, kļuva straujāki, līdz es attapos skrienam pa lauku, neprātīgi dzenoties pēc vēja, kurš tūkstoš reizes bija panācis mani. Matu lente bija kļuvusi vaļīga, un šķipsnas krita pār seju. Vējš tām mācīja lidot.
Viss manī, pat dvēsele, vēlējās aizlidot. Es pacēlu rokas un griezos, kleitai sapinoties rudzos, bet matu lentai aizšaujoties kopā ar vēju prom. Apstājos un zinātkāri skatījos, kurp daļiņa no manis dosies. Vēroju lentas nemierīgo lidojumu. Baltais, tievais auduma gabaliņš kā tauriņš mēroja savu ceļu viegli virs rudzu lauka. Tā nemierīgi trīsēja, cēlās augstāk un zemāk, līdz kāds no daudzajiem, tievajiem kātiem to sagūstīja. Mans zīds ieķērās zeltā.
Skats bija atņēmis man elpu. Strauji ievilku gaisu un atcerējos, ko nozīmē just svaigu, saldu smaržu. Viss bija tīrs šeit. Arī spēcīgs. Neaptraipīts.
Manis izmīdītajā lauka daļā atsāku griezties ap apli, mēģinot noķert pati savu dvēseli, kura tepat, gaisā, klejoja. Kleita plīvoja tik viegli un plūstoši kā jūras viļņi. Viss bija pareizs un neatšķaidīts šodien. Piesātinājums apreibināja prātu. Vēlējos atskurbt, bet nezināju, kā to izdarīt. Vairs nezināju, kā apstādināt griešanos, dvēseles ķeršanu.
Samiedzu acis, izveidojot nelielu krunciņu starp uzacīm. Paslēpu seju rokās, cenšoties atgūt spēkus. Locekļi bija vēsi, kaut diena bija karsta.
Es jūtos kā daļa no citas pasaules. Man piederēja cita zeme, ne šī.
Ļāvos vājumam, tiklīdz apziņa ķēra sirdi. Telpa sastinga. Vējš pazuda, bet rudzu laukā ikkatrs stiebrs bija nekustīgs. Es biju klusumā.
Klusumā, kurā vēroju sevi, nokrītam uz ceļiem. Tie sāpīgi atdūrās pret irdeno melnzemi un ieauga tur. Jutos kā viens no jaunajiem dzinumiem. Jutos kā daļa no šīs pasaules.
Tas bija brīdis pirms baltais zīds skāra mitro zemi un nosmērējās. Tas bija brīdis pirms mani elkoņi tika nobrāzti pret nelieliem laukakmeņiem. Tas bija brīdis pirms mans vaigs saskārās ar vēsumu, kurš mājoja pie rudzu saknēm.
Es nekustējos. Nebija jēgas censties. Man vajag zināt, ka ir šeit, lejā.
Kleita joprojām centās tiekties pēc debesīm, kuras nu bija daudz tālāk – nosmērētais audums tagad bija mitrs melnzemes dēļ un nespēja tik lokani dejot vējā kā pirmīt. Nē, es nevēroju, kā zīds centās atgūt iepriekšējo daiļumu. Es zināju, ka tā tas ir. Tā bija fizika. Tik daudz ko var izrēķināt.
Tas viss tomēr ir saistīts ar varbūtību, un dzīvei ir tik liels varbūtību skaits, ka mēs neķeramies pie tās rēķināšanas. Ir vieglāk vispārināt un teikt, ka dzīve nav paredzama, kaut ir reizes, kad iedomājamies nākotni, un tā atnāk pie mums, kaut patiesībā tā ir viena no varbūtībām, kura sagadīšanās pēc iekrīt mums klēpī.
Arī man labāk patīk domāt, ka dzīve ir liktenis, jo matemātika ir pārāk sausa, lai būtu dzīve. Varbūtību tomēr ir par daudz, un es nevēlos domāt, ka manu dzīvi nosaka nejaušības princips.
Ieelpoju slapjo, irdeno zemi.
Pagriezos tā, lai gulētu uz muguras. Vēroju rudzu mūri, kurš bija ap mani, un aplauztos galus, uz kuriem gulēju.
Asaras tecēja, slīdot pār vaigiem ausīs. Elpoju ar muti un centos saglābt koncentrēšanās spējas.
Man. To. Nevajag.
Es paņēmu pirkstos matu šķipsnu, kura saules gaismā mirdzēja zeltainos un brīžam arī oranžos toņos. Vēroju to un viegli pasmaidīju debesīm, kurās vējš, protams, dzenāja mākoņus.
Jutu pati sevi. Doma vien bija kā burvju vārdi, kuri atņēma visu bezspēku. Jā, tie iepludināja manī pārcilvēcisku apņēmību un mērķtiecību, un nekas nevar mani atturēt. Es zinu, ko vēlos, un šajā gadījumā – ko nevēlos.
Kā zināms, brīžos, kad aizver acis, visas citas maņas saasinās – kā dzirde, tā oža un sajūtas. Ļāvu plakstiņu smagumam un pēkšņajam mieram mani uzvarēt. Es pazudu tumsā, kurā viss smaržoja pēc dzīves. Jutu, kā saule silda manu seju, rokas un pat netīros ceļgalus. Šķipsna manās rokās viegli slīdēja un ļāvās vējam. Mati plīvoja pār manu seju, ļaujot sajust šampūna smaržu.
Mistisks smaržu, sajūtu un emociju sajaukums sasniedza mani.
Esmu tas, kas vēlos būt. Vajag tikai darīt.
Kā reiz dzirdēju kādu sakām: „Mums ir milzīgs potenciāls, bet mēs izskatāmies niecīgi tam blakus.”[1]
Varbūt ir vērts to labot un cīnīties par sevi.
Es celšos.
Celšos tad, kad to vismazāk gaidīs.
/10.04.2010./
Mint.
