Es pazīstu viņa muguru.
Mums attiecības bija pārlieku tuvas:
mēs tikāmies tik bieži, ka, dienām un mēnešiem novecojot, vairs neatcerējos, kā
izskatījās priekšpuse. Blāvais atmiņu stāvs tika aizskalots, tā vietā
atstājot prom ejošus soļus.
Mani piemeklē gurdenas un dažkārt
arī mazliet lietainas pēcpusdienas, kad, aizverot acis, viņa mugura nostājas
man priekšā tikai tādēļ, lai vēlreiz aizietu prom, un es tai ļauju. Dažreiz man
liekas, ka mēs spēlējam kādu gauži vecu spēli vai ka es spiežu atkārtojuma pogu
kaut kur savā prātā, attinot redzēto kadru, lai tikai vēlreiz noskatītos to.
Tad, protams, kā mūžsena klišeja, tava mugura, viegli saspringta, nostājas man
iepretim, vispirms kļūst melnbalta un tad izdziest vakara miglā.
Es nolūkojos nevainīgajā solī, kas
aizšļūc pa gaiteni, un tajā brīdī, goda vārds, man šķiet, ka esmu to jau
redzējusi!
Mugurpuses
platos plecus sedz tumša žakete. Rokas vienmēr ir saliktas bikšu kabatās, bet
uzkumpusī mugura... Tā vien šķiet, ka persona priekšpusē ir gatava ik mirkli
satrūkties.
Pakausī
kāds pačukst, ka es, ja vēlos, varu būt zemestrīce, kas tumšo stāvu satriektu
tik ļoti, ka tas sastingtu un iesprūstu laikā pietiekami ilgi, lai panāktu
viņu.
Tomēr
melnais audums turpināja kustībā mazliet rievoties, kamēr uzvalka valkātājs palielināja
attālumu.
Es
nekad nezinu, kas notiek priekšā, bet vienmēr manu aizmugures kaunīgo stāju. Kaut viņš
ir nodūris galvu, šķietami veroties savos purngalos, brūnie mati tik un tā
slejas pār žaketes apkakli. Stīvais un lēnais solis varonīgi turpina iestaigāto
taku.
Seja
kautri vairījās, kamēr vien centos saskatīt tās vaibstus. Mums ar muguru bija
spēle, kurā tā vienmēr uzvarēja. Stāvam vajadzēja liegt mums uzlūkot vienam otru, kamēr
apņēmīgi meklēju paslepšus sev uzmestu acu pāri.
Mēs
nodevāmies pēcpusdienu lēni mokošajam maratonam, ļaujot dienām izplūst
nenosakāmā atkārtojumu masā, kas ar savu skaudro vienādību slepkavoja mana pulksteņrāža
nākotni.
Reiz,
kādā sausā rītā, manu uzmanību saistīja spoža dzirksts.
Mirklis
izstiepās kā vecas kasetes lente. Es pacēlu plakstus un vēros uz gaiteņa otru
galu.
Mugura
mazliet sašķiebās, kamēr viena roka uzmanīgi izķepurojās no bikšu kabatas.
Šķita, ka tā, tramīgi vērojot apkārtni, tikko apjautusi, ka ir gandrīz pusnakts.
Viņa zods paslējās augšup un galva pagriezās iešķībi.
Manu
augumu pārņēma tik stipri drebuļi, ka tiem drīz vien sekoja salta zosāda. Man
šķita, ka ģībšu, bet rokas ātri vien sameklēja vārīgajam augumam balstu. Es
noriju siekalas, aizžmiedzu plakstus, un, atbalstoties pret sienu, sažņaudzu
dūres un centos saņemties. Kad atvēru acis, tur tā joprojām bija: mana tik
labi pazīstamā mugurpuse bija pagriezusies gandrīz iesāņis. Es aplūkoju svešādo
augumu un gaidīju, kas notiks tālāk.
Bālā
roka, izvilkta no kabatas, nu mierīgi dusēja gar viņa sāniem. Es manīju, kā
vēja iespaidā mati rotaļājoties atklāja viņa vaigu kaulus. Tie iezīmēja
nogurušās sejas asās kontūras.
Uz
brīdi man likās, ka veros kādā vecā, sen aizmirstas filmas fragmentā: zilganās
lūpas, kas vēl pirms brīža bija viegli pavērtas, nu rādījās aizdarītas. Krūtis
cilājās, pat smalkie, garie pirksti sita takti gar viņa augšstilbu. Galva
iecirta zodu grūtīs tik strauji, ka satrūkos.
Lepnais
stāvs, joprojām sāniski nostājies, kaut ko gaidīja.
Pēdas
sagriezās ačgārnā leņķi, nu nepavisam ne ierastā! Es, būdama apmulsusi,
aplūkoju savus purngalus un nespēju tikt galā ar milzu neizpratni, kas meta
jautājumus kā cilpas ap kaklu. Daudzie žņaugi savilkās tik cieši, ka izmisuma
pilna kampu gaisu.
Mugura
aizgriezās.
Ja
kāds novēršas, nekas cits neatliek, kā vien justies sarūgtinātai. Cerība kā
lolojums tiek saudzēta, līdz tā saaug ar tevi pašu. Pulkstenis griežas uz riņķi
tik daudz reižu, ka matemātiķi apjūk, skaita no jauna, un sajauc skaitu
vēlreiz. Tad viņi iespiež man plaukstā šķērsām sagrieztu astotnieku un stāsta,
ka nav jēgas skaitīt to, kas traucas uz apli.
Laikam
piederot mūžība, tie teica. Toties mirkļi tiek dēvēti par gariem vai īsiem,
laicīgiem vai nokavētiem, piedevām tur matemātikai pavisam citi likumi!
Es
tik ilgi lūkojos mugurā, ka nepazinu seju.
Mūsu
platās acis pāršķēla attālumu, saduroties gaiteņa vidū. Par spīti neskaitāmajiem
pulksteņa apļiem, kas traucās garām, es zināju, ka mēs vairs nespēlējām.
Mana
zemestrīce sastindzināja ne tikai viņu, bet arī matēriju visapkārt. Sasalums
pārņēma laiktelpu un turpinājumu.
Es
attapu, ka veros tevī pār plecu.
Kāds
matemātiķis stūrī nošķaudījās un stāstīja par perpendikulārām līnījām, kas,
reiz sadūrušās, turpināja savu gaitu bezgalībā.
Es
nolūkojos pretī stāvošajā cilvēkā un domāju par matemātiķu definīcijām, kas
tiem skrēja gar ausīm cita pēc citas. Dažreiz man liekas, ka to ir tik daudz,
ka viņi ij nemanīja ne apļus, ko mūsu pulkstenis meta laika relativitātei acīs,
ne sasalušo turpinājumu, kas atsvieda mūs spēles perfekti konstruētajā riņķī.
Mint.
17.04.2012.
