citi

Šajos ir maza doma, kas man patīk. Vai arī tie šķiet pietiekami jauki, lai izlasītu.

Pelnu sirds

Albēra Kamī „Mēris” ir mans sabiedrotais šodien. Atvēru grāmatu, sajūtot tās veclaicīgo aromātu, kas parasti iesūcas lapās. Ārā ir draņķīgs laiks. Apsēdos krēslā ar skatu pret sienu, ieslēdzu galda lampu un pievērsos nodaļai, kas vēsta par to, kā žurkas cita pēc citas līda ārā no dzīvojamo ēku tumšākajiem stūriem un atstiepa galus koridoros, kur cilvēki tās drīz vien atrada.

Tu pienāci man klāt un klusēdama nolūkojies, ko daru. Tad jutu, kā tavs siltais augums apsēžas uz atzveltnes un paliecas uz priekšu, cenšoties salasīt tekstu atvērumā. Sakniebu lūpas, nepacietībā gaidīdams, kad varēšu turpināt lasīt par lēno nāvi, kas piemeklēja cilvēkus.

Tu atvēri matus, un es sajutu šampūnu, ar ko no rīta tos mazgāji. Aromāts kairināja manas maņas, un es pacēlu galvu, lai ar pirkstgaliem izbrauktu tiem cauri. Tu viegli pasmaidīji, kamēr es prātoju, kādēļ nepieciešams visu dienu tos turēt cieši sažņaugtus ar matu gumiju. Tā tomēr ir tava izvēle. Es tev atbildēju ar viltīgu smaidu redzēdams, kā tavās acīs mirguļo uguntiņas.

Tu pieglaudies man klāt. Iekšēji svārstījos par to, kā rīkoties tālāk, līdz, pagaidījis īsu brīdi, es piecēlos kājās un devos uz blakus istabu, atstādams grāmatu atvērtu uz galda. Tu biji mana. Paņēmu uz galda esošo karafi un ielēju sev glāzē viskiju. Tas slīdēja lejup pa rīkli, patīkami dedzinādams to. Es vēroju šķidro konsistenci atstājam pēdas uz stikla sieniņas, kamēr tu nostājies man pretim, pazūdot pie kājām.

Kamēr tu atradies lejā, es prātoju par grāmatas turpinājumu. Tā nebija pirmā mana lasīšanas reize. Mani allaž fascinēja iedzīvotāju naivums, kas parādījās jau pašā sākumā. Tie visi kā viens nespēja ticēt ļauniem scenārijiem, ikkatrs savā galvā domāja, ka ar viņiem nekas tik slikts nekad nespētu atgadīties. Lai beidzot attaptos postā, bija nepieciešama žurku izmiršana, desmitiem cilvēku nāve un izolēta pilsēta. Diez, kādēļ cilvēki nekad nespēj palūkoties tālāk par to, kas atrodas deguna galā? Oi, nē, te pat nevar runāt par redzēšanu, jo aklums ir tieši tas, kas pavada viņu ikkatru kustību, lai arī cik acīmredzama būtu gaidāmā postaža.

Manas emocijas kļuva sakāpinātākas, un es noriju vēl vienu malku viskija. Tavi mati plīvoja tik bezrūpīgi, ka vēlējos tajos ieķerties, lai savaldītu to brīvo lidojumu. Es nospiedu tevi zemāk, dziļāk, jūtot kā fizisku, tā morālu apmierinājumu.

Manas domas aizsviedās pie ikdienas, kas jau sen smaržoja pēc bibliotēkas. Man vajadzēja to izsviest no sevis, izlaist ļaunumu, atbrīvoties no tā. Nekavēdams sevi, es to patriecu no sava ķermeņa, sajūsmā ievaidoties.

Tu zināji manu prieku, arī tu to juti.

Mēs atradāmies viens iepretim otram. Tā bieži vien stāv daudz cilvēku. Tie klusēdami lūkojas cits cita acīs daudz par ilgu, jo cenšas izgrauzties cauri otra ādai un iekļūt iekšā. Tā, it kā tur kaut kas vairāk par nierēm vai aknām ir atrodams.

Tu joprojām tici, ka aiz vēnām un muskuļiem ir kaut kas vēl. Tu apgalvo, ka iekšā sirdī ir ne tikai divi priekškambari un divi kambari, bet arī dvēsele. Es tev rādīju anatomijas grāmatas, citu pēc citas, pierādot pretējo. Mēs esam fizikāli ķermeņi un nekas vairāk. Viss pārējais ir iedomas un muļķības.

Tu biji aptraipīta ar manu ledaino uguni, jo ļāvies tam. Tu pakļāvies man, kamēr es uz tavas sirds dzēsu cigarešu izsmēķus lūkodamies, kā tie palēnām izēd caurumus. Tu teici, ka tur, starp kambariem un priekškambariem, ir vēl kaut kas, un es esmu gatavs apēst visu tavu sirdi, lai pierādītu, ka nekā tur nav.

Es viegli pasmaidīju un redzēju, kā uguntiņas sprēgā tavās acīs, kamēr lūpas nekustīgi sažmiegtas joprojām tur pilnu muti ar vienu no maniem izsmēķiem.

Es prātoju par to, cik daudz žurku, cilvēku un pilsētu būs jāiznīcina tavā sirdī, lai tu beidzot apjaustu, ka viss, kas mūs saista, ir mana fascinēšanās par to, cik ilgi tu spēsi izlikties nemanām manu mēri.

Es noriju vēl vienu malku viskija, kamēr tu, joprojām atrodoties iepretim, – malku manis.

  

Mint.

21.11.2010.

Cita perspektīva

            Rudens bija krāsojis lapas oranžas. Tās apsūbējušā vara tonī veica savu lēno brīvo kritienu pretim zemei, kur uzreiz pielipa klāt mitrajam asfaltam. Debesis bija pelnu pelēkas un, ieelpojot gaisu, šķita, ka plaušās tiek ievilkts ne tikai gaiss, bet arī ūdens. Viss šķita miglā un lietus pilieniņos klāts, kaut nevarētu apgalvot, ka ārā sijātu. Tas bija mitrums, kas piekļāvās cilvēku augumiem, un vēsums, kas neviļus mudināja ikvienu dzīvu radību drebināties.

            Nevarētu teikt, ka diena bija nepatīkama. Tai piemita savs šarms. Par spīti neestētiskajiem laikapstākļiem, tieši šāds rudens ir rudens, un tas mainīja attieksmi pret šo dienu. Šis gadalaiks ir piesātināts ar pārmaiņām un emocijām, un tās vienkopus paslēpjas aiz pelēkuma maskas, liedzot parastam garāmgājējam manīt savu skaistumu.

Riteņbraucēji, savilkuši šalles līdz pussejai, drāzās pa slapjajām ieliņām cauri vēl neizžuvušām peļķītēm. Garāmgājēji ievilka rokas dziļāk azotēs un ašā solī devās kur nu kuram vajadzēja, lai ātrāk sasniegtu galamērķi un nonāktu siltumā. Veselīgais sārtums vaigos norādīja uz vēja nerātnajiem darbiem agrajā rīta stundā. Bija nedz gaišs, nedz tumšs – ielās valdīja mijkrēslis – un tas pasauli krāsoja pelēkos, zilganos un brūnganos toņos. Nevarēja noteikt atsevišķas detaļas, bet tikai izteiksmīgākās cilvēka daļas – kā pirmo melnbalto kinolenšu uzņēmumos.

Meitene sēdēja autobusa pieturā uz mitra sola pašas maliņas. Viņa ir ģērbusies melnā un nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem. Seja pustumsā šķita pelēcīga un neveselīga. Mati vējā plīvoja visapkārt, un pat cepure nevarēja aizturēt to savelšanos pinkuļos.

Viņai blakus stāvēja puisis, kurš arī bija uzvilcis tumšu mēteli, un pār to karājās plecu soma. Viņš, vienu roku atbalstījis pret sola atzveltni, lūkojās meitenē. Arī puiša seja šķita slimīga un bāla.

Abu jauniešu mīmika bija nenosakāma. Viņi kustējās pēc iespējas mazāk, lai saglabātu siltumu un neļautu vējam iezagties aiz apkakles vai kur citur.

Puisis pieliecās klāt meitenei tik tuvu, ka viņa sajuta silto elpu pie auss, kad viņš tai čukstēja: „Es tevi mīlu.”

To sakot, viņš bija aizvēris acis. Piepešā siltuma dēļ meitenei pārskrēja drebuļi.  Viņa savilka piedurknes, cenšoties sasildīties. Kad puisis bija izteicis frāzi un liecās prom, viņa aizvēra acis uz kādu brīdi.

Puisis manīja meitenes slēgtos plakstiņus un pēc brīža piebilda: „Ļoti.”

Meitene atvēra acis un uzlūkoja viņu, sāji pasmaidot.

„Kas noticis?” viņš nemierīgi prasīja.

„Es domāju,” viņa rimti atbildēja, skatoties uz priekšu, tukšumā.

Lapas šalca un krita kā sniegs. Pieturā palēnām parādījās cilvēki, kas gaidīja autobusu. Abi klusēja, līdz viņš neizturēja un pagriezās ar muguru pret meiteni un aizgāja pāris soļus nostāk. Viņa redzēja tikai puiša saspringušo muguru, izspūrušos, tumšos matus un mēteļa apakšmalu, kas dejoja vējā. Meitene klusi nopūtās un iekrampējās savas jakas iekškabatās.

Viņš lūkojās tālumā un redzēja rudeni. Puisis aplūkoja tā nianses un piesātināto pelēkumu, kas brīžam šķita tik krāšņs, ka dedzināja acis.

Neizturējusi klusumu, meitene turpināja, uzrunājot melnā mēteļa jautro apakšmalu: „Par mīlestību un to, ko nozīmē mīlēt.”

Šķita, ka vārdi nāca pār lūpām ar lielu piespiešanos. Meitenes balss likās pārgurusi - it kā viņa tik tikko būtu skrējusi maratonu.

Puiša mati lidinājās vējā. Meitene nodomāja, ka tie patīkami kontrastē ar debess toni. Viņš pagriezās pret sēdošo meiteni un pienāca tai klāt.

Kaut arī meitenes atbilde nebija svarīga, jo katrs mīlestību uztver citādi, puisim vajadzēja zināt, kā to uztver viņa.

„Kas ir mīlestība?” viņš, neatpazīstot savu balsi, vaicāja.

Meitene juta dīvainu satraukumu pakrūtē, galva mazliet reiba, un viņai sāka šķist, ka varbūt ir slima. Tādas izjūtas parasti pārņem tad, kad ir liela temperatūra, jo allaž šķiet, ka visa pasaule ir kļuvusi neīsta un ka   pēkšņi esi savdabīgā bezsvara stāvoklī.

„Ja tu mīli tā... pa īstam, līdz galam, pilnīgi... tā ir visaptveroša, milzīga un ietekmīga. Tā ir skaista un nebeidzama, daudz varenāka par mums abiem kopā, jo tā mūs maina un veido,” viņa izdvesa.

Puisis ieurbās viņas acīs, kas šobrīd uzlūkoja viņa mēteļa pogas. Kādu brīdi abi klusēja, un viņa ar pirkstu galiem vilka neredzamus riņķus un līnijas uz puiša mēteļa.

„Un ko nozīmē mīlēt?” viņš beidzot pavaicāja, norijot kamolu mutē.

„Mīlestība ne vienmēr mūs veido skaistākus un labākus. Viss atkarīgs no tā, cik stipri mēs mīlam. Dažkārt tā var būt kā sēcošs briesmonis, kas draud apēst tevi visu un neatstāt vairs itin neko. Tā ir viltīga, jo ir jāspēj atrast pareizo daudzumu. Ja mēs mīlam par maz, tad ciešam no tās trūkuma, ja mīlam par daudz, tad mēs nogrimstam jūtās un pazūdam.”

Pieturā apstājas autobuss, kas laipni uzņēma visus pasažierus. Tas, klusi rūcot, atstāja pieturā tikai divus cilvēkus, kas stāvēja stingi, joprojām cenšoties saglabāt siltumu.

„Ar to es gribu teikt, ka... es nevaru būt ar tevi kopā, jo mīlu tevi pārāk daudz,” viņa pateica, uzsvērdama ikvienu vārdu.

Meitene beidzot pacēla acis un ielūkojās puiša sejā. Viņa sakoda zobus un atkal ielika rokas kabatās, lai ar tām iekrampētos sev sānos. Meitene priecājās, ka tikai tagad pavērās mīļās sejas vaibstos, jo iekšēji nebija pārliecības, vai viņa izturētu tos redzēt vēl vairāk.

Puisis skatījās meitenes bālajā sejas izteiksmē un platajās acīs, kas beidzot bija pievērsušās viņam. Ikviena kustība varēja nozīmēt sevis nodošanu, tādēļ viņš vienkārši izmeta jautājumu, kas izklausījās tik ikdienišķs, kā, piemēram, lūgums, lai kāds pasniedz sviesta nazi pie brokastu galda.

„Nu skaidrs. Mēs šķiramies,” viņš izmeta.

Puiša izteikuma forma un vienaldzīgā izteiksme viņai iedzēla, kaut meitene apzinājās, ka tam ir jāļauj būt un ka viņai jāatrod elpa ārpus apburtā loka, kas saistījās tikai ar viņu. Meitene ievilka aprautu elpu.

            Ideja vien nekad nebūt blakus siltajam augumam, kas šobrīd sēdēja puisim pretim, šķita neiespējama. Meitene joprojām skatījās uz viņu, un pazīstamās acis šķita pārlieku... viņam pienācās dzirdēt paskaidrojumu.

            „Kā tu vari iedomāties mani pamest tādēļ, ka mīli par daudz?” puisis rāmi jautāja, „Es tomēr vēlos izprast.”

            Viņš pacēla acis augšup, apskatot tuvējo koku aprises un kailo zaru skeletus. Puisis vēlējās atdot tiem lapas. Pacelt citu pēc citas un kaut vai ar līmi ielikt tās savā vietā. Viņš juta meitenes skatienu.

Puisis joprojām izskatījās mierīgs.

„Tu mani mīli?” viņa tramīgi vaicāja.

Viņš nekavējoties, ievelkot elpu, teica: „Jā.”

Puisim šķita, ka ārā vairs nav tik drēgns kā iepriekš.

„Es tevi arī mīlu,” viņa noteica, „bet jūtas, kas man ir pret tevi, ir daudz stiprākas par mani pašu. Esot kopā, viss, ko zinu, ir spēcīgas emocijas, kas pārņem manu augumu un būtību, un es pazaudēju pati sevi. Ja tu mani mīli, tad sapratīsi, ka tev jāļauj man doties tālāk. Kā tu vari mīlēt mani, ja manas personības vairs nav?”

Puisis pārsteigts skatījās meitenē.

Viņš viegli pavēra lūpas, bet drīz pēc tam tas sakoda kopā.

„Viss, kas mēs esam, ir tas, ko mēs mīlam. Ja tā ir, tad tu mīli vairs neeksistējošu mani, jo es mīlu tevi,” viņa vārgi teica, „Tas ir iemesls, kādēļ man jāatkāpjas. Es esmu par vāju šīm jūtām un nevēlos, lai tu mīlētu cilvēku, kura personība vairs nav atrodama.”

Viņi lūkojās viens otrā.

„Ja tu mani mīli, tu ļausi man sevi atrast,” viņa gurdeni teica.

Meitene cēlās kājās, tādējādi vēl pēdējo reizi cieši piekļaujoties klāt puisim. Smarža, siltums un tikko jaušama viņa kustība bija sajūtama. Viņas mati aizklāja seju. Puisis pacēla rokas un ar pirkstu galiem notrauca tos no meitenes sejas.

Viņi nekustējās.

04.11.2010.

Mint.

Man jau šķiet, ka turpinājums varētu būt... tur ir ļoti daudz iespēju. Kā pozitīvas, tā negatīvas. Galvenā jau ideja un šis sīkais moments. (:

ziema

Kastaņi man nenesa veiksmi. Tie tikai piepildīja manas kabatas, līdz tās plīsa vai pušu. Rudens mani nesaldēja. Tas tikai aizpildīja manas plaušas un elpoja manas domas. Un es elpoju mirstošas vasaras atliekas. Kad tā būs pagalam, man vairs nebūs, ko elpot.

Trūdēšana jau ir sākusies. Lapas no zaļām tapa oranžas, tad brūnganas un visbeidzot pīšļi vai sētnieku sagrābtas komposta kaudzes.

Un kad dzīvības vairs nebūs, to pārklās ar segu un aizmirsīs. Dezinficēs nevainībā un nežēlībā. Cieņas pēc uzdāvinās baltu dūnu segu, kas saldēs un sildīs manu aizmigušo miesu.

19.10.2010.

Mint.

Sniegbaltīte

            Dienas bezmērķīgi klejoja apkārt, meklēdamas savu miera ostu. Tās skrēja manā prātā, pielaikodamas rudeni, ziemu, vasaru, pavasari, bet es redzēju ikvienu nopūtu un nespēju izlemt, kurš gadalaiks ir īstais. Es tā vēlējos nolaisties uz zemes un atcerēties tās smaržu! Mana dzīves trajektorija šobrīd ir paralēla tās virsmai – es nekādi nevaru mainīt virzienu un nolaisties.

            Pamodos no modinātāja trokšņa, kuru instinktīvi izslēdzu pirms melodija kļuva vēl skaļāka. Sapnis bija pagaisis no prāta. Kārtīgi samiedzu savas acis, lai spētu pierast pie jauna rīta. Ārā bija gaišs. Ar cerību liecos līdz aizkariem, lai pavērtu tos un uzzinātu, kāda būs diena.

Saulains.

Es atcerējos vakardienu un realitātes dzelošo klusumu. Jā, tas mani indēja, un ik reizi, kad vien vēlējos smacējošo vakuumu pārtraukt, es saņēmu smagu atraidījumu, kas mani paralizēja. Tā gremdējošais svars slēpās mēmumā. Ikkatru šādu apjausmas mirkli... Ikkatru nepateiktu vārdu... Ikkatru sekundi jo vairāk es attapos pie idejas, ka viss ir mana ilūzija.

Man vienmēr ir bijusi bagāta iztēle. Kādēļ gan ne šoreiz redzēt citiem neredzamo? Tā taču ir, ka pasaule nevar saskatīt vienas personas prātā eksistējošo! Jā, es noteikti esmu alojusies!

Piecēlos no gultas un sāku ģērbties. Ieslēdzu mūziku, cenšoties kliedēt sabiezējušās domas un bezgalīgo klusumu. Man neizdevās. Dziesmas lika domām vīties vēl ciešāk un klusumam iestiepties arvien dziļāk bezdibenī.

Kāpēc turpināt just ko šādu? Kāpēc paciest ilgstošas mocības? Vai nebūtu vieglāk būt nejūtīgai un tukšai? Man vajag tikt prom. Ik elpa manā pasaulē šķiet nepilnīga. Es gribu atsvabināties, bet man bail, ka nespēšu dzīvot bez šīm iedomām un sapņiem. Es bīstos atstāt tukšumu sevī. Un trulumu, kurš apēd saprāta druskas. Atstājot Tevi, mana ilūzija, es pametu arī sevi.  

Tu esi mans skaistuma kanons. Mans perfektums.

Paslēdzu mūziku vēl skaļāk, lai justu savu mieru troksnī. Esmu mūzikā, esmu citur, tālu, tālu prom – daudz vairāk ilūzijās kā nāktos. Tepat.

Pieceļos un dodos uz virtuvi. Uz galda vientuļi guļ ābolu bļoda. Tās ievainotais sāns uzlūko mani un čukst: „Kur dosies, Sniegbaltīt?”

Es nogurusi veros bļodā un nodomāju: „Nē, nē, tu esi mani sajaukusi. Man nav prinča.”

Plastmasas maisiņš nočaukst vējā.

Nē, tas nevarēja būt vējš – telpās tāda nav.

Meklēju skaņas avotu. Aplūkoju askētisko virtuvi, kas klusē, kamēr cenšos atrast iemeslu gaisa plūsmu kustībai.

Tā droši vien bija mana nopūta.

Stāvēt uz galda ir savādi. Man bail no augstuma, bet dažas lietas kļūst bezvērtīgas, esot viena soļa attālumā no mūžības.

Bļoda ar āboliem stāvēja man blakus, pie kājām. Es liecos, lai satvertu sārtāko no augļiem, bet kaut kas žņaudza manu kaklu. Izstieptiem pirkstgaliem aizsniedzu to, satverdama medījumu.

Kāpēc sarkanie āboli allaž ir kārdinošāki? Man itin labi garšoja arī zaļie un skābie. It kā. Aplūkoju augli savās rokās, paredzot tā sulīgumu un garšu. Ābols noteikti ir debešķīgs. To nav grūti uzminēt. Vismaz gadu tāds ir iesprūdis manā kaklā – ne īsti iesākts, ne pabeigts. Kaut kur pa vidu starp jaušamību un realitāti.

Iekodos lūpā un vēroju tā spožumu.

Pacēlu ābolu pie savām lūpām un iekodos tajā, sajūtot kumosa sulīgumu sev uz mēles. Baudot tā garšu, es spēru soli uz priekšu.

Ābols izkrita man no rokām, atsizdamies pret linoleju. Es nejauši izraisīju zemestrīci, kuras iespaidā augļu bļoda ar skaļu blīkšķi skāra zemi, izsijājot ābolus pa telpu. Tie kā mazas bumbiņas atsitās cits pret citu, meklējot savu vietu uz grīdas.

Es nedzirdēju, kā tie krita. Apkārt valdīja klusums. Mana pasaule eksistēja dažus centimetrus virs zemes. Tādā trajektorijā es biju: gaisā, ilūzijās, ar kaklā iesprūdušu ābola gabalu.

„Kurš Tevi žņaudza, ja ne pati, Sniegbaltīt?” stikla bļodas lauskas sāpēs kliedza.

27.09.2010.

Mint.

Tiekšanās

Kaļķis lēnām nogulsnējās uz atmiņām, kuras pašas kā putekļi klāja manas smadzeņu rievas attiecīgos to punktos.

Iespējams, tā bija vajadzīgā vardarbības deva, kas man nepieciešama, lai saprastu, ka es novecoju. Kā gan kāds var būt pārliecināts, ka rīt, visiem pamostoties, es nebūšu kļuvusi par pīšļiem, par vakardienas paliekām?

Mums visiem gribētos domāt, ka esam bezgalīgi un iestiepjam savas dzīves mūžībā. Ja tā darbotos dabas likumi, tad tā iznīcinātu pati sevi. Tagad iedomājies, ka ikviena dzīvība ir diegs, kurš nostiepts uz priekšu. Iedomājies? Tagad iztēlojies miljoniem un miljardiem diegu, kas novilkti tajā pašā virzienā, un ik brīdi tiem pievienojas citi. Ja tu redzi brīvu telpu, tad esi muļķis. Lai cik liels ari būtu kosmoss, cilvēka prāts noteikti tāds nav. Protams, ja mēs runājam par dabu kā tādu, tad nebūtu jāuztraucas – ja mēs esam šeit, tad mēs eksistējam mūžīgi kādā laika un telpas mirklī.

Un tomēr es un tu gribam būt kaut kas vairāk, mūžīgi tiecamies pēc kaut kā, kas patiesībā ir laime, jo laime ietver visu, ko mēs vēlamies. Cik vienkārši un viltīgi! Protams, cilvēkiem patīk lietas sarežģīt, un, runājot cits ar citu, mēs ik pa laikam izdzirdam šo itin elementāro jautājumu:

„Ko tu vēlies?”

            Atbilde parasti tiek sarežģīta līdz nelabumam. Dažbrīd man šķiet, ka tas tiek darīts apzināti un ka mums patīk maldīties pašiem sevis izveidotajos tīmekļos. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka tiecamies pēc laimes nevis pēc piecām citām lietām. Jo, paziņojot kaut ko citu, mēs meklējam nepareizajās vietās un atrodam neīstās lietas. Kļūdas un izvēle atteikties no pamatpatiesības mūs attālina no tās kļūšanas par īstenību.

            Ja es būtu Laime, es jau sen būtu apvainojusies no tādām atbildēm kā „darbu”, „mīlestību”, „draugus”, „suni”, „naudu”.

            Tie visi ir tikai līdzekļi, un tie visi ved pie viena mērķa. Vai tad lielākā daļa patiesību nezina savu mērķi? Tās visas runā par „līdzekļiem”, lai to panāktu, jo mērķim būtu jābūt pašsaprotamam.

            Viss, pēc kā cilvēks tiecas, ir laime, un laime ir pilnība, kura nav ilgstoši iegūstama. Pilnība gluži vienkārši ir kaut kas tāds, pēc kā var tiekties, bet nevar iegūt un nevar īsti iedomāties. Tas rada tās veidolu vēl apburošāku.

            Ja pilnība būtu iespējama, tad tā vairs nebūtu pilnība, jo tā ir apzināti veidota, lai cilvēkam būtu kaut kas, pēc kā tiekties un kā dēļ augt vēl lielākam, varenākam, gudrākam.

            Cilvēks ir radība, kurai allaž jātiecas pēc kaut kā, un tādēļ tika radīts pieradums. Tas notrulina pat visskaistākos izmantotos „līdzekļus”, kas palīdzēja sasniegt laimi. Kad pieradums ir iestājies, cilvēks izjūt trūkumu, vēlmi pēc kaut kā vairāk. Alkas. Alkas, jo pēkšņi pasaule vairs nav tik skaista kā agrāk.

            Ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kas mums šajā brīdī, šajos apstākļos, šķistu ideāla, tad, esot tai sabiedrībai, kura visu mūžu pēc tās likumiem dzīvojusi, tā liktos kā norma, kaut kas viduvējs, no kā var augt vēl lielākam.

            Lūk, pieradums, ir tas, kas mūs dzen tālāk uz priekšu vai vismaz liek domāt, ka neesam tikuši pat tuvumā saviem mērķiem.

            Cilvēce ik gadu, ik dienu uzstāda arvien augstākas prasības un mērķus. Cilvēce tiecas tālāk. Ja sākumā pietika ar uguni, tagad nepietiek ar internetu un klonēšanu.

            Runājot par to, ko patiesībā teicu sākumā, man gribētos bilst, ka mēs visi mirstam. Kopš dienas, kad piedzimām, mēs tuvojāmies arvien vairāk savai nāves stundai, un nav svarīgi, kad tā būs. Svarīgi ir apjaust, ka mēs neesam mūžīgi. Svarīgi ir saprast arī to, ka, iespējams, mēs savās dzīvēs nepaveiksim daudz. Galvenais ir darīt un mēģināt. Galvenais ir kustība uz priekšu un mērķis, un tiekšanās pēc laimes. Neviens taču nav teicis, ka tiekšanās ir sliktāka par mērķa sasniegšanu. Process jebkurā gadījumā ir labāks par stagnāciju.

             

Mint.

29.07.2010.

absolūtisms

Kā vientulīga jūra vētras laikā es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu.

Viļņi lokās kā asinskāras mēles gar okera krāsas smiltīm, laizot piekrastes un gatavojoties triecienam, kamēr daži kraukļi, koku zaros sasēdušies, vēro dabas etīdi, gatavi jau pēc dažām minūtēm aizlidot un stāstīt citiem: „Jā, ak, vai, cik postoša vara mūsu krastus apņēmusi! Ak, vai!”

Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz aizskalos visas smiltis un atklāsies visi noslēpumi zem tām. Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz viss ūdens būs pilns ar smiltīm, un tik ļoti aizpildīts, ka citi varēs nākt šeit dubļu vannas baudīt.

Un kad reiz smiltis aizņems manu jūru, es saukšos par purvu, kas bezrūpīgi izmitinās jebkuru dvēseli, kura vēlēsies nolaisties manos dubļainajos ūdeņos. Es būšu neizvēlīga un aprūpēšu, kā putnus, tā augus, kā dzīvniekus, tā cilvēkus.

„Nāciet visi ciemos!” niedres jums uzsauks, un jūs, postošās burvības ietekmēti, soli pēc soļa vedīsiet sevi nāvē.

Es būšu gādīga un iekonservēšu jūs tā, lai vēlāk, kaut pēc 100 gadiem, varat uzlūkot sevi ar smaidu uz lūpām.

„Lūk, es tur biju, un purvs bija tik laipns, ka uzcienāja mani ar savām zālēm. Kam vajadzīgs 21. gs. ar visiem izgudrojumiem, kā palikt jauniem, ja visi varām lēkt purvā un palikt mūžam jauni?”

Jā, es jums piedāvāju iespēju būt allaž jauniem. Kāpēc nepieņemt tik kārdinošu iespēju? Vai stīvā poza traucē? Es pat piedāvāju neelpot – tas taču ir tik nogurdinoši! Allaž, pat tad, kad negribas neko darīt, ir jāpieņem tik ierastā funkcija ieelpot, izelpot. Un kas gan tur – elpot vai ne -, ja ir iespēja būt mūžam skaistam!

Mana purva nāvējošā apetīte apēda tik daudz pasaules, ka drīz vien tā vēders kļuva pilns, un es izlēmu pārtapt pļavā.

Rāmas smilgas un koši zilas rudzu puķes vilināja bites un cilvēkus manos tīmekļos. Vai jau minēju, ka manu pļavu apņem iepriekš apņemto dvēseļu gari, kuri nemierīgi ceļo un kalpo pašas nolūkiem?

Tad, lūk, es jums stāstu, tie alka atriebības, kuru nevarēja gūt un lūgt no itin neviena, jo es esmu pārāk tāla un neaizskarama. Tie kļuva tik dusmīgi, ka pat karoja manās pļavās un kļuva par bandiniekiem manā spēlē.

„Šai dzīvei cauri tiks tikai stiprākie un labākie,” teica kāds izspūris jauneklis, kurš bija Darvins vārdā. Tā reiz viņš cīnījās ar čūskām, kuras, balto dvēseļu tumšo garu uzsūtītas, dzēla un vijās ap puiša augumu, gatavībā atcerēties aizvēstures notikumus un iegremdēt puisi nāves purvā – ja reiz iekšā kāpsi, ārā vairs netiksi.

Manas pļavas aizauga, un kautri bērzi slēja savus augumus uz manas zemes, manas dzeltenās, neauglīgās jūras smilts. Visticamāk trūdi palīdzēja tiem augt un kuplot. Vai es teicu, ka mani meži allaž izslavēti bijuši? Džungļi tur piedzima un savu elpu guva. Čūskas apmetās kokos, putni pazarēs, un vardes kurkstēja pakājē. Tie visi elpoja manu gaisu un plūca manus augļus gan burtiski, gan ne tik tiešā nozīmē.

Mēs kopīgi cēlām jaunas pasaules un ņēmām to, kas mūsu. Mēs slējām viļņainas pilis, dūņainus akačus, alkainu dvēseļu atriebību un tropus bez orientieriem un izejām.

Kā neuzvarama un absolūtas monarhijas pārstāve, es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu. Esmu tronī, no kura mani nevar gāzt. Esmu par tālu, lai mani uzvarētu.

Kā augstākās pakāpes skaistums un vilinājums es dzimu. Kā bīstamākais mednieks es dzīvoju. Es neatlasu tos, kuri kritīs kaujās, kailās dvēselītes pašas izvēlas savu likteni. Esmu te kā iespēja, kuru allaž ļauts izmantot un, neuztraucieties, es nekad neiejaucos lietu dabiskajā kārtībā.

Cik gan cienīga daba es varētu būt, ja iejauktos pati sevis noteiktajos likumos?

Mint.

26.07.2010.  

..is forever

Karameles... lipīgi dzeltena konsistence, kuras smarža un apburošā saldme aizpilda visas domas bērna prātā.

„Mammu,” maza, blonda meitenīte ar dažiem vasaras raibumiem uz sejas rausta mātes svārku augšmalu, „Nopirksi man tādu?”

Mātes uzmanība pievēršas mazajam pirkstgalam un tad ar skatienu aizceļo tā norādītajā virzienā. Aiz milzīga skatloga košos toņos stāv konfektes, kuras mēdz saukt arī par bonbongām. Tās ir sarkanas, zaļas, zilas, dzeltenas, citas svītrainas vai ar rakstiem, un visas bez izņēmuma ir košas.

Arī viņa, dzīves iznēsāta sieviete, zina, ko nozīmē gribēt košo, saldo, kārdinošo. Spilgtie toņi izaicināja bērnus un to vecākus, smarža piepildīja ielu un pārvērta to aizmirstā pasaku zemē, Leiputrijā, kurā ikviens reiz elpojis. Tā kā inde iesūcas asinīs un nekad vairs nepazūd. Nav svarīgi, cik daudz ir elpots, nozīmīgi ir tik tas, ka elpots.

„Es tev jau cepumus nopirku. Kādu citu dienu!” viņa atbildēja.

„Bet, mammu,” meitene izmisīgi uzlūkoja māti, zilajām acīm ieplešoties, „Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Es tev atdošu visus savus cepumus!”

„Tu man atdotu visus cepumus mazas konfektes dēļ?” sieviete, veroties meitā, prasīja tai.

Meitene atvēra plastmasas maisiņu, kurā atradās spēļmantiņa, pašas jaka un nesen nopirktie cepumi. Paka bija neatvērta, neaizskarta. Tajā bija divpadsmit cepumi, kuri ir pildīti ar ievārījumu. Viņa izņēma paciņu un sniedza to mātei.

„Ja nu konfekte nebūs tā vērta?” māte prasīja meitai, gaidot meitas atbildi un skatoties uz cepumu paku mazajās rokās.

„Tad es nākamreiz izvēlēšos cepumus,” meita nešaubīgi atbildēja.

„Kāpēc tu domā, ka būs tādas nākamās reizes? Ja nu es tev vairs cepumus nepirkšu? Tad tādu tev vairs nebūs. Tu būsi iztērējusi savu pēdējo iespēju. Ja konfekte būs slikta, tad tu būsi palikusi bešā – nebūs ne cepumu, ne prieka, jo konfektes maldīgais izskats būs pievīlis tevi.”

„Bet, mammu, kad tad konfektes ir bijušas negaršīgas?” meitene, saraukusi pieri, prasīja mātei.

„Atceries marcipāna lelli, kuru tev uzdāvināja dzimšanas dienā?” māte prasīja.

„Jā,” meita atbildēja.

„Tā bija koša un krāšņa. Tu visu dienu dīdījies ap galdu, uz kura tā atradās, bet tad, kad beidzot tā tika tev iedota, tu iekodies un nometi to malā, jo tev negaršoja. Lai gan tā bija smuka no ārpuses, tās pildījums bija netīkams. Ja nu šī konfekte ir marcipāna lellei līdzīga? Ko tad izvēlēsies – cepumus vai konfekti?”

Meitene turēja paku rokās, paskatījās uz to un tad uz krāšņo saldumu veikalu. Roka viegli trīcēja, bet acīs mirdzēja apņēmība.

„Konfekti,” viņa noteica.

„Tad tev vairs nebūs cepumu,” māte atbildēja, paņemdama kasti rokās. Viņa atvēra somu un ielika nupat iegūto saldumu tās dziļumos.

„Rīt es zināšu, kā garšo konfekte. Ja būs laba, tad pirkšu to vēl. Ja būs slikta, tad nekad vairs neēdīšu. Ja man gribēsies cepumus, es nopelnīšu naudu un nopirkšu to pati, pat ja tu man vairs nepirksi,” meitene teica.

Māte pasmaidīja.

„Labi, redzēsim, kā būs,” viņa atbildēja, atverot milzīgas divviru durvis un ieejot iekšā veikalā.

           

Es gāju cauri telšu pilsētiņai. Karstums bija nospiedošs un gaiss kļuvis tik ļoti tveicīgs, ka man šķita – viss skābeklis ir sakarsis un palēnām bēg uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. To paspilgtināja tie brīži, kad nebija vēja un saule karsēja manu ādu, liekot atcerēties, ka esmu jūtīga pret ultravioletajiem stariem. Bezgaiss sabiezināja siltumu, un man šķita, ka jūtu to visur. Tas pieskārās manai ādai, mugurai, pirkstiem, kaklam, pēdām, gurniem, lūpām. To nevarētu saukt par uguni, bet es zināju, ka neredzama liesma laiski rotaļājas ar manu augumu. Siltums lika man justies kā režģī, neredzamā kastē iebāztai, no kuras nevar izkļūt. Vējš, kas retu brīdi uzpūta, atgādināja par karstuma pārvalku, kurš atdalīja mani no pasaules.

Man bija platmale. Tā sargāja acis no saules. Esmu to uzvilkusi tik zemu, ka seja līdz pat degunam slēpās ēnā, atstājot redzamas tikai lūpas. Tās izskatījās krāsotas, kaut nebija, – bija tumšāk sarkanas kā parasti – es to mēģināju izskaidrot ar neizturamo karstuma vilni. Matus biju saņēmusi copē. Āda jau bija nedaudz sārta, kaut tikai nesen biju ieradusies uz festivālu un saulē centos neuzturēties. Tas, protams, nav viegli, ja atrodos pie dabas. Kad vēl biju teltī, paskatījos mazā, līdzi paņemtā spogulī – cieši sakniebtās lūpas padarīja manu izskatu nopietnu. Man nekas nebija pretim, pie sevis pasmaidīju, jo iedomājos citu reakciju – daži paietu garām, neizpratnē veroties manī, citi, ja iepriekš vēlējās uzrunāt, pārtrauktu teikumu pusvārdā un, plātot rokas, novērstos vai komentētu manu sejas izteiksmi un pārlieku nopietno izskatu šai pasākumā.

Kaut kur tālumā skanēja mūzika. Tās skaņas bija dzirdamas šeit gluži kā no sliktas kvalitātes kasetes, kuras lente ir krietni izstaipījusies un nolietota. Tieši tāda skaņa man nāca prātā, kad iedomājos tūkstošiem reižu klausītu mīļu dziesmu, kas ierakstīta kasetē.

Gāju uz priekšu, skatoties uz kedām, jo tas bija vieglākais, ko darīt, esot saulē. Tā nebija man tipiska iezīme uzlūkot citus, ejot tiem garām. Es to darīju tikai tad, kad biju izlēmusi pētīt viņus. Parasti gan attapos, kad kāds mani sauc no aizmugures, jo mēs tik tikko esot viens otram pagājuši garām un es, protams, nepamanīju to.

Lēniem soļiem veicu savu nelielo ceļojumu pār lauku, un tad es ieraudzīju viņu. Apstājos kā iemieta, tad kāpos atpakaļ.

Acis nenovērsdama no viņa, es joprojām kāpos atpakaļ, lai būtu pārliecināta, ka viņš nav sadzirdējis manus soļus. Viņš tikmēr sēja kurpju šņores. Bija lieliska izdevība aizgriezties un iet pretējā virzienā.

Ko es tur darīšu? Es taču plānoju doties pie skatuves. Es varētu iet viņam garām. Papurināju galvu un centos saņemties.

Ja kāds būtu vērojis no malas šo etīdi, tas šķistu bezgala smieklīgi. Protams, cilvēks, kurš skatītos, nezinātu, kādēļ es tā rīkojos, bet visticamāk nospriestu, ka esmu kaut ko lietojusi.

Pietiek vizualizēt savā prātā telšu pilsētiņu un daudz cilvēku, kuri nemitīgi dodas no vai uz to. Te pēkšņi lēnā gaitā teritoriju šķērso meitene, kuras seja slēpta zem platmales tā, ka var redzēt tikai lūpas, kuras cieši sakniebtas. Gaita šķiet nosvērta, izlēmīga, pat pārāk nopietna. Ja tā padomā, šādi varētu iet arī cilvēks, kurš tikko smēķējis zāli vai lietojis narkotiskas vielas, kuras padara cilvēku mazāk rīcībspējīgu, lēnāku.

Tā nu šī nezināmā persona iet uz priekšu, pēkšņi apstājas un uz īsu brīdi stāv sasalusi līdz uzmanīgiem, klusiem soļiem un saspringtu augumu kā cilvēkam, kurš tiek vajāts, atkāpjas. Skatiens nenovēršoties lūkojas sev priekšā, bet cepures dēļ nav iespējams saskatīt, uz ko tieši meitene skatās. Tad viņa aizgriežas un, īsu brīdi skatījusies pretējā virzienā, pagriežas atpakaļ, radot iespaidu, ka tas bija plānots – tikai viņai zināmas dejas sastāvdaļa.

Es centos doties uz priekšu, cik ātri vien iespējams, bet tūļāšanās dēļ nepaguvu.

Viņš pacēla acis, un mēs saskatījāmies.

Es noriju siekalas jūtot, ka tas neizdodas kā nākas. Vēderā viss bija sašķobījies, bet turēju lūpas sakniebtas, seju tik vienaldzīgu, cik iespējams.

„Čau,” viņš, atpazinis mani, teica.

„Čau,” atraucu, viegli pasmaidot.

Es jau kādu laiku vairs nezināju, ko par viņu domāju. Viņa satikšana absolūti neietilpa manos plānos un iecerētajā mēģinājumā izklaidēties. Es centos aizmirst neiespējamo.

Stāvēju uz vietas, lūkodamās viņā un nespēdama izkustēties. Ja es iešu prom, tad vairs viņu šeit visticamāk nesatikšu, bet, ja palikšu, piepildīšu sen loloto vēlmi būt viņa klātbūtnē, un tas pat nav svarīgi, ka tikai uz mirkli.

Jutos muļķīgi, jo man nebija ne jausmas, ko es varētu teikt. Es stāvēju, lūkojos no savas cepures ēnas uz viņa kustībām, kamēr baltās, tievās rokas aizvēra telts rāvējslēdzēju un augums izslējās man iepretim.

Arī viņš klusēja. Mēs nesteidzāmies izmantot vārdus. Viņa klātbūtnē es nemācēju būvēt teikumus.

Kad viņš nostājās man blakus, mēs lēnām iesākām iet uz skatuvju pusi. Izmisīgi centos izdomāt kaut vienu jautājumu, kuru varētu pajautāt.

„Ar ko tu esi atbraucis kopā?” jautājot viņam, pacēlu galvu un uzlūkoju seju, lai vēlreiz atgādinātu, kā izskatījās iemīļotie vaibsti.

Brīdi iepriekš brūnās acis lūkojās sev priekšā, bet tad, kad pagriezu galvu, mūsu skatieni satikās, un es atkal sajutu dīvaino triecienu pakrūtē. Tas mani tik ļoti nobiedēja, ka novērsos.

Viņa skatiens vienmēr, vienmēr mani nogalināja. Tās bija iekšējas sāpes, kuras nespēju paciest. Tās bija sāpes nevis tādēļ, ka skatiens bija aizskarošs vai vienaldzīgs, bet tādēļ, ka tas prata būt tik dziļš un izlēmīgs, tas ieurbās manā dvēselē tik dziļi, ka es nevēlējos to atdot.

Bet tas man nepieder.

Tieši šī iemesla dēļ es nespēju paciest viņa acu smagumu. Ik reizi, kad tās redzēju, it sevišķi tik tuvu, tik skaidri, es novērsos nelabumā, jo zināju, ka tās šeit, blakus, neatradīsies vienmēr.

Centos labot savu kļūdu, jo knudoņa vēderā, kaut zināja, ka vēlāk jutīšos iztukšota, neļāva man izvēlēties. Jau sekundi vēlāk es atkal vēlējos ieskatīties viņam sejā. Šķita, ka viņa skatiens ne brīdi nebija novērsies.

Tas mani biedēja, jo mani nepameta sajūta, ka šīs acis, ja reiz spēj tik ļoti ietekmēt manu būtību, noteikti redz haosu manās darbībās. Nožēloju, ka ļāvos vājumam, bet turpināju skatīties viņam sejā, gaidot atbildi, līdz viņš lēnā balsī teica: „Esmu ar vēl diviem cilvēkiem.”

„Kādu man zināmu, ja drīkst jautāt?” nepacietībā un ziņkārībā izspēru jautājumu, kārtīgi nepārdomājusi tā sekas.

Man vajadzēja zināt. Ja tas ir saistīts ar viņu, es nespēju sevi valdīt. Nekad iepriekš neesmu uzvedusies tik... tik bērnišķīgi.

„Nē, manuprāt, tu viņus nepazīsti,” viņš atbildēja uz jautājumu, kaut mēs abi zinājām, kāds bija tā mērķis, „Neviens no fakultātes.”

Klusuma pauze ilga dažas sekundes, līdz viņš to izšķīdināja ar pretjautājumu. Centos izprast, kā man būtu jāuztver iepriekšējā atbilde – kā iespēja vai kā aizvainojums.

„Un tu?” viņš prasīja.

„Ar cilvēkiem, kurus noteikti esi redzējis. Pieļauju, ka dažus no viņiem pazīsti,” atbildēju tādā pašā manierē kā viņš iepriekš.

Iespējams, tas bija muļķīgi kā papagailim atkārtot tās pašas frāzes, jo manai domai nebija zemteksta, bet viņa izteiktajam visticamāk tāda bija.

„Neņem to vērā,” es nepārdomāti piebildu.

Kā atbilde kalpoja viņa smaids. Vārdu nebija.

Iecietība? Izpratne? Pieklājība?

Jutos diezgan draņķīgi. Nebija pagājusi pat minūte, un es jau biju pamanījusies izklausīties stulbi.

„Gan jau vēlāk tiksimies!” viņš piebilda, grasoties iet pie kaut kādas meitenes.

„mmm...” es noburkšķēju.

Viņš paskatījās uz manu slikti pārvaldīto sejas izteiksmi, bet klusēja, kaut skatiens vēlreiz izurbās cauri manam augumam.

Es nespēju pie tā pierast.

Ja agrāk es lidoju, tad tagad kritu un kritu arvien zemāk, jo brūnais acu pāris bija kļuvis tāls un neiespējams. Mans prāts vairs necerēja. Viss šķita pārāk sabojāts.

„Tad līdz vēlākam!” viņš vēlreiz piebilda, veroties manī.

„Atā!” es pamāju un aizgriezos.

Kāda gan jēga izlikties sev.

Ja es nebūtu viņu satikusi, tad spētu skatīties uz visu šo citādi. Protams, mans prāts visu laiku meklētu viņu pūlī, bet, pat atrazdama to, es neuzdrošinātos parādīties viņa redzeslokā tieši šādu iemeslu dēļ – nespēju izturēt to, ka manas saprāta spējas izzūd viņa klātbūtnē.

Varēju lūkoties uz šo situāciju no pozitīvās puses – vienreiz jau esmu viņu satikusi, un tas dramatiski samazina iespējamību satikt vēlreiz. Te cilvēku ir pietiekami daudz, lai tas vairs neatkārtotos. To vajadzētu uzskatīt par brīnumu, ka vispār esmu viņu satikusi.

Spērusi dažus soļus uz priekšu un apdomājusi to, atskatījos – man ir tiesības vismaz no mugurpuses vērst viņa virzienā pēdējo skatienu.

Viņa augums lēniem soļiem virzījās iepriekš manītās meitenes virzienā. Rokas bija ieliktas džinsu kabatās, bet galva – nedaudz nodurta vēroja zemes putekļus.

Tas bija izdarīts. Man vairs nebija garastāvokļa.

Devos pakaļ alum un sameklēt pazīstamos.

Nē, tu man netraucēsi elpot un baudīt, ja esmu pasākumā. Es piespiedīšu sevi izmantot laiku un iespēju.

Nakts vijās ap visu teritoriju. Es to redzēju tālumā, cenzdamies uzglūnēt festivālam, bet tai neizdevās – visapkārt košas gaismas aizgaiņāja to. Lielās grupas bija beigušas spēlēt, cilvēki bija visur un daudz. Pasaule šķita daudz piesātinātāka un maldinošāka. Alus bija darījis savu.

Rokas šķita neveiklas, bet gaita joprojām taisna. Zināju, ka esmu iereibusi, bet no malas to nevarēja manīt. Soļi šļūkāja pār akmeņiem un putekļiem, liekot tiem sacelties un droši vien sasmērējot bikšu staru apakšmalas. Man bija vienalga.

Smaidīju un devos uz priekšu. Jutos atvieglota – tagad es varu beigt par viņu sapņot. Nāks rītdiena, un viss šis būs pagātne. Par godu šīm svinībām, es izvilku savu mobilo, ieliku austiņas un sāku klausīties mūziku. Tas nekas, ka visapkārt cilvēki turpināja dzīvot. Man ir svarīgi pielikt punktu visam, un mūzika bija tieši tas, kas spēja dziedēt un ļaut apzināties patiesību.

Man nebija tālu jāmeklē: turpat bija Johny Cash dziesma Hurt. Atskaņotā mūzika nu bija mana tagadne, un mana tagadne sastāvēja no akustiskās ģitāras un vecišķas balss, kura izdziedāja savas sāpes.

Man tikai atlika piebalsot viņam.

I hurt myself today 
To see if I still feel 

Balss bija tik tikko dzirdama, tā kā fonā skanēja dj liktā mūzika. Es devos tālāk, mērķēdama uz telšu pilsētiņu. Tur bija tumšāks un es jutos drošāk, dziedot sev, kaut gan… šobrīd es varētu atļauties dziedāt visiem.

I focus on the pain 
The only thing that's real 
The needle tears a hole
The old familiar sting 
Try to kill it all away 
But I remember everything

Es nespēju aizmirst. Visas tās dienas, tos skatienus. Man riebās apziņa, ka viss ir galā, bet es centos pasmaidīt. Apņēmos, ka šī būs vienīgā dziesma, ko tagad noklausīšos, un tad es došos atpakaļ izklaidēties un nedomāt.

What have I become 
My sweetest friend 
Everyone I know goes away 
In the end 
And you could have it all 
My empire of dirt

I will let you down 
I will make you hurt 

Aizvēru acis un dziedāju. Atcerējos, kā šī balss un teksti mani sajūsmināja ziemā. Cauri mūzikas skaņām dzirdēju cilvēku balsis, meitenes, kuras ķiķināja, vai puišus, kuri skaļi uzsauca kādam. Visiem bija jautri.

Es saķēru sava krekla piedurknes un centos tās novilkt zemāk. Sakodu zobus un klausījos ģitāras. Būs labi.

I wear this crown of thorns 
Upon my liar's chair 
Full of broken thoughts 
I cannot repair 

Tā taču ir tikai mana vaina, ka joprojām turos pie tevis tā, it kā man būtu cerību. Tā ir mana vaina, ka nespēju valdīt pār emocijām, kuras jau tūkstošiem reižu esmu vēlējusies nogalināt un tajā pašā laikā atstāt, jo nekad neesmu jutusies tik skaisti un tik nožēlojami vienlaicīgi. Pietiek ar vienu skatienu, un man aizraujas elpa. Pietiek ar tavu acu novēršanos, kad vairs nejūtos pareizi. Man nekad neapnīk būt tev blakus un vienmēr trūkst tevis, kad neesi blakus. Jāatzīst, cilvēki pierod pie visa, un es jau biju samierinājusies ar to, ka neesi blakus. Tieši tādēļ ir tik negodīgi, ka atkal un atkal kāda pieminēts, kāda atgādināts parādies manā dzīvē.

Beneath the stains of time 
The feelings disappear 
You are someone else 
I am still right here

Viss ir mainīgs. Nekas nestāv uz vietas. Tikai es. Joprojām krāju putekļus uz emocijām un nespēju no tām atteikties. Pat ja es gribētu, neesmu pārliecināta, vai tas būtu iespējams.

Balss žēli dziedāja man ausīs:

What have I become 
My sweetest friend 
Everyone I know goes away 
In the end 

Vai tiešām viss ir pagalam? Izcerēts? Pazudis nebūtībā tā arī nekad pa īstam neeksistējis?

And you could have it all 
My empire of dirt 

Itin visu mani. Itin visu es tev dotu. Nenovīdīgi, neapdomīgi.

I will let you down 
I will make you hurt 

Es baidītos pievilt. Par daudz baidītos nebūt īstā, tā pareizā. Tā es sāpinātu… visu, kas man svarīgs un kas esmu es.

Jutu, kā silts vējš skāra manu seju un ļāva tai žūt. Sālsūdens tērcītes lēnām sakalta. Es pārlaidu roku pār vaigiem, cenšoties aizgaiņāt domas.

If I could start again… 

Kāds uzpūta man virsū siltu elpu. Tā viegli dvašoja pēc alkohola. Atvēru acis, un ieraudzīju viņu veramies manī. Skanēja dziesmas pēdējais pants, un viņš stāvēja iepretim, ar acīm cieši ieurbies manī. Es apklusu pusvārdā, knapi pabeidzot dziedāt pirmo rindiņu, klausoties, kā otro man saldsērīgi dzied ausīs.

[A million miles away] 

Viņš tikmēr lēni un uzmanīgi paņēma vienu manu austiņu un ielika sev ausīs. Acis joprojām lūkojās manī.

            Es nespēju padomāt. Viņš bija tik tuvu, ka pustumsā spēju izšķirt katru viņa sejas detaļu. Tumšās acis ieslodzīja mani, un es nespēju novērsties. Nemiers turpināja pieaugt, kad mēs abi klausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kura bija sasniegusi savu kulmināciju.

            Es jutos tik saviļņota dziesmas un viņa pēkšņās ielaušanās dēļ, ka atkal jutu asaras sariešamies acīs. Centos ievilkt elpu, bet man izdevās tikai neliels, saraustīts vilciens.

            Viņš neteica ne vārda.

         

I would keep myself 

Atskanēja pusčuksts, kuru nedzirdēju, bet izlasīju no viņa lūpām. Viņš izteica manu vārdu.

Nespēju padomāt.

Es jutu divas rokas sev ap vidukli, bet nespēju noticēt notiekošajam. Tik daudz mēnešu, tik daudz cerību, tik daudz notikumu… Un tagad tieši šeit mēs atradāmies viens otram iepretim, cieši blakus.

Es noliecu galvu un ar abām rokām apņēmu seju, cenšoties saglabāt savaldību.

“Tik ilgi…” es murmināju, un asaras sāka nevaldāmi ripot pār maniem vaigu kauliem.

Rokas aptvēra manu augumu un sargājoši piespieda sev klāt.

I would find a way

Mint.

13. 07. 2010.

Visi koki ir miruši

Neko neesmu pārlasījusi. Vakar naktī rakstīju par godu kādas citas nakts iedvesmai, ko tai brīdī nevarēju īstenot. Pfē, dažreiz tik šausminoši, ka vēlme rakstīt parādās tieši tad, kad nav, kur pierakstīt. Diez, kur Mērfijonkulis ir tagad?

Profils

Tveice kausēja dienu, veidojoties viļņojošām gaisa plūsmām. Šodien pasaule izlikās par Āfriku. Kaut arī naktī bija lijis, un zeme joprojām glabāja nakts lietus lāses, saules stari apņēmīgi izkaltēja un izdzēsa to pazīmes. Siltais, sausais dienvidu vējš palīdzēja atgriezt iepriekšējās dienas un pēdējās nedēļas neciešamo bezgaisu.

Cilvēki neuzdrošinājās atrasties ārpus mājām. Dzīvība bija manāma tikai agri no rītiem, kad saule vēl nav sākusi karsēt, un vakaros, kad tā pazūd aiz horizonta un kad tikai asfaltā izgarojošais siltums liecina par dienas tveici. Ikviena dzīva radība pēdējo nedēļu laikā dzīvoja no viena negaisa līdz otram. Tas ir vienīgais veids, kā var izdzīvot.

Ik reizi pēc lietus gāzes daba atslāba un ļāva atgūt elpu. Svaigs gaiss pārpludināja pilsētu ielas, cilvēku plaušas un aizmigušos prātus. Tā bija kā savdabīga terapija, kurai piespiedu kārtā bija pakļauts ikviens.

            Parasti karstas vasaras izkaltē un iznīcina ražu, bet šī nelīdzinājās tādām. Šogad laikapstākļus lauku iedzīvotāji varēja saukt par svētību, jo dienās bija karsts un viss, kas iesēts, auga griezdamies, bet naktīs lietus gāzes parūpējās par to, lai raža nenokalstu.

            Tā nu laucinieki veica katrs savu darbu klusēdami. Tveicīgā laika dēļ darba bija daudz, bet spēka maz. Runāšanu visi atmeta kā nelāgu ieradumu un lieku enerģijas patērētāju.

            Tā kā vairs netika pārspriestas ikdienišķās baumas vai jaunākie notikumi pasaulē, cilvēki pievērsās sev. Tagad bija daudz laika morāli apstāties un padomāt, jo, redz, tas ir labs veids, kā kavēt laiku, pie tam tas neprasa piepūli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēkiem „Lielais karstums” asociējās arī ar „Lielo klusumu”.

            Uz ielām pavisam ikdienišķs skats bija redzēt cilvēkus, kuri, galvas nodūruši vai aizskatījušies, dodas kur nu kurais. Dažbrīd kāds ir tik ļoti aizdomājies, ka neviļus iet pāri ielai, kad luksoforā spīd sarkanā gaisma, un autovadītāji tos uzmodina kā no dziļa ziemas miega, ar mašīnu taurēm brīdinot. Tad gājējs, krietni iztrūcināts, palūkojas visapkārt un raitā solī aiztipina līdz otrai ielas pusei, lai atkal netraucēti varētu pievērsties tam, ko viņš pirmīt domājis.

            Tas gan diemžēl nav lielākais traucēklis, kaut arī pieminēšanas vērts. Daudz ievērojamāku postījumu nodara autovadītāji, kuri kavē satiksmi un, līdz ar to, arī laiku, un, kā zināms, vēl atskaitot ikdienas spēku taupīšanu, cilvēkiem ļoti svarīgs ir laiks. Neviens nevēlas tērēt to, atrodoties kāda cita neizdarības izraisītā sastrēgumā.

            Šī iemesla dēļ cilvēkos rodas iekšējais aizkaitinājums, jo, saprotams, tas netiek vērsts uz āru taupības nolūkos. Tā nu liela daļa sabiedrības savā brīvajā laikā kavējas pēdējo dienu, notikumu negatīvajos iespaidos, kas apkārt esošo gaisotni rada drūmu un nospiedošu, kaut daba plaukst un zeļ. Ikviens cilvēks ieslīgst savu domu labirintos, kur palēnām veido 21. gadsimtam tipisko cinismu. Katrs muļķis, iebraucējs, manītu vietējo acīs spīdumu, kurš liecina par negatīvo atomu lādiņiem, bet tas, kā parasti cilvēki to dara, atmestu šādu domu un neticētu redzētajam – kā gan visi cilvēki var būt tādi?

            Taisnība jau ir – jau izsenis ir stāstīts, ka ikviens ir atšķirīgs, oriģināls, neatkārtojams. Pat tagad, lūkojoties no šī skatu punkta, nevajadzētu acu mirklī domāt, ka tas nozīmē, ka cilvēki nebūtu vienādi – arī šai sugai ir savi krustpunkti, vienojošās vietas. Varētu būt tā, ka mums visiem piemīt kāda viena īpašība, bet pārējās ir katrā cilvēkā vairāk vai mazāk izteiktas.

            Būtībā, ikkatrā no mums ir pa drusciņai no visa. Tas, cik ļoti attiecīgā īpašība ir izteikta, ir atkarīgs no pašu gara stipruma.

            Tā nu mēs attopamies līdzās kādai meitenei, kura, izbēgusi no apkārt valdošās atmosfēras, stāv rudzu lauka vidū blakus iespaidīgai kļavai un ir piespiedusi vienu ausi pie tās stumbra. Viņas rokas, cik nu to garums atļauj, apskauj vareno koku.

            Meitenes mīmika bija iztukšota, it kā viņa būtu atstāta bez dvēseles vai tās dārzs jau dienām nebūtu piedzīvojis negaisu un tagad kalta un dzeltēja. Šķita, ka šī vasara, kaut arī nav sausa, bet izsūca pēdējās dzīvības pazīmes no visa, kas elpoja. Kļavas lapas izskatījās apdedzinātas, to malās esot viegli iedzeltējušām. Divas saules kaltētas radības atradās viena otrai blakus. Varētu domāt, ka tur ir sava veida simbioze, jo meitene tikpat labi varēja atrasties tur, ēnā, tādēļ, ka glābjas no saules karstuma.

            Skatoties no liela attāluma, viņa izskatās kā balts taurenis, kurš nolaidies kļavas patvērumā atpūsties pēc ilgā lidojuma dienvidū. Baltā, zīda kleita nevaldāmi plīvoja vējā. Ja viņa ik pa laikam nepieturētu kleitas apakšu, tā droši vien aizlidotu prom, atstājot meiteni kailu.

            Cilvēki allaž teikuši, ka drēbes runā pašas par sevi. Dīvaini, bet arī šobrīd šķita, ka tās ir dzīvas un vēlas būt neatkarīgas, bet meitenes rokas, kuras ik pa brīdim to pietur pie zemes, ir vienīgais, kas kavē to bēgšanu.

            Meitenei matos bija lenta, kura cieši sakļāva gaišos matus. Viņa bija bāla, kas ir diezgan neierasts skats vasarā. Uz deguna nebija neviena paša vasaras raibumiņa. Lūpas viegli kustējās, bet neviens vārds tā arī netika izdvests. Viņa viegli ar roku skāra kļavas rakstaino stumbru.

            Acis pārskrēja zibens atstātajām rētām – kā nekā šis bija augstākais koks tuvākajā apkārtnē. Viņas skatiens pārvērtās un kļuva līdzīgs teju katram otrajam acu pārim šovasar – tāls, neaizsniedzams un sapņaini miegains.

            Viņa pacēla galvu un uzlūkoja maigās debesis. Tajās bija tukšums. Nekas nevēstīja par to, ka naktī būs negaiss, bet viņa vienalga zināja par gaidāmo – suta nekad nemelo.

            Meitene bija basām kājām. Tās viegli un uzmanīgi tika spertas uz priekšu. Skatiens tramīgi uzlūkoja zemi, kurā pēdas iegrima. Tai brīdī mati krita pāri bālajai sejai, kaut lenta apņēmīgi pildīja savu pienākumu un noturēja smagumu. Šķita, ka meitenei nepatīk, ka viņa neredz, kurp ved nākamais solis.

            Viņa aizgāja līdz pat vietai, kur kļavas ēna beidzas. Uz īsu brīdi bālais augums tērpts plandošā un tikpat kā caurspīdīgā kleitā ļāvās vēja elpai. Uz īsu brīdi likās, ka viņu aizpūtīs prom.

            Tad man šķita, ka viņa kļūst par dabu. Es nezināju, vai tā ir tā pati meitene, kuru redzēju pirms dažām sekundēm, vai arī cita – jauna dieviete, kura piedzima dienvidu vējā un vasaras nāvējošajā tveicē. Vai tas, ka viņa radās skarbā brīdī, nozīmē, ka viņa ir kaut kas līdzīgs kara dievietei vai likteņa lēmējai?

            Ne dzīva, ne mirusi tā stāvēja kā statuja, kuru ķērusi apjausma. Daba pacēla meitenes rokas, kurās iegūlās neredzams spēks. Viņas soļi kļuva drošāki un ātrāki.

            Es aizvēru uz brīdi acis un atvēru tās tieši mirklī, lai paspētu aptvert pārmaiņas. Tās ir vienmēr un visur, bet man paveicās, ka tās pamanīju. Ļoti bieži pārmaiņas notiek brīžos, kad esmu uz mirkli pievēris plakstiņus.

            Viņa skrēja pa lauku, ļaujot notikt tam, kam lemts. Laika vērtība izzuda šajās sekundēs, kuras ievilkās mūžībā, jo dažas apjausmas, mirklīgi iegūtas, paliek ar mums līdz pašām beigām.

            Gaisā joprojām nevēdīja pēc pārmaiņām, kaut centos tās saost. Vai tiešām tas ir kaut kas tik delikāts, ka pasaule slēpj to citām maņām un atstāj tikai laba vērotāja intuīcijai?

            Viņa apstājās lauka vidū, ļaujot ikvienam redzēt izmīdīto taku, pa kuru viņa bija skrējusi – stiebri padevīgi bija noliekuši savas galvas meitenes priekšā. Viņa griezās, baltajam tērpam ķeroties rudzos. Dažbrīd izskatījās tā, ka kleita ietītu meiteni sevī kā mumifikācijā ietin mirušos.

            Griešanās pārtrūka brīdī, kad lenta, kas bija viņas matos, izlēma rast pati savu ceļu un atraisījās, palaižot sevi un matus brīvībā.

            Viņas skatienā bija neizpratne un apbrīna, acīm vispirms viegli esot sarauktām un pēcāk mutei nedaudz pavērtai.

            Kleita, joprojām ieķērusies stiebros, vēja mudināta atraisījās un liegi ieņēma savu vietu gar meitenes sāniem. Rokas bija nolaistas. Kaut lūpas vēl arvien bija pavērtas, viņa sakoda zobus un vēl brīdi stāvēja nekustīgi.

            Rieva starp uzacīm izzuda, un meitene atsāka riņķot – šoreiz daudz ātrāk nekā pirms tam. Kleita vairs neķērās rudzos. Nu tā dejoja kopā ar meiteni. Riņķis kļuva arvien ātrāks. Viss notika tik strauji, ka bija grūti izsekot.

            Dažbrīd šķita, ka kleita aug un aizņem telpu – tā plīvoja visur, aizsedzot meiteni. Es lūkojos, kā baltais audums veic savu uzvaras gājienu, bet, kā tas mēdz notikt, neviena uzvara nav mūžīga – es vēroju arī to, kā baltais zīds pēkšņi pārtrauc savu ierasto lidojumu un krīt lejup. Sākumā neaptvēru notiekošo.

            Kā gan tāds skaistums varēja krist?

            Un es atcerējos par smaguma punktu – meitenes augumu. Jā, cilvēcei piemīt dotības gan iemiesot pašu skaistāko pasaulē, gan iznīcināt to.

            Dažreiz es nevaru izlemt, kas ir traģiskāk: vai tas, ka mēs radām, vai arī tas, ka iznīcinām. Apzinos, ka gadījumā, ja mēs neradītu, nebūtu nekā tik skaista, ko iznīcināt. Tāpat apzinos, ka tad, ja mēs nebūtu spējīgi radīt, tad nebūtu tās dzīves esences, kuru iespējams tagad baudīt.

            Vai viņa varēja būt mirusi, neredzama zibens dzelta? Tērps piekļāvās mitrajai zemei un piesūcās ar tās smagumu. Tas vairs necēlās augšup. Vai viņa bija ieaugusi zemē? Vai tikai lentai bija lemts lidot un aizsniegt debesis?

            Viņa atvēra acis, kurās mājoja tukšums. Divas, mazas upītes, katra gar savu vaigu, tecēja lejup. Drēbes bija kļuvušas pelēcīgas pēc kritiena, bet augums – dubļains. Viņa nesteidzās celties, kaut arī mati no zeltainiem palēnām vērtās pelnu tonī.

            Viņa saņēma pirkstos vienu no šķipsnām, kura vēl spīdēja saulē un kura atgādināja par to, kas vēl nesen bijis.

            Brīdi uzlūkojusi to, viņa iekārtojās tā, ka gulēja uz muguras.

            Viņa pasmaidīja, kamēr augums arvien dziļāk grima un saauga ar melnzemi. Tā kā negausīga rijēja vēlējās apēst jauniegūto laupījumu.

            Meitene nepretojās, tikai smaidīja debesīm.

Liriskais „Es”

Visi koki ir miruši. Tie glabā rētas un atmiņas, dziļi ievīstītas gredzenu dzīlēs. Es piespiežu ausi klāt stumbram un cenšos saklausīt tā viedumu. Viegls vējš šalc starp mani un mizu, veidojot klusu ššš.

Varbūt man nav lemts apjaust tā pagātni, jo neskaitāmas kārtas apaugušas stumbram? Man gribas plēst nost mizu, lai atrastu kailās, neaizsargātās atmiņu paliekas.

Ko tas man dotu?

Varbūt es justos drošāk šajā pasaulē, kurā mēs nemitīgi balstāmies uz mirušu cilvēku filozofiju, ideāliem un priekšstatiem. Nevar jau vainot mūs: ja mēs nebalstītos uz pagātni, tad neizdzīvotu, jo, kā zināms, tagadne nespēj būt salīdzināma ar pagātni tās ietilpības dēļ. Tagadnei pieder tikai mirklis, un cilvēki nav gatavi balstīt savu dzīvi uz kaut ko tik īslaicīgu un nedrošu. Tiesa, ir daži izņēmumi, piemēram, neglābjami romantiķi, kuri skatiena dēļ iemīlas un ir gatavi atdot savu dzīvi.

Tagadne, kaut visniecīgākā no visām, ir visnozīmīgākā mums, jo tā ir izbijusi nākotnes sastāvdaļa un potenciāls pagātnes komponents. Tagadne nekad nemaina savu lielumu vai ietilpību, bet pagātne allaž aug. Nākotne ir klusa un neizdibināma – tāpat kā nezināmas upe – mēs nezinām, kas ir tās dzelmē.

Tik un tā mēs nebalstām savus priekšstatus uz to, kas iegūts tagadnē. Mēs visu pamatojam ar pieredzi, un pieredze nekļūdīgi pieder pagātnei. Tad, kad mēs piedzīvojam kaut ko jaunu, mēs nedomājam līdzi par informācijas noderību tālākā nākotnē. Mēs parasti pavisam nejauši vēlāk to nēsājam līdzi kā bagāžu.

Vēl viens iemesls ir cilvēki: nav tā, ka Einšteins, Aristotelis un Da Vinči un pārējie zinātnieki būtu dzīvojuši vienā laikā, kas liedz iespēju iedomāties, ka kaut uz brīdi cilvēki ir varējuši balstīt savu dzīvi uz tagadni. Pasaule neļaujas atklāties uzreiz. Tā tāpat kā ķīniešu gleznas, kuras atritina un bauda fragmentāri, pamazām, katru ideju, izgudrojumu, režīmu u.c. dod savā laikā. Tas tāpēc, lai mūsu mantkārība un dedzība būtu neremdināma. Tas tāpēc, lai mēs vienmēr dotos uz priekšu, nevis apstātos stagnācijā. Dzīve ļauj mums ik pa laikam apzināties to, ka esam spējīgi uz vēl tagad neiedomājamām lietām. Tā ļauj mums saprast, cik daudz vēl jādara un cik maz ir paveikts.

Nākotne ir nenoteikts lielums. Tas ir mūsu lielums – mūsu spēju ietilpības lielums. Cik daudz mēs paveiksim, tik daudz tās mums būs. Ja mēs kļūdīsimies, atlikums saruks un izžūs kā akas, kuras dažbrīd kļūst nelietojamas nepareizas izmantošanas dēļ.

Man vajag saņemties. Man vajag saņemties.

Man vajag saprast, kā šis nolāpītais stumbrs spēja un spēj uzaudzēt sev tik biezu ādu ikreiz, kad ziema tuvojās. Ja es prastu tā veidot sevi arvien lielāku gadu no gada, es būtu laimīga.

Bet koki tomēr ir miruši. Šī ārējā čaula – tā ir raupja, cieta un nepareiza.

Cilvēku āda anatomiski nevar būt tāda, lai cik smagus ceļus tā gājusi. Vai tas nozīmē, ka mēs fizioloģiski nekad neesam bijuši paredzēti tādai nocietināšanās pakāpei?

Vienu lietu tomēr es jutu, turot ausi pieglaustu nelīdzenajai virsmai, - zem tās bija mirušas atmiņas. Visi iepriekšējie gadi bija paslēpti, un tos varēs atrast tikai tad, ja stumbrs tiktu vardarbīgi uzšķērsts.

Cilvēkam nevajag plēst sevi pušu, lai atrastu sevi. Mēs kolekcionējam atmiņas kā fotogrāfijas, konfekšu papīrīšus vai markas. Kā jau rūpīgi un atbildīgi pagātnes vācēji, mēs ik pa laikam ieskatāmies un analizējam to. Nav vajadzība visu lauzt vai jaukt, lai redzētu un vērtētu, un augtu... un saņemtos.

Šodien man vajag atrast spēku. Milzīgā kļava, vēja sašūpota, čukstēja pasaulei savas gudrības, pagātņu fragmentus. Vēja liecinieces, lapas, drebinājās skaudrā aukstuma dēļ.

Jutu vieglu zosādu, kas pamazām no rokām pletās pa visu augumu. Baltā, zīda kleita spurojās gaisā, kā gribēdama aizlidot. Es vēroju caurspīdīgo materiālu, kurš plīvoja, atgādinot uguns mēles, kuras līdzīgi šāvās augšup.

Vai tas vēlējās būt brīvs? Vai tas tiecās uz debesīm pēc pestīšanas? Un, ja es to palaistu vaļā, vai audums justos labāk? Vai tas tiešām būtu brīvs vai nezinātu vairs, ko darīt ar iegūto neatkarību?

Es vēroju zeltaino lauku, kurš pletās tālumā un garumā. Rudzi bija man līdz viduklim. Es pakāpos dažus soļus uz priekšu, liekot pēdas uz savagotajām taciņām.

Lēni un uzmanīgi, saudzējot labību.

Manas zīda kleitas malas kā čūsku mēles glāstīja tievos, garos stiebrus. Tie liecās vēja ietekmē. Vieglais audums nespēja to galviņas paverdzināt. Tas bija gandrīz tā, it kā es te, lauka vidū, nebūtu. It kā es varētu skriet un būt neviena manīta.

Mani soļi, domām attīstoties, kļuva straujāki, līdz es attapos skrienam pa lauku, neprātīgi dzenoties pēc vēja, kurš tūkstoš reizes bija panācis mani. Matu lente bija kļuvusi vaļīga, un šķipsnas krita pār seju. Vējš tām mācīja lidot.

Viss manī, pat dvēsele, vēlējās aizlidot. Es pacēlu rokas un griezos, kleitai sapinoties rudzos, bet matu lentai aizšaujoties kopā ar vēju prom. Apstājos un zinātkāri skatījos, kurp daļiņa no manis dosies. Vēroju lentas nemierīgo lidojumu. Baltais, tievais auduma gabaliņš kā tauriņš mēroja savu ceļu viegli virs rudzu lauka. Tā nemierīgi trīsēja, cēlās augstāk un zemāk, līdz kāds no daudzajiem, tievajiem kātiem to sagūstīja. Mans zīds ieķērās zeltā.

Skats bija atņēmis man elpu. Strauji ievilku gaisu un atcerējos, ko nozīmē just svaigu, saldu smaržu. Viss bija tīrs šeit. Arī spēcīgs. Neaptraipīts.

Manis izmīdītajā lauka daļā atsāku griezties ap apli, mēģinot noķert pati savu dvēseli, kura tepat, gaisā, klejoja. Kleita plīvoja tik viegli un plūstoši kā jūras viļņi. Viss bija pareizs un neatšķaidīts šodien. Piesātinājums apreibināja prātu. Vēlējos atskurbt, bet nezināju, kā to izdarīt. Vairs nezināju, kā apstādināt griešanos, dvēseles ķeršanu.

Samiedzu acis, izveidojot nelielu krunciņu starp uzacīm. Paslēpu seju rokās, cenšoties atgūt spēkus. Locekļi bija vēsi, kaut diena bija karsta.

Es jūtos kā daļa no citas pasaules. Man piederēja cita zeme, ne šī.

Ļāvos vājumam, tiklīdz apziņa ķēra sirdi. Telpa sastinga. Vējš pazuda, bet rudzu laukā ikkatrs stiebrs bija nekustīgs. Es biju klusumā.

Klusumā, kurā vēroju sevi, nokrītam uz ceļiem. Tie sāpīgi atdūrās pret irdeno melnzemi un ieauga tur. Jutos kā viens no jaunajiem dzinumiem. Jutos kā daļa no šīs pasaules.

Tas bija brīdis pirms baltais zīds skāra mitro zemi un nosmērējās. Tas bija brīdis pirms mani elkoņi tika nobrāzti pret nelieliem laukakmeņiem. Tas bija brīdis pirms mans vaigs saskārās ar vēsumu, kurš mājoja pie rudzu saknēm.

Es nekustējos. Nebija jēgas censties. Man vajag zināt, ka ir šeit, lejā.

Kleita joprojām centās tiekties pēc debesīm, kuras nu bija daudz tālāk – nosmērētais audums tagad bija mitrs melnzemes dēļ un nespēja tik lokani dejot vējā kā pirmīt. Nē, es nevēroju, kā zīds centās atgūt iepriekšējo daiļumu. Es zināju, ka tā tas ir. Tā bija fizika. Tik daudz ko var izrēķināt.

Tas viss tomēr ir saistīts ar varbūtību, un dzīvei ir tik liels varbūtību skaits, ka mēs neķeramies pie tās rēķināšanas. Ir vieglāk vispārināt un teikt, ka dzīve nav paredzama, kaut ir reizes, kad iedomājamies nākotni, un tā atnāk pie mums, kaut patiesībā tā ir viena no varbūtībām, kura sagadīšanās pēc iekrīt mums klēpī.

Arī man labāk patīk domāt, ka dzīve ir liktenis, jo matemātika ir pārāk sausa, lai būtu dzīve. Varbūtību tomēr ir par daudz, un es nevēlos domāt, ka manu dzīvi nosaka nejaušības princips.

Ieelpoju slapjo, irdeno zemi.

            Pagriezos tā, lai gulētu uz muguras. Vēroju rudzu mūri, kurš bija ap mani, un aplauztos galus, uz kuriem gulēju.

            Asaras tecēja, slīdot pār vaigiem ausīs. Elpoju ar muti un centos saglābt koncentrēšanās spējas.

            Man. To. Nevajag.

            Es paņēmu pirkstos matu šķipsnu, kura saules gaismā mirdzēja zeltainos un brīžam arī oranžos toņos. Vēroju to un viegli pasmaidīju debesīm, kurās vējš, protams, dzenāja mākoņus.

            Jutu pati sevi. Doma vien bija kā burvju vārdi, kuri atņēma visu bezspēku. Jā, tie iepludināja manī pārcilvēcisku apņēmību un mērķtiecību, un nekas nevar mani atturēt. Es zinu, ko vēlos, un šajā gadījumā – ko nevēlos.

            Kā zināms, brīžos, kad aizver acis, visas citas maņas saasinās – kā dzirde, tā oža un sajūtas. Ļāvu plakstiņu smagumam un pēkšņajam mieram mani uzvarēt. Es pazudu tumsā, kurā viss smaržoja pēc dzīves. Jutu, kā saule silda manu seju, rokas un pat netīros ceļgalus. Šķipsna manās rokās viegli slīdēja un ļāvās vējam. Mati plīvoja pār manu seju, ļaujot sajust šampūna smaržu.

            Mistisks smaržu, sajūtu un emociju sajaukums sasniedza mani.

            Esmu tas, kas vēlos būt. Vajag tikai darīt.

            Kā reiz dzirdēju kādu sakām: „Mums ir milzīgs potenciāls, bet mēs izskatāmies niecīgi tam blakus.”[1]

Varbūt ir vērts to labot un cīnīties par sevi.

Es celšos.

Celšos tad, kad to vismazāk gaidīs.

/10.04.2010./

Mint.

---

[1] Maijas Skripstes atziņa. Radīta 2010. gada aprīlī. Sīkāka informācija nav pieejama.