Kāpēc mans stāsts vēl nav beidzies?
Es guļu uz kāda kapakmeņa, smēķēju cigareti un lūkojos uz augošā mēneša sierdzelteno krāsu. Košs gan!
„Pfff...” nopūtos.
Pagriezu mazliet ieslīpi kaklu, lai uzlūkotu blakus esošos biedrus. Tie droši vien mani nedzirdēja. Tie guļ. Rāmi snauduļo. Neizkustināmi.
Lūk, tur, divas kapu kopiņas tālāk, atpūtās Jānis! Viņš šķita lāga zellis. Savas dienas vadījis, sprigani dancojot pa visiem bāriem. Tam bija savs viedoklis, kā dzīve izskatās, un ne reizi vien dzirdēju viņu sakām: „No pasaran!”
Aiz Jāņa klusām dusēja Kārlis. Viņam patika skaisti šūdinātas drānas, glaunas dāmas pie sāniem un Kubas cigāri zobos.
Abi ar Jāni bija labākie draugi, bet divus tik atšķirīgus cilvēkus reti nācies redzēt. Kamēr viens kavēja laiku bāros, otrs baudīja vīnus kādā saviesīgā sabiedrības krējuma pasākumā. Kārlim viss šķita „velnišķīgs”. Arī viņa skatienā dega nekrietna uguntiņa, kas visticamāk dzina ne vienu vien sievieti cauri visiem septiņiem Dantes elles lokiem. Jā, viņš neatkāptos! Kārlis izrādītu savām jaunkundzēm vai atraitnēm it visus viņa viesmīlīgos apartamentus.
Tomēr tur viņi ir atlaidušies, kamēr es še’ sēžu!
Cigaretes gals ir vienīgais, kas spīdēja tepat, man blakus. Pat jāņtārpiņi šajā nakts stundā bija ielīduši kaut kur starp zāles stiebriem un snauda.
Es biju kopā ar mēnesi, kurš kautrējās atklāties man pilnīgi.
„Varbūt pēc dažām nedēļām,” nočukstēju, izliekoties, ka to man sacījis aizkostais siera klucis virs galvas.
Šūpoju vienu kāju un klausījos, kā audums nodod tās kustību. Bikses rīvējās pret lielu, un dzirdēju pavisam klusu švīkoņu.
Pēkšņi sapratu, ka ir kluss. Tiešām kluss! Zosāda palēnām līda pa augumu līdz pat skaustam, kur tā turējās vēl pāris sekundes.
Kur palikuši sienāži?
Kur ir vējš?
Kopš kura laika kapsētas slepkavoja arī skaņu?
Varbūt esmu miris?
Varbūt es mirstu?
Ja tā, tad saprastu savu kurlumu. Nē... dzirdu drēbju burzīšanos, jūtu siltumu krūtīs un redzu arī debesīs piekarināto milzu gaismekli.
Ievelku plaušās gaisu. Sajūtu cigaretes aromāta pārpalikumus, kas droši vien dvako no manis. Vēlreiz ieelpoju. Nu saožu vakara svaigumu – nesen uzraktas melnzemes smaržu.
Tur. Tu.
Mana roka pieskārās izciļņu aprisēm, pašam joprojām guļot uz kapakmeņa. Sataustīju gravējumu. Šodien, kad tevi apraka, nevarēju nepamanīt, ka šis akmens gabals ir pelēks! Tev nepatiktu. Tam ir nelieli krikumiņi, kuri saulē atspīd, un tas izskatās ļoti nomocīts un nelaimīgs.
Ja man būtu bijusi iespēja, es atvilktu pats savām rokām no piejūras krastiem kādu brīvību mīlošu akmeni. Varbūt rīt pat aizbraukšu uz Tūju, kur tev patika klaiņot pa milzīgajiem, glumajiem jūras atradņiem, un nozagšu tādu tev.
Tā taču būtu labi darīts?
Tas tev piestāvētu vairāk, nekā šī aukstā, no savas ādas izvilktā, akmens ilūzija.
Cilvēkiem tik ļoti patīk dabisko cirst, pārveidot un iegrožot noteiktos formātos. Kas to lai zina – varbūt šis kapakmens reiz laiski gulšņāja zem kādas egles vai sauļojās pļavas vidū. Iespējams, tas bijis milzīgs, lepns laukakmens, kas sēdējis savā nodabā un tad ticis nozagts un aplaupīts – pa daļām izvazāts cauri visai valstij.
Mirusi dekorācija – tāpat kā to aukstie, aizmigušie īpašnieki pāris metrus zem zemes. Un neviļus rodas šķietami saprotams jautājums: kurā brīdī šis absurds kļūst jēgpilns un nozīmīgs? Ak, jā! Droši vien ne mazāk ironiskajā faktā, ka cilvēki uzliek „atgādinājuma zīmītes” virs tiem, kas aizgājuši, lai kaut kā kompensētu vainas apziņu par neremdināmo vēlmi aizmirst.
26.05.2011.
Mint.
