**cilvēkiem, kuri zaudējuši nesen kādu tuvu cilvēku, nav ieteicams
***cilvēkiem ar abiem iepriekš minētajiem faktoriem jāturas pa gabalu no šī stāsta
Es atvēru acis. Mans augums, sajūtot diskomfortu, piecēlās sēdus un centās saprast, kas notiek. Kāds šņukstēja istabas tālākajā stūrī. Telpa ir tumša un neskaidra - esmu savā guļamistabā. Apgaismojuma dēļ nevarēju saskatīt neko, kas ir vairāk kā pusotra metra attālumā no manis. Divguļamā gulta bija izvandīta, kaut gulēju viena – Filipa nebija mājās. Satīna palagi nospārdīti atradās kājgalī, bet sega bija cieši aptinusies ap augumu. Bija tveicīgs vakars. Centos aprast ar tumsu, bet nespēju fokusēt skatienu. Mani locekļi šķita vāji, pat vājāki kā parasti, kad no rītiem pamostos.
„Mammīte, mammīte!” smalka balstiņa sauca.
Centos ieraudzīt skaņas avotu, bet manam skatam pavērās tikai maza, balta kājiņa, kura trīcēja.
„Iznāc ārā! Parādies man!” uzsaucu puisītim vai meitenei, kas, šķiet, sēdēja uz grīdas.
„Mammīte, nepamet mani!” bērns, joprojām šņukstot, teica.
Atgūlos uz brīdi uz diviem spilveniem sev aiz muguras. Neticami, ka varēju uz tā aizmigt. Diskomforta sajūta palielinājās. Sakodu zobus un noriju siekalas. Mans augums saspringa. Sajutu dīvainu sajūtu vēdera lejasdaļā. Iecirtu zodu krūtīs un centos saskatīt, kas par lietu.
Dīvaini, es nodomāju, krunkainie palagi kustējās un mainīja krāsu. Piecēlos sēdus, lai saprastu, kas par lietu.
Baltais audums lēnām piesūcās, iegūstot rozā toni.
Bērns telpas stūrī raudāja arvien skaļāk. Droši vien ir nobijies. Arī es jutos kā zaudējusi līdzsvaru. Viss notika tik haotiski. Bērna augstā, spalgā balss bija tik ļoti nospriegota un elsas starp šņukstiem – dziļas un patiesas -, ka nespēju nosēdēt mierā. Kaut man bija bail, es apņēmos tam palīdzēt. Pievilku kājas sev klāt, pie reizes cenšoties atrast gaismas slēdzi.
Kur ir tas sasodītais slēdzis?
Pacēlu galvu, meklējot galda lampu, kura stāv uz galda, bet ieraudzīju vīteni, kura kā čūska snaikstījās uz naktsgaldiņa un tuvojās manai rokai. Steidzīgi atrāvu to nost, visam augumam pēkšņi salecoties. Spazmas vēderā kļuva spēcīgas, ik pa brīdim saraujot vēderu krampjos. Spējie un straujie, bet ritmiskie sāpju viļņi lika man aizdomāties par devīto vilni... Vecmamma bērnībā mācīja, ka tas esot vislielākais. Cik viļņu jau bija garām?
Saķēru segu, kura bija cieši aptinusies ap augumu, un rāvu to nost. Rokas vēl joprojām neklausīja pavēlēm, bet acis spītīgi neaprada ar tumsu, pie tam šķita, ka telpā ir mijkrēslis.
Milzīgā sega kā virtene bija aptinusies man apkārt un es ķēru tās vienu galu, palēnām atritinot kokvilnas žņaugu.
„Mammu, es gribu pie tevis!” bērns jau klusi čukstēja.
Mazā, baltā kājiņa nekustīga gulēja uz paklāja.
„Es tūlīt nāku,” teicu bālajai pēdai, kuru redzēju, „ es tūlīt atnākšu.”
Dusmojos uz to sievieti, kura pieļāvusi, ka bērns ir viens pats un tik ļoti nobijies. Stresaini rāvu nost segu.
Zeltainais konverts spīdēja man acīs tā, ka jutu asas sāpes. Tās sāka asarot. Ar daļēji aizmiegtiem plakstiņiem līdu laukā no segas kā no tuneļa. Kad beidzot biju ārpus tās, es attapos, kādēļ palagi kājgalī bija ne tikai sārti, bet arī kustējās.
Snaikās vītenes bija visur ap mani. Tās bija ne tikai ikkatrā šīs telpas stūrī, bet arī manī.
„Dabūjiet tās nost! Dabūjiet tās NOST!” es kliedzu tā, ka mans kakls aizžņaudzās. Noriju siekalas, bet jutu, ka kakls ir kļuvis tik pat sauss kā tuksnesis. Tajā brīdī sapratu, ka esmu dehidrējusies, ka nespēju parunāt, kur nu vēl pakliegt.
„Es gribu mājās,” bērns čukstēja.
„Es nāku,” teicu, bet izklepoju burbuļus, kuros iekšā bija vārdi.
Tas bija kā mēmajā šovā. Es redzēju formu, bet nedzirdēju saturu.
Man vajadzētu tos saplēst, lai viņa dzirdētu tikko sacīto. Sniedzos ar smalkajiem pirkstiem pēc caurspīdīgā kupola, kas slēpa manus vārdus. Neaizsniedzu tos. Jo augstāk tie cēlās gaisā, jo sārtāki tie kļuva. Pievilku kājas klāt, bet tās nepadevās manām pavēlēm.
Spazmas vēderā kļuva lielākas. Devītais vilnis, es nodomāju.
Saspringums turpināja augt un es grasījos lēkt laukā no gultas, bet kaut kas man neļāva. Man šķita, ka kaut kas mani spiež un ierobežo. Man gribējās tikt laukā no sevis. Iznirt no sevis un pazust.
Es pamodos.
Mani zobi bija cieši sakosti kopā, es griezu tos. Biju nosvīdusi – sega šķita teju dedzinoša, bet mati bija pieķepuši klāt sejai. Ar plaukstām novilku roku pār seju – tā bija asaraina. Centos piecelties sēdus, bet nevarēju – asas sāpes vēdera lejasdaļā padarīja šo misiju gandrīz neiespējamu.
Instinktīvi sniedzos pēc gaismas slēdža, šoreiz sataustot to. Pēc sekundes simtdaļas telpu piepludināja 100 vatu spuldzītes dzeltenīgā gaisma. Prāts joprojām centās aptvert notiekošo, kamēr sirds dauzījās kā traka. Jutu, kā puksti satricina visu manu ķermeni.
Ar rokām aptvēru augumu un aizmiedzu acis. Bija tik karsts, ka visi šķita slapjš. Pleci un mugura, vairs neesot zem segas, tagad kļuva vēsi, jo pirmīt, kad gulēju, svīdu. Novilku segu zemāk, ļaujot uztrauktajam augumam nomierināties.
Velkošā sajūta nerimās.
Šis brīdis šķita palēnināts. Vieglā kokvilnas sega noslīdēja man gar sāniem, paverot skatu uz asinīm. Tās plūda no manis, no manas iekšienes. Baltie zīda palagi piesūcās ar tumši sarkano šķidrumu.
Man palika slikti. Spējš dzēliens savilka vēderu vieglā krampī. Es centos piecelties. Man vajag tikt līdz tualetei. Vajag.
Asinis plūda tik ātri, ka nezināju, ko iesākt.
„Tas nevar būt. Tas nevar būt. Tas nevar būt,” es murmināju pie sevis, piespiežot augumu celties no gultas.
Asaras sariesās acīs un, pašai nemanot, krita pār vaigiem.
Atbalstoties pret gultas kājgali, es devos uz tualeti. Man gar lieliem slīdēja silts šķidrums. Es centos par to nedomāt.
Man vajag laiku.
Sirds dauzījās, bet rokas tirpa. Apņēmos skatīties uz priekšu.
Šķērsojot tualetes durvis, es uzsēdos uz poda un sāku raudāt, jūtot krampjus, kuri saēda mani arvien vairāk.
Dzirdēju kā zem manis atskan plunkšķi un pilieni.
Noliku rokas uz ceļiem, atbalstot savu galvu, bet pēc brīža mainīju pozu, apķerot pašas augumu, kurš sāpēs raustījās.
Es nemitējos raudāt. Elsas bija tik spēcīgas, ka dažbrīd man šķita, ka aizrīšos ar pašas siekalām.
Es grūdu sāpes laukā no sevis, raudot par visu, kas notika.
Es biju stīva. Gandrīz nevarēju pakustēties. Augums atradās kaujas pozā, kuru vēl ilgi pēc pēdējiem dzirdētajiem pilieniem nespēju mainīt. Man uz visiem laikiem pazuda vismaz trīs sejas izteiksmes un emocijas – pārsteigums, prieks un uztraukums.
Aiz nelielā tualetes lodziņa ausa jauns rīts. Ar acs kaktiņu es to manīju. Pakustināju ceļus. Jutu sāpes sevī. Piespiedu sevi turpināt kustināt kājas, lai spētu piecelties. Sākotnēji jutu saspringumu sevī, bet drīz vien tas norima, atstājot tikai sūrstošu sajūtu, vecas sāpes.
Piecēlos kājās, pagriezos pret podu un, neskatoties lejup, nolaidu ūdeni. Kad biju to izdarījusi vienreiz, atkārtoju to pašu darbību vēl vismaz piecas reizes. Pēc sestā piegājiena palūkojos leju.
Biju iztērējusi gandrīz visu tualetes tīrāmo, kurš aktivizējās, līdzko kāds noskalo ūdeni.
Aizgāju pakaļ mobilajam, kurš bija viesistabā, un devos uz vannas istabu. Novilku drēbes un nometu uz grīdas, iekāpjot dušas kabīnē.
Atvēru krānu, un ūdens apņēma manu augumu, sasildot to un aiznesot prom atmiņas un nakts murgus. Rozā ūdens noskalojās kanalizācijā.
Es gulēju zem šalts tik ilgi, ka pirkstu āda sačokurojās un nomocītais prāts norima, galvai atgāžoties pret kabīnes sienu.
„Atā,” mazas meitenītes balss teica.
Ar pusaizmiglotu skatu pavēros sev apkārt, pamanīdama starp šampūniem un citām higiēnas precēm mobilo, kuru biju paņēmusi līdzi.
Atrodoties zem ūdens un ļaujot mobilajam samirkt, uzspiedu Filipa numuru. Skaitīju signālus, līdz viņš pacels klausuli. Viņš atbildēja pēc piektā.
„Jā?” aizsmacis un noguris bass teica.
„Filip,” mana balss čukstēja, „man bija spontānais aborts.”
18.02.10.
