***

Manā dārzā ziedonis.

Manā istabā ziedonis.

***

Dvēseles, kuras pieradināji,

Klusi gaudo vakara brīzē.

Dvēselēm, kuras pierakstīji,

Naktis ir pajumte.

Dvēseles, kuras tev pretojas,

Nosala rīta rasā.

Dvēselēm, kuras tevi apmānīja,

Spīdēs ausma pirmajām.

Tādas dvēseles vienmēr būs,

Par daļu tavas dzīves kļūs.

Mint, 14.jūl., 2009

no mugurpuses

            Es pazīstu viņa muguru.

            Mums attiecības bija pārlieku tuvas: mēs tikāmies tik bieži, ka, dienām un mēnešiem novecojot, vairs neatcerējos, kā izskatījās priekšpuse. Blāvais atmiņu stāvs tika aizskalots, tā vietā atstājot prom ejošus soļus.

            Mani piemeklē gurdenas un dažkārt arī mazliet lietainas pēcpusdienas, kad, aizverot acis, viņa mugura nostājas man priekšā tikai tādēļ, lai vēlreiz aizietu prom, un es tai ļauju. Dažreiz man liekas, ka mēs spēlējam kādu gauži vecu spēli vai ka es spiežu atkārtojuma pogu kaut kur savā prātā, attinot redzēto kadru, lai tikai vēlreiz noskatītos to. Tad, protams, kā mūžsena klišeja, tava mugura, viegli saspringta, nostājas man iepretim, vispirms kļūst melnbalta un tad izdziest vakara miglā.

            Es nolūkojos nevainīgajā solī, kas aizšļūc pa gaiteni, un tajā brīdī, goda vārds, man šķiet, ka esmu to jau redzējusi!

Mugurpuses platos plecus sedz tumša žakete. Rokas vienmēr ir saliktas bikšu kabatās, bet uzkumpusī mugura... Tā vien šķiet, ka persona priekšpusē ir gatava ik mirkli satrūkties.

Pakausī kāds pačukst, ka es, ja vēlos, varu būt zemestrīce, kas tumšo stāvu satriektu tik ļoti, ka tas sastingtu un iesprūstu laikā pietiekami ilgi, lai panāktu viņu.

Tomēr melnais audums turpināja kustībā mazliet rievoties, kamēr uzvalka valkātājs palielināja attālumu.

Es nekad nezinu, kas notiek priekšā, bet vienmēr manu aizmugures kaunīgo stāju. Kaut viņš ir nodūris galvu, šķietami veroties savos purngalos, brūnie mati tik un tā slejas pār žaketes apkakli. Stīvais un lēnais solis varonīgi turpina iestaigāto taku.

Seja kautri vairījās, kamēr vien centos saskatīt tās vaibstus. Mums ar muguru bija spēle, kurā tā vienmēr uzvarēja. Stāvam vajadzēja liegt mums uzlūkot vienam otru, kamēr apņēmīgi meklēju paslepšus sev uzmestu acu pāri.

Mēs nodevāmies pēcpusdienu lēni mokošajam maratonam, ļaujot dienām izplūst nenosakāmā atkārtojumu masā, kas ar savu skaudro vienādību slepkavoja mana pulksteņrāža nākotni.

Reiz, kādā sausā rītā, manu uzmanību saistīja spoža dzirksts.

Mirklis izstiepās kā vecas kasetes lente. Es pacēlu plakstus un vēros uz gaiteņa otru galu.

Mugura mazliet sašķiebās, kamēr viena roka uzmanīgi izķepurojās no bikšu kabatas. Šķita, ka tā, tramīgi vērojot apkārtni, tikko apjautusi, ka ir gandrīz pusnakts. Viņa zods paslējās augšup un galva pagriezās iešķībi.

Manu augumu pārņēma tik stipri drebuļi, ka tiem drīz vien sekoja salta zosāda. Man šķita, ka ģībšu, bet rokas ātri vien sameklēja vārīgajam augumam balstu. Es noriju siekalas, aizžmiedzu plakstus, un, atbalstoties pret sienu, sažņaudzu dūres un centos saņemties. Kad atvēru acis, tur tā joprojām bija: mana tik labi pazīstamā mugurpuse bija pagriezusies gandrīz iesāņis. Es aplūkoju svešādo augumu un gaidīju, kas notiks tālāk.

Bālā roka, izvilkta no kabatas, nu mierīgi dusēja gar viņa sāniem. Es manīju, kā vēja iespaidā mati rotaļājoties atklāja viņa vaigu kaulus. Tie iezīmēja nogurušās sejas asās kontūras.

Uz brīdi man likās, ka veros kādā vecā, sen aizmirstas filmas fragmentā: zilganās lūpas, kas vēl pirms brīža bija viegli pavērtas, nu rādījās aizdarītas. Krūtis cilājās, pat smalkie, garie pirksti sita takti gar viņa augšstilbu. Galva iecirta zodu grūtīs tik strauji, ka satrūkos.

Lepnais stāvs, joprojām sāniski nostājies, kaut ko gaidīja.

Pēdas sagriezās ačgārnā leņķi, nu nepavisam ne ierastā! Es, būdama apmulsusi, aplūkoju savus purngalus un nespēju tikt galā ar milzu neizpratni, kas meta jautājumus kā cilpas ap kaklu. Daudzie žņaugi savilkās tik cieši, ka izmisuma pilna kampu gaisu.

Mugura aizgriezās.

Ja kāds novēršas, nekas cits neatliek, kā vien justies sarūgtinātai. Cerība kā lolojums tiek saudzēta, līdz tā saaug ar tevi pašu. Pulkstenis griežas uz riņķi tik daudz reižu, ka matemātiķi apjūk, skaita no jauna, un sajauc skaitu vēlreiz. Tad viņi iespiež man plaukstā šķērsām sagrieztu astotnieku un stāsta, ka nav jēgas skaitīt to, kas traucas uz apli.

Laikam piederot mūžība, tie teica. Toties mirkļi tiek dēvēti par gariem vai īsiem, laicīgiem vai nokavētiem, piedevām tur matemātikai pavisam citi likumi!

Es tik ilgi lūkojos mugurā, ka nepazinu seju.

Mūsu platās acis pāršķēla attālumu, saduroties gaiteņa vidū. Par spīti neskaitāmajiem pulksteņa apļiem, kas traucās garām, es zināju, ka mēs vairs nespēlējām.

Mana zemestrīce sastindzināja ne tikai viņu, bet arī matēriju visapkārt. Sasalums pārņēma laiktelpu un turpinājumu.

Es attapu, ka veros tevī pār plecu.

Kāds matemātiķis stūrī nošķaudījās un stāstīja par perpendikulārām līnījām, kas, reiz sadūrušās, turpināja savu gaitu bezgalībā.

Es nolūkojos pretī stāvošajā cilvēkā un domāju par matemātiķu definīcijām, kas tiem skrēja gar ausīm cita pēc citas. Dažreiz man liekas, ka to ir tik daudz, ka viņi ij nemanīja ne apļus, ko mūsu pulkstenis meta laika relativitātei acīs, ne sasalušo turpinājumu, kas atsvieda mūs spēles perfekti konstruētajā riņķī.

Mint.

17.04.2012.

forget-me-not

Kāpēc mans stāsts vēl nav beidzies?

Es guļu uz kāda kapakmeņa, smēķēju cigareti un lūkojos uz augošā mēneša sierdzelteno krāsu. Košs gan!

„Pfff...” nopūtos.

Pagriezu mazliet ieslīpi kaklu, lai uzlūkotu blakus esošos biedrus. Tie droši vien mani nedzirdēja. Tie guļ. Rāmi snauduļo. Neizkustināmi.

Lūk, tur, divas kapu kopiņas tālāk, atpūtās Jānis! Viņš šķita lāga zellis. Savas dienas vadījis, sprigani dancojot pa visiem bāriem. Tam bija savs viedoklis, kā dzīve izskatās, un ne reizi vien dzirdēju viņu sakām: „No pasaran!”

Aiz Jāņa klusām dusēja Kārlis. Viņam patika skaisti šūdinātas drānas, glaunas dāmas pie sāniem un Kubas cigāri zobos.

Abi ar Jāni bija labākie draugi, bet divus tik atšķirīgus cilvēkus reti nācies redzēt. Kamēr viens kavēja laiku bāros, otrs baudīja vīnus kādā saviesīgā sabiedrības krējuma pasākumā. Kārlim viss šķita „velnišķīgs”. Arī viņa skatienā dega nekrietna uguntiņa, kas visticamāk dzina ne vienu vien sievieti cauri visiem septiņiem Dantes elles lokiem. Jā, viņš neatkāptos! Kārlis izrādītu savām jaunkundzēm vai atraitnēm it visus viņa viesmīlīgos apartamentus.

Tomēr tur viņi ir atlaidušies, kamēr es še’ sēžu!

Cigaretes gals ir vienīgais, kas spīdēja tepat, man blakus. Pat jāņtārpiņi šajā nakts stundā bija ielīduši kaut kur starp zāles stiebriem un snauda.

Es biju kopā ar mēnesi, kurš kautrējās atklāties man pilnīgi.

„Varbūt pēc dažām nedēļām,” nočukstēju, izliekoties, ka to man sacījis aizkostais siera klucis virs galvas.

Šūpoju vienu kāju un klausījos, kā audums nodod tās kustību. Bikses rīvējās pret lielu, un dzirdēju pavisam klusu švīkoņu.

Pēkšņi sapratu, ka ir kluss. Tiešām kluss! Zosāda palēnām līda pa augumu līdz pat skaustam, kur tā turējās vēl pāris sekundes.

Kur palikuši sienāži?

Kur ir vējš?

Kopš kura laika kapsētas slepkavoja arī skaņu?

Varbūt esmu miris?

Varbūt es mirstu?

Ja tā, tad saprastu savu kurlumu. Nē... dzirdu drēbju burzīšanos, jūtu siltumu krūtīs un redzu arī debesīs piekarināto milzu gaismekli.

Ievelku plaušās gaisu. Sajūtu cigaretes aromāta pārpalikumus, kas droši vien dvako no manis. Vēlreiz ieelpoju. Nu saožu vakara svaigumu – nesen uzraktas melnzemes smaržu.

 Tur. Tu.

Mana roka pieskārās izciļņu aprisēm, pašam joprojām guļot uz kapakmeņa. Sataustīju gravējumu. Šodien, kad tevi apraka, nevarēju nepamanīt, ka šis akmens gabals ir pelēks! Tev nepatiktu. Tam ir nelieli krikumiņi, kuri saulē atspīd, un tas izskatās ļoti nomocīts un nelaimīgs.

Ja man būtu bijusi iespēja, es atvilktu pats savām rokām no piejūras krastiem kādu brīvību mīlošu akmeni. Varbūt rīt pat aizbraukšu uz Tūju, kur tev patika klaiņot pa milzīgajiem, glumajiem jūras atradņiem, un nozagšu tādu tev.

Tā taču būtu labi darīts?

Tas tev piestāvētu vairāk, nekā šī aukstā, no savas ādas izvilktā, akmens ilūzija.

Cilvēkiem tik ļoti patīk dabisko cirst, pārveidot un iegrožot noteiktos formātos. Kas to lai zina – varbūt šis kapakmens reiz laiski gulšņāja zem kādas egles vai sauļojās pļavas vidū. Iespējams, tas bijis milzīgs, lepns laukakmens, kas sēdējis savā nodabā un tad ticis nozagts un aplaupīts – pa daļām izvazāts cauri visai valstij.

Mirusi dekorācija – tāpat kā to aukstie, aizmigušie īpašnieki pāris metrus zem zemes. Un neviļus rodas šķietami saprotams jautājums: kurā brīdī šis absurds kļūst jēgpilns un nozīmīgs? Ak, jā! Droši vien ne mazāk ironiskajā faktā, ka cilvēki uzliek „atgādinājuma zīmītes” virs tiem, kas aizgājuši, lai kaut kā kompensētu vainas apziņu par neremdināmo vēlmi aizmirst.

26.05.2011.

Mint.