otrdiena, 2009. gada 22. decembris

bez nosaukuma (Bee stāsti)

Kārtējā sutīgā diena. Viņai tā ir perfekta. Kamera jau kopš vakardienas gāziena stāv nolikta priekšnamā uz palodzes, kā gaidīdama, kad atkal tiks izmantota. Viņa, padzērusies apelsīnu sulu, kā brokastīs, skrien laukā un paķer kameru, nevīžīgi apmezdama to ap kaklu aiz pašas taisītas lentas, jo fotoāparāta siksnu Viņa bija saplēsusi teju pirmajā dienā. Saule jau bija augstu debesīs, jo meitene nogulēja līdz vienpadsmitiem. Vakarnakt Viņa nespēja aizmigt, jo bija pārņemta ar domām par bildēm, kuras jārada. Viņa nebija nokāpusi pa pēdējo pakāpienu, kad viņai uzsauca
- Krista!
- mm...?
Viņa vieglā aizkaitinājumā skatījās, jo iecerētais nevarēja gaidīt. Un tā domādama, viņa pat nesamazināja gaitu un gāja tikai tālāk, liekot puisim skriet pakaļ.
- Piebremzē!
- Ne, tagad, man jāsteidzas. Pagaidi laiciņu.
-Es nevaru atlikt sarunu.
Krista apstājās, uzrunāja viņu un ar īgnu, bet ziņkārīgu skatienu vērās puisī.
-Nu, kas gan var būt tik steidzams?
Puisis apmulsa un sāka mīņāties.
- Es... es gribu fotogrāfēt.
- Fotogrāfē!
Meitene atmeta ar roku un turpināja gājienu. Puisis pieskrēja klāt un turpināja.
- Es vēlos, lai tu mani pamāci.
- Pamācīt?
- Nu jā...
- Nu, lūdzu, pirmkārt, veikalos ir fotoaparāti - nopērc vienu. Tad tur ir tāda podziņa, kuru nospiežot, tiek nofotogrāfēts. Tā atrodas parasti kameras augšpusē un ir apaļas formas, vismaz kantainu neesmu redzējusi...
- Es gribu, lai tu mani pilnīgi nopietni māci.
Meitene skatījās ironisku skatu un zēnu, kurš stāvēja blakus un turpināja mīņāties. Viņa brīdi padomāja un teica
- Nu labi. Varam mēģināt. Un kas man par to būs?
- Es... man nav naudas.
- Bet kā tad tu gribi, lai mācu tevi?!
- Tāpat.
- Tāpat?
- Nu ja.
- Man tērēt savu laiku tev tāpat vien? Es noņemšos ar tevi un tērēšu savu laiku mācot kādam pašsaprotamus pamatus?
Puisis uzlūkoja meiteni. Viņa ieskatījās acīs un nolēma, ka pāris dienas tomēr varētu viņam pamācīt.

- Apsoli man vienu, Rihard, ka tu klausīsies, ko tev stāstu un būsi uzmanīgs, kad iedošu savu kameru, lai fotogrāfētu. Kam tev to vajag?
- Es vēlos iepriecināt sevi un citus. Es vēlos iet fotogrāfēt un koncentrēties tikai uz to vien visā pasaulē. Es vēlos iemācīties redzēt to, kā skaistāko paturēt sev. Tas taču attiecas arī uz citām lietām dzīvē, nevis tikai fotogrāfēšanu. Es gribu dzīvot un elpot caur krāsām un to, ko spēju noķert.
Krista aizgrābta vēroja Rihardu.
- Tu..? Tu tā tiešām domā?
- Citādi es to neteiktu.
Krista sāka stāstīt plāno, kuru bija izdomājusi naktī un abi lēnā gaitā tuvojās strautiņam. Pie tā atradās neliela putnu ligzda ar mazuļu oliņām, dažas jau izšķīlušās. Krista čukstēja, lai gan zināja, ka putni to tāpat nedzirdēt. Rihards vēroja skatu un saprata, ko viņa pirmstam centās viņam ieskaidrot. Mazais putniņš spraucās ārā no olas, kā šķita, ar pēdējiem spēkiem. čaumala palēnām radīja plaisas. Viens no mazuļiem izplēsa nelielus caurumiņus tā, ka varēja redzēt ārā kājiņās. Krista, laimē kūsājot, ķēra kadrus, par kuriem bija domājusi dienām un vakarnakt it īpaši, jo zināja, ka tie šķilsies. Iepriekšējā dienā viens putnēns jau izšķīlies.

Tad Krista aizveda Rihardu uz rudzu lauku un jautāja
- Ko tu te redzi?
- rudzus
- un vēl?
- debesis, kuras ir zilas. rudzi ir dzelteni.
- un vēl?
Puisis apjuka. Viņš jau gribēja atkārtot iepriekš teikto, bet Krista, saprotot, ka neko jēdzīgu Rihards vairs nepatieks, pati atbildēja uz savu jautājumu.
- Tur ir vējš, kurš liec smilgas. Tur ir ēnas, kuras met neskaitāmais daudzums zeltaino smilgu. Tās attiecīgās stundās, atkarīgs no saules, spēj izstarot citādu gaismu, tur ir horizonts kā līnija starp smilgām uz debesīm. Ja mēs vēl iedomātos, ka debesīs būtu kāds mākonis, mēs varētu iegūt savdabīgas fotogrāfijas ar rudzu lauku, kurš ir, piemēram, ar mazu gabaliņu ēnas virsū pašā kadra vidū. Jāliek just, ka šī bilde ir dzīve un ka šī vieta reāli pastāv. Nevajag perfekti visu taisīt pēc fotogrāfēšanas likumiem, šeit vajag strādāt uz emocijam un asociācijām. Fotogrāfēšana ir jūtu māksla. Un to tev vajag saprast... Man šķiet šodienai būs gana.
Krista un Rihards devās atpakaļ uz pilsētu, tikai katrs savā virzienā. Krista uz mājām, jau atkal domājot par putniņiem, bet Rihards nemitīgi domāja par rudzu lauku, par Kristas vārdiem, par dzīvo dabu. Viņš to visu arī pirmstam juta, tikai nekad nebija zinājis. Pietika ar pāris vārdiem, lai šī pasaule kļūtu atvērta arī viņam. Viņs klusiem soļiem uzkāpa pa trepēm un iegāja verandā. Vakara oranžīgā saule apgaismoja tuvējo lauku.
Krista miegaina iznāca verandā. Arā nebija sevišķi mīlīgs laiks. Pūta diezgan stiprs vējš un pat tas, ka dienvidu, nemainīja faktu, ka Krista nodrebinājās. Viņai mugurā bija garas, rūtainas pidžambikses un krekls ar īsām rokām. Kājās nebija nekā. Viņa iznāca un matu ērkulis bija pagalam izspūris, bet Rihards viņā noraudzījās ar interesi, jo ne katru dienu gadās redzēt Kristu vēl miegainu, izspūrušu.

- Ko Tu jau te dari?
- Tu teici, lai meklēju kadrus. Es vienu atradu.

- Vai tas nevar pagaidīt?
- Nē, šitas nevar. Nāc līdzi!
Rihards paķēra fotoaparātu, kurš stāvēja uz palodzes, un Kristas roku. Abi skrēja pa akmeņaino ceļu līdz nogriezās kādā taciņā pa kreisi. Gaisā smaržoja tā, ka tikko būtu lijis. Rihards izveda Kristu līdz pļavas malai, kur bija augs, kam lapas bija lielas, platas un rasas lāsēm klātas. Tās mirdzēja saules staros. Turpat ik pa brīdim apsēdās zvirbulis, kurš dzēra no pilēm. Kristai aizrāvās elpa. Rihards paņēma kameru un notupās, lai uzņemtu kadrus. Krista vēroja apkārtni.
- Kā tu šeit iemaldījies?
- Es te neiemaldījos. Es ik dienas eju pastaigās, tādēļ iedomājos, ka šis skats varētu būt jauks. Zināju, ka rasa ar laiku pazūd, bet ir tikai agros rītos, un, nu, man ir iespēja noķert šādu kadru. Zināju arī, ka putni ieraduši dzert rasas pilienus no šīm lapām. Uz tām parasti daudz ūdens sakrājas. Vecos indiāņu stāstos esmu lasījusi, ka laikā, kad bijis sausums, viņi likuši milzu lapas, uz kurām no rīta bijis ūdens, un to viņi salējuši trauciņos. No divām vai trim lapām sanāca jau glāze ūdens!
- Jā, tas ir gudri. - Krista piekrita.
- Patiesībā... - Krists iesāka un nosarka pie reizes - Es sapņoju, ka nākotnē varētu fotogrāfēt ķermeni.
- Kermeni?
- Aha, ķermeņa daļas. Tajā ir kaut kas intīms. Piemēram, rokas, katram cilvēkam tās ir citādākas. Un tās mainās līdz ar vecumu arī. Manam opim ir raupjas rokas, un, ja es nofotogrāfētu tās, tu zinātu, cik labi tur saskatāma katra rieviņa, bet manai mazajai māsai rokas ir trīs reizes mazākas par manām. Ir arī cilvēki ar dzīslainām rokām.
- Man šķiet, ķermeņa formu arī būtu jauki kadrēt. Nu, es domāju, siluetus. - Krista domīgi piebildi.
- Es vakar ilgi domāju. Man šķiet, ka ļoti jauki izskatās bilde no profila, kur redzams tikai siluets ar visiem izliekumiem... lūpas, deguns, acis, zods...
- Jā, tas noteikti ir iespaidīgs kadrs, bet vajag jau arī pareizi izdomāt, kādu tieši to vēlies.
- Esmu jau izdomājis.
- Nu?
- Man kadrā vajadzētu Tevi.

- Mani? - Krista bija pārsteigta.
- Nu, iesākumā es labprāt fotogrāfētu meitenes, tikai vēlāk pārslēgtos uz vispārīgu cilvēku augumu.
- Es neparakstos uz šitādām muļķībām!
- Nu, lūdzu.
- Es nejutīšos omulīgi, kaut ko tādu darot. - Krista satvēra vienu roku otrā un vēroja lapas.
Rihards pienāca tuvāk un teica
- Es grasos fotogrāfēt tikai tavu seju, un viss.
- Nu, protams. - Krista sarosījās un nedaudz piesarka. - Es vienalga negribu būt kadros. Es labprāt palieku aiz tiem. Man patīk fotogrāfēt nevis būt fotogrāfijās.
- Tev bail? - Rihards izmeta.
- Protams, ne!
- Pierādi.
- Nē.
- Pierādi!
- Nē!
- Tātad tev bail. Hā!
- Nekas man nav bail.
Krista paķēra kameru un aizskrēja prom. Rigards vēroja, kā viņa uzmanīgi skrēja pa taciņu, vērojot visu, kas gadās zem kājām, jo viņš meiteni no mājām izvilka, un viņa nepaguva uzvilkt pat apavus.

03.08.08.
Mint.

bez nosaukuma (Bee stāsti)

Viņi sēdēja, atbalsoties pret koka mājas sienu. šorbrīd tiem šķiet, ka veranda ir viens no pasaules labākajiem izgudrojumiem, jo var paslēpties no dedzinošās saules. Puiši vēro pusdiena tveices nodarījumus. Vecmāmuļa turpat šūpuļkrēslā guļ un vēdina vēl tikko lasīto žurnālu, lai gūtu kaut nelielu dvesmu. Vienīgi mušas spindz apkārt, kā nemanīdamas, ka karstums drīz izkaltēs laukus.
īsākais no puišiem vērsās pie otra
- Zināji, ka cilvēki var izžūt?
- Protams, ka nevar!
- Var gan! - viņš sapīcis bilda - Es izlasīju žurnālā.
- Kas tas par žurnālu? - puisis tēlotā interesē jautāja.
- Neatceros, kā sauc, bet tur teica, ka cilvēks palēnām izžūst. Varbūt tava vecmamma arī izžuva? Paskaties, kādas viņai rokas!
- Viņa vienkārši ir veca. - otrs puisis nedaudz īdzīgāk piebilst. Karstums lika viņam justies nogurušam un miegainam.
- Un vēl tur rakstīs, ka sausuma rezultātā tādu cilvēku, kuri izžūs, būs daudz.
- Jā, un tur kaut ko par cilvēkiem, kuri lido, arī nesāka rakstīt? - puisis ironiski jautāja un pats par savu joku sāka smieties. Otrs vērās viņā, un aizgāja prom. Garākais un, kā šķiet, vecākais nespēja izšķirties iet atvainoties vai ne. Neko tādu jau viņš nebija izdarījis, un puisis spītīgi pavicināja rokas, aizgaiņādams mušu, un turpināja skatīties vienmuļajā lauku ainavā.
Mazākais puisis izbrāzās no istabas uz verandu ar saņurcītu žurnālu rokās, kas nozīmēja, ka naktīs viņš zem segas ar lukturīti centies to lasīt. Otrs puisis uzmeta skatu un turpināja lūkoties uz lauku.
- Re, kur ir! šitas raksts, apakšā!
Tur tiešām bija ar maziem burtiem kaut kas uzrakstīts par sausumu un izžūšanu.
-Ak, bet, protams, ka cilvēkam vajadzīgs ūdens!
-Jo viņi izžūst? - mazākais ziņkārīgi vaicāja, bet pie sevis juta triumfu, ka vecākajam nāksies piekrist.
- Nu, jā. - Vecākais domāja, kā paskaidrot sīkāk.
- Cilvēki citur izžūst tik ļoti kā vīnogas, kuras pēc tam sačokurojas tik ļoti, ka izskatās kā rozīnes, kuras mums virtuvē stāv?
- Vīnogas ir rozīnes, muļķi!
- Nu.. es zināju, es tikai tā pateicu. - mazais centās atbrīvoties no neveiklās situācijas. Lai arī jauns, bet lepnuma viņam netrūka.
- Neviens cilvēks tā neizžūst.
- Bet viņi žūst. Paskaties taču uz opi!
- Ai, tas ir citādāk. Cilvēki žūst tikai uz vecumu, bet tas nenotiek aiz slāpēm. Es domāju, ka tas viņu raksturu dēļ. Nu, paskaties - vecmamma tagad sēž krēslā, un tikai vicina žurnālu, un, ja viņai vajag, tad viņa pasaka, lai mēs aizejam uz virtuvi pēc glāzes auksta ūdens.
- Es, es... nesapratu.
- Nu, man šķiet, ka cilvēki kļūst garlaicīgi un sāk žūt.
- Tā gan var būt... Tu gribi teikt, ka mūsu mamma arī kaut kad sāks žūt?
- Laikam jau. Man šķiet, ka visi cilvēki sāk žūt. Arī es un tu kaut kad izžūsim.
- Nē, es nežūšu. Un mammai arī es neļaušu izžūt.
- Ko tad tu darīsi? - vecākais zobgalīgi teica - Mācīsi katru dienu anekdotes?
- Ja vajadzēs.
- Un veidosi cirka priekšnesumus. - viņš turpināja ķircināt. Mazais to manīja, bet spītīgi palika pie sava.
- Visu, ko vajadzēs.
- Tad jau es varēšu vest te cilvēkus, lai par maksu skatās uzvedumus.
Nu jau puisis aprauti iesmējās, bet nopietni turpināja
- Lai nu kā, bet cilvēki nežūst aiz sausuma, vismaz ne tik ļoti. Viņi tikai nomirst aiz slāpēm. Kā tajā grāmatā, kur tuksnesī Monogo pavadīja cilvēkus kā vergs un nomira. Atceries?
- Ak, jā, un tu domā, ka viņš nebija kā rozīne?
- Nē, viņš bija gluži normāls... Varbūt nedaudz kaulaināks, bālāks... Runā, ka cilvēkiem arī baltumi izžūst.
- Viņiem acu zīlītes paliek vienas pašas.
- Es nezinu. Nekad neesmu redzējusi tādu cilvēku, bet man Teds stāstīja, ka viņiem gluži vienkārši ir dzerokļi un caurumi ir lieli. Tādos varot ielikt pirkstu, ja labi grib, pat divus vienā caurumā.
- Viņš to izdarīja? - mazais jautāja sasprindzis uztraukumā. - Noteikti nē.
- Kā nu ne! -vecākais izgudroja - un tad, kad viņs izņēma rokas, tās klāja asinsvadi un tārpi.
Jaunākais puisis iekliedzās un aizskrēja. šoreiz vecākais saprata, ka tas nebija pareizi, un aizgāja uzmeklēt brāli.

14.07.08.
Mint.

-Mojito- (Bee stāsti)

Brazīlija. Tveice pat saredzama gaisā - tālumā skatoties, gaiss šķiet viļņveidīgs. Mike brauc uz velosipēda gar ceļmalu un vēlas pēc iespējas drīzāk nonākt kafejnīcā, kur Ana strādā par oficianti. Tūrisi - viņs nodomā - ko viņi visu laiku gaužas par karstumu? Saules karstums spiežas cauri vieglā auduma drēbēm pat, braucot lielā ātrumā ar velosipēdu. Viņš nogriežas pa tuvējo taku, kura ir īsākais ceļš līdz kafejnīcai. Nedaudz nomaldījies viņš aizbrauc līdz mizlīgam marihuānas laukam. Milzīgās lapas slejas pretī saules starojumam. Viņš, muti vaļā pavēris, iebrauc marihuānas laukā un nokrīt. Apkārt notiek rosība. Viņš, paberzējis sāpošo pieri, palūkojas apkārt un ierauga bruņotus vīrus, kuri dodas steidzīgā solī garām. Mike apzinās, ka jebkura lieka kustība var kalpot par viņa nāves iemeslu. Kontrobanda. Kad vīrieši ir pagājuši garām, viņš ātri izvelk riteni no marihuānas lauka, norauj vienu lapu un brauc lielā ātrumā prom.
Drīz vien viņš sasniedz kafenīcu. Apkārt jau sācis satumst. Debesis krāsojas oranžīgi sarkanos toņos. Baloži uz māju jumtiem ūjina un lido apkārt, kad atkal kāds večuks tos ar spieķi aizdzinis prom no palodzes. Mike, paņēmis velosipēdu aiz stūres, devās iekšā 5stāvu mājā ar jumta dārzu - kafejnīcu.
- Ana mani noteikti ir nogaidījusies. -viņš bažīgi domāja. Ienācis stiklotajā telpā, viņš tūlīt ieraudzīja Anu, kura pasniedza kādam kungam mojito. Viņš tai uzsmaidīja un aizskāra augšstilbu. Ana saknieba lūpas un gāja prom, bet vīrietis klakšķināja tai pakaļ. Mike tūlīt slāja pāri visai telpai un uzsauca
- šitas nav nekāds bordelis!
Vīrietis izbrīnīts paskatījās uz Miki, kurš bija izspūris un rokās joprojām turēja marihuānas lapiņu. Ana pagriezās un sejā bija redzamas noguruma pēdas, kuru izraisījis miega trūkums. Ana nevarēja atļauties mācīties skolā, jo viss laiks bija jāvelta darbam, kur viņa nopelnīja iztiku. ģimene to izradīja jau 17gadu vecumā.
- oho! un tu esi kaut kāds aizstāvis, brašais vīrietis?
Kungs, kurš dzēra mojito, bija ap 40gadu vecs. Viņš rāmi vilka kokteili un nopētīja puisi no galvas līdz kājām. Ana kļuva nemierīga.
Jau puse restorāna apmeklētāju bija pievērsušies scēnai, kad greznā griestu lampa izdvesa neciešamu skaņu, kas lika visiem sarauties, nogāzās un sašķīda pret zemi drumslās. Telpā bija vāja gaisma no ārpasaules. Nekas nebija saredzams.
Mike sarosījās un centās aprast ar gaismu, bet pēc mirkļa viņš jau bija nogāzts gar zemi. Viņš izdzirdēja Anas kliedzienu. Gar seju bija jūtams silts ūdens. Kurš gan dzer šādā laikā siltu ūdeni? Kur ir Ana? Tumsa šķita baiga. Viņš centās piecelties, bet neizdevās, un tādēļ pagrieza galvu, lai spētu saskatīt kaut ko vairāk. Nekā. Un skaņas? Visi norimuši. Pēc Anas kliedziena neviens nav dvesis ne skaņas.
- Ana?
- ..Mike?
- Kādēļ tu tik klusi runā?
- Mike, atver acis, lūdzu, atver acis!
- Es jau esmu atvēris! Vai tad tu neredzi!
- Mike, lūdzu. Nenodari man to - atver acis!
Mike nesaprata, kas notiek. Ana? Viņš centās pakustēties. Kājas bija trulas. Un piecelties? Es vēlos tikai ieraudzīt, tikai saprast. Kas notiek?
- Mike, lūdzu... nē..
Viņš visu laiku juta siltumu pakausi, un nu arī uz vaigiem juta krītam siltas lāses. Asaras? Ana raud? Bet kādēļ? Viss taču ir kārtībā. Es būšu blakus viņai vienmēr. Un cerams, ka neko traku tas pretīgais vīrietis viņai nenodarīja, jo.. jo tas kliedziens likās tik stindzinošs.
- Es gribu tev, Ana, pateikt, lai tu neraudi. Es tevi apskautu, ja saredzētu, kur tieši atrodies. Ja tu mani redzi, vari lūdzu pieglausties klāt?
Anas augums piekļāvās cieši Mikem. Viņš juta asaras krītam gar vaigu, ausi iekšā matos. Ana, tu nekad neesi raudājusi manā klātbūtnē! Tikai tad, kad tiki izdzīta no ģimenes. Es gribu tevi apskaut.
- Nemirsti... lūdzu, es negribu palikt bez tevis! lūdzu, Mike... nē...
Nemirsti? Mike steidzīgi skrēja cauri domām, cenzdamies saprast, cenzdamies pieņemt un izskaidrot. Tātad?... tātad es mirstu? Bet... kritiens? Lauskas? Ana! Nē, nē, nē... Es gribu tevi redzēt un apskaut. Viņš juta Anas siltumu sev apkārt. Viņa bija iekrampējusies tajā. Mikem bija sajūta, ka, ja spētu, viņš raudātu. Viņš neredz. Viņš nekustas. Viņš dzird un jūt. Viņš mocas, nespējot pateikt nedz pēdējos vārdus, nedz redzēt mīļākās dzīves lietas. Anas tvēriens kļuva mazāk ciešs. Vai tik ātri beidzas viņas mīlestība? Kas es viņai biju? Vai aizraušanās? Ana vairs neraudāja. Iestājās neciešams klusums. Tādu viņš savu mūžu nebija dzirdējis, un sirds stinga bailēs. Vai šī ir mana nāves stunda? Anas tvēriens atlaidās. Nē, Ana, nepazūdi man! Ana, tu biji pēdējā kopā ar mani.
Ana raudāja pār mirušo Mikes ķermeni, kurš gulēja stikla lampas šķembās. Asinis klāja visu grīdu ap abu ķermeņiem. Ana turēja līķi savā skāvienā un raudāja, liekot asarām sajaukties ar Mikes tumšsarkanajām asinīm. Viņš gulēja acīm ciet. Sejā tam bija apņēmības atblāzma pasargāt meiteni. Kungs stāvēja blakus pavisam apjucis ar marihuānas lapu rokās. Tā izslīdēja no tvēriena un nokrita zemē neviena nepamanīta. Viņš pagriezās un, viegli noraustoties lūpu kaktiņiem, aizgāja.
Anas māte pēc pusstundas ieradās un aizveda Anu mājās. Viņu pieņēma atpakaļ ģimenē, jo Mike, puisis, kura dēļ viņa aizgāja, bija miris. Ana kliedza un pretojās viņas aizvešanai prom no Mikes guļošā, klusā ķermeņa. Anas mātei pār vaigu ritēja asara, kuru viņa aši notrauca, lai meita nepamanītu, un aizvilka to prom, atskatoties uz guļošo puisi.
Morga vadītājs atnāca, noskatījās uz mirušo un noteica:
Par ko ta nabags šitādu sodu maksāja? Jauns vēl bija... - un nopūtās.
Kafejnīcas saimniece, ar mutautiņu notraucot asinis un asaras no viņa sejas, teica -
Citu dzīvju dēļ, citu dēļ. šodien viņš izglāba trīs cilvēkus. Kādu, kurš būtu nepareizajā laikā atradies turpat, kur viņš bija. Vīrieti ar marihuānas lapiņu rokās, jo viņš būtu izbļāvis visu klātbūtnē par to, ka Mike ir zaglis, jo ielavījies viņa audzētavā. Bet vienu cilvēku viņš nogalināja. Anu, kura arī mīlēja. Tagad viņš šo mīlestību izglāba. Viņš izglāba savu dvēseli, mirstot mīlot. Ana to arī sapratīs. Vēlāk.
 
21.09.08.
Mint.

-Taurenis ziemā- (Bee stāsti)

Pataiga parkā. Neiekoptā. Nedaudz miegainā. Lapas krīt straumēm lejup tā, it kā varbūt šīs ir pēdējās piecas minūtes, kurās tās var tikt pamanītas, jo jau 6. minūtē kritīs ne lapas, bet pārslas. Meitene gāja lēnā solī pa taciņu un smējās par satrauktajām lapām.
"Bet vai tad tas neizskatās tik ironiski, kad lapas un sniegs reizē krīt? Es jums abiem uzmanību pievērsīšu!" Lapas norima. Vai varbūt norima vējš. Viņa soļoja, vērodama savas atmiņas un priecādamās, ka ir atgriezusies šeit, kaut nekad negūs cerēto. Viņa te nav. Viņš ir tālu prom, pilstētā, kur apgrozās miljoniem cilvēku un kur ieraudzīt vienu mīļu, bet nezināmu seju, nav iespējams. Kur nu vēl smaidu iegūt. Svešu smaidu sev. Melanholija. Bet, kas tad lapām! Tās turpināja krist. Vēl 4minūtes. Soliņš. Apsēsties? Bet, ja nu tas auksts? Sols klusēja un siltāks negrasījās tapt. Viņa stāvēja, skatījās uz to un atcerējās, kā reiz tur sēdējusi, kad neko no šī visa vēl nejuta. Tagad prātu pārņem skaudra patiesība, kas mijas ar vārgu cerību un bezcerību reizē. Viņa smagi iekrita cietajā koka soliņā, kurš iečīkstējās. Laiks iet uz priekšu. 3minūtes. Kur palika pagājušā vasara, kad domas bija citas, un tēli tāpat. To nomainīja šī vasara, kas pazuda mijkrēslī un nepiepildītās cerībās.
Iepretim atradās kaltusi smilga, kuru Viņa noplūca. Un vēroja to. Ir bildes, kur viņa uz šī sola sēž, smaida un nedomā, ka pēc pāris stundām iepazīs... Viņu. Cik negodīgi. Vēss vējš noloka kaltušo stiebru galus, arī to, kas Viņai rokās. Pelēkās debesis skumdina sirdi. Trīsas pārņem augumu, radot tukšumu starp krūtīm. Nedaudz pietrūkst... Asara slīd pār vaigu lejup. Tā nokrīt uz svārku apmales. 2 minūtes. Koki aiztur elpu. Klusums. Pat lapas nekrīt. Kur ir vējš? Viņa palūkojas augšup, bet ierauga milzīgos mākoņu vālus lēnām slīdam tālāk uz turieni, kur nu tiem jānonāk. Vai ieraudzīt kaut vai vienu taureni būtu pārāk lūgts šai rudenī? "Pagājušajā gadā 27.oktobrī pirmoreiz sniga", viņa nodomāja. Viņa izmisīgi meklēja somā kādu īpašu lietu.
 Viens taurenis spētu ieviest prieku šeit. Viens vienīgs. Minūte. Kur gan tas palicis? Viņa neatrada, nolaida rokas gar sāniem un skatījās uz koku lapām, kuras atkal vējš tvārstīja. Otra asara slīdēja pār vaigu. "Kur nobazt atmiņas, nepiepildītus sapņus un alkas?" Pusminūte. "Vai lai roku tās šeit, pie šī soliņa. Bet kā? Kā lai norok to, ko vēlējos pirms vairāk kā gada, bet nepazinu, un nevēlos, kad iepazinu, jo nav iespējas piepildīt?" Desmit sekundes. Vai Tu kādreiz mani atradīsi? 5sekundes. Viņa pacēla galvu augšup, lai raudzītos debesīs. Pārslas krita lejup, saplūstot ar oranžīgajām, dzeltenajām un brūnganajām lapām. Rokas sala. Viņa ieslidināja tās kabatās, kur sataustīja meklēto. Tieši vienu taureni šai ziemā te vajadzēja. Vienu. Papīra. Viņa to nolika uz soliņa malas, piecēlās un aizgāja. Dziedādama. Nebija vairs, ko zaudēt. Nebūs arī. Viss neiegūtais ir lielākais viņas zaudējums. Un arī taurenis, kas atgādināja vasaru un Viņu.
Taurenis sēdēja uz apmales, mirka sniegā un gaidīja. Tas sala, bet tika atrasts. Viņš nebija centrā, un taurenis nebija pazudis. Puisis to paņēma un paskatījās klusajā parkā. Viņš nezināja. Un nesaprata. Paskatījās uz lapām, kas krita tāpat kā sniegs no debesīm. Viegli puteņoja. Viņš aizdomājās. Paskatījās uz taureni. Sākumā gribēja to palaist lidot. Bet, vai papīra taurenis spēj lidot? Viņš bija izgājis pastaigā, jo vēlējās sajust mieru. Un brīvību. Un skaistumu. Tagad vēja pūstās lapas krita viņa matos un nelielās sniega pārslas kusa uz Viņa no aukstuma sārtajiem vaigiem. Viņš taureni ielika kabatā, lai sargātu no ziemas, bet pavasarī to izlaidīs. Izlaidīs papīra taureni lidot.
Viņš aizgāja mājup.

05.10.08.
Mint.

otrdiena, 2009. gada 8. decembris

bumčiki

Tieši šis amats un šī telpa mani tracināja visvairāk. Kopš sāku interesēties par medicīnu, attiecos pret te notiekošo noliedzoši. Māte jau tad brīdināja: "Neatļaujies par daudz!" Kad iedomājos viņas centienus glābt manu domu gājienu, atceros, kā pazīstamie, maigie sejas vaibsti nosodoši uz mani paskatījās un pavicināja pirkstu deguna galā tik tuvu manai sejai, ka tas gandrīz saskārās ar vaigiem. Es pasmaidīju, viegli savelkot lūpu kaktiņus. Mani blakus sēdošie biedri to noteikti nemanīja, un labi vien ir, jo nevarētu teikt, ka esmu kārs runāt ar viņiem.

Sēdēju starp uzvalkos gērbtiem vīriem, kuri visi kā viens bija pievērsuši skatienu baltajām durvīm pretējā istabas pusē. Viņu sēdēšanas pozas no malas izskatījās tik neērtas un stīvas, ka, pats nemanot, nemierīgi sakustējos krēslā - mani tracināja pārspīlēti profesionālā attieksme un tradicionālā slimnīcas smaka, kura ir iesūkusies blakussēdētāju āda un dvakoja, nomācot rīta odekolona un ziepju smaržu.

Jā, tie bija viņi - slimnīcu vergi, bargie vīri, - kuri no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja baltos uzsvārčos un kalpoja medicīnas un veselības vārdā. Vismaz tā sabiedrība viņus redzēja.

Man viņi bija meļi. Liekuļi, kuri iefiltrējušies vienā no cēlākajām profesijām, un gandēja jebkuru panākumu vai inovatīvu metodi savtīgu interešu labad. Viņi ziedoja attīstību, lai apmierinātu kāri pēc nežēlības, varas un naudas. Ne reizi vien esmu saskāries ar viņu metožu sekām studiju gados, kad visiem nācās analizēt ārstniecības procesu un rezultātus. Lieki teikt, ka mana reakcija uz to bija pasniedzējiem nepieņemama. Tikai daži pasniedzēji atļāva man pamatot savu viedokli, cienot katra studenta tiesības izteikties. Viņi bija pasniedzēji, pie kuriem mācības beidzu ar izcilību. Pārējos priekšmetos man "pietrūka attieksmes", bet es esot bijis "talantīgs puika", kā universitāšu pasniedzēju elite man diplomātiskā balsī teica.

Protams, nedrīkst aizmirst arī to, ka tieši attieksme man traucēs iegūt labi apmaksātu darbu un īstenot sapņus. Viņiem bija taisnība vienā ziņā - tagad tiešām ir grūti atrast darbu -, bet tā ir visiem, kuri strādā šajā jomā. Sākumā ir jāpierāda sevi, lai kaut ko gūtu, bet iespēja apliecināt spējas nerodas vis katru dienu. Pabeidzis studijas, es paliku bez darba un piestrādāju par apkopēju vietējā aprūpes namā, ik dienas meklējot avīžu darba sludinājumos kaut sīkāko ierakstu par iespēju strādāt kaut ko, kas vairāk saistīts ar manis iegūto profesiju. Retajās dienās, kad infomācijas slejā, parasti mazā drukā, bija šāds piedāvājums, tad parasti attapos stāvam pie ieejas, kur pulcējās daudz cilvēku, un gaidīju, kā, iespējams, apsargs ar pirkstu norādīs uz kādu, kurš, viņaprāt, izskatās pienācīgs, lai strādātu attiecīgajā amatā.

Kāds man blakus nošņaukājās, un es centos fokusēt domas šoreiz jau uz tagadni, nevis atmiņām, kuras aizgaiņāju. Pievērsu skatienu baltam papīra lapām, kuras atradās uz galda manā priekšā, un spalvu, kas mētājās turpat blakus. Ar acīm meklēju, kur palikusi tintes pudelīte. Pat nezinu, kādēļ skatījos, - es tāpat zināju, ka vienīgie priekšmeti, kas bija uz garā koka galda, atradās tieši manā priekšā. Paķēru spalvu un ar tās galu ritmiski un viegli situ pa galda virsmu.

Skaņa atbalsojās telpā. Ja ieklausījās, varēja to dzirdēt. Parasti cilvēkus tracināja šādas skaņas, it sevišķi, ja tās izraisījis bezdarbs, bet šos pārlieku diplomātiskos kungus nespēja satricināt pat vēsts par viesuli, kurš iznīcinās mūsu pilsētu, vai meteorīta ietriekšanos ēkā, kurā bijām. Viņi sēdēja man līdzās un atgādināja vairāk statujas nekā dzīvas būtnes.

Apslāpēju žāvas, jo nevēlējos vēl vairāk atšķirties no miroņu dzīvās armādas, kura gatavojās inspicēt cilvēkus, kuri šobrīd pulcējās otrpus baltajām durvīm. Atkal pārskatīju telpu, pieliekot roku priekšā mutei un iespējami klusi nožāvājoties, - jutu sekas pēc negulētas nakts, kura ir aizvadīta lidostā un lidmašīnā, esot ceļā uz šejieni. Istaba bija tikpat kā tukša. Kaut arī telpai vajadzētu izskatīties patīkamai un "siltai", man tā asociējās ar kaut ko sterilu un pārlieku oficiālu. Istabas stūrī atradās milzīgs māla puķu pods, kurā auga pusnovītusi un apputējusi sansevieria trifasciata jeb svītrainā sansevjēra. Man bija nelāgas aizdomas, ka apkopējas nelikās zinis par zaļaugu, kurš palenām červelējās arvien vairāk, un jutu žēlumumu, jo tas bija nonācis tieši šeit. Iespējams, noplukušais augs bija vienīgais aksesuārs, kurš varētu šķist patīkams šajā iestādē.

Drūmi nopūtos un paskatījos uz cilvēkiem, ar kuriem sēdēju pie galda. Kopumā mēs esam septiņi cilvēki, inspektētaji, pie galda. Nepāra skaitlis. Tas vienmēr ir nepāra skaitlis, lai varētu noteikt rezultātu ātri un bez liekas domāšanas un laika kavēšanas. Viņiem patīk, ja viss ir bez komplikācijām. Es vienmēr ar profesoru Tussu strīdējos tieši par šo apsektu sakot, ka cilveks nav tik vienkārša lieta, kā "lielie" to vēlas. Es teicu toreiz, dusmās piesarkdams: "Bet cilvēki nav tik virspusēji! Kur paliek visi personības slāņi, temperaments, ietekmējošie faktori?" Tuss toreiz nošūpoja galvu un ar acīm ciet atbildēja, lūpām tik tikko kustoties: "Tu nevari mainīt sistēmu. Tā jau gadiem ir tāda. Mēs to nevaram mainīt vai ietekmēt." Es toreiz atkārtoti neticībā pievērsos likumiem jeb baušļiem, pēc kuriem septītnieks strādāja, un nevarībā ar dūri uzsitu pa galdu tā, ka tas nodrebēja. Mūsu saruna toreiz beidzās.

Un tagad es sēdēju pie viena galda ar bargo sešinieku, kuru pelnu pelēkās sejas bez emocijām gaidīja pacientus, kuru likteņus lemt - atdot brīvību vai paturēt šeit līdz nākamajam termiņam, kad tiks noteikta tikšanās.

Es toreiz teicu, ka nekad nebūšu vienā telpā ar šiem liekuļiem un muļķiem, kuri aptraipa profesijas labo slavu ar savu esamību un tiesā citu dzīves pēc saviem ieskatiem. Tagad apstākļu sakritības dēļ es atrados pat pie viena galda ar šiem asinssūcējiem, tāpat kā viņi, gaidot pacientus, par kuru diagnozēm būs jālemj.

Profesora Tussa vēstule vēl arvien atradās manā jakas iekškabatā, vairākkārt saņurcīta un pēcāk ar rokām izgludināta.

Dārgais Kristofer,

Tu noteikti esi dzirdējis par kataklizmu, kas piemeklējusi visu psihologijas nozaru pārstāvjus - pagājušā piektdienā, 28. novembrī, augsti godājamais Dž. Mirringls ir miris no infarkta. Lai viņam vieglas smiltis!

Medicīnas pasaule ir satricināta un nespēj atgūties pēc, iespējams, talantīgākā Eiropas doktora un zinātnieka nāves. Viņa pētījumi, gadiem ejot, ir bijuši inovatīvi.

Kā droši vien esi dzirdējis, dr. Dž. Mirringls bija arī viens no EPI locekļiem, un 1. persona, Harijs Blūms, man ir devis iespēju šo vietu piedāvāt kādam no saviem studentiem. Ilgi pārdomādams savu izvēli, uzrakstīju viņam atbildi, kuru tūdaļ ar kurjeru aizsūtīju, ka tieši Tu esi vispiemērotākais šīs profesijas izpildei, piemetinot Tavas lieliskās sekmes, beidzot universitāti. Lieki teikt, ka atbilde bija labvēlīga.

Lūdzu Tevi pārdomāt šo iespēju, jo, esot tur, Tu daudz veiksmīgāk varēsi pierādīt sevi un realizēt savus mērķus.

Par spīti manai nostājai, arī es uzskatu, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, sākot ar augstāko instanču darba sistēmu.

Ar cieņu,
Timofejs Tuss

Es šeit atrados aiz cieņas pret Tussu, kaut arī pagalam sašutis par iegūto augsto amatu. Nevar noliegt arī to, ka nebiju saņēmis tik labu darba piedāvājumu nekad savā mūžā. Pieņemt lēmumu man bija ļoti grūti, jo strādāt šeit, starp viņiem, šķita kā sevis nodošana.

Sēdēju blakus Harijam Blūmam, pa labi no cilvēka, kurš sēdēja garās rindas vidū. Durvis atradās viņam pretim. Es joprojām klusu situ spalvas galu pret galda virsmu, kad samanīju kustību pa kreisi no sevis. Pārtraucu nodarbi, ar kuras palīdzību centos kavēt sev laiku, un pacēlu galvu, lai paskatītos, kas notiek.

1. persona no kaut kurienes bija izņēmusi nelielu kaudzīti ar mapēm un nolika tās sev priekšā. Viņš tās sakārtoja ar pedantisku rūpību un atvēra augšējās mapītes vāku.

Tās bija slimības vēstures. Atvērumā grezniem burtiem bija rakstīts Nikoleta Hella.

"Vai tā ir...?" es nepaguvu pabeigt jautājumu, kad viņš sev zem deguna apstiprinoši norūca.

Bēdīgi slavenā grāfa Viljama Hella meita. Neko daudz es par abiem nezināju, tikai to, ka naudas viņiem nekad nebija trūcis. Es pat nebiju informēts par meitas slimību. Visai apjucis turpināju savu jautājumu uzbrukumu.

"Es nezināju, ka viņa ir slima. Kas viņai kaiš?" prasīju, nedomādams par diplomātisku pieklājību vai iespēju to noskaidrot kaut kā citādi. Vai vismaz ne tagad, pirms pirmās pacientes pieņemšanas.

Harijs Blūms pārsteigts par jautājumu izvirdumu negribīgi izgrūda: "Logiski, ka tu neko nezini. Te ir bijuši tik daudz sabiedrībā zināmu un iecienītu cilvēku, ka tev mati saceltos stāvus, to uzzinot.  Par augsti stāvošām personām parasti uzzina nejauši, kad tās sajūk prātā, piemēram, publiski. Viņai nav noskaidrota diagnoze, bet tas ir nopietni."

"Ja jau nopietni, tad kāpēc viņa turpina šeit atgriezties?" jautāju, pārlaizdams skatienu pāri nu jau trešajam vai ceturtajam atvērumam, kurā bija pierakstīts skaits, cik reizes viņa ir bijusi šeit, komisijas priekšā, gaidot lēmumu, kurš noteiktu, vai viņa paliek slimnīcā vai ne. Ar katru apmeklējuma reizi apmeklējuma skaitlis ir jāpārsvītro un jāieraksta cits cipars - varēja viegli manīt, ka rokraksts kļuva arvien nevīžīgāks un nepacietīgāks. šī bija 24. reize.

"Viņa tomēr ir grāfa meita," 1. persona atbildēja un turpināja, uzrunājot kādu no pārējiem vīriešiem pie galda, "Aiciniet iekšā pirmo pacienti!"

Vīrietis kreisajā malā, visai kārns un tramīgs, salēcās, kad Harija balss pavēlnieciski noskanēja. Nodomāju, ka Harijs tiešām spēja iedvest respektu pret sevi ar sava nelokāmā rakstura palīdzību. Nervozais vīrietis ātri sakārtoja papīrus un noklepojās, pēcāk sakārtojot apkaklīti.

"Nikoleta Hella!" viņš noteica balsī, kura nebija skaļāka par to, kādā es pirmīt sarunājos ar Hariju, tādēļ es biju pagalam izbrīnīts, kad ieraudzīju, kā pa durvīm ievirpuļo sieviete ne vecāka par mani.

Viņas gaita bija apbrīnojami gracioza. Jau tagad es jutu aristokrātisko asiņu ietekmi. Teiksim tā, es nekad iepriekš nebiju ticējis visām tām muļķībām par dzimtām un to majestātiskumu. Manā pasaulē šīs tenkas nozīmeja to, ka vecāki ir spējuši nolīgt cilvēku, kurš abu bērnu vai bērnus izskolotu un padarītu par lieliskiem aktieriem brīžos, kad tas dzīvē vajadzīgs, un tostarp ietilpa arī etiķete.

Ieraugot viņu, lenām, bet apņēmīgi, tuvojoties komisijas galdam, man nācās tomēr apsvērt arī to, ka es nekad dzīvē neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu bijis kaut vai attāls radinieks aristokrātam.

šīs sievietes gaita bija nedaudz grīļīga, bet tajā strāvoja kaut kāds dīvains spēks. Vai to sauc par ārprātu? Harijs Blūms minēja, ka viņa esot pagalam slima. Cik nu varēja saprast, kaite, ļoti iespējams, bija neizārstējama. Jo tuvāk viņa nāca, jo labāk es varēju saskatīt meitenes seju, kuru apņēma ogļu melns matu ērkulis - izspūris un neķemmēts. Nikoletas rokas bija roku dzelžos. Zem slēga abas rokas bija apsaitētas.

Kad Nikoleta sasniedza galdu, viņa ar elkoņiem atspiedās pret tā virsmu un nenovērsdamās lūkojās Harija Blūma acīs, kaut ko košļādama.

Kaut arī biju apjucis, vērojot sievietes neparasto uzvedību, paguvu ievērot, ka viņa bija ieradusies kleitā, kuras aproces un svārku mala bija izdilusi. Viņa bija vairākkārt savainojusies, ņemot vērā zilumus, skrāpejumus, plāksterus, kuri noklāja sievieti.

Viņa ar smagu būkšķi uzmeta savas rokas uz galda Harija priekšā. ķēdes nožvadzēja. Harijs bez skaņas izvilka no nelielas krūšu kabatas sīku atslēdziņu, ar kuru atvēra roku dzelžus. Kad viņš tos noņēma, Nikoleta paberzēja rokas, it kā tie būtu bijuši tik cieši, ka  pat savainotu vai berzētu ādu.

"Hm," viņa nomurmulēja, "Kā iet, šef? Sen neesi redzēts!"

Nikoleta ar nekaunīgu smīnu sejā lūkojās Harijā, kurš izturēja viņas skatienu, pat nepamirkšķinot. Meitene teatrāli pavēra muti un izplēta acis, bet tad, kā pārdomādama, viņa strauji pagriezās, nu jau esot ar muguru pret Hariju, un teica baltajām durvīm: "Tad jau laikam cienījamajam šefam, Harijam Blūmam, šodien nav bijis laika brokastīm - tik kluss šodien viņš palicis! Eh!"

Kad viņa izteica pēdējo frāzi, augums jau atkal bija pagriezies pret Blūmu: "Nekas, gan jau pusdienas būs brangas," viņa ar mātišķu sejas izteiksmi pateica un ar rādītājpirkstu viegli uzsita Harija degunam, un viņš acu mirklī atliecās krēslā, cik tālu vien iespējams, neslēpjot riebumu pret sievieti iepretim.

Es vēroju etīdi, kura risinājās manā priekšā, un šokēts noelsos. Viņas attieksme un viņa atbildes reakcija bija... neiedomājama šajā situācijā.

Viņa, izdzirdējusi skaņu, pagriezās pret mani un kādu brīdi vēroja. Pēc brīža Nikoletas acīs iegūla sapratnes atblāzma, kurai kā secinājums sekoja frāze: "Oho-ho-ho! Tas tad tagad ir jauniņais Mirringla vietā?" Sieviete ieinteresēti vaicāja, pievēršoties Blūmam, kurš strupi pamāja, un viņas acis atkal uzlūkoja mani.

"Lāga vecis viņš bija. Domā izturēsi mani ilgāk kā viņš?" Nikoleta lišķīgi prasīja, atbalstoties pret galda malu man iepretim un ar abām rokām pievelkot manu seju sev klāt, "es tomēr spēju piebiedēt infarktus."
čuksts kādu brīdi atbalsojās man galvā.

Viņa jau bija palaidusi mani vaļā, kad es atguvu koncentrēšanās spējas pēc piepeši iegūtās informācijas.

Nikoleta laiski pastaigājās kolēgijas priekšā, turpinot sarunu: "Viņš tomēr bija Harija Blūma labā roka. Spēsi to izturēt, m? Tas tomēr ir ie-kā-ro-jams amats."

Viņa paplēta rokas un viegli pagriezās ap savu asi, kā baudot savu vārdu sekas. Dzirdēju, kā krēsli man blakus iečīkstas. Viņa bija trāpījusi mērķi, es nospriedu. Nikoleta atkal pievērsās man, nu jau ar pavisam citu sejas izteiksmi - tagad  viņas mīmika pauda žēlumu. Nespēju izdomāt, kas būtu izraisījis viņā tādas jūtas.

Viņa graciozā gaitā nostājās man pretī, otrpus galda, un teica: "Tu būtu tāds izniekojums šeit, starp šiem smerdeļiem."

Nikoleta naidīgi uzlūkoja Hariju Blūmu, bet pasmaidīja viscukurotāko smaidu, kādu esmu redzējis. Viņa aizgriezās, atkal skatoties uz baltajām durvīm. Man pavērās skats uz Nikoletas matiem, kuros bija sabiruši kaut kādi balti graudiņi.

"Zini, man arī tā teica, kāds izniekojums, bet es jau esmu pazudusi, ko tur daudz!" viņa noteica. Es nespēju izprast viņas intonācijas nozīmi - joprojām lūkojos melnajā matu ērkulī, "tagad klausies manu stāstu, Harija Blūma labā roka!"

"Tātad," viņa apsēdās uz galda tik strauji, ka Harijam nācās atraut rokas. Nikoleta tam nepievērsa uzmanību, skatoties tikai manī. Viņa šūpoja kājas.

"Tu noteikti jau uzreiz vari pateikt pēc maniem zilumiem uz rokām un plāksteriem, pēc šuvēm lūpā un uz pieres, pēc apsaitējumiem ap locītavām, ka neesmu no uzmanīgākajām meitenēm. Iespējams, citi to sauktu par neveiklību, kāda manai dzimtai nedrīkst piemist, bet tad es gribētu dzirdēt atbildi, kas īsti ir asinis? Ko tās man dod tādu, kā nav citiem?"

Viņa paskatījās lielām acīm manī, it kā cerēdama saņemt ilgi gaidīto atbildi. Es klusēju nezinādams, ko atbildēt uz tik dīvainu jautājumu. Tumši brūnās, dziļās acis pazuda, kad Nikoleta novērsās. Matu mākonis un tikko jaušama šampūna smarža novēdīja.

"Citi, spriežot pēc esošās situācijas, teiktu, ka esmu ku-kū! Nē, es nemēginu sevi attaisnot!" viņa izmisīgi pavicināja rokas un satraukti vērās manī, "Man tikai nepatīk, ka viss aprobežojas ar virspusēju spriedumu... Man no rītiem sanāk izkrist no gultas, un tādēļ es sasitos. Saproti, man rādās nelāgi sapņi, bet viņi jau to nesaprot!" viņa uz brīdi šķielēja Harija un viņa armādas virzienā.

"Es domāju, kuram gan negadās redzēt sliktu sapni? Droši vien no malas arī šķiet, ka trīcu, bet tas tikai temperatūras dēļ," to sakot, Nikoleta strauji paķēra manu roku un uzlika sev uz pieras. Tā kā es nebiju to gaidījis, bet viņa neaprēķināja ātruma inerci, mana plauksta atsitās pret viņas galvu stiprāk nekā vajadzētu. Viņa apmulsusi to atlaida.

Viņa palēkdamās atkāpās no galda un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja savu stāstu: "Kāda gan citiem daļa gar manu istabu? Es nekad neesmu teikusi, ka esmu pedantiska. Iespējams, man patīk nekārtība, bet viņi nesaprot manus paradumus, ieradumus un tā tālāk. Man vienmēr bija mājkalpotājas, kuras vāca visus mēslus aiz mums. Cik nožēlojami, vai ne? Un to diemžēl nākas saprast tikai tad, kad esi četrās sienās, kuras ar katru reizi, kad atgriezies, sarūk arvien vairāk. Ja šitā turpināsies, man nebūs vietas, kur apgriezties."

Nikoleta apgriezās ap savu asi. No malas izskatījās, ka viņa tiešām iedomājas, kā būtu atgriezties telpās, kur sagādātu grūtības pat dažu soļu speršana.

Pēc brīža viņa pagriezās un atnāca pie manis, stāvot iepretim galdam. Nikoleta caururbjošām acīm vērās manī. Tās izskatījās pārāk saprātīgas, es nodomāju.

"Es zinu, kā tas viss beigsies. Es to vienmēr zinu. Zinu, pirms tas ir sācies. Bet mēs visi vienmēr ceram. Kā muļķi nākam un gaidām atbildi, kas ļautu mums dzīvot tā, kā pirms visa šī. Dīvaini, cik ļoti vērtība palielinās lietām, kuru vairs nav. Dīvaini, ka mēs nenovērtējam lietas, kad tās ir. Pat sīko cerībiņu ir vērts novērtēt. Tā ļauj sapņot un izplānot piecus gājienus uz priekšu. Tā paver iespējas lūkoties savā nākotnē, kuru vai nu realizē vai ne. Tik un tā - mūsu iztēles augļi ir viens no nākotnes variantiem. šo domu vienmēr ir jauki apspēlēt. Iespējams, vienā savā nākotnē es būtu ārā no šejienes ar Jums, ser, pie rokas, un mums aizmugurē skraidītu daudz nerātnu bērneļu. Vai nav jauki, ko?"

Man palika karsti. Es nenovērsos no viņas dzelžainā skatiena, lai nenodotu savu apmulsumu un bildu: "Vai mēs kaut kad dzirdēsim Jūsu monologa galveno domu?"

Viņa kādu brīdi skatījās manī, līdz novērsās ar tikko manāmu smīnu sejā. Sāku uztraukties nu jau par kaut ko citu - diez vai viņa kaut ko pamanīja?

Mani nepameta sajūta, ka viņa man redz cauri, it kā mēs būtu jau sen pazīstami.


"Es varētu uzvesties tā, kā manā vecumā ir pieņemts, bet šaubos, vai Jūs tam ticētu. Es gluži vienkārši neesmu tāda. Temperementi, raksturi, vispārējie apstākļi, tik daudz faktoru mūs ietekmē. Es nekad neesmu bijusi citāda, kā tagad jūsu priekšā. Lūk, citi cilvēki gan, bet ne es," viņa kādu brīdi it kā baudīja klusumu, jo ikviens telpā klausījās un gaidīja turpinājumu.

"Var pieņemt, ka tiešām esmu slima. Ja tā ir taisnība, tad zāles, kuras ik dienas man liek dzert, bet ik pāris dienas dur vēnās, tiek man dotas krietni par vēlu. Vēnās man dur reizēs, kad nespēju izturēt šo farsu un atsakos tabletes rīt. Nekā citādi viņi nevar mani piespiest. Saproti, man nepatīk to iedarbība - viss kļūst miglains, un mans prāts neskaidrs. Lai kā es censtos, netieku galā ar reakciju. ārstiem, protams, patīk man atbildēt sakot, ka teju visām zālēm ir blakusefekti. Nedomāju, ka tiem vajadzētu traumēt manu saprašanu..."

Harijs nemierīgi sakustējās, bet turpināja klusēt.

"Manuprāt, nav jēgas - zālēm tāpat ir par vēlu. šie cilvēki uzvedas tā, it kā es kādam būtu uzbrukusi. Vai! Es jau atkal to daru!"

Nikoleta noslēpa seju rokās, bet tad nervozi un strauji pieliecās man klāt, "Es atkal neviļus centos jums ieskaidrot, ka neesmu tukša persona, ka man pat ir dvēsele zem šīs čaulas. Tas bija nejauši, aiz ieraduma. Tikai neuztver šo visu nopietni, lai gan šaubos, ka tas maz iespējams, ņemot vērā manu uzstāšanos. šī kaislība tikt ārā - tas ir plagiātisms. Man patīk izspēlēt šīs nelielās etīdes ar lielajiem kungiem augstajos krēslos. Teiksim tā, es uzskatu sevi par īpašu. Es varētu pievienoties visiem pārējiem, kuri dzīvo savas sīkās, vienmuļās dzīvītes, bet es ne-vē-los."

Pēdējo vārdu viņa noskaldīja, piesitot kāju trīs reizes pie zemes. Būkšķi atbalsojās.

"Reti kas varētu likt man atgriezties tajā pasaulē," viņa skatījās uz apputējušo augu kādu brīdi.

Telpā iespīdēja saules stari. Kaut kur dzirdēju klusas atelpas, it kā kaut kas slikts būtu beidzies. Jutu, kā apkārtējā spriedze samazinās un cilvēki, kuri sēdēja tālāk no galda vidus, sačukstējās.

Nikoletai balss bija aizsmakusi, kad viņa atsāka runāt. Vārdi bija tik tikko sadzirdami. Viņas augums trīcēja. Ar vienu roku sieviete atbalstījās pret galdu, bet acis apņēmīgi vēroja noplukušo augu. Cik redzēju, man šķita, ka viņai acīs riešas asaras: "Un tu noteikti redzi, kādas man ir sarkanas acis un neveselīgs izskats. Tu redzi, ka esmu vecās drēbēs un nemazgājusies. Tu redzi manu nevērīgo attieksmi un sasitumus. Tas viss noteikti liek Tev domāt, ka neesmu pie pilna prāta..."

Nikoleta nolieca galvu un drūmi pasmaidīja: "Redz, es jau atkal to daru. Dramatizēju situāciju, kurā esmu, izliekoties, ka nu būs beigas, ka pēdējās prāta paliekas jau sen atpakaļ izsūca baltās, nelielās tabletes, kuras no rītiem stāv uz mana galda."

Viņa pagriezās pret mani ar neveiksmīgi noslēptām skumjām. Acis, es nodomāju, tieši acis viņu nodeva. Tur bija tik daudz emociju. Atlika tikai atrast brīdi, kad viņa jutās vāja, un skatiens vairs nespēja izturēt maskarādi, atklādamas sevi. Es jutu tirpoņu ap skaustu.

Viņa novērsās un skatījās uz baltajām durvīm. Kad viņa pievērsās mums, skatiens atkal bija dumpīgs un naidīgs. Tik īss bija atklātības moments.

Nikoleta nicīgi iesāka, pienākot pie galda un uzliekot elkoņus uz tā: "Nevajag saukt ārstus! Viņi šo visu jau ir redzējuši, viņi zina, kā tas notiek. Ik dienas! Ik sekundi! Zini, ko viņi teiks? Zini?" viņa, asarām pār vaigiem krītot, prasīja.

Es ieplētu acis un pavēru muti, lai atbildētu, bet viņa paguva pirmā: "Viņi tikai teiks "ļaujiet viņai sabrukt. Lai viņa mācās! Uzmanība tikai iedrošina viņu!" Tā jau ir - ļaujiet man krist, maitas, ļaujiem man saēst pašai sevi ar domām, darbībām, un sabiedrībā pieņemtajiem likumiem. ļaujiet man krist. Un nemaz, nemaz neiedrošinieties reagēt kaut kā uz manām darbībām, jo tas tak, lūk, iedrošina mani. Labāk esiet kā statujas, mirušie lopi. Es zinu, kādi jūs esiet dzīvē. Nekam nederīgi naudas iekasētāji - tie jūs esat! Jums vienalga, kas notiek aiz šīm telpām. Jums pat nav ne jausmas, kas tur notiek. Jums viss šķiet tik vienkārši - atliek tikai atnākt, pasēdēt, paklausīties un iet mājās. Kā jūs vispār varat pagulēt? Pēc visa tā, ko jūs dzirdat ik dienas, parasts cilvēks sajuktu prātā, bet ne jūs, nē!" Viņa ar pirkstu norādīja uz Hariju.

"Avīzēs gan raksta, ka jūs esiet varoņi, jo spējat tikt galā ar visām negācijām un domām, un prātiem, bet es tā neuzskatu. Manuprāt, jūs pat neklausāties. Brīžam-tikai-piebilstat-kaut-ko,-lai-izklausītos-pārliecinošāk,"  Nikoleta dusmīgi teica, vārdiem birstot pār viņas lūpām tik ātri, ka brīžam bija grūti tos saklausīt.

"Un tad, kad jāizsaka spriedums, jūsu sejas izteiksmēs un ķermeņa pozās redzams, ka jūs nožēlojat brīdi, kad izlēmāt kaut ko pajautāt pacientam, jo atbilde ir bijusi tik gara, sirdi plosoša, spēcīga, jums neinteresējoša. Redz, tad varbūt jūs tiktu ātrāk apēst savu dienišķo maizi, bet, nē, pacients jums stāsta, kā ir mainījies. Jūs droši vien tajā brīdī domājiet par laikapstākļiem vai karstu kafiju. Kad ir pienācis tas brīdis, jūs lemjat, un gandrīz vienmēr skan tā pati frāze, "Es darīju, ko vien varēju." Protams, ka to, ko Jūs varējāt - kā jebkura persona -, vai ne tā? Ko gan dod visi tie apgalvojumi - tie taču ir tikai izgudroti iemesli, uz vietas apcerēti un neveikli izteikti."

Nikoleta uz brīdi apklusa. Viņa paskatījās man acīs. Es lūkojos tajās ilgi un dziļi. šis bija pēdējais skatiens, kurš veltīts man - tik kvēli un patiesi. Liesma, līdz ar cerību, tiks nodzēsta. Tur vairs tikai olges gruzdēs. Es to jutu. Visi nākamie skatieni būs vairs tikai atblāzma, jo es būšu izlēmis būt citur, ne viņas pusē. Es būšu viens no oligarhiem, kuri izlems pacientu likteni. Mūsu dzīves būs paralēlas, bet ne vienotas, un uz paralēlēm neskatās, jo tām nevar piekļūt.

"Man nav obligāti jātic, ka šī kaite ir ārstējama. Es varētu pievienoties šī gadsimta dzīves ritmam, bet tas droši vien būtu šaubīgi."

Viņa pagriezās un trīcošiem, bet apņēmīgiem soļiem izgāja pa baltajām durvīm, nesagaidot atbildi.
 [..]

piektdiena, 2009. gada 13. marts

-ārpus stāsta konteksta-

Šādi es vakar jutos, kad jutu spriegumu nervu šūnās, meklējot savu nākotni nekārtīgajā istabā. Raudiens nāca aiz satraukuma un sliktām domām. Tam pa vidu savdabīga iedvesma. Neko tādu agrāk nebiju drukājusi, bet tagad sēdēju uz grīdas, dzēru D-light, domāju ātrāk nekā pierakstīju, un pierakstīju drupacas.
Lūk, manas domu atlūzas:

I daļa
Es klusējoša šautra.
Klusē.
Klusē.
Klusē.
Gaidu to dienu, kad būs atļauta
Man gaļa malta.
Mutē.
Mutē.
Mutē.
Es gribu spert zibeņus un raudāt reizē.
Galvā tik daudz domu un vēl vairāk kliedzienu:
"Nē, tev jātiek prom!
Nē tev jāatrod un jāglabj šī saule!"
Mana saule. Mana zeme.
Mana elpa. Manas elsas.
Negribu es, lai diktē,
Kaut vai neesmu pareizā riktē.
Gribu mazu drupacu laimes šīs -
Ka prom no iznīcības vēji mani dzīs.
Es gribu nākotnes garšu uz mēles galiņa just,
Lai aiz svētlaimes mierīgi varētu kust.
Izkust.
Sakust.
Atkust.
Piekust.
Ar marķieri uzvilkšu jaunas kontūras un zīmēšu jaunas bildes.
Ar marķieri krāsošu visās krāsās, bet labāk
Jau, ka nav tā marķiera.
Labāk jau aiz laimes kust.
Izkust.
Sakust.
Atkust un piekust.
Tā, lai uz mēles galiņa var just,
Ka pat aiz svētlaimes varētu kust.
Un tā es vilku laukā domas.
Vilku omas, gērbu somas.
Rudeņi plūst,
Bet ziemas kūst,
Pavasari nāk,
Līdz vasaras sāk.
Un kurš gan to vislabāk māk,
Kā zeme gadu simteņus krāt?
Es labāk dzeru,
Un dzīvi beru,
Nekā vecas durvis pa jaunam veru.
Es gribu izkļūt jaunā vietā,
Negružotā, neaplietā.
Ir tak doma tāda:
"Bet, ja viena lieta beidzas,
Tad nākamā jau klāt tev steidzas."
Nedomā, tik saki skaļi,
Ko tev dod tie naudas spaļi?
Ak, tie lielie dzīves vaļi?
Klusē, lop,
Un klausies, kad saka,
Šai pusē ne reizi vien redzēts,
Kā dzīvi raka.
Raka.
Raka.
Nebija ne skaistā maka,
Ne skaidrā dzīves aka.
Saku tev skaidri un no sirds -
Es tik gribu savu dzīvi just.
Atkal kust.
Kust.
Kust.
II daļa
Viss ne tuvu nav galā.
Vai nolikts malā.
Tik balti meži traucē,
Manas domas plaucē.
Es vēlos, lai manas domas
Visus šķēršļus kausē.
.
Kur tā lapa vislabāk stāvētu
Un līdz ar vecumu bālētu?
Vai man to būs kaltētu atrast,
Sautētu lasīt,
Zaudētu mirkli ārā kasīt?
.
Un vai es atrast varu
Vienu lapu saules staru?
Kas gan cits,
Ja ne es to spēju,
Atrast loksni
Ar laimes vēju?
.
Es nevēlos šādu nāvi,
Bezcerīgu muļķa sakāvi.
.
Un ja viss, ko dzīve ņemtu,
Būtu pāris Raiņa pantu,
Tad es skaļi sauktu,
Varbūt pat aiz prieka bļautu,
Un KĀ
Es klusumu tad lauztu!
.
Es atkal jūku
Un projām mūku.
Es atkal jūtu,
Kā uz akmeņiem klūpu.
.
Vienu es zinu,
Ne tikvien minu,
Ka savu dzīves maisu
Elpoju kā gaisu.
.
Man nevajag drošības jostu,
Jo tā ved tik uz postu.
Man nevajag lieku laiku,
Tikai dzīvi raitu.
Man nevajag ilgas pauzes,
Nevajadzīgas dienu kaudzes.
Man nevajag mierinājuma vārdus,
Tukšus līdzjūtības smārdus.
Bet zini
ko man paties vajag?
.
Bezgalību manā priekšā,
Un sevi tajā iekšā,
Lai simfoniju savu dziedātu tev,
Un nākotni tavu krātu sev.
12.03.2009.

piektdiena, 2009. gada 27. februāris

Ziedoņa epifānija.

Nē, te vēlāk būs mani stāsti, bet šis ir tas, kas šodien griež mani pa gabaliņiem.
--
Dēls bezpalīdzīgi grima. Slīka. Te, āliņgī, kuru izcirtuši dzīvespriecīgie bļitkotāji. Dēls slīka nost. Virs ūdens vēl plivinājās viņa mati.
Pēdējā brīdī atskanēja viņa māte. Viņa paspēja saķert dēlu aiz matiem un izrāva viņa galvu virs ūdens. Glābts!
Neizsakāms mīļums sagrāba mātes sirdi, un viņa, joprojām vēl dēla matus rokās turēdama, sāka aizgrābtīgi raudāt. Kāpēc tu tā izdarīji? Nu kāpēc tu tā izdarīji? Dēls izlika rokas uz ledus virs āliņga malām un aizgūtnēm rija gaisu. Viņš paskatījās uz raudošo māti: kaut ko tādu viņš bija redzējis: viņreiz vai aizviņreiz arī māte viņu izrāva, izglāba, neļāva nogrimt.
Viņš arī zināja, ko māte tagad teiks. Viņa teiks, lai neraudina viņas sirdi. Viņa teiks, lai nekad vairs, nekad, nekad vairs lai nebāž galvu zem ūdens. Varbūt viņa noliks pie āliņga malas izgludinātu baltu kreklu, tikko nopirktās aprocu pogas un desmit rubļu naudas un tad, paglaudījusi dēla slapjo, apledojušo galvu, aizies.
Vai tev nav cigarete?
Mātei bija cigarete. Viņa nesmēķēja, bet vienmēr rokassomiņā nēsāja līdzi cigaretes - dēlam, kad pienāks gadījums. Viņas somiņā bija arī zobu birste, un zābaksmērs - dēlam, kad pienāks gadījums. Visu to viņa saudzīgi nolika āliņga malā uz savas siltās, baltās šallītes - lai nesaslapst, un atviegloti nopūtās: kāda laime, ka es paspēju laikā! Cik tur trūka...
Tu man piezvani, viņa teica. Apsoli, ka tu man piezvanīsi! Un aizgāja.
Dēls noskatījās, kā viņa bailīgi savā vecīgajā gaitā gāja pa glumo ledu. Tur pie krasta niedrāja ledus bija caugans, viņa varēja iekrist: dēls gribēja saukt, bet viņa gudri aplieca caugano niedru puduri un, izkāpusi krastā, vēl vicināja ar roku un kaut ko sauca, droši vien - piezvani! - vai kaut ko tādu.
Dēls dziļi ievilka smēķa dūmu. Siltums izlija pa plaušu galotnēm un lēni aiztinās līdz kāju pirkstgaliem tur lejā, kur augumu sānis zem ledus vilka tikko jaušama zemūdens straume.
Dēlam neļāva nogrimt. Ļoti cilvēcīgi neļāva nogrimt. Tikko viņš pagrima, viņa galvu izrāva atkal virs ūdens. Bet izrāpties laukā pavisam dēls nevarēja, kaut kā nepietika spēka. Pāris reizes dēls gribēja palūgt māti. Kaut ko vairāk par papirosiem, varbūt kādu koku šķērsām āliņgim. Bet saprata, ka māte viņu nemaz neredz. Viņa redz tikai viņa galvu, kas te virs ūdens. Un tā viņš arī neprasīja. Viņa glāstīja dēla galvu, un dēla kājas glāstīja zemūdens straume. Bija jau laikam pierasts.
Arī meitenes kādreiz atnāca. Viņas domāja, ka tas tāds stils, izmetās kostīmos un līda āliņgī blakus, tad noslaucījās frotē dvielī un, veselīgi dzirkstot, aizgāja.
Tur māte vēl stāvēja krastā un laikam vēl domāja: iet vai neiet. Dēls bezbēdnīgi pamāja: ej vien, ej!
Māte pazuda kokos.
Dēls paņēma vēl vienu cigareti, paskatījās kalngalē slēpju pēdās un vēlreiz dziļi ievilka dūmu. Sala elkoņi.
Cik mēs esam muļķīgi, viņš nodomāja. Cik esam muļķīgi. Un atlaida rokas no āliņga malas.
--
Izlasi vēlreiz.
Burvīga epifānija.

ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris

Laterna

šis ir vecs, Bitei sūtīts stāsts. Mans pirmais šeit.


Uz Vecrīgas bruģa krita lapa pēc lapas no vecās kļavas, kura bija izlēmusi mest nost savu nastu. Zeltainās lapas bira uz tā tik viegli, un liecināja par rudens drīzo iestāšanos. Laternu ēnas viesa vientulības izjūtu miglainajā pievakarē. Cilvēki gāja melnos mēteļos pa ielu, slēpdami sejas zem naģenēm, adītām vai tamborētām cepurēm. Man, ejot pa šo ielu, sametas baisi, jo nesaprotu, kur palikušas gaišās izjūtas, jo tagad jūtu tikai vieglu nogurumu pēc darba kantorī, miegainību un žāvas pēc izkāpšanas no salīdzinoši siltās tramvaja vides un kurpju smēru, kurš nesen uzsmērēts un nopulēts uz melnām, glumām kurpēm. Es cenšos atrast starp pelēko kādu vietu, kura mani atgriezīs tajā realitātē, kas varbūt nemaz nav tik reāla, un tomēr man saistās ar romantiku un kaut ko ārpus laika un telpas. Es stumju kājas uz priekšu un vēroju mazās kafejnīciņas. Tur sēdēja sieviete, kura kautrējās, un ik reizi, kad vīrietis viņai pretī to uzrunāja, viņa nosarka un smaidīja, atklājot tik mīlīgās vaigu bedrītes, kuras lika viņai izskatīties kā vēl jaunai meitenei. Es gāju tālāk un jutu Karkadē tējas smaržu. Devos cauri šaurajām ieliņām, meklējot vietu, no kurienes plūda aromāts. Brīžam es vēru ciet acis, lai ilgāk paturēt smaržu prātā. Biju arī kādā žurnālā izlasījusi par cilvēka maņām, tur rakstīja, ka "izslēdzot" citas maņas var vairāk koncentrēties uz tad vajadzīgo. Kādā no reizēm, kad aizvēru acu plakstiņus, es uzskrēju virsū vīrietim sarkanā mētelī. Sākumā apžilbu no košuma. šķita, ka visai ielai pietiktu gaismas un siltuma, ko vīrs izstaroja. Es atvainojos un viņš maigi pasmaidīja, kas lika viņa sirmajām uzacīm izveidot tādu sejasizteiksmi, kura man atsauca atmiņā lielo gaidīšanas prieku Ziemassvētkos pēc Vecīša. Un nu likās, ka viņš ir manā priekšā un tūlīt prasīs: "Ko Tu vēlies?" Rokās kungam mētelī bija milzīgs maiss, kurš smaržoja pēc tikko ceptas baltmaizes. Viņš ielika raupjo roku maisā un noplēsa gabaliņu tās un iedeva man. Pār vaigu man slīdēja asara, kuru viņš notrauca, un noskūpstīja manu pieri. Es jutos kā mazs bērnelis, kurš jebkurā brīdī varētu palīst zem gultas un cieši satver spilvenu, lai izraudātos par to, cik priecīga jūtos. Es kodu maizi un skatījos sarkanā mēteļa īpašniekā ar sapņainu smaidu. Viņš noteica: "Sniegpārslas". Es pagriezos pret laternu un ieraudzīju baltas pūkas krītam lejā. Uz maniem vaigiem nokrita pāris, kuras tūdaļ izkusa. Es griezos, lai bilstu kungam par rudeni, bet tad ieraudzīju, ka viņš jau aizgājis. Es iekodos siltajā maizē un vēroju laternu.