- Krista!
- mm...?
Viņa vieglā aizkaitinājumā skatījās, jo iecerētais nevarēja gaidīt. Un tā domādama, viņa pat nesamazināja gaitu un gāja tikai tālāk, liekot puisim skriet pakaļ.
- Piebremzē!
- Ne, tagad, man jāsteidzas. Pagaidi laiciņu.
-Es nevaru atlikt sarunu.
Krista apstājās, uzrunāja viņu un ar īgnu, bet ziņkārīgu skatienu vērās puisī.
-Nu, kas gan var būt tik steidzams?
Puisis apmulsa un sāka mīņāties.
- Es... es gribu fotogrāfēt.
- Fotogrāfē!
Meitene atmeta ar roku un turpināja gājienu. Puisis pieskrēja klāt un turpināja.
- Es vēlos, lai tu mani pamāci.
- Pamācīt?
- Nu jā...
- Nu, lūdzu, pirmkārt, veikalos ir fotoaparāti - nopērc vienu. Tad tur ir tāda podziņa, kuru nospiežot, tiek nofotogrāfēts. Tā atrodas parasti kameras augšpusē un ir apaļas formas, vismaz kantainu neesmu redzējusi...
- Es gribu, lai tu mani pilnīgi nopietni māci.
Meitene skatījās ironisku skatu un zēnu, kurš stāvēja blakus un turpināja mīņāties. Viņa brīdi padomāja un teica
- Nu labi. Varam mēģināt. Un kas man par to būs?
- Es... man nav naudas.
- Bet kā tad tu gribi, lai mācu tevi?!
- Tāpat.
- Tāpat?
- Nu ja.
- Man tērēt savu laiku tev tāpat vien? Es noņemšos ar tevi un tērēšu savu laiku mācot kādam pašsaprotamus pamatus?
Puisis uzlūkoja meiteni. Viņa ieskatījās acīs un nolēma, ka pāris dienas tomēr varētu viņam pamācīt.
- Apsoli man vienu, Rihard, ka tu klausīsies, ko tev stāstu un būsi uzmanīgs, kad iedošu savu kameru, lai fotogrāfētu. Kam tev to vajag?
- Es vēlos iepriecināt sevi un citus. Es vēlos iet fotogrāfēt un koncentrēties tikai uz to vien visā pasaulē. Es vēlos iemācīties redzēt to, kā skaistāko paturēt sev. Tas taču attiecas arī uz citām lietām dzīvē, nevis tikai fotogrāfēšanu. Es gribu dzīvot un elpot caur krāsām un to, ko spēju noķert.
Krista aizgrābta vēroja Rihardu.
- Tu..? Tu tā tiešām domā?
- Citādi es to neteiktu.
Krista sāka stāstīt plāno, kuru bija izdomājusi naktī un abi lēnā gaitā tuvojās strautiņam. Pie tā atradās neliela putnu ligzda ar mazuļu oliņām, dažas jau izšķīlušās. Krista čukstēja, lai gan zināja, ka putni to tāpat nedzirdēt. Rihards vēroja skatu un saprata, ko viņa pirmstam centās viņam ieskaidrot. Mazais putniņš spraucās ārā no olas, kā šķita, ar pēdējiem spēkiem. čaumala palēnām radīja plaisas. Viens no mazuļiem izplēsa nelielus caurumiņus tā, ka varēja redzēt ārā kājiņās. Krista, laimē kūsājot, ķēra kadrus, par kuriem bija domājusi dienām un vakarnakt it īpaši, jo zināja, ka tie šķilsies. Iepriekšējā dienā viens putnēns jau izšķīlies.
Tad Krista aizveda Rihardu uz rudzu lauku un jautāja
- Ko tu te redzi?
- rudzus
- un vēl?
- debesis, kuras ir zilas. rudzi ir dzelteni.
- un vēl?
Puisis apjuka. Viņš jau gribēja atkārtot iepriekš teikto, bet Krista, saprotot, ka neko jēdzīgu Rihards vairs nepatieks, pati atbildēja uz savu jautājumu.
- Tur ir vējš, kurš liec smilgas. Tur ir ēnas, kuras met neskaitāmais daudzums zeltaino smilgu. Tās attiecīgās stundās, atkarīgs no saules, spēj izstarot citādu gaismu, tur ir horizonts kā līnija starp smilgām uz debesīm. Ja mēs vēl iedomātos, ka debesīs būtu kāds mākonis, mēs varētu iegūt savdabīgas fotogrāfijas ar rudzu lauku, kurš ir, piemēram, ar mazu gabaliņu ēnas virsū pašā kadra vidū. Jāliek just, ka šī bilde ir dzīve un ka šī vieta reāli pastāv. Nevajag perfekti visu taisīt pēc fotogrāfēšanas likumiem, šeit vajag strādāt uz emocijam un asociācijām. Fotogrāfēšana ir jūtu māksla. Un to tev vajag saprast... Man šķiet šodienai būs gana.
Krista un Rihards devās atpakaļ uz pilsētu, tikai katrs savā virzienā. Krista uz mājām, jau atkal domājot par putniņiem, bet Rihards nemitīgi domāja par rudzu lauku, par Kristas vārdiem, par dzīvo dabu. Viņš to visu arī pirmstam juta, tikai nekad nebija zinājis. Pietika ar pāris vārdiem, lai šī pasaule kļūtu atvērta arī viņam. Viņs klusiem soļiem uzkāpa pa trepēm un iegāja verandā. Vakara oranžīgā saule apgaismoja tuvējo lauku.
Krista miegaina iznāca verandā. Arā nebija sevišķi mīlīgs laiks. Pūta diezgan stiprs vējš un pat tas, ka dienvidu, nemainīja faktu, ka Krista nodrebinājās. Viņai mugurā bija garas, rūtainas pidžambikses un krekls ar īsām rokām. Kājās nebija nekā. Viņa iznāca un matu ērkulis bija pagalam izspūris, bet Rihards viņā noraudzījās ar interesi, jo ne katru dienu gadās redzēt Kristu vēl miegainu, izspūrušu.
- Ko Tu jau te dari?
- Tu teici, lai meklēju kadrus. Es vienu atradu.
- Vai tas nevar pagaidīt?
- Nē, šitas nevar. Nāc līdzi!
Rihards paķēra fotoaparātu, kurš stāvēja uz palodzes, un Kristas roku. Abi skrēja pa akmeņaino ceļu līdz nogriezās kādā taciņā pa kreisi. Gaisā smaržoja tā, ka tikko būtu lijis. Rihards izveda Kristu līdz pļavas malai, kur bija augs, kam lapas bija lielas, platas un rasas lāsēm klātas. Tās mirdzēja saules staros. Turpat ik pa brīdim apsēdās zvirbulis, kurš dzēra no pilēm. Kristai aizrāvās elpa. Rihards paņēma kameru un notupās, lai uzņemtu kadrus. Krista vēroja apkārtni.
- Kā tu šeit iemaldījies?
- Es te neiemaldījos. Es ik dienas eju pastaigās, tādēļ iedomājos, ka šis skats varētu būt jauks. Zināju, ka rasa ar laiku pazūd, bet ir tikai agros rītos, un, nu, man ir iespēja noķert šādu kadru. Zināju arī, ka putni ieraduši dzert rasas pilienus no šīm lapām. Uz tām parasti daudz ūdens sakrājas. Vecos indiāņu stāstos esmu lasījusi, ka laikā, kad bijis sausums, viņi likuši milzu lapas, uz kurām no rīta bijis ūdens, un to viņi salējuši trauciņos. No divām vai trim lapām sanāca jau glāze ūdens!
- Jā, tas ir gudri. - Krista piekrita.
- Patiesībā... - Krists iesāka un nosarka pie reizes - Es sapņoju, ka nākotnē varētu fotogrāfēt ķermeni.
- Kermeni?
- Aha, ķermeņa daļas. Tajā ir kaut kas intīms. Piemēram, rokas, katram cilvēkam tās ir citādākas. Un tās mainās līdz ar vecumu arī. Manam opim ir raupjas rokas, un, ja es nofotogrāfētu tās, tu zinātu, cik labi tur saskatāma katra rieviņa, bet manai mazajai māsai rokas ir trīs reizes mazākas par manām. Ir arī cilvēki ar dzīslainām rokām.
- Man šķiet, ķermeņa formu arī būtu jauki kadrēt. Nu, es domāju, siluetus. - Krista domīgi piebildi.
- Es vakar ilgi domāju. Man šķiet, ka ļoti jauki izskatās bilde no profila, kur redzams tikai siluets ar visiem izliekumiem... lūpas, deguns, acis, zods...
- Jā, tas noteikti ir iespaidīgs kadrs, bet vajag jau arī pareizi izdomāt, kādu tieši to vēlies.
- Esmu jau izdomājis.
- Nu?
- Man kadrā vajadzētu Tevi.
- Mani? - Krista bija pārsteigta.
- Nu, iesākumā es labprāt fotogrāfētu meitenes, tikai vēlāk pārslēgtos uz vispārīgu cilvēku augumu.
- Es neparakstos uz šitādām muļķībām!
- Nu, lūdzu.
- Es nejutīšos omulīgi, kaut ko tādu darot. - Krista satvēra vienu roku otrā un vēroja lapas.
Rihards pienāca tuvāk un teica
- Es grasos fotogrāfēt tikai tavu seju, un viss.
- Nu, protams. - Krista sarosījās un nedaudz piesarka. - Es vienalga negribu būt kadros. Es labprāt palieku aiz tiem. Man patīk fotogrāfēt nevis būt fotogrāfijās.
- Tev bail? - Rihards izmeta.
- Protams, ne!
- Pierādi.
- Nē.
- Pierādi!
- Nē!
- Tātad tev bail. Hā!
- Nekas man nav bail.
Krista paķēra kameru un aizskrēja prom. Rigards vēroja, kā viņa uzmanīgi skrēja pa taciņu, vērojot visu, kas gadās zem kājām, jo viņš meiteni no mājām izvilka, un viņa nepaguva uzvilkt pat apavus.
03.08.08.
Mint.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru