Dienas bezmērķīgi klejoja apkārt, meklēdamas savu miera ostu. Tās skrēja manā prātā, pielaikodamas rudeni, ziemu, vasaru, pavasari, bet es redzēju ikvienu nopūtu un nespēju izlemt, kurš gadalaiks ir īstais. Es tā vēlējos nolaisties uz zemes un atcerēties tās smaržu! Mana dzīves trajektorija šobrīd ir paralēla tās virsmai – es nekādi nevaru mainīt virzienu un nolaisties.
Pamodos no modinātāja trokšņa, kuru instinktīvi izslēdzu pirms melodija kļuva vēl skaļāka. Sapnis bija pagaisis no prāta. Kārtīgi samiedzu savas acis, lai spētu pierast pie jauna rīta. Ārā bija gaišs. Ar cerību liecos līdz aizkariem, lai pavērtu tos un uzzinātu, kāda būs diena.
Saulains.
Es atcerējos vakardienu un realitātes dzelošo klusumu. Jā, tas mani indēja, un ik reizi, kad vien vēlējos smacējošo vakuumu pārtraukt, es saņēmu smagu atraidījumu, kas mani paralizēja. Tā gremdējošais svars slēpās mēmumā. Ikkatru šādu apjausmas mirkli... Ikkatru nepateiktu vārdu... Ikkatru sekundi jo vairāk es attapos pie idejas, ka viss ir mana ilūzija.
Man vienmēr ir bijusi bagāta iztēle. Kādēļ gan ne šoreiz redzēt citiem neredzamo? Tā taču ir, ka pasaule nevar saskatīt vienas personas prātā eksistējošo! Jā, es noteikti esmu alojusies!
Piecēlos no gultas un sāku ģērbties. Ieslēdzu mūziku, cenšoties kliedēt sabiezējušās domas un bezgalīgo klusumu. Man neizdevās. Dziesmas lika domām vīties vēl ciešāk un klusumam iestiepties arvien dziļāk bezdibenī.
Kāpēc turpināt just ko šādu? Kāpēc paciest ilgstošas mocības? Vai nebūtu vieglāk būt nejūtīgai un tukšai? Man vajag tikt prom. Ik elpa manā pasaulē šķiet nepilnīga. Es gribu atsvabināties, bet man bail, ka nespēšu dzīvot bez šīm iedomām un sapņiem. Es bīstos atstāt tukšumu sevī. Un trulumu, kurš apēd saprāta druskas. Atstājot Tevi, mana ilūzija, es pametu arī sevi.
Tu esi mans skaistuma kanons. Mans perfektums.
Paslēdzu mūziku vēl skaļāk, lai justu savu mieru troksnī. Esmu mūzikā, esmu citur, tālu, tālu prom – daudz vairāk ilūzijās kā nāktos. Tepat.
Pieceļos un dodos uz virtuvi. Uz galda vientuļi guļ ābolu bļoda. Tās ievainotais sāns uzlūko mani un čukst: „Kur dosies, Sniegbaltīt?”
Es nogurusi veros bļodā un nodomāju: „Nē, nē, tu esi mani sajaukusi. Man nav prinča.”
Plastmasas maisiņš nočaukst vējā.
Nē, tas nevarēja būt vējš – telpās tāda nav.
Meklēju skaņas avotu. Aplūkoju askētisko virtuvi, kas klusē, kamēr cenšos atrast iemeslu gaisa plūsmu kustībai.
Tā droši vien bija mana nopūta.
Stāvēt uz galda ir savādi. Man bail no augstuma, bet dažas lietas kļūst bezvērtīgas, esot viena soļa attālumā no mūžības.
Bļoda ar āboliem stāvēja man blakus, pie kājām. Es liecos, lai satvertu sārtāko no augļiem, bet kaut kas žņaudza manu kaklu. Izstieptiem pirkstgaliem aizsniedzu to, satverdama medījumu.
Kāpēc sarkanie āboli allaž ir kārdinošāki? Man itin labi garšoja arī zaļie un skābie. It kā. Aplūkoju augli savās rokās, paredzot tā sulīgumu un garšu. Ābols noteikti ir debešķīgs. To nav grūti uzminēt. Vismaz gadu tāds ir iesprūdis manā kaklā – ne īsti iesākts, ne pabeigts. Kaut kur pa vidu starp jaušamību un realitāti.
Iekodos lūpā un vēroju tā spožumu.
Pacēlu ābolu pie savām lūpām un iekodos tajā, sajūtot kumosa sulīgumu sev uz mēles. Baudot tā garšu, es spēru soli uz priekšu.
Ābols izkrita man no rokām, atsizdamies pret linoleju. Es nejauši izraisīju zemestrīci, kuras iespaidā augļu bļoda ar skaļu blīkšķi skāra zemi, izsijājot ābolus pa telpu. Tie kā mazas bumbiņas atsitās cits pret citu, meklējot savu vietu uz grīdas.
Es nedzirdēju, kā tie krita. Apkārt valdīja klusums. Mana pasaule eksistēja dažus centimetrus virs zemes. Tādā trajektorijā es biju: gaisā, ilūzijās, ar kaklā iesprūdušu ābola gabalu.
„Kurš Tevi žņaudza, ja ne pati, Sniegbaltīt?” stikla bļodas lauskas sāpēs kliedza.
27.09.2010.
Mint.
