Es nopūtos.
-"Kas noticis?"- viņš, aplami iztulkojis manu reakciju, bažīgi prasīja. Viegli pacēlos pirkstgalos, kaut tas nav nepieciešams, jo esam viena auguma, un maigi noskūptīju viņa pilnīgās, vēsās lūpas.
-"Nemaz necenties novērst manas domas!"- viņš brīdinoši sacīja, pakāpdamies soli atpakaļ un paceldams rokas, it kā viņš padotos.
Es atkal nopūtos.
-"Ārā ir auksts,"-es sameloju.
Negribu izklausīties pagalam muļķīgi.
Viņš joprojām vēroja mani, kamēr centos pēc iespējas labāk paslēpt visus tos kailos stūrīšus, kuros vējš varētu iespraukties. Izlikos, ka nemanu viņa skatienu un sāku iet pa grantēto celiņu uz priekšu.
Viņš viegli panāca mani, bet es pie tā jau biju pieradusi. Vēroju apkārtni un centos noteikt, kad man tā vēl būtu šķitusi tik skaista kā pēdējos mēnešos.
Nekas nenāca prātā.
Mēs klusu soļojām, bet es tik un tā dzirdēju oļu žvīkoņu zem mūsu zolēm. Pat putni vēl nebija pamodušies, un debesīs joprojām zaigoja mēness, kluss un spocīgs.
-"Vai mēness tevi kādreiz ietekmē..?"- es izteicu līdz pusei pārdomātu jautājumu un apklusu, prātojot par to.
Sajutu viņa vēso plaukstu pieskaramies manējai. Man rokās bija cimdi, bet viņam tās bija kailas. Man tas liekas neprātīgi tādā aukstumā, kāds jau nedēļām ilgi bija: zemledus makšķernieki ik rītu no jauna skalda āliņgus veco vietās, jo tie nakts laikā ir paguvuši aizsalt.
-"Nekad,"- viņš lišķīgi atbildēja un piebilda, -"Tam būtu jābaidās no manis!"
Es iespurdzos un uzlūkoju viņu - acīs atspīdēja spožā mēnessgaisma. Atkal sajutu to pašu siltumu pakrūtē, un lūpu kaktiņi, pašai negribot, viegli pacēlās augšup, izveidojot man raksturīgo smaidu. Es to necietu, bet viņa klātbūtnē to nebija iespējams kontrolēt tāpat kā jebko citu, ko es darīju.
Centos novērst savas domas un jautāju -"Kur tu mani ved?"
Viņš pasmīnēja, un es, vēl pirms viņš kā reagēja, zināju, ko tūlīt piedzīvošu un klusībā dusmojos, domājot par to, cik negodīgi viņš izturējās.
Es pazīstu viņa smaidus. Ikvienu - sākot ar "vainīgo" un beidzot ar "bezbēdnīgo", kuru viņš šobrīd pielietoja un kurš nozīmēja to, ka viņam pat prātā nenāk man atklāt šo informāciju.
-"Vai tu pateiksi vismaz, kādēļ tieši naktī?"- es tielējos un spiedu viņa roku ciešāk kā parasti.
Šoreiz viņš bija tas, kurš nopūtās.
-"Nu labi, labi. Tādēļ, ka dienā to nav iespējams piedzīvot," - viņš attrauca maigā balsī.
Uzreiz sāku prātot par visu, ko šādos apstākļos varētu te darīt. Viss šķita aplams un neiespējams, tādēļ ātri atmetu domu saprast, kurp mēs dodamies, un pacietīgi gaidīju galamērķi, ejot viņam pie rokas.
Mint.
Es viņu mīlu, savu stāsta varoni.
