Teikšu jums atklāti, lasīt čempionu brokastis pēc šīs grāmatas nav pārāk baudāmi. Vonnegūts, manuprāt, stāv pāris plauktiņus zemāk, un man nekad nav īsti patikusi viņa prātuļošana. Tā nu pabarošu jūs ar pāris citātiem no Sartra grāmatas, kas man patika. Daži tiešām tā vērti, citi - man pašai vienkārši šķita fascinējoši. Ak, un ir vērts izlasīt no vāka līdz vākam darbu! Burvīgs! Tam ir daudz lielāka jēga kopumā, nevis izrakstītajos citātos. šķiet, labākā grāmatā pēdējā... hm, vismaz gada laikā.
Vai atkal pamodīšos pēc vairākiem mēnešiem, vairākiem gadiem - novārdzis un vīlies jaunu drupu vidū? Es gribētu saprast sevi, iekams nav par vēlu.
/15.lpp/
1787. gadā iebraucamā vietā Mulēnu tuvumā mira kāds vecs vīrs, Didro draugs, kura pasaules uzskatu bija veidojuši filozofu darbi. Apkaimes garīdznieki bija nopūlējušies melnās miesās, bet visi viņu mēģinājumi izrādījās veltīgi; lāga vīrs atsacījās no pēdējā svaidījuma, viņš bija panteists. De Rolbona kungs, kas tur pa ceļam bija apmeties un neticēja nekam, saderēja ar Mulēnu kirē, ka viņam nebūs vajadzīgas ne divas stundas, lai slimniekā atkal iedvestu kristīgas jūtas. Kirē saderēja un zaudēja: saruna ar slimo sākās trijos naktī, piecos no rīta viņš izsūdzēja grēkus un septiņos nomira. "Vai jūs esat tik veikls disputa mākslā?" kirē jautāja. "Jūs pārspējat manus amata brāļus!" - "Es nedisputēju," de Rolbons atbildēja, "es viņam iedvesu bailes no elles."
/23.lpp/
Varbūt nemaz nav iespējams saprast pašam savu seju. Vai varbūt tas tāpēc, ka esmu vientuļš cilvēks? ļaudis, kas dzīvo sabiedrībā, iemācās redzēt sevi spoguļos tādus, kādus viņus redz draugi. Man nav draugu: vai tāpēc mana miesa ir tik kaila? Varētu sacīt - jā, varētu sacīt - tā ir daba bez cilvēkiem.
/25.lpp/
[Par pokera spēli] Kāda dīvaina nodarbība: tā neatgādina nedz spēli, nedz smieklus, nedz paradumu. Manuprāt, viņi tai nododas vienīgi tāpēc, lai aizpildītu laiku, Taču laiks ir pārāk plašs, tas nav aizpildāms, Viss, ko tajā iemet, atmiekšķējas un izplešas.
/28.lpp/
Nekad man vēl nav tik spilgti licies kā šodien, ka manas robežas ir ķermenis ar vieglām domām, kuras paceļas no tā gluži kā burbuļi. Atmiņas es veidoju no tagadnes. Esmu atmests atpakaļ un atstāts tagadnē. Veltīgi pūlēties sasniegt pagātni: nespēu tikt no sevis vaļā.
/39.lpp/
- Ak, Rokantēna kungs, paražas ir tik... tik interesantas!
Mazliet aizelsies, viņš izslej pret mani lielo ēzeļa žokli. Viņš ož pēc tabakas un stāvoša ūdens. Viņa skaistās, mulsās acis deg kā uguns lodes, un plānie mati pūkojas virs galvas kā miglains nimbs. Viņa galvā samojedi, ņamņami, malgaši un Ugunszemes iedzimtie piekopj visdīvainākos rituālus, ēd vecos tēvus un bērnus, griežas tamtamu ritmos līdz ģībonim, padodas amoka neprātam, sadedzina savus mirušos, izliek tos uz jumtiem, nolaiž ūdens straumēs, piesietus pie laivām, kuras apgaismo lāpas, kopojas uz labu laimi māte ar dēlu, tēvs ar meitu, brālis ar māsu, sakropļo sevi, kastrējas, izstaipa lūpas ar plāksnēm, liek ietetovēt uz gurniem briesmīgus zvērus,
- Vai var piekrist Paskālam, ka paražas ir otra daba?
Viņa melnās acis cieši raugās manī, viņš izlūdzas atbildi.
- Kā to ņem, - es saku.
/40.lpp/
Pat ja tiesa, ka man nav bijuši piedzīvojumi, kas gan tā par nelaimi? Pirmām kārtām domāju, ka tas ir tikai vārdu jautājums.
/42.lpp/
Es domāju tā: lai visparastākais notikums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag - un ar to pietiek - sākt to stāstīt. Tieši tas ļaudis piemuļķo: cilvēks vienmēr ir notikumu stāstītājs, viņš dzīvo savu un svešu stāstu ielenkumā, visu, kas ar viņu atgadās, viņš redz caur šiem stāstiem; un viņš mēģina dzīvot savu dzīvi tā, it kā to stāstītu!
Taču ir jāizvēlas - vai nu dzīvot, vai stāstīt. Piemēram, Hamburgā, kad biju kopā ar Ernu, kurai es neuzticējos un kura no manis baidījās, dzīvoju visai ērmīgu dzīvi. Taču es biju tajā iekšā un nedomāju par to. Un tad kādu vakaru Sanpauli kafejnīcā viņa atstāja mani, lai aizietu uz tualeti. Sēdēju viens, patafons spēlēja Blue Sky. Es sāku sev stāstīt visu, ko biju piedzīvojis kopš izkāpšanas krastā. Teicu sev: "Pirms divām dienām, kad vakarā iegāju dansingā, ko sauc par Grotte Bleue, pamanīju ieskurbušu liela auguma sievieti, Un tā ir tā pati sieviete, ko šobrīd gaidu, klausoties Blue Sky, un kas tūlīt atgriezīsies, apsēdīsies man blakus labajā pusē un apliks rokas ap kaklu." Tad es spilgti izjutu, ka man bijis piedzīvojums, Bet Erna atgriezās, apsēdās man blakus, aplika rokas ap kaklu, un man bija pretīgi, kaut lāgā nezināju, kāpēc. Tagad es saprotu: bija pienācis brīdis, kad vajag atsākt dzīvi, un piedzīvojuma iespaids tikko izgaisis.
Kad cilvēks dzīvo, ar viņu nekas neatgadās. Dekorācijas mainās, ļaudis nāk iekšā un iet ārā, un tas ir viss. Nekad nav nekādu iesākumu. Dienas virknējas cita aiz citas bez kāda iemesla vai sakara, tā ir bezgalīga un vienmuļa pieskaitīšana, Laiku pa laikam tiek sarēķināta daļēja summa, cilvēks saka: nu jau pagājuši trīs gadi, kopš ceļoju, trīs gadi, kopš dzīvoju Buvilā, Nav arī nekādu beigu: cilvēks uzreiz neatstāj sievieti, draugu vai pilsētu. Un tad turpinās tas pats. Laikiem, bet reti cilvēki apstājas, atskatās un pamana, ka ir sapinies ar kādu sievieti, iepiņķerējies netīrā lietā. Tas ir kā zibens uzlaiksnījums. Tad gājiens turpinās, atsākas stundu un dienu pieskaitīšana. Pirmdiena, otrdiena, trešdiena. Aprīlis, maijs, jūnijs. 1924., 1925., 1926.
Tā tad ir dzīve. Bet, kad dzīvi stāsta, viss mainās; tikai šo pārmaiņu neviens nepamana; pierādījums: cilvēki mēdz runāt par patiesiem stāstiem; notikumi veidojas vienā virzienā, un mēs tos atstāstām pretējā virzienā. Rodas iespaids, ka vēstīts tiek no sākuma: "Tas notika skaistā 1922. gada rudens vakarā. Es Marommā biju notāra palīgs." Taču īstenībā ir iesākts no beigām. Beigas ir neredzami klātesošas, un tieši tās piešķir nedaudzajiem vārdiem iesākuma svinīgumu un svaru. "Es pastaigājos, izgāju ārā no ciema, pats nemanīdams, es domāju par savas naudas grūtībām." Ja šo teikumu pieņemtu tieši tādu, kāds tas ir, tas nozīmētu, ka cilvēks bijis sevī iegrimis un nīgrs, simt jūdžu tāls no piedzīvojuma, tieši tādā omā, kādā notikumus palaiž garām nepamanītus. Bet turpat ir beigas, kas visu pārvērš. Mums šis vīrs jau ir stāsta varonis. Viņa nīgrums un naudas grūtības ir daudz vērtīgāki nekā mūsējie, tos viscaur apzeltī nākamo kaislību gaisma. Un stāsts turpinās ačgārnā secībā: mirkļi vairs nekrājas uz labu laimi cits aiz cita, tos notvērušas stāsta beigas, kas tos pievelk, un ikviens savukārt saista ar iepriekšējo: "Bija nakts, iela - tukša." Teikums izrunāts nevērīgi, šķiet, tas nemaz nav vajadzīgs; taču mēs neticam nevērībai un noglabājam teikto: tas ir fakts, kura nozīmi sapratīsim vēlāk. Un mums liekas - varonis visus tās nakts sīkos notikumus ir uztvēris kā priekšvēstnešus, kā solījumus, vai pat pārdzīvojis vienīgi tos, kuri bijuši solījumi, paliekot akls un kurls pret visu, kas piedzīvojumu nevēstī. Mēs aizmirstam, ka nākotne vēl nebija pienākusi; cilvēks pastaigājās naktī bez kādiem pareģojumiem, tā viņam sniedza savas vienmuļās bagātības juku jukām, un viņš neizvēlējās.
/44.-45.lpp/
Tas nu ir pierādīts: piedzīvojuma izjūtu noteikti nerada notikumi. Drīzāk piedzīvojums veidojas no tā, kā virknējas mirkļi. Teiksim, es domāju par to, kas notiek, un piepeši jūtu, ka ik mirklis ved uz nākamo mirkli, tas savukārt uz nākamo un tā tālāk; ka ik mirklis iznīkst, nav vērts pūlēties to apturēt, utt., utt.
Un tad šo īpašību piedēvē notikumiem, kuri parādās tādu mirkļu ritējuma iekšienē: to, kas piemīt formai, attiecina uz saturu. Vārdu sakot, daudz tiek runāts par daudzināto laika plūsmu, bet neviens to neredz. Cilvēki redz sievieti, domā, ka viņa kļūst veca, bet neredz, kā viņa noveco. Taču brīžiem mums šķiet, ka redzam viņu novecojot un jūtam, kā novecojam kopā ar viņu: tā ir piedzīvojuma izjūta.
/59.lpp/
Iedams gar pilsētas parka režģa žogu, ieraudzīju vīru apmetnī. Viņš joprojām sēdēja tukšajā parkā; viņa deguns bija kļuvis tikpat sarkans kā ausis.
Es grasījos pagrūst vārtiņus, bet viņa sejas izteiksme mani sastindzināja: viņš smīnīgi miedza acis un izskatījās truli salkans. Taču tajā pašā laikā viņš raudzījās tieši sev priekšā uz kaut ko, ko es nevarēju redzēt, un skatiens bija tik ciets un vērīgs, ka piepeši atskatījos.
Vienu kāju pacēlusi un muti pavērusi, viņam pretī stāvēja gadus desmit veca meitene un, piešķiebusi smailo ģīmīti, kā apburta vērās viņā, raustīdama lakatiņu.
Vīrs smaidīja savā nodabā kā cilvēks, kas tūlīt izstrādās labu joku. Piepeši viņš piecēlās, sabāzis roas apmetņa kabatās, - tas viņam sniedzās līdz papēžiem. Viņš paspēra pāris lieku soļu, un viņa acis izvelbās. Man šķita, ka viņš pakritīs. Taču viņš joprojām miegaini smaidīja.
Piepeši sapratu: apmetnis! Es būtu gribējis to aizkavēt. Man vajadzēja tikai iekāsēties vai atvērt vārtiņus. Taču mani savukārt gluži vai apbūra meitenes sejas izteiksme. Viņas vaibsti bija baiļu sašķobīti, sirds droši vien pukstēja trakā ātrumā; tomēr šajā žurkas ģīmītī pamanīju kaut ko spēcīgu un ļaunu. Tā nebija ziņkāre, drīzāk gan tādas kā zinīgas gaidas. Jutos bezspēcīgs: es stāvēju ārpus parka, ārpus viņu mazās drāmas; bet viņi bija piestājuši viens pie otra, savu vēlmju tumšā spēka nesti, viņi veidoja pāri. Aizturēju elpu, es gribēju redzēt, kas atspoguļosies vecišķajā sejā, kad vīrelis man aiz muguras pašķirs apmetņa malas.
Taču meitene, piepeši atbrīvota, papurināja galvu un metās skriet. Vīrelis apmetnī bija mani ieraudzījis un tādēļ apstājies. Mirkli viņš sakumpušu muguru palika stāvam alejas vidū. Apmetnis kūļājās viņam gar stilbiem.
- Ei, paklausieties! - es uzsaucu.
Viņš sāka drebēt.
- Pār pilsētu gulstas briesmīgi draugi, - es garāmejot pieklājīgi sacīju.
/80.lpp/
Eskuriāla bibliotēkā biju ilgi vērojis Filipa II portretu un zināju: ja raugās tieši acīs tiesībās mirdzošajai sejai, pēc brīža tās spožums apdziest un paliek pelnains pārpalikums, un mani interesēja tieši šis pārpalikums.
Parotēns lieliski pretojās. Taču piepeši viņa skatiens apdzisa, glezna kļuva nespodra. Kas palika pāri? Aklas acis, beigtai čūskai līdzīgas plānas lūpas un - vaigi. Uz gleznas plājās bāli un apaļi bērna vaigi. Sabiedrības kalpotāji tos nepamanīja: viņi nekad nepalika Parotēna kabinetā pietiekami ilgi. Tajā ieejot, briesmīgais skatiens vērsās pret viņiem kā siena. Pēc cik gadiem tos pamanīja sieva? Pēc diviem gadiem? Pieciem gadiem? Es iztēlojos, kā reiz, kad vīrs gulēja viņai blakus un mēness stars glāstīja viņa degunu, vai arī viņš tveicē mokoši gremoja, atslīdzis atzveltnī pievērtām acīm un saules zaķīti uz zoda, sieva iedrošinājās ielūkoties vīram sejā; un viņa miesa parādījās neaizsargāta, uzburbusi, siekalaina un mazliet neķītra. Un tajā dienā Parotēna kundze, bez šaubām, kļuva par pavēlnieci.
/89.lpp/
Tagad es zinu: lietas ir tikai tās, ko varam uztvert, un aiz tām nav nekā.
/95.lpp/
Galvenais - nekustēties, nekustēties... Ak!
Tas, kas mani gaidīja, saņēma trauksmes signālu, tas sabruka pār mani, ieplūda manī, nu esmu pilns ar to. Tas nav nekas - šī Lieta esmu es pats. Atbrīvotā, atraisītā eksistence atkal gāžas pār mani. Es eksistēju.
Es eksistēju. Tas ir tīksmīgi, tik tīksmīgi, tik gausi. Un viegli: varētu sacīt, ka eksistence pati no sevis lidinās gaisā. Tā kustas. Tie ir pieskārieni visās malās, kas izkūst un izgaist. Maigi jo maigi. Manā mutē ir putains šķidrums. Es to noriju, tas noslīd rīklē, tas glāsta, un, lūk, tas atkal atrodas mutē, man mutē pastāvīgi ir maza, slēpta peļķīte bālgana ūdens, kas viegli pieskaras manai mēlei. Un arī šī peļķīte esmu es. Un mēle. Un rīkle esmu es.
Es redzu delnu, kas gozējas uz galda virsmas. Tā, dzīvo - tas esmu es. Tā atveras, pirksti izplešas un izstiepjas. Delna guļ uz muguras. Tā man rāda mīksto vēderu. Tā izskatās pēc augšpēdus apgāzta zvēriņa. Pirksti ir ķepas. Es uzjautrinos, tos ātri kustinādams kā krabja kājas - tas ir apvēlies uz muguras. Krabis ir beigts: kājas savelkas, piespiežas pie manas plaukstas vēdera. Es redzu nagus - vienīgo nedzīvo manis daļiņu. Un vēl. Mana roka apgriežas, izplājas uz vēdera, tagad tā rāda muguru. Sudrabaina, mazliet spīdīga mugura - to varētu noturēt par zivi, ja pie pirkstu locītavām neaugtu rudas spalvas. Es sajūtu savu roku. šie divi zvēriņi, kas kustas delmu galos, esmu es. Mana roka kasa vienu no savām kājām ar otras ķepas nagu; es sajūtu tās svaru uz galda, kurš neesmu es. Smaguma sajūta ir ilga jo ilga, tā nepāriet. Tai nav nekāda iemesla pāriet. Un ilgi tas nav izturams... Es pievācu plaukstu, iebāžu to kabatā. Taču cauri audumam tūlīt sajūtu ciskas siltumu. Acumirklī izrauju delnu no kabatas; pārkaru to pār krēsla atzveltni. Tagad sajūtu tās smagumu dilba galā. Tā velk tikko manāmi, mīksti, tā eksistē. Es netiepjos: lai kur plaukstu likšu, tā turpinās eksistēt, un es turpināšu just, ka tā eksistē; es nevaru to novākt, tāpat kā nevaru novākt pārējo ķermeni, miklo siltumu, kas pieveldzē krēslu, vai siltos taukus, kuri laiski griežas, it kā tos maisītu ar karoti, nedz visas sajūtas, kas tur iekšā rosās, kas iet un nāk, rāpjas gar sāniem līdz padusei vai arī no rīta līdz vakaram klusītēm dirn savā parastajā kaktiņā.
Uzraujos kājās: līdzko es spētu pārtraukt domu gaitu, kļūtu vieglāk. Tieši domas ir vissājākās. Pat vēl sājākas par miesu. Tās bezgalīgi stiepjas un atstāj dīvainu garšu. Turklāt domās mīt vārdi, nepabeigti vārdi, teikumu iesākumi, kas bez mitas atkārtojas: "Man vajag beigt... Es eksis... Miris... Del Rol... kungs ir miris... Es neesmu... Es eksis..." Tā turpinās un turpinās, un nekad nebeidzas. Tas ir ļaunāk par visu, jo jūtos vainīgs un līdzzinātājs. Piemēram, tāda mokoša atgremošana: es eksistēju, tieši ar to es nodarbojos. Es. ķermenis dzīvo pats ar sevi, ja jau ir radies. Bet domu turpinu un izvēršu es. Es eksistēju. Es domāju, ka eksistēju. Ak, garais serpentīns, doma par eksistenci - es pamazītēm ritinu to vaļā... Ja es spētu aizliegt sev domāt! Es mēģinu, man izdodas: šķiet, galva piepildās ar dūmiem... Un tad tas sākas no jauna: "Dūmi... nedomāt... es negribu domāt... Es domāju, ka negribu domāt Man vajag domāt, ka es negribu domāt. Jo tā arī ir doma." Vai tiešām tas nekad nebeigsies?
Mana doma - tas esmu es: lūk, tāpēc es nevaru apstāties. Es eksitēju caur to, ko domāju... un es nespēju liegt sev domāt. Pat šajā brīdī - tas ir briesmīgi - ja es eksistēju, tad tāpēc, ka man riebjas eksistēt. Tas esmu es, tieši es, kas mani velk ārā no ilgotās neesmes: naids pret eksistenci, riebums pret to ir tikai veidi, kā piesiest mani eksistēt, iegremdēt mani eksistencē. Domas dzimst man aiz muguras kā reibonis, es sajūtu tās dzimstam aiz manas galvas... Ja es padodos, tās tūlīt iznāk priekšā starp acīm - un es vienmēr padodos, doma pietūkst, pietūkst, un, lūk, tā jau ir kļuvusi milzīga, tā piepilda mani visu un atjauno eksistenci.
Manas siekalas ir saldenas, ķermenis silts; jūtu, ka esmu pliekans. Mans kabatas nazis guļ uz galda. Es to atvāžu. Kāpēc gan ne? Lai nu kā, vismaz būs pārmaiņa. Es nolieku kreiso roku uz piezīmju papīra kaudzītes, pamatīgi ietriecu delnā nazi. Kustība bijusi pārāk nervoza; asmenis slīdējis, un brūce iznākusi sekla. Asiņo. Un tad? Kas ir mainījies? Tomēr es ar gandarījumu nolūkojos uz balto lapu, kur pāri manis nupat uzrakstītajām rindām izplūst maza asiņu peļķīte, kas beidzot ir pārstājusi būt es. četras rindas uz baltas lapas, asins traips - no tā rodas skaistas atmiņas.
/97.-99.lpp/ Autora doma virzās tālāk vēl vairākas lappuses.
Viss ir pilns, visur - eksistence - blīva, smaga un maiga. Bet pāri visam šim maigumam nepieejama, pavisam tuva un - ak vai! - tik tāla - jauna, nežēlīga un rāma ir šī... bargā skaidrība.
/101.lpp/
Es vairs neklausos. Viņi mani kaitina. Viņi gulēs vienā gultā. Viņi to zina. Un katrs zina, ka otrs zina. Bet - viņi ir jauni, šķīsti un pieklājīgi, katrs grib saglabāt cieņu pats pret sevi un otra cieņu, mīlestība ir kaut kas liels un poētisks, ko nedrīkst izbiedēt, un tāpēc viņi vairākas reizes nedēļā ballēs un restorānos izrādīs savas mazās rituālās automātu dejas...
Galu galā laiks taču kaut kā ir jānosit. Viņi ir jauni un labi noauguši, tādi viņi būs vēl savus trīsdesmit gadus. Tāpēc viņi nesteidzas, kavējas - un rīkojas pareizi. Kad viņi būs kopā pārgulējuši, vajadzēs meklēt ko citu, ar ko aizsegt savas eksistences pilnīgo absurdumu. Un tomēr... Vai tiešām ir pilnīgi nepieciešams sev melot?
/109.lpp/
Tiešām, viss, ko es pēc tam spēju aptvert, veda atpakaļ pie šī fundamentālā absurda. Absurds arī ir vārds; es cīnos pret vārdiem; tur es pieskaros lietai. Bet es gribētu te fiksēt šī absurda absolūto raksturu. Cilvēku mazajā, krāsainajā pasaulē katrs žests un katrs notikums var būt absurds tikai relatīvi: attiecībā pret apstākļiem, kādos tas norisinās. ārprātīgā runas, piemēram, ir absurdas pret situāciju, kādā viņš atrodas, nevis pret viņa ārprātu. Bet es nupat piedzīvoju absolūtā atklāsmi: absolūtais vai absurds. Nav nekā tāda, attiecībā pret ko šī [koka] sakne nebūtu absurda. Kā lai es to pasaku vārdiem? Absurda attiecībā pret oļiem, dzeltenajām zāles skupsnām, sakaltušajiem dubļiem, pret koku, debesīm, pret zaļajiem soliem. Nepārvarams absurds; nekas, pat dabas dziļais un slepenais drudzis, nevarētu to izskaidrot. Protams, es nezinu visu, es neesmu redzējis dīgstu attīstāmies un koku augam. Taču šīs resnās, raupjās ķetnas priekšā nav svarīgi nedz neziņa, nedz zināšanas. Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule. Riņķa līnija nav absurda, to viegli izskaidrot ar taisnes segmenta rotāciju ap vienu no tā galiem. Taču riņķa līnija neeksistē. Turpretī šī sakne eksistē tādā mērā, kādā es to nespēju izskaidrot. Mezglainā, inertā, vārdā nenosaucamā sakne mani apbūra, pilnīgi aizsedza redzi, bez mitas lika atgriezties pašam pie savas eksistences. Es varēju, cik vien vēlējos, atkārtot: "Tā ir koka sakne," - tas nedeva neko. Skaidri redzēju, ka nav iespējams no saknes funkcijas - sūkņa funkcijas - nonākt pie tā - šīs cietās un stingrās roņādas, pie eļļainības, pie pārakmeņojuma un stūrgalvības. Funkcijas neizskaidroja neko: tās palīdzēja kopumā saprast, kas vispār ir sakne, bet nevis tieši šī sakne. šī sakne ar savu krāsu, savu formu, savu sastingušo kustību atradās... zemāk par jomu, ko iespējams izskaidrot. Ikviena no tās īpašībām mazliet izplūda, izgāja ārpus robežām, pa pusei sacietējot, kļūstot gandrīz vai par lietu; katra īpašība bija saknei lieka, un tās kopums man tagad šķiet ritam it kā ārpus tās, noliedzam sevi, zaudējam sevi dīvainā galējībā.
/125.lpp/
Eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējošie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt. [..] Tomēr neviena nepieciešama būtne nevar izskaidrot eksistenci: nejaušība nav šķietama, veidols, ko var izgaisināt. Tā ir absolūta, tātad arī pilnīgi nepamatota.
/127.lpp/
Viss pastāvošais dzimst bez iemesla, turpinās vājuma dēļ un mirst sastopoties.
/129.lpp/
Viņa vērās manī, taču it kā neredzēdama. Viņa kaut ko teiks. Es gaidu traģisku runu, kas atbilstu maskas cieņai, īstu bēru dziesmu.
Viņa pasaka tikai īsu teikumu:
-Esmu pārdzīvojusi pati sevi.
Tonis nemaz neatbilst maskai. Tas nav traģisks, tas ir... briesmīgs: tas pauž tuksnesīgu bezcerību bez asarām un nožēlas. Jā, viņā kaut kas ir neglābjami izkaltis.
Maska nokrīt, viņa smaida:
-Es nepavisam neesmu bēdīga. Es bieži brīnos pati par sevi, bet kāpēc lai es bēdātos? Savulaik es spēju padoties diezgan skaistām kaislībām. Es kaislīgi ienīdu savu māti. Turpretī tevi, - viņa izaicinoši saka, - tevi es kaislīgi mīlēju.
Viņa gaida, ko es sacīšu. Es klusēju.
-Tas viss, protams, ir beidzies.
-Kā tu to vari zināt?
-Es zinu. Es zinu, ka nekad nesastapšu neko un nevienu, kas man iedvestu kaislību. Tu zini - lai sāktu kādu mīlēt, ir jābūt uzņēmīgam. Ir vajadzīga enerģija, augstsirdība, aklums... Pašā sākumā ir pat brīdis, kad vajag pārlēkt pari bezdibenim: ja cilvēks domā, viņš nesper ne soli. Es zinu, ka es vairs nekad nelēkšu.
/139.lpp/
Mums visiem galvenais bija melns caurums tieši priekšā un tā dziļumā - cilvēki, kurus neredzējām; no tā tiešām radās pilntiesības brīža nojausma. Bet, zini, viņi nedzīvoja tur iekšā, mēs slīdējām viņiem garām. Un vai tu domā, ka mēs, aktieri, dzīvojam tur iekšā? Galu galā pilntiesības brīža nebija nekur, nedz rampas vienā, nedz otrā pusē. Tas neeksistēja; un tomēr visi par to domāja.
/146.lpp/
