bumčiki

Tieši šis amats un šī telpa mani tracināja visvairāk. Kopš sāku interesēties par medicīnu, attiecos pret te notiekošo noliedzoši. Māte jau tad brīdināja: "Neatļaujies par daudz!" Kad iedomājos viņas centienus glābt manu domu gājienu, atceros, kā pazīstamie, maigie sejas vaibsti nosodoši uz mani paskatījās un pavicināja pirkstu deguna galā tik tuvu manai sejai, ka tas gandrīz saskārās ar vaigiem. Es pasmaidīju, viegli savelkot lūpu kaktiņus. Mani blakus sēdošie biedri to noteikti nemanīja, un labi vien ir, jo nevarētu teikt, ka esmu kārs runāt ar viņiem.

Sēdēju starp uzvalkos gērbtiem vīriem, kuri visi kā viens bija pievērsuši skatienu baltajām durvīm pretējā istabas pusē. Viņu sēdēšanas pozas no malas izskatījās tik neērtas un stīvas, ka, pats nemanot, nemierīgi sakustējos krēslā - mani tracināja pārspīlēti profesionālā attieksme un tradicionālā slimnīcas smaka, kura ir iesūkusies blakussēdētāju āda un dvakoja, nomācot rīta odekolona un ziepju smaržu.

Jā, tie bija viņi - slimnīcu vergi, bargie vīri, - kuri no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja baltos uzsvārčos un kalpoja medicīnas un veselības vārdā. Vismaz tā sabiedrība viņus redzēja.

Man viņi bija meļi. Liekuļi, kuri iefiltrējušies vienā no cēlākajām profesijām, un gandēja jebkuru panākumu vai inovatīvu metodi savtīgu interešu labad. Viņi ziedoja attīstību, lai apmierinātu kāri pēc nežēlības, varas un naudas. Ne reizi vien esmu saskāries ar viņu metožu sekām studiju gados, kad visiem nācās analizēt ārstniecības procesu un rezultātus. Lieki teikt, ka mana reakcija uz to bija pasniedzējiem nepieņemama. Tikai daži pasniedzēji atļāva man pamatot savu viedokli, cienot katra studenta tiesības izteikties. Viņi bija pasniedzēji, pie kuriem mācības beidzu ar izcilību. Pārējos priekšmetos man "pietrūka attieksmes", bet es esot bijis "talantīgs puika", kā universitāšu pasniedzēju elite man diplomātiskā balsī teica.

Protams, nedrīkst aizmirst arī to, ka tieši attieksme man traucēs iegūt labi apmaksātu darbu un īstenot sapņus. Viņiem bija taisnība vienā ziņā - tagad tiešām ir grūti atrast darbu -, bet tā ir visiem, kuri strādā šajā jomā. Sākumā ir jāpierāda sevi, lai kaut ko gūtu, bet iespēja apliecināt spējas nerodas vis katru dienu. Pabeidzis studijas, es paliku bez darba un piestrādāju par apkopēju vietējā aprūpes namā, ik dienas meklējot avīžu darba sludinājumos kaut sīkāko ierakstu par iespēju strādāt kaut ko, kas vairāk saistīts ar manis iegūto profesiju. Retajās dienās, kad infomācijas slejā, parasti mazā drukā, bija šāds piedāvājums, tad parasti attapos stāvam pie ieejas, kur pulcējās daudz cilvēku, un gaidīju, kā, iespējams, apsargs ar pirkstu norādīs uz kādu, kurš, viņaprāt, izskatās pienācīgs, lai strādātu attiecīgajā amatā.

Kāds man blakus nošņaukājās, un es centos fokusēt domas šoreiz jau uz tagadni, nevis atmiņām, kuras aizgaiņāju. Pievērsu skatienu baltam papīra lapām, kuras atradās uz galda manā priekšā, un spalvu, kas mētājās turpat blakus. Ar acīm meklēju, kur palikusi tintes pudelīte. Pat nezinu, kādēļ skatījos, - es tāpat zināju, ka vienīgie priekšmeti, kas bija uz garā koka galda, atradās tieši manā priekšā. Paķēru spalvu un ar tās galu ritmiski un viegli situ pa galda virsmu.

Skaņa atbalsojās telpā. Ja ieklausījās, varēja to dzirdēt. Parasti cilvēkus tracināja šādas skaņas, it sevišķi, ja tās izraisījis bezdarbs, bet šos pārlieku diplomātiskos kungus nespēja satricināt pat vēsts par viesuli, kurš iznīcinās mūsu pilsētu, vai meteorīta ietriekšanos ēkā, kurā bijām. Viņi sēdēja man līdzās un atgādināja vairāk statujas nekā dzīvas būtnes.

Apslāpēju žāvas, jo nevēlējos vēl vairāk atšķirties no miroņu dzīvās armādas, kura gatavojās inspicēt cilvēkus, kuri šobrīd pulcējās otrpus baltajām durvīm. Atkal pārskatīju telpu, pieliekot roku priekšā mutei un iespējami klusi nožāvājoties, - jutu sekas pēc negulētas nakts, kura ir aizvadīta lidostā un lidmašīnā, esot ceļā uz šejieni. Istaba bija tikpat kā tukša. Kaut arī telpai vajadzētu izskatīties patīkamai un "siltai", man tā asociējās ar kaut ko sterilu un pārlieku oficiālu. Istabas stūrī atradās milzīgs māla puķu pods, kurā auga pusnovītusi un apputējusi sansevieria trifasciata jeb svītrainā sansevjēra. Man bija nelāgas aizdomas, ka apkopējas nelikās zinis par zaļaugu, kurš palenām červelējās arvien vairāk, un jutu žēlumumu, jo tas bija nonācis tieši šeit. Iespējams, noplukušais augs bija vienīgais aksesuārs, kurš varētu šķist patīkams šajā iestādē.

Drūmi nopūtos un paskatījos uz cilvēkiem, ar kuriem sēdēju pie galda. Kopumā mēs esam septiņi cilvēki, inspektētaji, pie galda. Nepāra skaitlis. Tas vienmēr ir nepāra skaitlis, lai varētu noteikt rezultātu ātri un bez liekas domāšanas un laika kavēšanas. Viņiem patīk, ja viss ir bez komplikācijām. Es vienmēr ar profesoru Tussu strīdējos tieši par šo apsektu sakot, ka cilveks nav tik vienkārša lieta, kā "lielie" to vēlas. Es teicu toreiz, dusmās piesarkdams: "Bet cilvēki nav tik virspusēji! Kur paliek visi personības slāņi, temperaments, ietekmējošie faktori?" Tuss toreiz nošūpoja galvu un ar acīm ciet atbildēja, lūpām tik tikko kustoties: "Tu nevari mainīt sistēmu. Tā jau gadiem ir tāda. Mēs to nevaram mainīt vai ietekmēt." Es toreiz atkārtoti neticībā pievērsos likumiem jeb baušļiem, pēc kuriem septītnieks strādāja, un nevarībā ar dūri uzsitu pa galdu tā, ka tas nodrebēja. Mūsu saruna toreiz beidzās.

Un tagad es sēdēju pie viena galda ar bargo sešinieku, kuru pelnu pelēkās sejas bez emocijām gaidīja pacientus, kuru likteņus lemt - atdot brīvību vai paturēt šeit līdz nākamajam termiņam, kad tiks noteikta tikšanās.

Es toreiz teicu, ka nekad nebūšu vienā telpā ar šiem liekuļiem un muļķiem, kuri aptraipa profesijas labo slavu ar savu esamību un tiesā citu dzīves pēc saviem ieskatiem. Tagad apstākļu sakritības dēļ es atrados pat pie viena galda ar šiem asinssūcējiem, tāpat kā viņi, gaidot pacientus, par kuru diagnozēm būs jālemj.

Profesora Tussa vēstule vēl arvien atradās manā jakas iekškabatā, vairākkārt saņurcīta un pēcāk ar rokām izgludināta.

Dārgais Kristofer,

Tu noteikti esi dzirdējis par kataklizmu, kas piemeklējusi visu psihologijas nozaru pārstāvjus - pagājušā piektdienā, 28. novembrī, augsti godājamais Dž. Mirringls ir miris no infarkta. Lai viņam vieglas smiltis!

Medicīnas pasaule ir satricināta un nespēj atgūties pēc, iespējams, talantīgākā Eiropas doktora un zinātnieka nāves. Viņa pētījumi, gadiem ejot, ir bijuši inovatīvi.

Kā droši vien esi dzirdējis, dr. Dž. Mirringls bija arī viens no EPI locekļiem, un 1. persona, Harijs Blūms, man ir devis iespēju šo vietu piedāvāt kādam no saviem studentiem. Ilgi pārdomādams savu izvēli, uzrakstīju viņam atbildi, kuru tūdaļ ar kurjeru aizsūtīju, ka tieši Tu esi vispiemērotākais šīs profesijas izpildei, piemetinot Tavas lieliskās sekmes, beidzot universitāti. Lieki teikt, ka atbilde bija labvēlīga.

Lūdzu Tevi pārdomāt šo iespēju, jo, esot tur, Tu daudz veiksmīgāk varēsi pierādīt sevi un realizēt savus mērķus.

Par spīti manai nostājai, arī es uzskatu, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, sākot ar augstāko instanču darba sistēmu.

Ar cieņu,

Timofejs Tuss

Es šeit atrados aiz cieņas pret Tussu, kaut arī pagalam sašutis par iegūto augsto amatu. Nevar noliegt arī to, ka nebiju saņēmis tik labu darba piedāvājumu nekad savā mūžā. Pieņemt lēmumu man bija ļoti grūti, jo strādāt šeit, starp viņiem, šķita kā sevis nodošana.

Sēdēju blakus Harijam Blūmam, pa labi no cilvēka, kurš sēdēja garās rindas vidū. Durvis atradās viņam pretim. Es joprojām klusu situ spalvas galu pret galda virsmu, kad samanīju kustību pa kreisi no sevis. Pārtraucu nodarbi, ar kuras palīdzību centos kavēt sev laiku, un pacēlu galvu, lai paskatītos, kas notiek.

1. persona no kaut kurienes bija izņēmusi nelielu kaudzīti ar mapēm un nolika tās sev priekšā. Viņš tās sakārtoja ar pedantisku rūpību un atvēra augšējās mapītes vāku.

Tās bija slimības vēstures. Atvērumā grezniem burtiem bija rakstīts Nikoleta Hella.

"Vai tā ir...?" es nepaguvu pabeigt jautājumu, kad viņš sev zem deguna apstiprinoši norūca.

Bēdīgi slavenā grāfa Viljama Hella meita. Neko daudz es par abiem nezināju, tikai to, ka naudas viņiem nekad nebija trūcis. Es pat nebiju informēts par meitas slimību. Visai apjucis turpināju savu jautājumu uzbrukumu.

"Es nezināju, ka viņa ir slima. Kas viņai kaiš?" prasīju, nedomādams par diplomātisku pieklājību vai iespēju to noskaidrot kaut kā citādi. Vai vismaz ne tagad, pirms pirmās pacientes pieņemšanas.

Harijs Blūms pārsteigts par jautājumu izvirdumu negribīgi izgrūda: "Logiski, ka tu neko nezini. Te ir bijuši tik daudz sabiedrībā zināmu un iecienītu cilvēku, ka tev mati saceltos stāvus, to uzzinot.  Par augsti stāvošām personām parasti uzzina nejauši, kad tās sajūk prātā, piemēram, publiski. Viņai nav noskaidrota diagnoze, bet tas ir nopietni."

"Ja jau nopietni, tad kāpēc viņa turpina šeit atgriezties?" jautāju, pārlaizdams skatienu pāri nu jau trešajam vai ceturtajam atvērumam, kurā bija pierakstīts skaits, cik reizes viņa ir bijusi šeit, komisijas priekšā, gaidot lēmumu, kurš noteiktu, vai viņa paliek slimnīcā vai ne. Ar katru apmeklējuma reizi apmeklējuma skaitlis ir jāpārsvītro un jāieraksta cits cipars - varēja viegli manīt, ka rokraksts kļuva arvien nevīžīgāks un nepacietīgāks. šī bija 24. reize.

"Viņa tomēr ir grāfa meita," 1. persona atbildēja un turpināja, uzrunājot kādu no pārējiem vīriešiem pie galda, "Aiciniet iekšā pirmo pacienti!"

Vīrietis kreisajā malā, visai kārns un tramīgs, salēcās, kad Harija balss pavēlnieciski noskanēja. Nodomāju, ka Harijs tiešām spēja iedvest respektu pret sevi ar sava nelokāmā rakstura palīdzību. Nervozais vīrietis ātri sakārtoja papīrus un noklepojās, pēcāk sakārtojot apkaklīti.

"Nikoleta Hella!" viņš noteica balsī, kura nebija skaļāka par to, kādā es pirmīt sarunājos ar Hariju, tādēļ es biju pagalam izbrīnīts, kad ieraudzīju, kā pa durvīm ievirpuļo sieviete ne vecāka par mani.

Viņas gaita bija apbrīnojami gracioza. Jau tagad es jutu aristokrātisko asiņu ietekmi. Teiksim tā, es nekad iepriekš nebiju ticējis visām tām muļķībām par dzimtām un to majestātiskumu. Manā pasaulē šīs tenkas nozīmeja to, ka vecāki ir spējuši nolīgt cilvēku, kurš abu bērnu vai bērnus izskolotu un padarītu par lieliskiem aktieriem brīžos, kad tas dzīvē vajadzīgs, un tostarp ietilpa arī etiķete.

Ieraugot viņu, lenām, bet apņēmīgi, tuvojoties komisijas galdam, man nācās tomēr apsvērt arī to, ka es nekad dzīvē neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu bijis kaut vai attāls radinieks aristokrātam.

šīs sievietes gaita bija nedaudz grīļīga, bet tajā strāvoja kaut kāds dīvains spēks. Vai to sauc par ārprātu? Harijs Blūms minēja, ka viņa esot pagalam slima. Cik nu varēja saprast, kaite, ļoti iespējams, bija neizārstējama. Jo tuvāk viņa nāca, jo labāk es varēju saskatīt meitenes seju, kuru apņēma ogļu melns matu ērkulis - izspūris un neķemmēts. Nikoletas rokas bija roku dzelžos. Zem slēga abas rokas bija apsaitētas.

Kad Nikoleta sasniedza galdu, viņa ar elkoņiem atspiedās pret tā virsmu un nenovērsdamās lūkojās Harija Blūma acīs, kaut ko košļādama.

Kaut arī biju apjucis, vērojot sievietes neparasto uzvedību, paguvu ievērot, ka viņa bija ieradusies kleitā, kuras aproces un svārku mala bija izdilusi. Viņa bija vairākkārt savainojusies, ņemot vērā zilumus, skrāpejumus, plāksterus, kuri noklāja sievieti.

Viņa ar smagu būkšķi uzmeta savas rokas uz galda Harija priekšā. ķēdes nožvadzēja. Harijs bez skaņas izvilka no nelielas krūšu kabatas sīku atslēdziņu, ar kuru atvēra roku dzelžus. Kad viņš tos noņēma, Nikoleta paberzēja rokas, it kā tie būtu bijuši tik cieši, ka  pat savainotu vai berzētu ādu.

"Hm," viņa nomurmulēja, "Kā iet, šef? Sen neesi redzēts!"

Nikoleta ar nekaunīgu smīnu sejā lūkojās Harijā, kurš izturēja viņas skatienu, pat nepamirkšķinot. Meitene teatrāli pavēra muti un izplēta acis, bet tad, kā pārdomādama, viņa strauji pagriezās, nu jau esot ar muguru pret Hariju, un teica baltajām durvīm: "Tad jau laikam cienījamajam šefam, Harijam Blūmam, šodien nav bijis laika brokastīm - tik kluss šodien viņš palicis! Eh!"

Kad viņa izteica pēdējo frāzi, augums jau atkal bija pagriezies pret Blūmu: "Nekas, gan jau pusdienas būs brangas," viņa ar mātišķu sejas izteiksmi pateica un ar rādītājpirkstu viegli uzsita Harija degunam, un viņš acu mirklī atliecās krēslā, cik tālu vien iespējams, neslēpjot riebumu pret sievieti iepretim.

Es vēroju etīdi, kura risinājās manā priekšā, un šokēts noelsos. Viņas attieksme un viņa atbildes reakcija bija... neiedomājama šajā situācijā.

Viņa, izdzirdējusi skaņu, pagriezās pret mani un kādu brīdi vēroja. Pēc brīža Nikoletas acīs iegūla sapratnes atblāzma, kurai kā secinājums sekoja frāze: "Oho-ho-ho! Tas tad tagad ir jauniņais Mirringla vietā?" Sieviete ieinteresēti vaicāja, pievēršoties Blūmam, kurš strupi pamāja, un viņas acis atkal uzlūkoja mani.

"Lāga vecis viņš bija. Domā izturēsi mani ilgāk kā viņš?" Nikoleta lišķīgi prasīja, atbalstoties pret galda malu man iepretim un ar abām rokām pievelkot manu seju sev klāt, "es tomēr spēju piebiedēt infarktus."

čuksts kādu brīdi atbalsojās man galvā.

Viņa jau bija palaidusi mani vaļā, kad es atguvu koncentrēšanās spējas pēc piepeši iegūtās informācijas.

Nikoleta laiski pastaigājās kolēgijas priekšā, turpinot sarunu: "Viņš tomēr bija Harija Blūma labā roka. Spēsi to izturēt, m? Tas tomēr ir ie-kā-ro-jams amats."

Viņa paplēta rokas un viegli pagriezās ap savu asi, kā baudot savu vārdu sekas. Dzirdēju, kā krēsli man blakus iečīkstas. Viņa bija trāpījusi mērķi, es nospriedu. Nikoleta atkal pievērsās man, nu jau ar pavisam citu sejas izteiksmi - tagad  viņas mīmika pauda žēlumu. Nespēju izdomāt, kas būtu izraisījis viņā tādas jūtas.

Viņa graciozā gaitā nostājās man pretī, otrpus galda, un teica: "Tu būtu tāds izniekojums šeit, starp šiem smerdeļiem."

Nikoleta naidīgi uzlūkoja Hariju Blūmu, bet pasmaidīja viscukurotāko smaidu, kādu esmu redzējis. Viņa aizgriezās, atkal skatoties uz baltajām durvīm. Man pavērās skats uz Nikoletas matiem, kuros bija sabiruši kaut kādi balti graudiņi.

"Zini, man arī tā teica, kāds izniekojums, bet es jau esmu pazudusi, ko tur daudz!" viņa noteica. Es nespēju izprast viņas intonācijas nozīmi - joprojām lūkojos melnajā matu ērkulī, "tagad klausies manu stāstu, Harija Blūma labā roka!"

"Tātad," viņa apsēdās uz galda tik strauji, ka Harijam nācās atraut rokas. Nikoleta tam nepievērsa uzmanību, skatoties tikai manī. Viņa šūpoja kājas.

"Tu noteikti jau uzreiz vari pateikt pēc maniem zilumiem uz rokām un plāksteriem, pēc šuvēm lūpā un uz pieres, pēc apsaitējumiem ap locītavām, ka neesmu no uzmanīgākajām meitenēm. Iespējams, citi to sauktu par neveiklību, kāda manai dzimtai nedrīkst piemist, bet tad es gribētu dzirdēt atbildi, kas īsti ir asinis? Ko tās man dod tādu, kā nav citiem?"

Viņa paskatījās lielām acīm manī, it kā cerēdama saņemt ilgi gaidīto atbildi. Es klusēju nezinādams, ko atbildēt uz tik dīvainu jautājumu. Tumši brūnās, dziļās acis pazuda, kad Nikoleta novērsās. Matu mākonis un tikko jaušama šampūna smarža novēdīja.

"Citi, spriežot pēc esošās situācijas, teiktu, ka esmu ku-kū! Nē, es nemēginu sevi attaisnot!" viņa izmisīgi pavicināja rokas un satraukti vērās manī, "Man tikai nepatīk, ka viss aprobežojas ar virspusēju spriedumu... Man no rītiem sanāk izkrist no gultas, un tādēļ es sasitos. Saproti, man rādās nelāgi sapņi, bet viņi jau to nesaprot!" viņa uz brīdi šķielēja Harija un viņa armādas virzienā.

"Es domāju, kuram gan negadās redzēt sliktu sapni? Droši vien no malas arī šķiet, ka trīcu, bet tas tikai temperatūras dēļ," to sakot, Nikoleta strauji paķēra manu roku un uzlika sev uz pieras. Tā kā es nebiju to gaidījis, bet viņa neaprēķināja ātruma inerci, mana plauksta atsitās pret viņas galvu stiprāk nekā vajadzētu. Viņa apmulsusi to atlaida.

Viņa palēkdamās atkāpās no galda un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja savu stāstu: "Kāda gan citiem daļa gar manu istabu? Es nekad neesmu teikusi, ka esmu pedantiska. Iespējams, man patīk nekārtība, bet viņi nesaprot manus paradumus, ieradumus un tā tālāk. Man vienmēr bija mājkalpotājas, kuras vāca visus mēslus aiz mums. Cik nožēlojami, vai ne? Un to diemžēl nākas saprast tikai tad, kad esi četrās sienās, kuras ar katru reizi, kad atgriezies, sarūk arvien vairāk. Ja šitā turpināsies, man nebūs vietas, kur apgriezties."

Nikoleta apgriezās ap savu asi. No malas izskatījās, ka viņa tiešām iedomājas, kā būtu atgriezties telpās, kur sagādātu grūtības pat dažu soļu speršana.

Pēc brīža viņa pagriezās un atnāca pie manis, stāvot iepretim galdam. Nikoleta caururbjošām acīm vērās manī. Tās izskatījās pārāk saprātīgas, es nodomāju.

"Es zinu, kā tas viss beigsies. Es to vienmēr zinu. Zinu, pirms tas ir sācies. Bet mēs visi vienmēr ceram. Kā muļķi nākam un gaidām atbildi, kas ļautu mums dzīvot tā, kā pirms visa šī. Dīvaini, cik ļoti vērtība palielinās lietām, kuru vairs nav. Dīvaini, ka mēs nenovērtējam lietas, kad tās ir. Pat sīko cerībiņu ir vērts novērtēt. Tā ļauj sapņot un izplānot piecus gājienus uz priekšu. Tā paver iespējas lūkoties savā nākotnē, kuru vai nu realizē vai ne. Tik un tā - mūsu iztēles augļi ir viens no nākotnes variantiem. šo domu vienmēr ir jauki apspēlēt. Iespējams, vienā savā nākotnē es būtu ārā no šejienes ar Jums, ser, pie rokas, un mums aizmugurē skraidītu daudz nerātnu bērneļu. Vai nav jauki, ko?"

Man palika karsti. Es nenovērsos no viņas dzelžainā skatiena, lai nenodotu savu apmulsumu un bildu: "Vai mēs kaut kad dzirdēsim Jūsu monologa galveno domu?"

Viņa kādu brīdi skatījās manī, līdz novērsās ar tikko manāmu smīnu sejā. Sāku uztraukties nu jau par kaut ko citu - diez vai viņa kaut ko pamanīja?

Mani nepameta sajūta, ka viņa man redz cauri, it kā mēs būtu jau sen pazīstami.

"Es varētu uzvesties tā, kā manā vecumā ir pieņemts, bet šaubos, vai Jūs tam ticētu. Es gluži vienkārši neesmu tāda. Temperementi, raksturi, vispārējie apstākļi, tik daudz faktoru mūs ietekmē. Es nekad neesmu bijusi citāda, kā tagad jūsu priekšā. Lūk, citi cilvēki gan, bet ne es," viņa kādu brīdi it kā baudīja klusumu, jo ikviens telpā klausījās un gaidīja turpinājumu.

"Var pieņemt, ka tiešām esmu slima. Ja tā ir taisnība, tad zāles, kuras ik dienas man liek dzert, bet ik pāris dienas dur vēnās, tiek man dotas krietni par vēlu. Vēnās man dur reizēs, kad nespēju izturēt šo farsu un atsakos tabletes rīt. Nekā citādi viņi nevar mani piespiest. Saproti, man nepatīk to iedarbība - viss kļūst miglains, un mans prāts neskaidrs. Lai kā es censtos, netieku galā ar reakciju. ārstiem, protams, patīk man atbildēt sakot, ka teju visām zālēm ir blakusefekti. Nedomāju, ka tiem vajadzētu traumēt manu saprašanu..."

Harijs nemierīgi sakustējās, bet turpināja klusēt.

"Manuprāt, nav jēgas - zālēm tāpat ir par vēlu. šie cilvēki uzvedas tā, it kā es kādam būtu uzbrukusi. Vai! Es jau atkal to daru!"

Nikoleta noslēpa seju rokās, bet tad nervozi un strauji pieliecās man klāt, "Es atkal neviļus centos jums ieskaidrot, ka neesmu tukša persona, ka man pat ir dvēsele zem šīs čaulas. Tas bija nejauši, aiz ieraduma. Tikai neuztver šo visu nopietni, lai gan šaubos, ka tas maz iespējams, ņemot vērā manu uzstāšanos. šī kaislība tikt ārā - tas ir plagiātisms. Man patīk izspēlēt šīs nelielās etīdes ar lielajiem kungiem augstajos krēslos. Teiksim tā, es uzskatu sevi par īpašu. Es varētu pievienoties visiem pārējiem, kuri dzīvo savas sīkās, vienmuļās dzīvītes, bet es ne-vē-los."

Pēdējo vārdu viņa noskaldīja, piesitot kāju trīs reizes pie zemes. Būkšķi atbalsojās.

"Reti kas varētu likt man atgriezties tajā pasaulē," viņa skatījās uz apputējušo augu kādu brīdi.

Telpā iespīdēja saules stari. Kaut kur dzirdēju klusas atelpas, it kā kaut kas slikts būtu beidzies. Jutu, kā apkārtējā spriedze samazinās un cilvēki, kuri sēdēja tālāk no galda vidus, sačukstējās.

Nikoletai balss bija aizsmakusi, kad viņa atsāka runāt. Vārdi bija tik tikko sadzirdami. Viņas augums trīcēja. Ar vienu roku sieviete atbalstījās pret galdu, bet acis apņēmīgi vēroja noplukušo augu. Cik redzēju, man šķita, ka viņai acīs riešas asaras: "Un tu noteikti redzi, kādas man ir sarkanas acis un neveselīgs izskats. Tu redzi, ka esmu vecās drēbēs un nemazgājusies. Tu redzi manu nevērīgo attieksmi un sasitumus. Tas viss noteikti liek Tev domāt, ka neesmu pie pilna prāta..."

Nikoleta nolieca galvu un drūmi pasmaidīja: "Redz, es jau atkal to daru. Dramatizēju situāciju, kurā esmu, izliekoties, ka nu būs beigas, ka pēdējās prāta paliekas jau sen atpakaļ izsūca baltās, nelielās tabletes, kuras no rītiem stāv uz mana galda."

Viņa pagriezās pret mani ar neveiksmīgi noslēptām skumjām. Acis, es nodomāju, tieši acis viņu nodeva. Tur bija tik daudz emociju. Atlika tikai atrast brīdi, kad viņa jutās vāja, un skatiens vairs nespēja izturēt maskarādi, atklādamas sevi. Es jutu tirpoņu ap skaustu.

Viņa novērsās un skatījās uz baltajām durvīm. Kad viņa pievērsās mums, skatiens atkal bija dumpīgs un naidīgs. Tik īss bija atklātības moments.

Nikoleta nicīgi iesāka, pienākot pie galda un uzliekot elkoņus uz tā: "Nevajag saukt ārstus! Viņi šo visu jau ir redzējuši, viņi zina, kā tas notiek. Ik dienas! Ik sekundi! Zini, ko viņi teiks? Zini?" viņa, asarām pār vaigiem krītot, prasīja.

Es ieplētu acis un pavēru muti, lai atbildētu, bet viņa paguva pirmā: "Viņi tikai teiks "ļaujiet viņai sabrukt. Lai viņa mācās! Uzmanība tikai iedrošina viņu!" Tā jau ir - ļaujiet man krist, maitas, ļaujiem man saēst pašai sevi ar domām, darbībām, un sabiedrībā pieņemtajiem likumiem. ļaujiet man krist. Un nemaz, nemaz neiedrošinieties reagēt kaut kā uz manām darbībām, jo tas tak, lūk, iedrošina mani. Labāk esiet kā statujas, mirušie lopi. Es zinu, kādi jūs esiet dzīvē. Nekam nederīgi naudas iekasētāji - tie jūs esat! Jums vienalga, kas notiek aiz šīm telpām. Jums pat nav ne jausmas, kas tur notiek. Jums viss šķiet tik vienkārši - atliek tikai atnākt, pasēdēt, paklausīties un iet mājās. Kā jūs vispār varat pagulēt? Pēc visa tā, ko jūs dzirdat ik dienas, parasts cilvēks sajuktu prātā, bet ne jūs, nē!" Viņa ar pirkstu norādīja uz Hariju.

"Avīzēs gan raksta, ka jūs esiet varoņi, jo spējat tikt galā ar visām negācijām un domām, un prātiem, bet es tā neuzskatu. Manuprāt, jūs pat neklausāties. Brīžam-tikai-piebilstat-kaut-ko,-lai-izklausītos-pārliecinošāk,"  Nikoleta dusmīgi teica, vārdiem birstot pār viņas lūpām tik ātri, ka brīžam bija grūti tos saklausīt.

"Un tad, kad jāizsaka spriedums, jūsu sejas izteiksmēs un ķermeņa pozās redzams, ka jūs nožēlojat brīdi, kad izlēmāt kaut ko pajautāt pacientam, jo atbilde ir bijusi tik gara, sirdi plosoša, spēcīga, jums neinteresējoša. Redz, tad varbūt jūs tiktu ātrāk apēst savu dienišķo maizi, bet, nē, pacients jums stāsta, kā ir mainījies. Jūs droši vien tajā brīdī domājiet par laikapstākļiem vai karstu kafiju. Kad ir pienācis tas brīdis, jūs lemjat, un gandrīz vienmēr skan tā pati frāze, "Es darīju, ko vien varēju." Protams, ka to, ko Jūs varējāt - kā jebkura persona -, vai ne tā? Ko gan dod visi tie apgalvojumi - tie taču ir tikai izgudroti iemesli, uz vietas apcerēti un neveikli izteikti."

Nikoleta uz brīdi apklusa. Viņa paskatījās man acīs. Es lūkojos tajās ilgi un dziļi. šis bija pēdējais skatiens, kurš veltīts man - tik kvēli un patiesi. Liesma, līdz ar cerību, tiks nodzēsta. Tur vairs tikai olges gruzdēs. Es to jutu. Visi nākamie skatieni būs vairs tikai atblāzma, jo es būšu izlēmis būt citur, ne viņas pusē. Es būšu viens no oligarhiem, kuri izlems pacientu likteni. Mūsu dzīves būs paralēlas, bet ne vienotas, un uz paralēlēm neskatās, jo tām nevar piekļūt.

"Man nav obligāti jātic, ka šī kaite ir ārstējama. Es varētu pievienoties šī gadsimta dzīves ritmam, bet tas droši vien būtu šaubīgi."

Viņa pagriezās un trīcošiem, bet apņēmīgiem soļiem izgāja pa baltajām durvīm, nesagaidot atbildi.

 [..]