"Bet vai tad tas neizskatās tik ironiski, kad lapas un sniegs reizē krīt? Es jums abiem uzmanību pievērsīšu!" Lapas norima. Vai varbūt norima vējš. Viņa soļoja, vērodama savas atmiņas un priecādamās, ka ir atgriezusies šeit, kaut nekad negūs cerēto. Viņa te nav. Viņš ir tālu prom, pilstētā, kur apgrozās miljoniem cilvēku un kur ieraudzīt vienu mīļu, bet nezināmu seju, nav iespējams. Kur nu vēl smaidu iegūt. Svešu smaidu sev. Melanholija. Bet, kas tad lapām! Tās turpināja krist. Vēl 4minūtes. Soliņš. Apsēsties? Bet, ja nu tas auksts? Sols klusēja un siltāks negrasījās tapt. Viņa stāvēja, skatījās uz to un atcerējās, kā reiz tur sēdējusi, kad neko no šī visa vēl nejuta. Tagad prātu pārņem skaudra patiesība, kas mijas ar vārgu cerību un bezcerību reizē. Viņa smagi iekrita cietajā koka soliņā, kurš iečīkstējās. Laiks iet uz priekšu. 3minūtes. Kur palika pagājušā vasara, kad domas bija citas, un tēli tāpat. To nomainīja šī vasara, kas pazuda mijkrēslī un nepiepildītās cerībās.
Iepretim atradās kaltusi smilga, kuru Viņa noplūca. Un vēroja to. Ir bildes, kur viņa uz šī sola sēž, smaida un nedomā, ka pēc pāris stundām iepazīs... Viņu. Cik negodīgi. Vēss vējš noloka kaltušo stiebru galus, arī to, kas Viņai rokās. Pelēkās debesis skumdina sirdi. Trīsas pārņem augumu, radot tukšumu starp krūtīm. Nedaudz pietrūkst... Asara slīd pār vaigu lejup. Tā nokrīt uz svārku apmales. 2 minūtes. Koki aiztur elpu. Klusums. Pat lapas nekrīt. Kur ir vējš? Viņa palūkojas augšup, bet ierauga milzīgos mākoņu vālus lēnām slīdam tālāk uz turieni, kur nu tiem jānonāk. Vai ieraudzīt kaut vai vienu taureni būtu pārāk lūgts šai rudenī? "Pagājušajā gadā 27.oktobrī pirmoreiz sniga", viņa nodomāja. Viņa izmisīgi meklēja somā kādu īpašu lietu.
Viens taurenis spētu ieviest prieku šeit. Viens vienīgs. Minūte. Kur gan tas palicis? Viņa neatrada, nolaida rokas gar sāniem un skatījās uz koku lapām, kuras atkal vējš tvārstīja. Otra asara slīdēja pār vaigu. "Kur nobazt atmiņas, nepiepildītus sapņus un alkas?" Pusminūte. "Vai lai roku tās šeit, pie šī soliņa. Bet kā? Kā lai norok to, ko vēlējos pirms vairāk kā gada, bet nepazinu, un nevēlos, kad iepazinu, jo nav iespējas piepildīt?" Desmit sekundes. Vai Tu kādreiz mani atradīsi? 5sekundes. Viņa pacēla galvu augšup, lai raudzītos debesīs. Pārslas krita lejup, saplūstot ar oranžīgajām, dzeltenajām un brūnganajām lapām. Rokas sala. Viņa ieslidināja tās kabatās, kur sataustīja meklēto. Tieši vienu taureni šai ziemā te vajadzēja. Vienu. Papīra. Viņa to nolika uz soliņa malas, piecēlās un aizgāja. Dziedādama. Nebija vairs, ko zaudēt. Nebūs arī. Viss neiegūtais ir lielākais viņas zaudējums. Un arī taurenis, kas atgādināja vasaru un Viņu.
Taurenis sēdēja uz apmales, mirka sniegā un gaidīja. Tas sala, bet tika atrasts. Viņš nebija centrā, un taurenis nebija pazudis. Puisis to paņēma un paskatījās klusajā parkā. Viņš nezināja. Un nesaprata. Paskatījās uz lapām, kas krita tāpat kā sniegs no debesīm. Viegli puteņoja. Viņš aizdomājās. Paskatījās uz taureni. Sākumā gribēja to palaist lidot. Bet, vai papīra taurenis spēj lidot? Viņš bija izgājis pastaigā, jo vēlējās sajust mieru. Un brīvību. Un skaistumu. Tagad vēja pūstās lapas krita viņa matos un nelielās sniega pārslas kusa uz Viņa no aukstuma sārtajiem vaigiem. Viņš taureni ielika kabatā, lai sargātu no ziemas, bet pavasarī to izlaidīs. Izlaidīs papīra taureni lidot.
Viņš aizgāja mājup.
05.10.08.
Mint.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru