otrdiena, 2009. gada 22. decembris

bez nosaukuma (Bee stāsti)

Viņi sēdēja, atbalsoties pret koka mājas sienu. šorbrīd tiem šķiet, ka veranda ir viens no pasaules labākajiem izgudrojumiem, jo var paslēpties no dedzinošās saules. Puiši vēro pusdiena tveices nodarījumus. Vecmāmuļa turpat šūpuļkrēslā guļ un vēdina vēl tikko lasīto žurnālu, lai gūtu kaut nelielu dvesmu. Vienīgi mušas spindz apkārt, kā nemanīdamas, ka karstums drīz izkaltēs laukus.
īsākais no puišiem vērsās pie otra
- Zināji, ka cilvēki var izžūt?
- Protams, ka nevar!
- Var gan! - viņš sapīcis bilda - Es izlasīju žurnālā.
- Kas tas par žurnālu? - puisis tēlotā interesē jautāja.
- Neatceros, kā sauc, bet tur teica, ka cilvēks palēnām izžūst. Varbūt tava vecmamma arī izžuva? Paskaties, kādas viņai rokas!
- Viņa vienkārši ir veca. - otrs puisis nedaudz īdzīgāk piebilst. Karstums lika viņam justies nogurušam un miegainam.
- Un vēl tur rakstīs, ka sausuma rezultātā tādu cilvēku, kuri izžūs, būs daudz.
- Jā, un tur kaut ko par cilvēkiem, kuri lido, arī nesāka rakstīt? - puisis ironiski jautāja un pats par savu joku sāka smieties. Otrs vērās viņā, un aizgāja prom. Garākais un, kā šķiet, vecākais nespēja izšķirties iet atvainoties vai ne. Neko tādu jau viņš nebija izdarījis, un puisis spītīgi pavicināja rokas, aizgaiņādams mušu, un turpināja skatīties vienmuļajā lauku ainavā.
Mazākais puisis izbrāzās no istabas uz verandu ar saņurcītu žurnālu rokās, kas nozīmēja, ka naktīs viņš zem segas ar lukturīti centies to lasīt. Otrs puisis uzmeta skatu un turpināja lūkoties uz lauku.
- Re, kur ir! šitas raksts, apakšā!
Tur tiešām bija ar maziem burtiem kaut kas uzrakstīts par sausumu un izžūšanu.
-Ak, bet, protams, ka cilvēkam vajadzīgs ūdens!
-Jo viņi izžūst? - mazākais ziņkārīgi vaicāja, bet pie sevis juta triumfu, ka vecākajam nāksies piekrist.
- Nu, jā. - Vecākais domāja, kā paskaidrot sīkāk.
- Cilvēki citur izžūst tik ļoti kā vīnogas, kuras pēc tam sačokurojas tik ļoti, ka izskatās kā rozīnes, kuras mums virtuvē stāv?
- Vīnogas ir rozīnes, muļķi!
- Nu.. es zināju, es tikai tā pateicu. - mazais centās atbrīvoties no neveiklās situācijas. Lai arī jauns, bet lepnuma viņam netrūka.
- Neviens cilvēks tā neizžūst.
- Bet viņi žūst. Paskaties taču uz opi!
- Ai, tas ir citādāk. Cilvēki žūst tikai uz vecumu, bet tas nenotiek aiz slāpēm. Es domāju, ka tas viņu raksturu dēļ. Nu, paskaties - vecmamma tagad sēž krēslā, un tikai vicina žurnālu, un, ja viņai vajag, tad viņa pasaka, lai mēs aizejam uz virtuvi pēc glāzes auksta ūdens.
- Es, es... nesapratu.
- Nu, man šķiet, ka cilvēki kļūst garlaicīgi un sāk žūt.
- Tā gan var būt... Tu gribi teikt, ka mūsu mamma arī kaut kad sāks žūt?
- Laikam jau. Man šķiet, ka visi cilvēki sāk žūt. Arī es un tu kaut kad izžūsim.
- Nē, es nežūšu. Un mammai arī es neļaušu izžūt.
- Ko tad tu darīsi? - vecākais zobgalīgi teica - Mācīsi katru dienu anekdotes?
- Ja vajadzēs.
- Un veidosi cirka priekšnesumus. - viņš turpināja ķircināt. Mazais to manīja, bet spītīgi palika pie sava.
- Visu, ko vajadzēs.
- Tad jau es varēšu vest te cilvēkus, lai par maksu skatās uzvedumus.
Nu jau puisis aprauti iesmējās, bet nopietni turpināja
- Lai nu kā, bet cilvēki nežūst aiz sausuma, vismaz ne tik ļoti. Viņi tikai nomirst aiz slāpēm. Kā tajā grāmatā, kur tuksnesī Monogo pavadīja cilvēkus kā vergs un nomira. Atceries?
- Ak, jā, un tu domā, ka viņš nebija kā rozīne?
- Nē, viņš bija gluži normāls... Varbūt nedaudz kaulaināks, bālāks... Runā, ka cilvēkiem arī baltumi izžūst.
- Viņiem acu zīlītes paliek vienas pašas.
- Es nezinu. Nekad neesmu redzējusi tādu cilvēku, bet man Teds stāstīja, ka viņiem gluži vienkārši ir dzerokļi un caurumi ir lieli. Tādos varot ielikt pirkstu, ja labi grib, pat divus vienā caurumā.
- Viņš to izdarīja? - mazais jautāja sasprindzis uztraukumā. - Noteikti nē.
- Kā nu ne! -vecākais izgudroja - un tad, kad viņs izņēma rokas, tās klāja asinsvadi un tārpi.
Jaunākais puisis iekliedzās un aizskrēja. šoreiz vecākais saprata, ka tas nebija pareizi, un aizgāja uzmeklēt brāli.

14.07.08.
Mint.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru