šis ir vecs, Bitei sūtīts stāsts. Mans pirmais šeit.
Uz Vecrīgas bruģa krita lapa pēc lapas no vecās kļavas, kura bija izlēmusi mest nost savu nastu. Zeltainās lapas bira uz tā tik viegli, un liecināja par rudens drīzo iestāšanos. Laternu ēnas viesa vientulības izjūtu miglainajā pievakarē. Cilvēki gāja melnos mēteļos pa ielu, slēpdami sejas zem naģenēm, adītām vai tamborētām cepurēm. Man, ejot pa šo ielu, sametas baisi, jo nesaprotu, kur palikušas gaišās izjūtas, jo tagad jūtu tikai vieglu nogurumu pēc darba kantorī, miegainību un žāvas pēc izkāpšanas no salīdzinoši siltās tramvaja vides un kurpju smēru, kurš nesen uzsmērēts un nopulēts uz melnām, glumām kurpēm. Es cenšos atrast starp pelēko kādu vietu, kura mani atgriezīs tajā realitātē, kas varbūt nemaz nav tik reāla, un tomēr man saistās ar romantiku un kaut ko ārpus laika un telpas. Es stumju kājas uz priekšu un vēroju mazās kafejnīciņas. Tur sēdēja sieviete, kura kautrējās, un ik reizi, kad vīrietis viņai pretī to uzrunāja, viņa nosarka un smaidīja, atklājot tik mīlīgās vaigu bedrītes, kuras lika viņai izskatīties kā vēl jaunai meitenei. Es gāju tālāk un jutu Karkadē tējas smaržu. Devos cauri šaurajām ieliņām, meklējot vietu, no kurienes plūda aromāts. Brīžam es vēru ciet acis, lai ilgāk paturēt smaržu prātā. Biju arī kādā žurnālā izlasījusi par cilvēka maņām, tur rakstīja, ka "izslēdzot" citas maņas var vairāk koncentrēties uz tad vajadzīgo. Kādā no reizēm, kad aizvēru acu plakstiņus, es uzskrēju virsū vīrietim sarkanā mētelī. Sākumā apžilbu no košuma. šķita, ka visai ielai pietiktu gaismas un siltuma, ko vīrs izstaroja. Es atvainojos un viņš maigi pasmaidīja, kas lika viņa sirmajām uzacīm izveidot tādu sejasizteiksmi, kura man atsauca atmiņā lielo gaidīšanas prieku Ziemassvētkos pēc Vecīša. Un nu likās, ka viņš ir manā priekšā un tūlīt prasīs: "Ko Tu vēlies?" Rokās kungam mētelī bija milzīgs maiss, kurš smaržoja pēc tikko ceptas baltmaizes. Viņš ielika raupjo roku maisā un noplēsa gabaliņu tās un iedeva man. Pār vaigu man slīdēja asara, kuru viņš notrauca, un noskūpstīja manu pieri. Es jutos kā mazs bērnelis, kurš jebkurā brīdī varētu palīst zem gultas un cieši satver spilvenu, lai izraudātos par to, cik priecīga jūtos. Es kodu maizi un skatījos sarkanā mēteļa īpašniekā ar sapņainu smaidu. Viņš noteica: "Sniegpārslas". Es pagriezos pret laternu un ieraudzīju baltas pūkas krītam lejā. Uz maniem vaigiem nokrita pāris, kuras tūdaļ izkusa. Es griezos, lai bilstu kungam par rudeni, bet tad ieraudzīju, ka viņš jau aizgājis. Es iekodos siltajā maizē un vēroju laternu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru