no mugurpuses

            Es pazīstu viņa muguru.

            Mums attiecības bija pārlieku tuvas: mēs tikāmies tik bieži, ka, dienām un mēnešiem novecojot, vairs neatcerējos, kā izskatījās priekšpuse. Blāvais atmiņu stāvs tika aizskalots, tā vietā atstājot prom ejošus soļus.

            Mani piemeklē gurdenas un dažkārt arī mazliet lietainas pēcpusdienas, kad, aizverot acis, viņa mugura nostājas man priekšā tikai tādēļ, lai vēlreiz aizietu prom, un es tai ļauju. Dažreiz man liekas, ka mēs spēlējam kādu gauži vecu spēli vai ka es spiežu atkārtojuma pogu kaut kur savā prātā, attinot redzēto kadru, lai tikai vēlreiz noskatītos to. Tad, protams, kā mūžsena klišeja, tava mugura, viegli saspringta, nostājas man iepretim, vispirms kļūst melnbalta un tad izdziest vakara miglā.

            Es nolūkojos nevainīgajā solī, kas aizšļūc pa gaiteni, un tajā brīdī, goda vārds, man šķiet, ka esmu to jau redzējusi!

Mugurpuses platos plecus sedz tumša žakete. Rokas vienmēr ir saliktas bikšu kabatās, bet uzkumpusī mugura... Tā vien šķiet, ka persona priekšpusē ir gatava ik mirkli satrūkties.

Pakausī kāds pačukst, ka es, ja vēlos, varu būt zemestrīce, kas tumšo stāvu satriektu tik ļoti, ka tas sastingtu un iesprūstu laikā pietiekami ilgi, lai panāktu viņu.

Tomēr melnais audums turpināja kustībā mazliet rievoties, kamēr uzvalka valkātājs palielināja attālumu.

Es nekad nezinu, kas notiek priekšā, bet vienmēr manu aizmugures kaunīgo stāju. Kaut viņš ir nodūris galvu, šķietami veroties savos purngalos, brūnie mati tik un tā slejas pār žaketes apkakli. Stīvais un lēnais solis varonīgi turpina iestaigāto taku.

Seja kautri vairījās, kamēr vien centos saskatīt tās vaibstus. Mums ar muguru bija spēle, kurā tā vienmēr uzvarēja. Stāvam vajadzēja liegt mums uzlūkot vienam otru, kamēr apņēmīgi meklēju paslepšus sev uzmestu acu pāri.

Mēs nodevāmies pēcpusdienu lēni mokošajam maratonam, ļaujot dienām izplūst nenosakāmā atkārtojumu masā, kas ar savu skaudro vienādību slepkavoja mana pulksteņrāža nākotni.

Reiz, kādā sausā rītā, manu uzmanību saistīja spoža dzirksts.

Mirklis izstiepās kā vecas kasetes lente. Es pacēlu plakstus un vēros uz gaiteņa otru galu.

Mugura mazliet sašķiebās, kamēr viena roka uzmanīgi izķepurojās no bikšu kabatas. Šķita, ka tā, tramīgi vērojot apkārtni, tikko apjautusi, ka ir gandrīz pusnakts. Viņa zods paslējās augšup un galva pagriezās iešķībi.

Manu augumu pārņēma tik stipri drebuļi, ka tiem drīz vien sekoja salta zosāda. Man šķita, ka ģībšu, bet rokas ātri vien sameklēja vārīgajam augumam balstu. Es noriju siekalas, aizžmiedzu plakstus, un, atbalstoties pret sienu, sažņaudzu dūres un centos saņemties. Kad atvēru acis, tur tā joprojām bija: mana tik labi pazīstamā mugurpuse bija pagriezusies gandrīz iesāņis. Es aplūkoju svešādo augumu un gaidīju, kas notiks tālāk.

Bālā roka, izvilkta no kabatas, nu mierīgi dusēja gar viņa sāniem. Es manīju, kā vēja iespaidā mati rotaļājoties atklāja viņa vaigu kaulus. Tie iezīmēja nogurušās sejas asās kontūras.

Uz brīdi man likās, ka veros kādā vecā, sen aizmirstas filmas fragmentā: zilganās lūpas, kas vēl pirms brīža bija viegli pavērtas, nu rādījās aizdarītas. Krūtis cilājās, pat smalkie, garie pirksti sita takti gar viņa augšstilbu. Galva iecirta zodu grūtīs tik strauji, ka satrūkos.

Lepnais stāvs, joprojām sāniski nostājies, kaut ko gaidīja.

Pēdas sagriezās ačgārnā leņķi, nu nepavisam ne ierastā! Es, būdama apmulsusi, aplūkoju savus purngalus un nespēju tikt galā ar milzu neizpratni, kas meta jautājumus kā cilpas ap kaklu. Daudzie žņaugi savilkās tik cieši, ka izmisuma pilna kampu gaisu.

Mugura aizgriezās.

Ja kāds novēršas, nekas cits neatliek, kā vien justies sarūgtinātai. Cerība kā lolojums tiek saudzēta, līdz tā saaug ar tevi pašu. Pulkstenis griežas uz riņķi tik daudz reižu, ka matemātiķi apjūk, skaita no jauna, un sajauc skaitu vēlreiz. Tad viņi iespiež man plaukstā šķērsām sagrieztu astotnieku un stāsta, ka nav jēgas skaitīt to, kas traucas uz apli.

Laikam piederot mūžība, tie teica. Toties mirkļi tiek dēvēti par gariem vai īsiem, laicīgiem vai nokavētiem, piedevām tur matemātikai pavisam citi likumi!

Es tik ilgi lūkojos mugurā, ka nepazinu seju.

Mūsu platās acis pāršķēla attālumu, saduroties gaiteņa vidū. Par spīti neskaitāmajiem pulksteņa apļiem, kas traucās garām, es zināju, ka mēs vairs nespēlējām.

Mana zemestrīce sastindzināja ne tikai viņu, bet arī matēriju visapkārt. Sasalums pārņēma laiktelpu un turpinājumu.

Es attapu, ka veros tevī pār plecu.

Kāds matemātiķis stūrī nošķaudījās un stāstīja par perpendikulārām līnījām, kas, reiz sadūrušās, turpināja savu gaitu bezgalībā.

Es nolūkojos pretī stāvošajā cilvēkā un domāju par matemātiķu definīcijām, kas tiem skrēja gar ausīm cita pēc citas. Dažreiz man liekas, ka to ir tik daudz, ka viņi ij nemanīja ne apļus, ko mūsu pulkstenis meta laika relativitātei acīs, ne sasalušo turpinājumu, kas atsvieda mūs spēles perfekti konstruētajā riņķī.

Mint.

17.04.2012.