Albēra Kamī „Mēris” ir mans sabiedrotais šodien. Atvēru grāmatu, sajūtot tās veclaicīgo aromātu, kas parasti iesūcas lapās. Ārā ir draņķīgs laiks. Apsēdos krēslā ar skatu pret sienu, ieslēdzu galda lampu un pievērsos nodaļai, kas vēsta par to, kā žurkas cita pēc citas līda ārā no dzīvojamo ēku tumšākajiem stūriem un atstiepa galus koridoros, kur cilvēki tās drīz vien atrada.
Tu pienāci man klāt un klusēdama nolūkojies, ko daru. Tad jutu, kā tavs siltais augums apsēžas uz atzveltnes un paliecas uz priekšu, cenšoties salasīt tekstu atvērumā. Sakniebu lūpas, nepacietībā gaidīdams, kad varēšu turpināt lasīt par lēno nāvi, kas piemeklēja cilvēkus.
Tu atvēri matus, un es sajutu šampūnu, ar ko no rīta tos mazgāji. Aromāts kairināja manas maņas, un es pacēlu galvu, lai ar pirkstgaliem izbrauktu tiem cauri. Tu viegli pasmaidīji, kamēr es prātoju, kādēļ nepieciešams visu dienu tos turēt cieši sažņaugtus ar matu gumiju. Tā tomēr ir tava izvēle. Es tev atbildēju ar viltīgu smaidu redzēdams, kā tavās acīs mirguļo uguntiņas.
Tu pieglaudies man klāt. Iekšēji svārstījos par to, kā rīkoties tālāk, līdz, pagaidījis īsu brīdi, es piecēlos kājās un devos uz blakus istabu, atstādams grāmatu atvērtu uz galda. Tu biji mana. Paņēmu uz galda esošo karafi un ielēju sev glāzē viskiju. Tas slīdēja lejup pa rīkli, patīkami dedzinādams to. Es vēroju šķidro konsistenci atstājam pēdas uz stikla sieniņas, kamēr tu nostājies man pretim, pazūdot pie kājām.
Kamēr tu atradies lejā, es prātoju par grāmatas turpinājumu. Tā nebija pirmā mana lasīšanas reize. Mani allaž fascinēja iedzīvotāju naivums, kas parādījās jau pašā sākumā. Tie visi kā viens nespēja ticēt ļauniem scenārijiem, ikkatrs savā galvā domāja, ka ar viņiem nekas tik slikts nekad nespētu atgadīties. Lai beidzot attaptos postā, bija nepieciešama žurku izmiršana, desmitiem cilvēku nāve un izolēta pilsēta. Diez, kādēļ cilvēki nekad nespēj palūkoties tālāk par to, kas atrodas deguna galā? Oi, nē, te pat nevar runāt par redzēšanu, jo aklums ir tieši tas, kas pavada viņu ikkatru kustību, lai arī cik acīmredzama būtu gaidāmā postaža.
Manas emocijas kļuva sakāpinātākas, un es noriju vēl vienu malku viskija. Tavi mati plīvoja tik bezrūpīgi, ka vēlējos tajos ieķerties, lai savaldītu to brīvo lidojumu. Es nospiedu tevi zemāk, dziļāk, jūtot kā fizisku, tā morālu apmierinājumu.
Manas domas aizsviedās pie ikdienas, kas jau sen smaržoja pēc bibliotēkas. Man vajadzēja to izsviest no sevis, izlaist ļaunumu, atbrīvoties no tā. Nekavēdams sevi, es to patriecu no sava ķermeņa, sajūsmā ievaidoties.
Tu zināji manu prieku, arī tu to juti.
Mēs atradāmies viens iepretim otram. Tā bieži vien stāv daudz cilvēku. Tie klusēdami lūkojas cits cita acīs daudz par ilgu, jo cenšas izgrauzties cauri otra ādai un iekļūt iekšā. Tā, it kā tur kaut kas vairāk par nierēm vai aknām ir atrodams.
Tu joprojām tici, ka aiz vēnām un muskuļiem ir kaut kas vēl. Tu apgalvo, ka iekšā sirdī ir ne tikai divi priekškambari un divi kambari, bet arī dvēsele. Es tev rādīju anatomijas grāmatas, citu pēc citas, pierādot pretējo. Mēs esam fizikāli ķermeņi un nekas vairāk. Viss pārējais ir iedomas un muļķības.
Tu biji aptraipīta ar manu ledaino uguni, jo ļāvies tam. Tu pakļāvies man, kamēr es uz tavas sirds dzēsu cigarešu izsmēķus lūkodamies, kā tie palēnām izēd caurumus. Tu teici, ka tur, starp kambariem un priekškambariem, ir vēl kaut kas, un es esmu gatavs apēst visu tavu sirdi, lai pierādītu, ka nekā tur nav.
Es viegli pasmaidīju un redzēju, kā uguntiņas sprēgā tavās acīs, kamēr lūpas nekustīgi sažmiegtas joprojām tur pilnu muti ar vienu no maniem izsmēķiem.
Es prātoju par to, cik daudz žurku, cilvēku un pilsētu būs jāiznīcina tavā sirdī, lai tu beidzot apjaustu, ka viss, kas mūs saista, ir mana fascinēšanās par to, cik ilgi tu spēsi izlikties nemanām manu mēri.
Es noriju vēl vienu malku viskija, kamēr tu, joprojām atrodoties iepretim, – malku manis.
Mint.
21.11.2010.
es mīlu šo stāstu
AtbildētDzēst