Tiekšanās

Kaļķis lēnām nogulsnējās uz atmiņām, kuras pašas kā putekļi klāja manas smadzeņu rievas attiecīgos to punktos.

Iespējams, tā bija vajadzīgā vardarbības deva, kas man nepieciešama, lai saprastu, ka es novecoju. Kā gan kāds var būt pārliecināts, ka rīt, visiem pamostoties, es nebūšu kļuvusi par pīšļiem, par vakardienas paliekām?

Mums visiem gribētos domāt, ka esam bezgalīgi un iestiepjam savas dzīves mūžībā. Ja tā darbotos dabas likumi, tad tā iznīcinātu pati sevi. Tagad iedomājies, ka ikviena dzīvība ir diegs, kurš nostiepts uz priekšu. Iedomājies? Tagad iztēlojies miljoniem un miljardiem diegu, kas novilkti tajā pašā virzienā, un ik brīdi tiem pievienojas citi. Ja tu redzi brīvu telpu, tad esi muļķis. Lai cik liels ari būtu kosmoss, cilvēka prāts noteikti tāds nav. Protams, ja mēs runājam par dabu kā tādu, tad nebūtu jāuztraucas – ja mēs esam šeit, tad mēs eksistējam mūžīgi kādā laika un telpas mirklī.

Un tomēr es un tu gribam būt kaut kas vairāk, mūžīgi tiecamies pēc kaut kā, kas patiesībā ir laime, jo laime ietver visu, ko mēs vēlamies. Cik vienkārši un viltīgi! Protams, cilvēkiem patīk lietas sarežģīt, un, runājot cits ar citu, mēs ik pa laikam izdzirdam šo itin elementāro jautājumu:

„Ko tu vēlies?”

            Atbilde parasti tiek sarežģīta līdz nelabumam. Dažbrīd man šķiet, ka tas tiek darīts apzināti un ka mums patīk maldīties pašiem sevis izveidotajos tīmekļos. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka tiecamies pēc laimes nevis pēc piecām citām lietām. Jo, paziņojot kaut ko citu, mēs meklējam nepareizajās vietās un atrodam neīstās lietas. Kļūdas un izvēle atteikties no pamatpatiesības mūs attālina no tās kļūšanas par īstenību.

            Ja es būtu Laime, es jau sen būtu apvainojusies no tādām atbildēm kā „darbu”, „mīlestību”, „draugus”, „suni”, „naudu”.

            Tie visi ir tikai līdzekļi, un tie visi ved pie viena mērķa. Vai tad lielākā daļa patiesību nezina savu mērķi? Tās visas runā par „līdzekļiem”, lai to panāktu, jo mērķim būtu jābūt pašsaprotamam.

            Viss, pēc kā cilvēks tiecas, ir laime, un laime ir pilnība, kura nav ilgstoši iegūstama. Pilnība gluži vienkārši ir kaut kas tāds, pēc kā var tiekties, bet nevar iegūt un nevar īsti iedomāties. Tas rada tās veidolu vēl apburošāku.

            Ja pilnība būtu iespējama, tad tā vairs nebūtu pilnība, jo tā ir apzināti veidota, lai cilvēkam būtu kaut kas, pēc kā tiekties un kā dēļ augt vēl lielākam, varenākam, gudrākam.

            Cilvēks ir radība, kurai allaž jātiecas pēc kaut kā, un tādēļ tika radīts pieradums. Tas notrulina pat visskaistākos izmantotos „līdzekļus”, kas palīdzēja sasniegt laimi. Kad pieradums ir iestājies, cilvēks izjūt trūkumu, vēlmi pēc kaut kā vairāk. Alkas. Alkas, jo pēkšņi pasaule vairs nav tik skaista kā agrāk.

            Ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kas mums šajā brīdī, šajos apstākļos, šķistu ideāla, tad, esot tai sabiedrībai, kura visu mūžu pēc tās likumiem dzīvojusi, tā liktos kā norma, kaut kas viduvējs, no kā var augt vēl lielākam.

            Lūk, pieradums, ir tas, kas mūs dzen tālāk uz priekšu vai vismaz liek domāt, ka neesam tikuši pat tuvumā saviem mērķiem.

            Cilvēce ik gadu, ik dienu uzstāda arvien augstākas prasības un mērķus. Cilvēce tiecas tālāk. Ja sākumā pietika ar uguni, tagad nepietiek ar internetu un klonēšanu.

            Runājot par to, ko patiesībā teicu sākumā, man gribētos bilst, ka mēs visi mirstam. Kopš dienas, kad piedzimām, mēs tuvojāmies arvien vairāk savai nāves stundai, un nav svarīgi, kad tā būs. Svarīgi ir apjaust, ka mēs neesam mūžīgi. Svarīgi ir saprast arī to, ka, iespējams, mēs savās dzīvēs nepaveiksim daudz. Galvenais ir darīt un mēģināt. Galvenais ir kustība uz priekšu un mērķis, un tiekšanās pēc laimes. Neviens taču nav teicis, ka tiekšanās ir sliktāka par mērķa sasniegšanu. Process jebkurā gadījumā ir labāks par stagnāciju.

             

Mint.

29.07.2010.