absolūtisms

Kā vientulīga jūra vētras laikā es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu.

Viļņi lokās kā asinskāras mēles gar okera krāsas smiltīm, laizot piekrastes un gatavojoties triecienam, kamēr daži kraukļi, koku zaros sasēdušies, vēro dabas etīdi, gatavi jau pēc dažām minūtēm aizlidot un stāstīt citiem: „Jā, ak, vai, cik postoša vara mūsu krastus apņēmusi! Ak, vai!”

Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz aizskalos visas smiltis un atklāsies visi noslēpumi zem tām. Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz viss ūdens būs pilns ar smiltīm, un tik ļoti aizpildīts, ka citi varēs nākt šeit dubļu vannas baudīt.

Un kad reiz smiltis aizņems manu jūru, es saukšos par purvu, kas bezrūpīgi izmitinās jebkuru dvēseli, kura vēlēsies nolaisties manos dubļainajos ūdeņos. Es būšu neizvēlīga un aprūpēšu, kā putnus, tā augus, kā dzīvniekus, tā cilvēkus.

„Nāciet visi ciemos!” niedres jums uzsauks, un jūs, postošās burvības ietekmēti, soli pēc soļa vedīsiet sevi nāvē.

Es būšu gādīga un iekonservēšu jūs tā, lai vēlāk, kaut pēc 100 gadiem, varat uzlūkot sevi ar smaidu uz lūpām.

„Lūk, es tur biju, un purvs bija tik laipns, ka uzcienāja mani ar savām zālēm. Kam vajadzīgs 21. gs. ar visiem izgudrojumiem, kā palikt jauniem, ja visi varām lēkt purvā un palikt mūžam jauni?”

Jā, es jums piedāvāju iespēju būt allaž jauniem. Kāpēc nepieņemt tik kārdinošu iespēju? Vai stīvā poza traucē? Es pat piedāvāju neelpot – tas taču ir tik nogurdinoši! Allaž, pat tad, kad negribas neko darīt, ir jāpieņem tik ierastā funkcija ieelpot, izelpot. Un kas gan tur – elpot vai ne -, ja ir iespēja būt mūžam skaistam!

Mana purva nāvējošā apetīte apēda tik daudz pasaules, ka drīz vien tā vēders kļuva pilns, un es izlēmu pārtapt pļavā.

Rāmas smilgas un koši zilas rudzu puķes vilināja bites un cilvēkus manos tīmekļos. Vai jau minēju, ka manu pļavu apņem iepriekš apņemto dvēseļu gari, kuri nemierīgi ceļo un kalpo pašas nolūkiem?

Tad, lūk, es jums stāstu, tie alka atriebības, kuru nevarēja gūt un lūgt no itin neviena, jo es esmu pārāk tāla un neaizskarama. Tie kļuva tik dusmīgi, ka pat karoja manās pļavās un kļuva par bandiniekiem manā spēlē.

„Šai dzīvei cauri tiks tikai stiprākie un labākie,” teica kāds izspūris jauneklis, kurš bija Darvins vārdā. Tā reiz viņš cīnījās ar čūskām, kuras, balto dvēseļu tumšo garu uzsūtītas, dzēla un vijās ap puiša augumu, gatavībā atcerēties aizvēstures notikumus un iegremdēt puisi nāves purvā – ja reiz iekšā kāpsi, ārā vairs netiksi.

Manas pļavas aizauga, un kautri bērzi slēja savus augumus uz manas zemes, manas dzeltenās, neauglīgās jūras smilts. Visticamāk trūdi palīdzēja tiem augt un kuplot. Vai es teicu, ka mani meži allaž izslavēti bijuši? Džungļi tur piedzima un savu elpu guva. Čūskas apmetās kokos, putni pazarēs, un vardes kurkstēja pakājē. Tie visi elpoja manu gaisu un plūca manus augļus gan burtiski, gan ne tik tiešā nozīmē.

Mēs kopīgi cēlām jaunas pasaules un ņēmām to, kas mūsu. Mēs slējām viļņainas pilis, dūņainus akačus, alkainu dvēseļu atriebību un tropus bez orientieriem un izejām.

Kā neuzvarama un absolūtas monarhijas pārstāve, es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu. Esmu tronī, no kura mani nevar gāzt. Esmu par tālu, lai mani uzvarētu.

Kā augstākās pakāpes skaistums un vilinājums es dzimu. Kā bīstamākais mednieks es dzīvoju. Es neatlasu tos, kuri kritīs kaujās, kailās dvēselītes pašas izvēlas savu likteni. Esmu te kā iespēja, kuru allaž ļauts izmantot un, neuztraucieties, es nekad neiejaucos lietu dabiskajā kārtībā.

Cik gan cienīga daba es varētu būt, ja iejauktos pati sevis noteiktajos likumos?

Mint.

26.07.2010.