Ir laiks.
Vakara aizelpa bija mani notvērusi. Nu mēs divatā soļojām mājās, kamēr klusu ievilku diennakts pēdējo stundu garastāvokli: saldu, kaismīgu, satraukušos... Tas iespindza manās plaušās ar tik tikko manāmu skaņu un bungoja ar savām gaisīgajām dūrēm gar to sieniņām. Es biju instruments nakts rokās. Tā spēlēja mani, un es klausījos, cenzdamās izprast skaņdarba tonalitāti.
Koku galotnes vijās vējā, liecās man klāt un, brīdi tuvojušās, atkal atkāpās. Tās vēroja manu trīsošo, piedziedāto augumu.
Aizelpa bija uzmanīga. Tai nebija vajadzīga pašapliecināšanās vai vārdi... vai pat skaņas! Pietika ar to, ka es dzirdēju kluso, smeldzīgi saldo meldiju, kas kā narkotikas peldēja manās asinīs un apdullināja prātu. Nē, tā neslēpās – ik izelpu tā baltos virpuļos izgaisa debesīs. Augstāk un augstāk tā lidoja, veidodama vijīgus ornamentus. Tie bija mākoņi. Debesis gulēja manī.
Nakts dvesma nelaida mani vaļā, un nav arī vērts liegties – es nespētu tai atteikt. Ik vilcienu mana atkarība auga. Tā kļuva par manu elpu, un debesis – tās nebaidīdamās sakņojās manī.
Es rezonēju, un nošu harmonijas spēlējās ar simfonijām – te pacilātām, te aizrautīgām. Tad tās pāršķīra lappuses un diriģēja noslēpumainus un satraucošus skaņdarbus. Sirds sita takti aizvien straujāk, kamēr mani pirksti ieķērās jakas sānos un pievērsās koku vagotajiem stumbriem, lai novērstu domas no Aizelpas bīstamajām un kārdinošajām melodijām.
Mēs abas gājām pa tukšo ielu, soli pa solītim. Vajadzēja uzmanīties, un to zināju gan es, gan debesis krūtīs. Mana nakts pavadone pārņēma augumu, un es nezināju, kā reaģēt uz pārvērtībām.
Prāts klusi, bet pieklājīgi apvaicājās: „Kurp mēs dodamies?”
Debesis sapņainā, svilpjošā balsī nočukstēja: „Lejup.”
„Lejup?” domas apstājās, cenšoties izprast atbildes jēgu.
„Jā,” debess, dungodama kādu no savām sirdi plosošajām melodijām teica, „Mēs krītam.”
Jā, Aizelpa ir sažņaugusi manas krūtis un lauzās ārpus mana ķermeņa, mirguļodama gaisā. Jā, tā mācīja mani lidot.
„Ir laiks. Ir laiks lielai galināšanai,” es dzirdēju atbalsi sevī, „jo tu nevari aiziet citur, paliekot šeit.”
Un mēs kritām. Iekšā mīlestībā.
21. 11. 2011.
Mint.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru