Lapkritis ir nemanot aizsniedzis augustu, un tas palēnām sāk saldēt dvēseles pirkstgalus. Tas tuvojās klusu, klusītiņām - teciņus vien nāca klāt! Vispirms to varēja manīt gaisā. Rītos pirmās rudens vēsmas spraucās telpās, smaržojot pēc arbūziem, āboliem un mitras zemes. Pēcāk septembra vēstneša lomu uzņēmās, lūk, tas viens koks, kas starp pārējiem sūnzaļajiem biedriem apbrūnēja kā tikko cepta smalkmaizīte. Tad sekoja lietus, kas gleznoja mākoņus negaisa krāsās, kamēr cilvēki no skapju dziļākajiem stūriem izvilka to raksturīgākās rudens dekorācijas - sarkanus, dzeltenus, melnus, zaļus lietussargus. Visbeidzot jāmin arī asni, kas, reiz no zemes izspraukušies, nu ziedēja un bravūrīgi lielījās ar to daiļumu. Tā gladiolas, asteres, dālijas un citas septembra mūzas iedomībā uzpūtās un ļāva pumpuriem sprāgt, atklājot savu kailo krāšņumu.
Jauna dzīvība un cerība kūsāja arī iekštelpās. Vēl pirms brīža snauduļojošās kurpes ar slēgtiem purngaliem nu zaglīgi met skatienus īpašnieka virzienā zinot, ka drīz tās atkal tipinās apkārt peļķēm, nejauši iebridīs dubļos un braši maršēs pa asfaltētām Rīgas ielām. Jā, ļoti iespējams, tās klups aiz kādas bedres, bet tām nerūpēja nobrāzta krāsa vai padiluša purngala neizteiksmīgi pelēcīgais paskats. Šīs abas cilvēka pēdu sabiedrotās kā neprātīgas darbaholisma romances cienītājas vēlējās kalpot mērķim un ar baudu tvert ik sīkāko akmentiņu, kas kairināja pazoli.
Ir taču arī mētelis, kas visu vasaru noslēpts uz kāda plastmasas pakaramā starp džemperiem un svētku tērpiem, nepacietībā dīdās, tuvojoties rudenim. Cilvēks to nemana vien tādēļ, ka mētelis, skapim atveroties, sastingst cerībā tapt atkal uzvilktam.
Galu galā dvēsele bija tā, kas juta pirmo rudens stingumu. Tas kā vīteņaugs trinās ap kājām, stiepjoties līdz viduklim. Kamēr septembra vēsums vēl sniedzās pēc nabas, novembra sarma jau iežūžoja pēdas. Kur bija krūtis un galva? Tās joprojām peldēja jūrā kādā tveicīgā vasaras naktī. Nebija jau arī tik svarīgi pāragri meklēt gaidāmo. Tās liecinieki reiz tāpat aizsniegs kaklu un nožņaugs vasaru. Kas to lai zina: varbūt slepkava būs dzestrais vakara vējš, varbūt - kāda šķelmīga rudens meldija.
Mint
12.08.2013.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru