Es sakodu zobus. Tik neizturami ir gribēt piecelties un pieiet viņam klāt! Viss viņā mani kairināja – es jutos kā drudzī. Man atlika paskatīties viņa virzienā, un es vairs nezināju, kur likties. Viņa kustības, ķermeņa valoda bija kā aicinājums tuvoties. Neatvairāmās acis allaž mīklaini lūkojās manī. Kaut arī es nespēju atkost viņa noslēpumainā skatiena nozīmi, es zināju, cik ļoti tas man šķita pazīstams. Man joprojām šķita, ka es veros cilvēkā, par kuru neviens nekad mani labāk nesapratīs. Katra šāda reize, kad viņš uzlūkoja mani, bija intensīva un piesātināta. Tas bija tā, it kā mani ar viņu vienotu neredzama saite, kuru nevar pārraut. Šķita, ka tā eksistēja vēl pirms mēs bijām iepazinušies un eksistēs arī tad, kad mēs nebūsim viens otram blakus. Nekad agrāk neesmu pieredzējusi tādas emocijas kāda dēļ. Viss, itin viss viņā mani saistīja un pievilka kā magnēts. Es pat jutu spēku, ar kādu atturos no neapdomīgām rīcībām, kuras varētu vēlāk nožēlot. Katra mana sīkākā šūniņa vēlējās pieglausties viņam un ieelpot tā klātbūtni. Rupji sakot, tā varētu būt jūtu ķīmija. No malas noteikti tā arī izskatās.
Tas ir kaut kas vairāk.
Es to nemāku izskaidrot, bet tā noteikti nebija prasta, dzīvnieciska vēlme būt kopā. Šīs emocijas iestiepjas manā būtībā, saēdot visas saknes tikai tādēļ, ka es atturos. Viņš ir mana piespiedu diēta, kuru labprātīgi pieņemu. Vismaz es turpināju sev iegalvot, ka to daru izvēles dēļ, kaut man tāda netika dota.
Uzvilku labāko masku, kāda man bija. Jutu, kā acis sāk asarot. Mirkšķināju tās, jo man nav laika ķermeņa nodevīgajai dabai. Tas ir mazākais, ko varu darīt savā labā – saglabāt pēdējās cieņas druskas.
Viņš sēdēja dažus solus tālāk un skatījās filmu. Gandrīz nekustīgs kā glezna viņš vērās ekrānā. Pustumsā viņš izskatījās pērļbalts, nedabīgs. Viņš nevar būt īsts. Tādi cilvēki neeksistē.
Zināju, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz izžūšu... līdz kļūšu auksta un nejūtīga. Reiz man gandrīz izdevās panākt to, ka esmu salta, mierīga un morāli izvarota. Es vairs neielaidu emocijas sevī, es tās atgrūdu, nonākot apātijas hipnotiskajā varā.
Jā, tāda bija mana realitāte toreiz, kad viņš mani sāpināja. Nekad iepriekš es tā nebiju pazudusi pasaulei. Visas saites pārtrūka, un es iekritu tukšumā, kurš dīvainā kārtā bija piesātināts pats ar sevi. Viss bija apdullinošs ar Neko. Es dreifēju pa dzīves straumi, izslēdzot viņa eksistenci ārpus manas pasaules. Ilgu laiku viņš bija tukšums, neskaidra pagātnes vīzija, kura neizraisīja vairāk emociju kā pārdomas un jautājumus par dīvaino izplūdumu manās atmiņās.
Tas bija tikai laika jautājums, kad kaut kas atkal liks atcerēties un viņš pārņems manas domas. Nebija svarīgi, kāda iemesla dēļ, bet es zināju, ka man vajadzēs visu iespējamo apņemšanos, lai atturētu sevi. Es nedrīkstu viņam tuvoties – ne fiziski, ne morāli.
Piecēlos un pametu pārējos, kuri skatījās filmu. Bija vakars. Ārā jau krēsloja. Man vajadzēja ieelpot svaigu gaisu un sakopot domas. Viņa klātbūtne bija tik nogurdinoša.
Visvairāk mani kaitināja tas, ka viņš nav tieši vainīgs pie manām sāpēm. Viņš nekad nav izdarījis neko tādu, kas varētu aizskart manas jūtas... Vismaz ne apzināti. Visā vainojama esmu es pati. Ja mani nebūtu apbūrusi viņa būtība, es nekad neatrastos šeit, bēgot no viņa. Tieši to es daru – vai nu tiecos vai arī bēgu no viņa.
Izvairīšanās ir kā pilnas slodzes darbs.
Izgājusi laukā pa durvīm, es atbalstījos pret sienu un aizvēru acis. Gaitenis ir tumšs – gaismas ir izslēgtas. Man ir skumji. Skumji par nepiepildītiem sapņiem un iztukšotu dvēseli, kura nespēj paelpot bez tevis.
Man ir žēl arī par savu mūžīgo cerību, ka tu reiz šķērsosi šīs durvis un izglābsi mani, atsvabinot no mokošajām ilgām. Ūdens pārāk ilgi smeļas man mutē, bet es to nicīgi riju nost sakot: „Sālsūdens ir mans mīļākais dzēriens!” Nevarētu gan sūdzēties, ka man būtu kādreiz bijušas problēmas ar sālsūdens apriti organismā. Es to dzēru no kausiem un lēju ik vakaru laukā.
Ja reiz līdz šim neesi saņēmies, kāpēc lai tagad nāktu, kad tik daudz kas likts uz spēles un pulkstenis nodevīgi tikšķ ziņojot, ka mums paredzētais laiks sarūk.
Es iekodu lūpā un ievīstīju rokas piedurknēs – telpās bija vēsi. Man tāpat siltāk nepalika. Durvis noklikšķēja. Palūkojos uz skaņas avotu un ieraudzīju tavus tumšos matus un šokolādes brūnās acis, kuras uzlūkoja mani. Sejas panti bija neizdibināmi, un tu ar savu mēmumu vēries manī, neko neteikdams.
Es biju pārsteigta. Tu iznāci laukā pa durvīm. Tu sastingi pie tām un klusēji. Tu nedz dodies prom, nedz saki kādu iemeslu, kādēļ esi atnācis.
Mēs stāvam mūsu mūžīgajā klusumā, un es atkal jūtu uzmācāmies vēlmi tev pieglausties un pārtraukt mocības, bet mani apslāpē tik daudz citu emociju, ka es stāvu sastingusi. Piepeši manu augumu caurstrāvo apdullinošs emociju jūklis, kā dēļ es klusēju. Ir sakrājies tik daudz atmiņu, pagātnes un izjūtu, ka man bail pat izkustēties no vietas, jo es varētu nepārvaldīt sekas.
Pār visu vairāk es jūtu bailes. Tās ir daudz un dažādas. Man ir bail no klusuma, kas kā neatņemama sastāvdaļa ir kopā ar mums, kaut zinu – mums ir daudz, par ko runāt. Piepeši es sapratu, ka klusumu vienmēr ir izraisījušas cita veida bailes – bailes no izgāšanās, no tā, ka apkaunošu sevi. Es esmu nobijusies arī no tā, ka viss, ko vienmēr esmu uzskatījusi sevī kā talantu – intuīciju un spēju lasīt cilvēkus – ir bijis meli. Tas nozīmētu, ka tiktu nokauta manis izplānotā nākotne un sapņi. Man ir arī bail, ka viss, ko viņā redzu, pazudīs, jo viņš tomēr nav tāds, viņš nav tā mana dvēseles daļa, kuru meklēju. Vēl es baidos no atklāšanās, savu jūtu izrādīšanas. Es bīstos arī no tā, ka nekas neizdosies. Un tomēr pāri visam šim man visvairāk ir bail ļauties jūtām, man bail tajās nozust, jo tādā gadījumā jebkas, ko viņš izdarītu, varētu mani sāpināt tā, kā neviens nekad nespētu. Man bail riskēt un atdot savu sirdi neizdibināmajam, jo šeit, uz zemes, nav neviena, kurš pateiktu priekšā, kādas būs beigas. Es zinu, ka, padodoties jūtām, atpakaļceļa nebūs, lai kāds būtu rezultāts.
Apjautu, ka esmu aizturējusi elpu, pārdomājot pēkšņās atziņas. Viņš vēl arvien stāvēja pie durvīm un lūkojās manī. Man šķita, ka viņš minstinās, cīnoties pats ar savām bailēm.
Es nespēju atgūties. Mans ķermenis bija sastindzis. Vēroju viņa stāvu, kurš lēnām tuvojās man.
Man kļuva karsti. Jutu vieglu reiboni. Jutos atvieglota, ka varēju atspiesties pret sienu. Tas bija mans vienīgais pierādījums, ka nesapņoju – ciets, auksts betona izstrādājums.
Viņš bija tikai soļa attālumā un, joprojām klusēdams, turpināja iznīcināt atstarpi mūsu starpā. Atbalstījos pret vēso sienu, cenšoties atskurbt. Es pavēru lūpas un ievilku gaisu – man sāka šķist, ka te vairs nav skābekļa. Viņš tagad bija man cieši blakus. Mana dzirde bija saasināta. Es klausījos, kā blakustelpā aktieri runā - klusa angļu valoda sasniedza mūs - es klausījos savā un viņa nemierīgajā elpā.
Es nolaizīju lūpas, cenšoties saglabāt mieru, kaut jutu, kā man kļūst arvien karstāk. Sirds dauzījās kā negudra. Saspringums neatkāpās.
Manas rokas ieķērās viņa aizpogātajā, tumšajā kreklā. Viss pagaisa no mana prāta, atstādams tikai neprātīgo uztraukumu un baiļu sajaukumu, kā arī viņa smaržu.
Viņš ir nedaudz garāks par mani, bet es necēlu galvu augšup. Man joprojām ir bail no turpinājuma, un es zinu, ka, uzlūkojot viņu, manam skatam pavērsies hipnotizējošās, brūnās acis, kuras pauž viedumu, šķelmīgie sejas vaibsti un sārtās lūpas, kuras ir tuvu pilnīgām. Jutu viņa silto, saraustīto elpu sev uz kakla.
Arī viņš bija sasprindzis. Vai arī nobijies no turpinājuma? Viņš atbalstīja vienu roku blakus maniem sāniem, viegli pieskardamies tiem. Es aizvēru acis. Viņa elpa kļuva skaļāka. Zināju, ka attālums starp mums sarūk arvien vairāk. Jutu, kā vieglītiņām gar manu vaigu, kā rotaļājoties, slīd viņa lūpas.
Es degu. Man šķita, ka eksplodēšu, bet tajā pašā laikā jutu, ka esmu bezspēcīga – augums ir kļuvis trausls un vājš.
Es pacēlu savu galvu nedaudz augstāk un sajutu viņa siltās lūpas uzmanīgi piespiežas manējām. Tie bija kā elektrizēti glāsti, kuriem nav iespējams pretoties.
Viņa roka, kura vēl pirms brīža atbalstījās pie sienas, gar maniem sāniem, tagad apvijās ap vidukli un pievilka sev klāt, bet lūpas skūpstīja mani kaislīgi, iznīcinot visu atskaitot viņu un mani un manu vēlmi būt viņam blakus.
Pēc kāda laika viņa dziļās, brūnās acis uzlūkoja mani un pārtrauca klusumu, kurš bija kavējies visus šos mēnešus.
12.03.2010.
Mint.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru