Es stāvēju ielas vidū ar izbrīnā pavērtām acīm un nedaudz atvērtu muti. Bija vēss. Man matos kusa sniegs divreiz ātrāk kā nokritušās pārslas uz dzeltenīgi apspīdētā trotuāra.
Manas abas rokas bija ietriekušās krūtīs. Es ilgu brīdi neskatījos lejup, jo man bija bail. Savādi, ka morālās izjūtas vēl elpoja manā augumā, kamēr es neko šai naktī vairs nejutu – tikai redzēju un zināju.
Noliecu apdullušo galvu un vēros plaukstās, kuru krāsa kontrastēja ar mierīgo, vēso sniega toni. Lipīga, sarkana viela plūda pa delnām lejup līdz pat elkoņiem, sasmērējot visu, kas gadījās ceļā. Drēbes piesūcās ar asinīm un kļuva siltas. Skatījos, kā šķidrums pilēja lejup no elkoņiem – pilienu pēc piliena tas veidoja skaistu peļķi, kura ik sekundi kļuva acīm redzami lielāka.
Kāpēc skaistu? Man vienmēr ir paticis, kā piesātināti sarkans tonis izskatās tieši uz sniega. Tieši šī baltā masa ir viena no tīkamākajām lietām pasaulē. Lūk, tagad es varēju skatīties, kā pašas asinis krāso nevainību: iesākumā gaiši rozā, vēlāk – apēdot jebkādas baltā pazīmes.
Es novērsos un ziņkārīgi vēroju rokas, kuras joprojām bija iespiestas krūtīs. Uzmanīgi izņēmu tās no iedobuma un ieraudzīju caurumu tur, kur sirdij bija jābūt. Iebāzu delnu caurumā, cenšoties to atrast, bet sataustīju tikai plaušas, aknu, nieres un zarnas. Kamēr uzstājīgi ielauzos pašas ķermenī, asiņu straume protestēja un ar dubultu sparu pludoja, aptašķot pat manu seju, jo es haotiski manevrēju ar rokām, pūloties atrast to, kā man vairs nebija.
Es klusu iešņukstējos, bet ne tāpēc, ka man sāpētu – es neko nejutu. Vismaz fiziski. Nokritu uz ceļiem un iecirtu zodu krūtīs, lai labāk saskatītu caurumu, kurš sala aiz tukšuma. Joprojām tupot, atbalstījos ar elkoņiem pret zemi un noliku galvu uz asiņaini sniegotā trotuāra. Prāts bezspēcīgi vāļājās man blakus un centās palīdzēt, bet viņa balss bija tik klusa, ka nespēju to saklausīt. Iespējams, man traucēja sniegpārslu skaņa, kad tās atsitās pret trotuāru.
Es jums pastāstīšu, kā tas notika.
Es stāvēju turpat, kur tagad guļu – zem kādas rāmas laternas. Klusi vēroju sniegpārslas, kad Viņš ieradās. Pagriezu galvu, lai varētu kārtīgāk saskatīt Viņa vaibstus. No gaisa krita lejā milzīgas pūkas – tās ieķepa manos un viņa matos. Mēs kādu brīdi klusējām un vērāmies viens otrā.
Mirguļojošās uguntiņas viņa acīs bija tikpat neizskaidrojamas kā vienmēr. Es pavēru lūpas, lai kaut ko teiktu, un viņa skatiens tūlīt noslīdēja līdz tām. Es sastingu. Viņa acis sasala pie manas trīcošās apakšlūpas.
Pat sniegpārslas neizdvesa skaņas. Vēroju garaiņus plūstam no viņa mutes. Tie ātri pagaisa manam skatam, kaut centos silto dvesmu ar acīm izsekot. Kad atkal pievērsos sejai man iepretim, tā pieliecās, un mūsu lūpas viegli saskārās. Viņa siltums acumirklī caurstrāvoja manu augumu.
Es sajutu šķebinošu sāpi un atrāvos, instinktīvi ieķeroties sāpīgajā vietā. Viņa rokās atradās mana sirds – kūpoša un vēl pulsējoša. Mēs abi uz to skatījāmies: viņš klusējot, bet es – elsojot. Kamēr pār viņa rokām slīdēja retas asiņu tērcītes, manās krūtīs caurums auga lielāks un sāpīgi pulsēja. Ne tikai asiņu, bet arī asaru straumes plūda. Viņš skatījās tikai uz sirdi kā uz sen kārotu trofeju, kuras puksti bija jau pavisam vārgi. Šausmās lūkojos uz to un jutu, ka vairs nav ne auksti, ne smeldzīgi. Biju tikai es un manas domās, kuras bezveidīgi skalojās tukšumā.
Viņš pazuda manam skatam, izejot no laternas apgaismotā laukuma. Tā es šeit paliku – nejūtīga, cilvēku atblāzma.
Un nu, es instinktīvi kunkstu, sarāvusies uz trotuāra. Brīnīdamās vēroju, kā asinis lēnām sakalst gan uz rokām, gan uz zemes. Nē, varbūt ir aplami teikt, ka tās sakalst, jo snieg.
„Jā,” es sausi konstatēju, „tās sasalst.”
Piepešā apziņa, ka es kļūstu par ledus skulptūru mani smīdināja. Neveikli apgriezos un atkritu uz muguras. Tagad es varu vērot pūkas, kuras lēnām laižas lejup, dažas trāpot man sejā.
Bija slinkums tās notraukt. Pārslas vairs nekusa. Es gandrīz nemanāmi izelpoju, vērojot niecīgo garaiņu dvašu izšķīstam gaisā.
Pagriezu galvu iesāņus un ieraudzīju delnu, uz kuras bija sasalušas asinis un neliela sniega kārta.
„Hm...” es ieinteresēti nomurmulēju, cenšoties pakustināt pirkstus.
Tie vairs neklausīja. Tas bija tā, it kā es vērtos priekšmetā otrā telpas galā un censtos ar domu spēku likt tam pakustēties.
Kad vēlējos atkal pievērst skatu debesīm, attapu, ka nespēju vairs pagriezt galvu, tādēļ šķielēju, cenšoties ieraudzīt sniegpārslas. Man nācās samierināties ar savas rokas vērošanu, uz kuras palēnām auga arvien lielāka sniega kārtiņa.
Skats krasi mainījās.
Kāds notrauca sniegu no manas asiņainās, sasalušās rokas. Mans ļenganais augums tika pacelts sēdus, bet tas joprojām atradās uz trotuāra. Kāds balstīja manu muguru, tādējādi es varēju vērot ielas balto spozmi tālumā un novērtēt tās kontrastu ar vietu, kurā sēdēju – sarkanu un tumšu. Mana galva tika pagriezta. Skatiens kā panorāma lēnām pievērsās Viņa sejai. Acis joprojām gailēja, tikai šoreiz skumji.
Manā ķermenī vairs nebija vārdu. Eksistēja tikai domas, kuras haotiski, cita pēc citas, vēlējās tikt izkliegtas. Iespējams, jautājumi dega manās acīs. Iespējams, tajās gruzdēja tikai atblāzma.
Viņš vērās manās acīs kādu brīdi, līdz teica: „Es izrāvu tev sirdi, lai tā nekad nepiederētu citam!”
Es spēji izpūtu pēdējo gaisu un iekunkstējos.
Mint.
13.11.2009.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru