Pa zemes garozu lēnām šļūkā meitene viscaur melnā apģērbā. Tā ir spēcīga krāsa, kas pat pēdīgo gļēvuli spēs iedrošināt sliet degunu gaisā un iet lepnu ceļu. Vai nu tas ko maina? Arī zemes virsma nav tāda pati kā iekšiene. Meitēna lēnā gaita simbolizē ikdienišķo domāšanas devu, kas atkal, gluži kā slimnieka grafikā zāles, ir piemeklējusi viņu. Nē, gļēvulība meitenei nepiemīt. Krusas graudiņi spērās no kāda sevišķi tumša mākoņa lejup, lai atsistu galviņas pret nesen ar sētnieces slotu nospodrināto asfaltu. Tagad baltās ledus pērlītes sitās pret tā virsmu ar sava veida iekāri. Melnais stāvs maršēja cauri sasalušajām lietus pilēm, nepievēršot tām nekādu vērību. Bija taču svarīgākas lietas, par ko domāt. Kas gan ir lietus šovakar, ja tas pat nepilda savu īsteno pienākumu, bet pārvēršas baltos graudiņos? Kas gan ir asfalts, ja uz tā nav neviena gruzīša, jo sētniece to nesen notīrījusi? Kas ir pasaule, kurā viss notiek tik nepareizi? Viņa noliektu galvu gāja, domājot par šodienas sakāvi. Izrakājot kabatas, meitene atrada mp3, kuru tūlīt sāka klausīties pilnā skaļumā. Tūkstošiem nošu skrēja cauri smadzeņu šūnām, kaut kur pa vidu aizskarot arī izjūtas. Kurā smadzeņu daļā tās atrodas? Lai notiek, kas notikdams! Mani vairs šīs laicīgās problēmas neinteresē, viņa nodomāja. Lēnām saules stari šķēla mākoni kā nazis šķeļ maizi, un spilgts stars iesitās meitenei sejā.
"Galu galā - viss notiek nevis tā, kā būtu pareizi, bet tā, kā iznāk. Tā ir tīrā sagadīšanās, un tas būs pareizi, lai cik absurdi tas nebūtu," meitene izdvesa saulei, kas glāstīja viņas seju.
marts, 2007.
Mint.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru