trivia

Sīkumi no manas apvienotās mācību klades, kuru pagājušajā pusgadā izmantoju pierakstiem ( un acīmredzot ne tikai lekciju pierakstiem).

Pirmais darbs ierakstīts kladē jau kaut kad augustā:

Laiks klusi spiež soļus un dzīves notis. Man nepatīk bemoli, kaut tie ir pamācoši. Es skrienu pa diēziem, trijskaņiem un gammām, nedomājot par kaut ko citu, jo tikai mūzika ir svarīga. Šovakar bemols apņem manu plecu ar ledainu roku.

"Nepazūdi!" viņš teica, izskanot tikpat sērīgi kā maza bērna balss īsi pēc tam, kad tas apzinājies, ka mīļotie vecāki ir šķīrušies. 

Es paskatos apkārt apdomājot, ko atbildēt. Mani apņem skaudrs ziemeļvējš, kurš saldē roku un kāju pirkstus. 

"Dažreiz vietas ir par maz, un es došos ārā, kur vējš plosās un aukstās zvaigznes klusi spulgo. Es ļaušos pasaules burvībai un nostāšos milzīga lielceļa vidū, kurš mani aizvedīs līdz pat dzīves sirdij. Es piedziedāšu arī to, līdz tur būs par maz vietas, un kliegšu, ja gribēšu izlauzties.

"Mani trīs reizes nogalinās un pazudinās pasaules putekļos, bet es modīšos atkal un iešu tālāk vēl lielākā plašumā. Kad arī tur vietas nepietiks, manu ķermeni pazudinās un sagraus vispirms pašas prāts, tad  - visuma telpa.

"Arī kā dvēsele es klejošu. Vēl tālāk laikā un telpā došos. Simfonijas man sekos, bet nekad nepanāks, jo būšu allaž vairākas taktis tām priekšā. Konstanti. Iemesls, protams, ir tikai viens: tās nekad nav mirušas, turpretim es pat vairākkārt. Tās rāmi gaida izmisuma atspulgus, lai sagrautu apziņas tālākos nostūrus, kuros mīt cerība."

Tad bemols gari novilks sevišķi saldi sērīgu takti un teiks: "Kur tu pazudi?"

"Šaurumā," es atbildēšu. "Sapņi piepildīja visu manu telpu, līdz sapratu, ka jādodas prom."

Bemols atsvabinās un pestīs mani, sniedzot jaunu apziņas stūri.

Arī otrajam stāstam nav konkrēta datuma, bet, manuprāt, to rakstīju septembrī:

Es jutu tirpoņu pirkstu galos. Mazie matiņi viegli sacēlās gaisā, bet tā nebija nakts vēja vaina - vienmēr, kad stipri satraucos, man uzmetas zosāda. Nogludinu bikses, cenšoties nomierināt augumu.

Viņa nedrīkst pamanīt, ka esmu satraucies.

Palūkojos uz viņas zoda un kakla līniju, kura mirdzēja pilnmēness gaismā. Matu cirtas viegli līgojas vēja ritmā.

Man šķita, ka tās varētu jebkurā brīdī pazust - tik gaisīgi mati plīvoja - un, ja viņas sprogas ik pa brīdim nepieskartos manai sejai, es domātu, ka sapņoju.

Viņas garie, smalkie pirksti spēlējas ar nejauši noplūktu margrietiņu, kura, arvien vairāk mīcīta, pārvērtās par kārtējo cilvēku ietekmē iznīcinātu dabas pierādījumu.

Iekrampējos zāles kušķos, lai spētu nomierināt spējo trīsoņu, kura pārņēmusi augumu.

Šīs sajūtas ir tik unikālas, ka katra reize šķiet kā pirmā.

Viegli iekožot lūpā, pagriežos pret viņu. Matu cirtas krīt kur nu kurā, līdz es manu visskaistāko acu pāri mūžā, klusu, dziļu un noslēpumainu. Mute izkalst. Paplešu lūpas, cenšoties izdvest kaut zilbi, bet aizmirstu pat burtus.

Viņa, pamanījusi, cik nervozs esmu, viegli pasmaida, atklājot divas, pērļbaltas zobu rindas. 

Mans satraukums ir kļuvis tik nevaldāms, ka liek par sevi manīt. Instinktīvi palūkojos lejup, bet viņai nekas nepaslīd garām - debešķīgās acis seko manam skatienam. 

"Es tev patīku?" viņa rotaļīgi vaicā, ar pirkstiem pieskaroties lūpām.

Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti, es nodomāju.

"Jā," pusčukstus atbildu.

Viņa pasmaida, un es ieraugu nelielās vaigu bedrītes. Acis maigi veras manī. Tās runā, kaut klusē.

"Ko tu gribētu tagad izdarīt?" viņa aprauti jautāja zemā, aiz uztraukuma aizsmakušā balsī.

Lēnām tuvojos matu mākonim, sajūtot nāsīs šampūna smaržu. Ar vienu roku ieķeros viņas matos un paburzu tos. Mati padevīgi slīdēja starp pirkstiem.

Kad jau gandrīz aizsniedzu kaklu, nedaudz aiz ausīm, kur sievietes parasti iesmaržojas, tas pazuda. 

Acumirklī es jutu viņas lūpas, piespiežoties manējām, un mēli, kura kā zalktis strauji un agresīvi ložņāja. Viņas elpa bija saraustīta. 

Es biju sarūgtināts.

Atgrūdu viņu tik stipri, ka trauslais augums viegli padevās manām nākošajām kustībām - viņa to nebija gaidījusi. 

"Kāpēc jums, sievietēm, vienmēr viss ir jāsabojā?!" aizkaitināti prasīju.

Tā viņas vienmēr izjauca patīkamo priekšspēli.

Viņa nesapratnē un šokēta sastingusi vērās manī, kamēr es izvilku no somas dunci, kurā atspīdēja menessgaisma un mirklīga apjauta.

Apķēru viņas augumu un ļāvu duncim slīdēt pār to. Tas bija tik ass, ka ikviena kustība bija ātra un viegla. Siltais šķidrums plūda, nosmērējot drēbes, bet man bija vienalga. Viņas bālā seja patīkami kontrastēja ar tumši sarkano šķidrumu, kas apņēma augumu. Vēl neskartās ķermeņa daļas blāvi mirdzēja naktī.

Es noliecos pie viņas sejas.

Tukšās acis vērās manī ar pēdējo skatienu, kāds tām bijis. Kādu brīdi lūkojies meitenē, piecēlos, neizskaidrojamu jūtu mākts.

Ikkatru reizi, kad izšķīdinu kāda sapņus, es dodos prom kā uzvarētājs. Ikkatru reizi, kad paceļu dunci pret neskaitāmiem rumpjiem, iedomājos sevi gan dieva, gan velna lomā, jo es lemju viņu likteņus. Jau doma vien, ka es esmu viņu liktenis, mani uzbudina. 

Allaž pēc nāves es saņemu atalgojumu - skatienu.

Tajā ir apjauta.

Runā, ka cilvēks pēc nāves sekundes laikā redz savu dzīvi. Nē, manuprāt, viņi redz arī nāvi un nepiepildīto nākotni. Tikai, jaunībā mirstot, cilvēks apzinās, ka lielākais dārgums ir pati dzīve, bet, būdams vecs, viņš vērtē citas lietas, jo nāve vecumā, slepkavība vai nē, neko nemaina.

Ar katru dunča cirtienu es vēroju viņu acis un meklēju to patiesību.

Šodien es atradu savu patiesību, jo vienaldzība lūkojās manī.

Ir jābūt arī trešajam stāstam, kurš, atklāti sakot, man patīk vislabāk no šiem, bet es nespēju to atrast.


Ak, un:

Mint.