citi

Šajos ir maza doma, kas man patīk. Vai arī tie šķiet pietiekami jauki, lai izlasītu.

Pelnu sirds

Albēra Kamī „Mēris” ir mans sabiedrotais šodien. Atvēru grāmatu, sajūtot tās veclaicīgo aromātu, kas parasti iesūcas lapās. Ārā ir draņķīgs laiks. Apsēdos krēslā ar skatu pret sienu, ieslēdzu galda lampu un pievērsos nodaļai, kas vēsta par to, kā žurkas cita pēc citas līda ārā no dzīvojamo ēku tumšākajiem stūriem un atstiepa galus koridoros, kur cilvēki tās drīz vien atrada.

Tu pienāci man klāt un klusēdama nolūkojies, ko daru. Tad jutu, kā tavs siltais augums apsēžas uz atzveltnes un paliecas uz priekšu, cenšoties salasīt tekstu atvērumā. Sakniebu lūpas, nepacietībā gaidīdams, kad varēšu turpināt lasīt par lēno nāvi, kas piemeklēja cilvēkus.

Tu atvēri matus, un es sajutu šampūnu, ar ko no rīta tos mazgāji. Aromāts kairināja manas maņas, un es pacēlu galvu, lai ar pirkstgaliem izbrauktu tiem cauri. Tu viegli pasmaidīji, kamēr es prātoju, kādēļ nepieciešams visu dienu tos turēt cieši sažņaugtus ar matu gumiju. Tā tomēr ir tava izvēle. Es tev atbildēju ar viltīgu smaidu redzēdams, kā tavās acīs mirguļo uguntiņas.

Tu pieglaudies man klāt. Iekšēji svārstījos par to, kā rīkoties tālāk, līdz, pagaidījis īsu brīdi, es piecēlos kājās un devos uz blakus istabu, atstādams grāmatu atvērtu uz galda. Tu biji mana. Paņēmu uz galda esošo karafi un ielēju sev glāzē viskiju. Tas slīdēja lejup pa rīkli, patīkami dedzinādams to. Es vēroju šķidro konsistenci atstājam pēdas uz stikla sieniņas, kamēr tu nostājies man pretim, pazūdot pie kājām.

Kamēr tu atradies lejā, es prātoju par grāmatas turpinājumu. Tā nebija pirmā mana lasīšanas reize. Mani allaž fascinēja iedzīvotāju naivums, kas parādījās jau pašā sākumā. Tie visi kā viens nespēja ticēt ļauniem scenārijiem, ikkatrs savā galvā domāja, ka ar viņiem nekas tik slikts nekad nespētu atgadīties. Lai beidzot attaptos postā, bija nepieciešama žurku izmiršana, desmitiem cilvēku nāve un izolēta pilsēta. Diez, kādēļ cilvēki nekad nespēj palūkoties tālāk par to, kas atrodas deguna galā? Oi, nē, te pat nevar runāt par redzēšanu, jo aklums ir tieši tas, kas pavada viņu ikkatru kustību, lai arī cik acīmredzama būtu gaidāmā postaža.

Manas emocijas kļuva sakāpinātākas, un es noriju vēl vienu malku viskija. Tavi mati plīvoja tik bezrūpīgi, ka vēlējos tajos ieķerties, lai savaldītu to brīvo lidojumu. Es nospiedu tevi zemāk, dziļāk, jūtot kā fizisku, tā morālu apmierinājumu.

Manas domas aizsviedās pie ikdienas, kas jau sen smaržoja pēc bibliotēkas. Man vajadzēja to izsviest no sevis, izlaist ļaunumu, atbrīvoties no tā. Nekavēdams sevi, es to patriecu no sava ķermeņa, sajūsmā ievaidoties.

Tu zināji manu prieku, arī tu to juti.

Mēs atradāmies viens iepretim otram. Tā bieži vien stāv daudz cilvēku. Tie klusēdami lūkojas cits cita acīs daudz par ilgu, jo cenšas izgrauzties cauri otra ādai un iekļūt iekšā. Tā, it kā tur kaut kas vairāk par nierēm vai aknām ir atrodams.

Tu joprojām tici, ka aiz vēnām un muskuļiem ir kaut kas vēl. Tu apgalvo, ka iekšā sirdī ir ne tikai divi priekškambari un divi kambari, bet arī dvēsele. Es tev rādīju anatomijas grāmatas, citu pēc citas, pierādot pretējo. Mēs esam fizikāli ķermeņi un nekas vairāk. Viss pārējais ir iedomas un muļķības.

Tu biji aptraipīta ar manu ledaino uguni, jo ļāvies tam. Tu pakļāvies man, kamēr es uz tavas sirds dzēsu cigarešu izsmēķus lūkodamies, kā tie palēnām izēd caurumus. Tu teici, ka tur, starp kambariem un priekškambariem, ir vēl kaut kas, un es esmu gatavs apēst visu tavu sirdi, lai pierādītu, ka nekā tur nav.

Es viegli pasmaidīju un redzēju, kā uguntiņas sprēgā tavās acīs, kamēr lūpas nekustīgi sažmiegtas joprojām tur pilnu muti ar vienu no maniem izsmēķiem.

Es prātoju par to, cik daudz žurku, cilvēku un pilsētu būs jāiznīcina tavā sirdī, lai tu beidzot apjaustu, ka viss, kas mūs saista, ir mana fascinēšanās par to, cik ilgi tu spēsi izlikties nemanām manu mēri.

Es noriju vēl vienu malku viskija, kamēr tu, joprojām atrodoties iepretim, – malku manis.

  

Mint.

21.11.2010.

Cita perspektīva

            Rudens bija krāsojis lapas oranžas. Tās apsūbējušā vara tonī veica savu lēno brīvo kritienu pretim zemei, kur uzreiz pielipa klāt mitrajam asfaltam. Debesis bija pelnu pelēkas un, ieelpojot gaisu, šķita, ka plaušās tiek ievilkts ne tikai gaiss, bet arī ūdens. Viss šķita miglā un lietus pilieniņos klāts, kaut nevarētu apgalvot, ka ārā sijātu. Tas bija mitrums, kas piekļāvās cilvēku augumiem, un vēsums, kas neviļus mudināja ikvienu dzīvu radību drebināties.

            Nevarētu teikt, ka diena bija nepatīkama. Tai piemita savs šarms. Par spīti neestētiskajiem laikapstākļiem, tieši šāds rudens ir rudens, un tas mainīja attieksmi pret šo dienu. Šis gadalaiks ir piesātināts ar pārmaiņām un emocijām, un tās vienkopus paslēpjas aiz pelēkuma maskas, liedzot parastam garāmgājējam manīt savu skaistumu.

Riteņbraucēji, savilkuši šalles līdz pussejai, drāzās pa slapjajām ieliņām cauri vēl neizžuvušām peļķītēm. Garāmgājēji ievilka rokas dziļāk azotēs un ašā solī devās kur nu kuram vajadzēja, lai ātrāk sasniegtu galamērķi un nonāktu siltumā. Veselīgais sārtums vaigos norādīja uz vēja nerātnajiem darbiem agrajā rīta stundā. Bija nedz gaišs, nedz tumšs – ielās valdīja mijkrēslis – un tas pasauli krāsoja pelēkos, zilganos un brūnganos toņos. Nevarēja noteikt atsevišķas detaļas, bet tikai izteiksmīgākās cilvēka daļas – kā pirmo melnbalto kinolenšu uzņēmumos.

Meitene sēdēja autobusa pieturā uz mitra sola pašas maliņas. Viņa ir ģērbusies melnā un nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem. Seja pustumsā šķita pelēcīga un neveselīga. Mati vējā plīvoja visapkārt, un pat cepure nevarēja aizturēt to savelšanos pinkuļos.

Viņai blakus stāvēja puisis, kurš arī bija uzvilcis tumšu mēteli, un pār to karājās plecu soma. Viņš, vienu roku atbalstījis pret sola atzveltni, lūkojās meitenē. Arī puiša seja šķita slimīga un bāla.

Abu jauniešu mīmika bija nenosakāma. Viņi kustējās pēc iespējas mazāk, lai saglabātu siltumu un neļautu vējam iezagties aiz apkakles vai kur citur.

Puisis pieliecās klāt meitenei tik tuvu, ka viņa sajuta silto elpu pie auss, kad viņš tai čukstēja: „Es tevi mīlu.”

To sakot, viņš bija aizvēris acis. Piepešā siltuma dēļ meitenei pārskrēja drebuļi.  Viņa savilka piedurknes, cenšoties sasildīties. Kad puisis bija izteicis frāzi un liecās prom, viņa aizvēra acis uz kādu brīdi.

Puisis manīja meitenes slēgtos plakstiņus un pēc brīža piebilda: „Ļoti.”

Meitene atvēra acis un uzlūkoja viņu, sāji pasmaidot.

„Kas noticis?” viņš nemierīgi prasīja.

„Es domāju,” viņa rimti atbildēja, skatoties uz priekšu, tukšumā.

Lapas šalca un krita kā sniegs. Pieturā palēnām parādījās cilvēki, kas gaidīja autobusu. Abi klusēja, līdz viņš neizturēja un pagriezās ar muguru pret meiteni un aizgāja pāris soļus nostāk. Viņa redzēja tikai puiša saspringušo muguru, izspūrušos, tumšos matus un mēteļa apakšmalu, kas dejoja vējā. Meitene klusi nopūtās un iekrampējās savas jakas iekškabatās.

Viņš lūkojās tālumā un redzēja rudeni. Puisis aplūkoja tā nianses un piesātināto pelēkumu, kas brīžam šķita tik krāšņs, ka dedzināja acis.

Neizturējusi klusumu, meitene turpināja, uzrunājot melnā mēteļa jautro apakšmalu: „Par mīlestību un to, ko nozīmē mīlēt.”

Šķita, ka vārdi nāca pār lūpām ar lielu piespiešanos. Meitenes balss likās pārgurusi - it kā viņa tik tikko būtu skrējusi maratonu.

Puiša mati lidinājās vējā. Meitene nodomāja, ka tie patīkami kontrastē ar debess toni. Viņš pagriezās pret sēdošo meiteni un pienāca tai klāt.

Kaut arī meitenes atbilde nebija svarīga, jo katrs mīlestību uztver citādi, puisim vajadzēja zināt, kā to uztver viņa.

„Kas ir mīlestība?” viņš, neatpazīstot savu balsi, vaicāja.

Meitene juta dīvainu satraukumu pakrūtē, galva mazliet reiba, un viņai sāka šķist, ka varbūt ir slima. Tādas izjūtas parasti pārņem tad, kad ir liela temperatūra, jo allaž šķiet, ka visa pasaule ir kļuvusi neīsta un ka   pēkšņi esi savdabīgā bezsvara stāvoklī.

„Ja tu mīli tā... pa īstam, līdz galam, pilnīgi... tā ir visaptveroša, milzīga un ietekmīga. Tā ir skaista un nebeidzama, daudz varenāka par mums abiem kopā, jo tā mūs maina un veido,” viņa izdvesa.

Puisis ieurbās viņas acīs, kas šobrīd uzlūkoja viņa mēteļa pogas. Kādu brīdi abi klusēja, un viņa ar pirkstu galiem vilka neredzamus riņķus un līnijas uz puiša mēteļa.

„Un ko nozīmē mīlēt?” viņš beidzot pavaicāja, norijot kamolu mutē.

„Mīlestība ne vienmēr mūs veido skaistākus un labākus. Viss atkarīgs no tā, cik stipri mēs mīlam. Dažkārt tā var būt kā sēcošs briesmonis, kas draud apēst tevi visu un neatstāt vairs itin neko. Tā ir viltīga, jo ir jāspēj atrast pareizo daudzumu. Ja mēs mīlam par maz, tad ciešam no tās trūkuma, ja mīlam par daudz, tad mēs nogrimstam jūtās un pazūdam.”

Pieturā apstājas autobuss, kas laipni uzņēma visus pasažierus. Tas, klusi rūcot, atstāja pieturā tikai divus cilvēkus, kas stāvēja stingi, joprojām cenšoties saglabāt siltumu.

„Ar to es gribu teikt, ka... es nevaru būt ar tevi kopā, jo mīlu tevi pārāk daudz,” viņa pateica, uzsvērdama ikvienu vārdu.

Meitene beidzot pacēla acis un ielūkojās puiša sejā. Viņa sakoda zobus un atkal ielika rokas kabatās, lai ar tām iekrampētos sev sānos. Meitene priecājās, ka tikai tagad pavērās mīļās sejas vaibstos, jo iekšēji nebija pārliecības, vai viņa izturētu tos redzēt vēl vairāk.

Puisis skatījās meitenes bālajā sejas izteiksmē un platajās acīs, kas beidzot bija pievērsušās viņam. Ikviena kustība varēja nozīmēt sevis nodošanu, tādēļ viņš vienkārši izmeta jautājumu, kas izklausījās tik ikdienišķs, kā, piemēram, lūgums, lai kāds pasniedz sviesta nazi pie brokastu galda.

„Nu skaidrs. Mēs šķiramies,” viņš izmeta.

Puiša izteikuma forma un vienaldzīgā izteiksme viņai iedzēla, kaut meitene apzinājās, ka tam ir jāļauj būt un ka viņai jāatrod elpa ārpus apburtā loka, kas saistījās tikai ar viņu. Meitene ievilka aprautu elpu.

            Ideja vien nekad nebūt blakus siltajam augumam, kas šobrīd sēdēja puisim pretim, šķita neiespējama. Meitene joprojām skatījās uz viņu, un pazīstamās acis šķita pārlieku... viņam pienācās dzirdēt paskaidrojumu.

            „Kā tu vari iedomāties mani pamest tādēļ, ka mīli par daudz?” puisis rāmi jautāja, „Es tomēr vēlos izprast.”

            Viņš pacēla acis augšup, apskatot tuvējo koku aprises un kailo zaru skeletus. Puisis vēlējās atdot tiem lapas. Pacelt citu pēc citas un kaut vai ar līmi ielikt tās savā vietā. Viņš juta meitenes skatienu.

Puisis joprojām izskatījās mierīgs.

„Tu mani mīli?” viņa tramīgi vaicāja.

Viņš nekavējoties, ievelkot elpu, teica: „Jā.”

Puisim šķita, ka ārā vairs nav tik drēgns kā iepriekš.

„Es tevi arī mīlu,” viņa noteica, „bet jūtas, kas man ir pret tevi, ir daudz stiprākas par mani pašu. Esot kopā, viss, ko zinu, ir spēcīgas emocijas, kas pārņem manu augumu un būtību, un es pazaudēju pati sevi. Ja tu mani mīli, tad sapratīsi, ka tev jāļauj man doties tālāk. Kā tu vari mīlēt mani, ja manas personības vairs nav?”

Puisis pārsteigts skatījās meitenē.

Viņš viegli pavēra lūpas, bet drīz pēc tam tas sakoda kopā.

„Viss, kas mēs esam, ir tas, ko mēs mīlam. Ja tā ir, tad tu mīli vairs neeksistējošu mani, jo es mīlu tevi,” viņa vārgi teica, „Tas ir iemesls, kādēļ man jāatkāpjas. Es esmu par vāju šīm jūtām un nevēlos, lai tu mīlētu cilvēku, kura personība vairs nav atrodama.”

Viņi lūkojās viens otrā.

„Ja tu mani mīli, tu ļausi man sevi atrast,” viņa gurdeni teica.

Meitene cēlās kājās, tādējādi vēl pēdējo reizi cieši piekļaujoties klāt puisim. Smarža, siltums un tikko jaušama viņa kustība bija sajūtama. Viņas mati aizklāja seju. Puisis pacēla rokas un ar pirkstu galiem notrauca tos no meitenes sejas.

Viņi nekustējās.

04.11.2010.

Mint.

Man jau šķiet, ka turpinājums varētu būt... tur ir ļoti daudz iespēju. Kā pozitīvas, tā negatīvas. Galvenā jau ideja un šis sīkais moments. (:

ziema

Kastaņi man nenesa veiksmi. Tie tikai piepildīja manas kabatas, līdz tās plīsa vai pušu. Rudens mani nesaldēja. Tas tikai aizpildīja manas plaušas un elpoja manas domas. Un es elpoju mirstošas vasaras atliekas. Kad tā būs pagalam, man vairs nebūs, ko elpot.

Trūdēšana jau ir sākusies. Lapas no zaļām tapa oranžas, tad brūnganas un visbeidzot pīšļi vai sētnieku sagrābtas komposta kaudzes.

Un kad dzīvības vairs nebūs, to pārklās ar segu un aizmirsīs. Dezinficēs nevainībā un nežēlībā. Cieņas pēc uzdāvinās baltu dūnu segu, kas saldēs un sildīs manu aizmigušo miesu.

19.10.2010.

Mint.

Sniegbaltīte

            Dienas bezmērķīgi klejoja apkārt, meklēdamas savu miera ostu. Tās skrēja manā prātā, pielaikodamas rudeni, ziemu, vasaru, pavasari, bet es redzēju ikvienu nopūtu un nespēju izlemt, kurš gadalaiks ir īstais. Es tā vēlējos nolaisties uz zemes un atcerēties tās smaržu! Mana dzīves trajektorija šobrīd ir paralēla tās virsmai – es nekādi nevaru mainīt virzienu un nolaisties.

            Pamodos no modinātāja trokšņa, kuru instinktīvi izslēdzu pirms melodija kļuva vēl skaļāka. Sapnis bija pagaisis no prāta. Kārtīgi samiedzu savas acis, lai spētu pierast pie jauna rīta. Ārā bija gaišs. Ar cerību liecos līdz aizkariem, lai pavērtu tos un uzzinātu, kāda būs diena.

Saulains.

Es atcerējos vakardienu un realitātes dzelošo klusumu. Jā, tas mani indēja, un ik reizi, kad vien vēlējos smacējošo vakuumu pārtraukt, es saņēmu smagu atraidījumu, kas mani paralizēja. Tā gremdējošais svars slēpās mēmumā. Ikkatru šādu apjausmas mirkli... Ikkatru nepateiktu vārdu... Ikkatru sekundi jo vairāk es attapos pie idejas, ka viss ir mana ilūzija.

Man vienmēr ir bijusi bagāta iztēle. Kādēļ gan ne šoreiz redzēt citiem neredzamo? Tā taču ir, ka pasaule nevar saskatīt vienas personas prātā eksistējošo! Jā, es noteikti esmu alojusies!

Piecēlos no gultas un sāku ģērbties. Ieslēdzu mūziku, cenšoties kliedēt sabiezējušās domas un bezgalīgo klusumu. Man neizdevās. Dziesmas lika domām vīties vēl ciešāk un klusumam iestiepties arvien dziļāk bezdibenī.

Kāpēc turpināt just ko šādu? Kāpēc paciest ilgstošas mocības? Vai nebūtu vieglāk būt nejūtīgai un tukšai? Man vajag tikt prom. Ik elpa manā pasaulē šķiet nepilnīga. Es gribu atsvabināties, bet man bail, ka nespēšu dzīvot bez šīm iedomām un sapņiem. Es bīstos atstāt tukšumu sevī. Un trulumu, kurš apēd saprāta druskas. Atstājot Tevi, mana ilūzija, es pametu arī sevi.  

Tu esi mans skaistuma kanons. Mans perfektums.

Paslēdzu mūziku vēl skaļāk, lai justu savu mieru troksnī. Esmu mūzikā, esmu citur, tālu, tālu prom – daudz vairāk ilūzijās kā nāktos. Tepat.

Pieceļos un dodos uz virtuvi. Uz galda vientuļi guļ ābolu bļoda. Tās ievainotais sāns uzlūko mani un čukst: „Kur dosies, Sniegbaltīt?”

Es nogurusi veros bļodā un nodomāju: „Nē, nē, tu esi mani sajaukusi. Man nav prinča.”

Plastmasas maisiņš nočaukst vējā.

Nē, tas nevarēja būt vējš – telpās tāda nav.

Meklēju skaņas avotu. Aplūkoju askētisko virtuvi, kas klusē, kamēr cenšos atrast iemeslu gaisa plūsmu kustībai.

Tā droši vien bija mana nopūta.

Stāvēt uz galda ir savādi. Man bail no augstuma, bet dažas lietas kļūst bezvērtīgas, esot viena soļa attālumā no mūžības.

Bļoda ar āboliem stāvēja man blakus, pie kājām. Es liecos, lai satvertu sārtāko no augļiem, bet kaut kas žņaudza manu kaklu. Izstieptiem pirkstgaliem aizsniedzu to, satverdama medījumu.

Kāpēc sarkanie āboli allaž ir kārdinošāki? Man itin labi garšoja arī zaļie un skābie. It kā. Aplūkoju augli savās rokās, paredzot tā sulīgumu un garšu. Ābols noteikti ir debešķīgs. To nav grūti uzminēt. Vismaz gadu tāds ir iesprūdis manā kaklā – ne īsti iesākts, ne pabeigts. Kaut kur pa vidu starp jaušamību un realitāti.

Iekodos lūpā un vēroju tā spožumu.

Pacēlu ābolu pie savām lūpām un iekodos tajā, sajūtot kumosa sulīgumu sev uz mēles. Baudot tā garšu, es spēru soli uz priekšu.

Ābols izkrita man no rokām, atsizdamies pret linoleju. Es nejauši izraisīju zemestrīci, kuras iespaidā augļu bļoda ar skaļu blīkšķi skāra zemi, izsijājot ābolus pa telpu. Tie kā mazas bumbiņas atsitās cits pret citu, meklējot savu vietu uz grīdas.

Es nedzirdēju, kā tie krita. Apkārt valdīja klusums. Mana pasaule eksistēja dažus centimetrus virs zemes. Tādā trajektorijā es biju: gaisā, ilūzijās, ar kaklā iesprūdušu ābola gabalu.

„Kurš Tevi žņaudza, ja ne pati, Sniegbaltīt?” stikla bļodas lauskas sāpēs kliedza.

27.09.2010.

Mint.

Tiekšanās

Kaļķis lēnām nogulsnējās uz atmiņām, kuras pašas kā putekļi klāja manas smadzeņu rievas attiecīgos to punktos.

Iespējams, tā bija vajadzīgā vardarbības deva, kas man nepieciešama, lai saprastu, ka es novecoju. Kā gan kāds var būt pārliecināts, ka rīt, visiem pamostoties, es nebūšu kļuvusi par pīšļiem, par vakardienas paliekām?

Mums visiem gribētos domāt, ka esam bezgalīgi un iestiepjam savas dzīves mūžībā. Ja tā darbotos dabas likumi, tad tā iznīcinātu pati sevi. Tagad iedomājies, ka ikviena dzīvība ir diegs, kurš nostiepts uz priekšu. Iedomājies? Tagad iztēlojies miljoniem un miljardiem diegu, kas novilkti tajā pašā virzienā, un ik brīdi tiem pievienojas citi. Ja tu redzi brīvu telpu, tad esi muļķis. Lai cik liels ari būtu kosmoss, cilvēka prāts noteikti tāds nav. Protams, ja mēs runājam par dabu kā tādu, tad nebūtu jāuztraucas – ja mēs esam šeit, tad mēs eksistējam mūžīgi kādā laika un telpas mirklī.

Un tomēr es un tu gribam būt kaut kas vairāk, mūžīgi tiecamies pēc kaut kā, kas patiesībā ir laime, jo laime ietver visu, ko mēs vēlamies. Cik vienkārši un viltīgi! Protams, cilvēkiem patīk lietas sarežģīt, un, runājot cits ar citu, mēs ik pa laikam izdzirdam šo itin elementāro jautājumu:

„Ko tu vēlies?”

            Atbilde parasti tiek sarežģīta līdz nelabumam. Dažbrīd man šķiet, ka tas tiek darīts apzināti un ka mums patīk maldīties pašiem sevis izveidotajos tīmekļos. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka tiecamies pēc laimes nevis pēc piecām citām lietām. Jo, paziņojot kaut ko citu, mēs meklējam nepareizajās vietās un atrodam neīstās lietas. Kļūdas un izvēle atteikties no pamatpatiesības mūs attālina no tās kļūšanas par īstenību.

            Ja es būtu Laime, es jau sen būtu apvainojusies no tādām atbildēm kā „darbu”, „mīlestību”, „draugus”, „suni”, „naudu”.

            Tie visi ir tikai līdzekļi, un tie visi ved pie viena mērķa. Vai tad lielākā daļa patiesību nezina savu mērķi? Tās visas runā par „līdzekļiem”, lai to panāktu, jo mērķim būtu jābūt pašsaprotamam.

            Viss, pēc kā cilvēks tiecas, ir laime, un laime ir pilnība, kura nav ilgstoši iegūstama. Pilnība gluži vienkārši ir kaut kas tāds, pēc kā var tiekties, bet nevar iegūt un nevar īsti iedomāties. Tas rada tās veidolu vēl apburošāku.

            Ja pilnība būtu iespējama, tad tā vairs nebūtu pilnība, jo tā ir apzināti veidota, lai cilvēkam būtu kaut kas, pēc kā tiekties un kā dēļ augt vēl lielākam, varenākam, gudrākam.

            Cilvēks ir radība, kurai allaž jātiecas pēc kaut kā, un tādēļ tika radīts pieradums. Tas notrulina pat visskaistākos izmantotos „līdzekļus”, kas palīdzēja sasniegt laimi. Kad pieradums ir iestājies, cilvēks izjūt trūkumu, vēlmi pēc kaut kā vairāk. Alkas. Alkas, jo pēkšņi pasaule vairs nav tik skaista kā agrāk.

            Ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kas mums šajā brīdī, šajos apstākļos, šķistu ideāla, tad, esot tai sabiedrībai, kura visu mūžu pēc tās likumiem dzīvojusi, tā liktos kā norma, kaut kas viduvējs, no kā var augt vēl lielākam.

            Lūk, pieradums, ir tas, kas mūs dzen tālāk uz priekšu vai vismaz liek domāt, ka neesam tikuši pat tuvumā saviem mērķiem.

            Cilvēce ik gadu, ik dienu uzstāda arvien augstākas prasības un mērķus. Cilvēce tiecas tālāk. Ja sākumā pietika ar uguni, tagad nepietiek ar internetu un klonēšanu.

            Runājot par to, ko patiesībā teicu sākumā, man gribētos bilst, ka mēs visi mirstam. Kopš dienas, kad piedzimām, mēs tuvojāmies arvien vairāk savai nāves stundai, un nav svarīgi, kad tā būs. Svarīgi ir apjaust, ka mēs neesam mūžīgi. Svarīgi ir saprast arī to, ka, iespējams, mēs savās dzīvēs nepaveiksim daudz. Galvenais ir darīt un mēģināt. Galvenais ir kustība uz priekšu un mērķis, un tiekšanās pēc laimes. Neviens taču nav teicis, ka tiekšanās ir sliktāka par mērķa sasniegšanu. Process jebkurā gadījumā ir labāks par stagnāciju.

             

Mint.

29.07.2010.

absolūtisms

Kā vientulīga jūra vētras laikā es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu.

Viļņi lokās kā asinskāras mēles gar okera krāsas smiltīm, laizot piekrastes un gatavojoties triecienam, kamēr daži kraukļi, koku zaros sasēdušies, vēro dabas etīdi, gatavi jau pēc dažām minūtēm aizlidot un stāstīt citiem: „Jā, ak, vai, cik postoša vara mūsu krastus apņēmusi! Ak, vai!”

Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz aizskalos visas smiltis un atklāsies visi noslēpumi zem tām. Tā es triekšos un triekšos krastā, līdz viss ūdens būs pilns ar smiltīm, un tik ļoti aizpildīts, ka citi varēs nākt šeit dubļu vannas baudīt.

Un kad reiz smiltis aizņems manu jūru, es saukšos par purvu, kas bezrūpīgi izmitinās jebkuru dvēseli, kura vēlēsies nolaisties manos dubļainajos ūdeņos. Es būšu neizvēlīga un aprūpēšu, kā putnus, tā augus, kā dzīvniekus, tā cilvēkus.

„Nāciet visi ciemos!” niedres jums uzsauks, un jūs, postošās burvības ietekmēti, soli pēc soļa vedīsiet sevi nāvē.

Es būšu gādīga un iekonservēšu jūs tā, lai vēlāk, kaut pēc 100 gadiem, varat uzlūkot sevi ar smaidu uz lūpām.

„Lūk, es tur biju, un purvs bija tik laipns, ka uzcienāja mani ar savām zālēm. Kam vajadzīgs 21. gs. ar visiem izgudrojumiem, kā palikt jauniem, ja visi varām lēkt purvā un palikt mūžam jauni?”

Jā, es jums piedāvāju iespēju būt allaž jauniem. Kāpēc nepieņemt tik kārdinošu iespēju? Vai stīvā poza traucē? Es pat piedāvāju neelpot – tas taču ir tik nogurdinoši! Allaž, pat tad, kad negribas neko darīt, ir jāpieņem tik ierastā funkcija ieelpot, izelpot. Un kas gan tur – elpot vai ne -, ja ir iespēja būt mūžam skaistam!

Mana purva nāvējošā apetīte apēda tik daudz pasaules, ka drīz vien tā vēders kļuva pilns, un es izlēmu pārtapt pļavā.

Rāmas smilgas un koši zilas rudzu puķes vilināja bites un cilvēkus manos tīmekļos. Vai jau minēju, ka manu pļavu apņem iepriekš apņemto dvēseļu gari, kuri nemierīgi ceļo un kalpo pašas nolūkiem?

Tad, lūk, es jums stāstu, tie alka atriebības, kuru nevarēja gūt un lūgt no itin neviena, jo es esmu pārāk tāla un neaizskarama. Tie kļuva tik dusmīgi, ka pat karoja manās pļavās un kļuva par bandiniekiem manā spēlē.

„Šai dzīvei cauri tiks tikai stiprākie un labākie,” teica kāds izspūris jauneklis, kurš bija Darvins vārdā. Tā reiz viņš cīnījās ar čūskām, kuras, balto dvēseļu tumšo garu uzsūtītas, dzēla un vijās ap puiša augumu, gatavībā atcerēties aizvēstures notikumus un iegremdēt puisi nāves purvā – ja reiz iekšā kāpsi, ārā vairs netiksi.

Manas pļavas aizauga, un kautri bērzi slēja savus augumus uz manas zemes, manas dzeltenās, neauglīgās jūras smilts. Visticamāk trūdi palīdzēja tiem augt un kuplot. Vai es teicu, ka mani meži allaž izslavēti bijuši? Džungļi tur piedzima un savu elpu guva. Čūskas apmetās kokos, putni pazarēs, un vardes kurkstēja pakājē. Tie visi elpoja manu gaisu un plūca manus augļus gan burtiski, gan ne tik tiešā nozīmē.

Mēs kopīgi cēlām jaunas pasaules un ņēmām to, kas mūsu. Mēs slējām viļņainas pilis, dūņainus akačus, alkainu dvēseļu atriebību un tropus bez orientieriem un izejām.

Kā neuzvarama un absolūtas monarhijas pārstāve, es ceļos un paziņoju par sava spēka postošo varu. Esmu tronī, no kura mani nevar gāzt. Esmu par tālu, lai mani uzvarētu.

Kā augstākās pakāpes skaistums un vilinājums es dzimu. Kā bīstamākais mednieks es dzīvoju. Es neatlasu tos, kuri kritīs kaujās, kailās dvēselītes pašas izvēlas savu likteni. Esmu te kā iespēja, kuru allaž ļauts izmantot un, neuztraucieties, es nekad neiejaucos lietu dabiskajā kārtībā.

Cik gan cienīga daba es varētu būt, ja iejauktos pati sevis noteiktajos likumos?

Mint.

26.07.2010.