slow breathing

I still remember that night as if it were last night.

The first night you saw me undress while I changed into my pyjamas. The first night I slipped under the covers with you. The first night we were spending the night together. The room was so dark, it was almost pitch black - save the sliver of moonlight that danced through the sheer curtains.

We were in New York City - the city that never sleeps. And boy, was I not sleeping.

You didn't know it at that time, but I was so nervous. You weren't the first boy I've shared a bed with but for some reason, I felt like my heart was about to leap out of my chest. In one smooth motion, you took me into your arms. You gazed down at me as I anxiously looked up at you.

I'm not ready yet...don't make me push you away.

You put your hand on my heart. I caught my breathe and held it for what seemed like an eternity. And then you leaned down and kissed me softly and just held me for the whole night.

I wasn't even sure if I loved you yet. But at that moment, I knew you were different. You weren't like the other guys. You didn't rush me or make me feel bad for pushing you away. You were patient.

Patiently waited for me until I was ready. Ready in every way to have you in my life.




http://leloveimage.blogspot.com/


Man ir dažas vietnes, kuras ik pa laikam apciemoju. Parasti tur nav tekstu, es vairāk mīlu bildes. Skaistums. Šoreiz arī teksts. Pure and wistful.

trofejas

Atradu trešo stāstu. 

            Es stāvēju ielas vidū ar izbrīnā pavērtām acīm un nedaudz atvērtu muti. Bija vēss. Man matos kusa sniegs divreiz ātrāk kā nokritušās pārslas uz dzeltenīgi apspīdētā trotuāra.

            Manas abas rokas bija ietriekušās krūtīs. Es ilgu brīdi neskatījos lejup, jo man bija bail. Savādi, ka morālās izjūtas vēl elpoja manā augumā, kamēr es neko šai naktī vairs nejutu – tikai redzēju un zināju.

            Noliecu apdullušo galvu un vēros plaukstās, kuru krāsa kontrastēja ar mierīgo, vēso sniega toni. Lipīga, sarkana viela plūda pa delnām lejup līdz pat elkoņiem, sasmērējot visu, kas gadījās ceļā. Drēbes piesūcās ar asinīm un kļuva siltas. Skatījos, kā šķidrums pilēja lejup no elkoņiem – pilienu pēc piliena tas veidoja skaistu peļķi, kura ik sekundi kļuva acīm redzami lielāka.

            Kāpēc skaistu? Man vienmēr ir paticis, kā piesātināti sarkans tonis izskatās tieši uz sniega. Tieši šī baltā masa ir viena no tīkamākajām lietām pasaulē. Lūk, tagad es varēju skatīties, kā pašas asinis krāso nevainību: iesākumā gaiši rozā, vēlāk – apēdot jebkādas baltā pazīmes.

            Es novērsos un ziņkārīgi vēroju rokas, kuras joprojām bija iespiestas krūtīs. Uzmanīgi izņēmu tās no iedobuma un ieraudzīju caurumu tur, kur sirdij bija jābūt. Iebāzu delnu caurumā, cenšoties to atrast, bet sataustīju tikai plaušas, aknu, nieres un zarnas. Kamēr uzstājīgi ielauzos pašas ķermenī, asiņu straume protestēja un ar dubultu sparu pludoja, aptašķot pat manu seju, jo es haotiski manevrēju ar rokām, pūloties atrast to, kā man vairs nebija.

            Es klusu iešņukstējos, bet ne tāpēc, ka man sāpētu – es neko nejutu. Vismaz fiziski. Nokritu uz ceļiem un iecirtu zodu krūtīs, lai labāk saskatītu caurumu, kurš sala aiz tukšuma. Joprojām tupot, atbalstījos ar elkoņiem pret zemi un noliku galvu uz asiņaini sniegotā trotuāra. Prāts bezspēcīgi vāļājās man blakus un centās palīdzēt, bet viņa balss bija tik klusa, ka nespēju to saklausīt. Iespējams, man traucēja sniegpārslu skaņa, kad tās atsitās pret trotuāru.

            Es jums pastāstīšu, kā tas notika.

            Es stāvēju turpat, kur tagad guļu – zem kādas rāmas laternas. Klusi vēroju sniegpārslas, kad Viņš ieradās. Pagriezu galvu, lai varētu kārtīgāk saskatīt Viņa vaibstus. No gaisa krita lejā milzīgas pūkas – tās ieķepa manos un viņa matos. Mēs kādu brīdi klusējām un vērāmies viens otrā.

            Mirguļojošās uguntiņas viņa acīs bija tikpat neizskaidrojamas kā vienmēr. Es pavēru lūpas, lai kaut ko teiktu, un viņa skatiens tūlīt noslīdēja līdz tām. Es sastingu. Viņa acis sasala pie manas trīcošās apakšlūpas.

            Pat sniegpārslas neizdvesa skaņas. Vēroju garaiņus plūstam no viņa mutes. Tie ātri pagaisa manam skatam, kaut centos silto dvesmu ar acīm izsekot. Kad atkal pievērsos sejai man iepretim, tā pieliecās, un mūsu lūpas viegli saskārās. Viņa siltums acumirklī caurstrāvoja manu augumu.

            Es sajutu šķebinošu sāpi un atrāvos, instinktīvi ieķeroties sāpīgajā vietā. Viņa rokās atradās mana sirds – kūpoša un vēl pulsējoša. Mēs abi uz to skatījāmies: viņš klusējot, bet es – elsojot. Kamēr pār viņa rokām slīdēja retas asiņu tērcītes, manās krūtīs caurums auga lielāks un sāpīgi pulsēja. Ne tikai asiņu, bet arī asaru straumes plūda. Viņš skatījās tikai uz sirdi kā uz sen kārotu trofeju, kuras puksti bija jau pavisam vārgi. Šausmās lūkojos uz to un jutu, ka vairs nav ne auksti, ne smeldzīgi. Biju tikai es un manas domās, kuras bezveidīgi skalojās tukšumā.

            Viņš pazuda manam skatam, izejot no laternas apgaismotā laukuma. Tā es šeit paliku – nejūtīga, cilvēku atblāzma.

            Un nu, es instinktīvi kunkstu, sarāvusies uz trotuāra. Brīnīdamās vēroju, kā asinis lēnām sakalst gan uz rokām, gan uz zemes. Nē, varbūt ir aplami teikt, ka tās sakalst, jo snieg.

            „Jā,” es sausi konstatēju, „tās sasalst.”

            Piepešā apziņa, ka es kļūstu par ledus skulptūru mani smīdināja. Neveikli apgriezos un atkritu uz muguras. Tagad es varu vērot pūkas, kuras lēnām laižas lejup, dažas trāpot man sejā.

            Bija slinkums tās notraukt. Pārslas vairs nekusa. Es gandrīz nemanāmi izelpoju, vērojot niecīgo garaiņu dvašu izšķīstam gaisā.

            Pagriezu galvu iesāņus un ieraudzīju delnu, uz kuras bija sasalušas asinis un neliela sniega kārta.

            „Hm...” es ieinteresēti nomurmulēju, cenšoties pakustināt pirkstus.

            Tie vairs neklausīja. Tas bija tā, it kā es vērtos priekšmetā otrā telpas galā un censtos ar domu spēku likt tam pakustēties.

            Kad vēlējos atkal pievērst skatu debesīm, attapu, ka nespēju vairs pagriezt galvu, tādēļ šķielēju, cenšoties ieraudzīt sniegpārslas. Man nācās samierināties ar savas rokas vērošanu, uz kuras palēnām auga arvien lielāka sniega kārtiņa.

            Skats krasi mainījās.

            Kāds notrauca sniegu no manas asiņainās, sasalušās rokas. Mans ļenganais augums tika pacelts sēdus, bet tas joprojām atradās uz trotuāra. Kāds balstīja manu muguru, tādējādi es varēju vērot ielas balto spozmi tālumā un novērtēt tās kontrastu ar vietu, kurā sēdēju – sarkanu un tumšu. Mana galva tika pagriezta. Skatiens kā panorāma lēnām pievērsās Viņa sejai. Acis joprojām gailēja, tikai šoreiz skumji.

            Manā ķermenī vairs nebija vārdu. Eksistēja tikai domas, kuras haotiski, cita pēc citas, vēlējās tikt izkliegtas. Iespējams, jautājumi dega manās acīs. Iespējams, tajās gruzdēja tikai atblāzma.

            Viņš vērās manās acīs kādu brīdi, līdz teica: „Es izrāvu tev sirdi, lai tā nekad nepiederētu citam!”

Es spēji izpūtu pēdējo gaisu un iekunkstējos.

Nedaudz banālas beigas. Tomēr labāk, nekā bija paredzēts. Man prātā toreiz bija ideja galveno varoni nogalināt bez žēlastības. Atpestīju viņu no ziņkārības un neizpratnes, bet iedevu bezjēgu.

Mint.

13.11.2009.

trivia

Sīkumi no manas apvienotās mācību klades, kuru pagājušajā pusgadā izmantoju pierakstiem ( un acīmredzot ne tikai lekciju pierakstiem).

Pirmais darbs ierakstīts kladē jau kaut kad augustā:

Laiks klusi spiež soļus un dzīves notis. Man nepatīk bemoli, kaut tie ir pamācoši. Es skrienu pa diēziem, trijskaņiem un gammām, nedomājot par kaut ko citu, jo tikai mūzika ir svarīga. Šovakar bemols apņem manu plecu ar ledainu roku.

"Nepazūdi!" viņš teica, izskanot tikpat sērīgi kā maza bērna balss īsi pēc tam, kad tas apzinājies, ka mīļotie vecāki ir šķīrušies. 

Es paskatos apkārt apdomājot, ko atbildēt. Mani apņem skaudrs ziemeļvējš, kurš saldē roku un kāju pirkstus. 

"Dažreiz vietas ir par maz, un es došos ārā, kur vējš plosās un aukstās zvaigznes klusi spulgo. Es ļaušos pasaules burvībai un nostāšos milzīga lielceļa vidū, kurš mani aizvedīs līdz pat dzīves sirdij. Es piedziedāšu arī to, līdz tur būs par maz vietas, un kliegšu, ja gribēšu izlauzties.

"Mani trīs reizes nogalinās un pazudinās pasaules putekļos, bet es modīšos atkal un iešu tālāk vēl lielākā plašumā. Kad arī tur vietas nepietiks, manu ķermeni pazudinās un sagraus vispirms pašas prāts, tad  - visuma telpa.

"Arī kā dvēsele es klejošu. Vēl tālāk laikā un telpā došos. Simfonijas man sekos, bet nekad nepanāks, jo būšu allaž vairākas taktis tām priekšā. Konstanti. Iemesls, protams, ir tikai viens: tās nekad nav mirušas, turpretim es pat vairākkārt. Tās rāmi gaida izmisuma atspulgus, lai sagrautu apziņas tālākos nostūrus, kuros mīt cerība."

Tad bemols gari novilks sevišķi saldi sērīgu takti un teiks: "Kur tu pazudi?"

"Šaurumā," es atbildēšu. "Sapņi piepildīja visu manu telpu, līdz sapratu, ka jādodas prom."

Bemols atsvabinās un pestīs mani, sniedzot jaunu apziņas stūri.

Arī otrajam stāstam nav konkrēta datuma, bet, manuprāt, to rakstīju septembrī:

Es jutu tirpoņu pirkstu galos. Mazie matiņi viegli sacēlās gaisā, bet tā nebija nakts vēja vaina - vienmēr, kad stipri satraucos, man uzmetas zosāda. Nogludinu bikses, cenšoties nomierināt augumu.

Viņa nedrīkst pamanīt, ka esmu satraucies.

Palūkojos uz viņas zoda un kakla līniju, kura mirdzēja pilnmēness gaismā. Matu cirtas viegli līgojas vēja ritmā.

Man šķita, ka tās varētu jebkurā brīdī pazust - tik gaisīgi mati plīvoja - un, ja viņas sprogas ik pa brīdim nepieskartos manai sejai, es domātu, ka sapņoju.

Viņas garie, smalkie pirksti spēlējas ar nejauši noplūktu margrietiņu, kura, arvien vairāk mīcīta, pārvērtās par kārtējo cilvēku ietekmē iznīcinātu dabas pierādījumu.

Iekrampējos zāles kušķos, lai spētu nomierināt spējo trīsoņu, kura pārņēmusi augumu.

Šīs sajūtas ir tik unikālas, ka katra reize šķiet kā pirmā.

Viegli iekožot lūpā, pagriežos pret viņu. Matu cirtas krīt kur nu kurā, līdz es manu visskaistāko acu pāri mūžā, klusu, dziļu un noslēpumainu. Mute izkalst. Paplešu lūpas, cenšoties izdvest kaut zilbi, bet aizmirstu pat burtus.

Viņa, pamanījusi, cik nervozs esmu, viegli pasmaida, atklājot divas, pērļbaltas zobu rindas. 

Mans satraukums ir kļuvis tik nevaldāms, ka liek par sevi manīt. Instinktīvi palūkojos lejup, bet viņai nekas nepaslīd garām - debešķīgās acis seko manam skatienam. 

"Es tev patīku?" viņa rotaļīgi vaicā, ar pirkstiem pieskaroties lūpām.

Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti, es nodomāju.

"Jā," pusčukstus atbildu.

Viņa pasmaida, un es ieraugu nelielās vaigu bedrītes. Acis maigi veras manī. Tās runā, kaut klusē.

"Ko tu gribētu tagad izdarīt?" viņa aprauti jautāja zemā, aiz uztraukuma aizsmakušā balsī.

Lēnām tuvojos matu mākonim, sajūtot nāsīs šampūna smaržu. Ar vienu roku ieķeros viņas matos un paburzu tos. Mati padevīgi slīdēja starp pirkstiem.

Kad jau gandrīz aizsniedzu kaklu, nedaudz aiz ausīm, kur sievietes parasti iesmaržojas, tas pazuda. 

Acumirklī es jutu viņas lūpas, piespiežoties manējām, un mēli, kura kā zalktis strauji un agresīvi ložņāja. Viņas elpa bija saraustīta. 

Es biju sarūgtināts.

Atgrūdu viņu tik stipri, ka trauslais augums viegli padevās manām nākošajām kustībām - viņa to nebija gaidījusi. 

"Kāpēc jums, sievietēm, vienmēr viss ir jāsabojā?!" aizkaitināti prasīju.

Tā viņas vienmēr izjauca patīkamo priekšspēli.

Viņa nesapratnē un šokēta sastingusi vērās manī, kamēr es izvilku no somas dunci, kurā atspīdēja menessgaisma un mirklīga apjauta.

Apķēru viņas augumu un ļāvu duncim slīdēt pār to. Tas bija tik ass, ka ikviena kustība bija ātra un viegla. Siltais šķidrums plūda, nosmērējot drēbes, bet man bija vienalga. Viņas bālā seja patīkami kontrastēja ar tumši sarkano šķidrumu, kas apņēma augumu. Vēl neskartās ķermeņa daļas blāvi mirdzēja naktī.

Es noliecos pie viņas sejas.

Tukšās acis vērās manī ar pēdējo skatienu, kāds tām bijis. Kādu brīdi lūkojies meitenē, piecēlos, neizskaidrojamu jūtu mākts.

Ikkatru reizi, kad izšķīdinu kāda sapņus, es dodos prom kā uzvarētājs. Ikkatru reizi, kad paceļu dunci pret neskaitāmiem rumpjiem, iedomājos sevi gan dieva, gan velna lomā, jo es lemju viņu likteņus. Jau doma vien, ka es esmu viņu liktenis, mani uzbudina. 

Allaž pēc nāves es saņemu atalgojumu - skatienu.

Tajā ir apjauta.

Runā, ka cilvēks pēc nāves sekundes laikā redz savu dzīvi. Nē, manuprāt, viņi redz arī nāvi un nepiepildīto nākotni. Tikai, jaunībā mirstot, cilvēks apzinās, ka lielākais dārgums ir pati dzīve, bet, būdams vecs, viņš vērtē citas lietas, jo nāve vecumā, slepkavība vai nē, neko nemaina.

Ar katru dunča cirtienu es vēroju viņu acis un meklēju to patiesību.

Šodien es atradu savu patiesību, jo vienaldzība lūkojās manī.

Ir jābūt arī trešajam stāstam, kurš, atklāti sakot, man patīk vislabāk no šiem, bet es nespēju to atrast.


Ak, un:

Mint.

Daugavmala

Pa zemes garozu lēnām šļūkā meitene viscaur melnā apģērbā. Tā ir spēcīga krāsa, kas pat pēdīgo gļēvuli spēs iedrošināt sliet degunu gaisā un iet lepnu ceļu. Vai nu tas ko maina? Arī zemes virsma nav tāda pati kā iekšiene. Meitēna lēnā gaita simbolizē ikdienišķo domāšanas devu, kas atkal, gluži kā slimnieka grafikā zāles, ir piemeklējusi viņu. Nē, gļēvulība meitenei nepiemīt. Krusas graudiņi spērās no kāda sevišķi tumša mākoņa lejup, lai atsistu galviņas pret nesen ar sētnieces slotu nospodrināto asfaltu. Tagad baltās ledus pērlītes sitās pret tā virsmu ar sava veida iekāri. Melnais stāvs maršēja cauri sasalušajām lietus pilēm, nepievēršot tām nekādu vērību. Bija taču svarīgākas lietas, par ko domāt. Kas gan ir lietus šovakar, ja tas pat nepilda savu īsteno pienākumu, bet pārvēršas baltos graudiņos? Kas gan ir asfalts, ja uz tā nav neviena gruzīša, jo sētniece to nesen notīrījusi? Kas ir pasaule, kurā viss notiek tik nepareizi? Viņa noliektu galvu gāja, domājot par šodienas sakāvi. Izrakājot kabatas, meitene atrada mp3, kuru tūlīt sāka klausīties pilnā skaļumā. Tūkstošiem nošu skrēja cauri smadzeņu šūnām, kaut kur pa vidu aizskarot arī izjūtas. Kurā smadzeņu daļā tās atrodas? Lai notiek, kas notikdams! Mani vairs šīs laicīgās problēmas neinteresē, viņa nodomāja. Lēnām saules stari šķēla mākoni kā nazis šķeļ maizi, un spilgts stars iesitās meitenei sejā. 

"Galu galā - viss notiek nevis tā, kā būtu pareizi, bet tā, kā iznāk. Tā ir tīrā sagadīšanās, un tas būs pareizi, lai cik absurdi tas nebūtu," meitene izdvesa saulei, kas glāstīja viņas seju.

marts, 2007.

Mint.

bailes no "ja"

            Es sakodu zobus. Tik neizturami ir gribēt piecelties un pieiet viņam klāt! Viss viņā mani kairināja – es jutos kā drudzī. Man atlika paskatīties viņa virzienā, un es vairs nezināju, kur likties. Viņa kustības, ķermeņa valoda bija kā aicinājums tuvoties. Neatvairāmās acis allaž mīklaini lūkojās manī. Kaut arī es nespēju atkost viņa noslēpumainā skatiena nozīmi, es zināju, cik ļoti tas man šķita pazīstams. Man joprojām šķita, ka es veros cilvēkā, par kuru neviens nekad mani labāk nesapratīs. Katra šāda reize, kad viņš uzlūkoja mani, bija intensīva un piesātināta. Tas bija tā, it kā mani ar viņu vienotu neredzama saite, kuru nevar pārraut. Šķita, ka tā eksistēja vēl pirms mēs bijām iepazinušies un eksistēs arī tad, kad mēs nebūsim viens otram blakus. Nekad agrāk neesmu pieredzējusi tādas emocijas kāda dēļ. Viss, itin viss viņā mani saistīja un pievilka kā magnēts. Es pat jutu spēku, ar kādu atturos no neapdomīgām rīcībām, kuras varētu vēlāk nožēlot. Katra mana sīkākā šūniņa vēlējās pieglausties viņam un ieelpot tā klātbūtni. Rupji sakot, tā varētu būt jūtu ķīmija. No malas noteikti tā arī izskatās.

            Tas ir kaut kas vairāk.

            Es to nemāku izskaidrot, bet tā noteikti nebija prasta, dzīvnieciska vēlme būt kopā. Šīs emocijas iestiepjas manā būtībā, saēdot visas saknes tikai tādēļ, ka es atturos. Viņš ir mana piespiedu diēta, kuru labprātīgi pieņemu. Vismaz es turpināju sev iegalvot, ka to daru izvēles dēļ, kaut man tāda netika dota.

            Uzvilku labāko masku, kāda man bija. Jutu, kā acis sāk asarot. Mirkšķināju tās, jo man nav laika ķermeņa nodevīgajai dabai. Tas ir mazākais, ko varu darīt savā labā – saglabāt pēdējās cieņas druskas.

            Viņš sēdēja dažus solus tālāk un skatījās filmu. Gandrīz nekustīgs kā glezna viņš vērās ekrānā. Pustumsā viņš izskatījās pērļbalts, nedabīgs. Viņš nevar būt īsts. Tādi cilvēki neeksistē.

            Zināju, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz izžūšu... līdz kļūšu auksta un nejūtīga. Reiz man gandrīz izdevās panākt to, ka esmu salta, mierīga un morāli izvarota. Es vairs neielaidu emocijas sevī, es tās atgrūdu, nonākot apātijas hipnotiskajā varā.

            Jā, tāda bija mana realitāte toreiz, kad viņš mani sāpināja. Nekad iepriekš es tā nebiju pazudusi pasaulei. Visas saites pārtrūka, un es iekritu tukšumā, kurš dīvainā kārtā bija piesātināts pats ar sevi. Viss bija apdullinošs ar Neko.  Es dreifēju pa dzīves straumi, izslēdzot viņa eksistenci ārpus manas pasaules. Ilgu laiku viņš bija tukšums, neskaidra pagātnes vīzija, kura neizraisīja vairāk emociju kā pārdomas un jautājumus par dīvaino izplūdumu manās atmiņās.

            Tas bija tikai laika jautājums, kad kaut kas atkal liks atcerēties un viņš pārņems manas domas. Nebija svarīgi, kāda iemesla dēļ, bet es zināju, ka man vajadzēs visu iespējamo apņemšanos, lai atturētu sevi. Es nedrīkstu viņam tuvoties – ne fiziski, ne morāli.

            Piecēlos un pametu pārējos, kuri skatījās filmu. Bija vakars. Ārā jau krēsloja. Man vajadzēja ieelpot svaigu gaisu un sakopot domas. Viņa klātbūtne bija tik nogurdinoša.

            Visvairāk mani kaitināja tas, ka viņš nav tieši vainīgs pie manām sāpēm. Viņš nekad nav izdarījis neko tādu, kas varētu aizskart manas jūtas... Vismaz ne apzināti. Visā vainojama esmu es pati. Ja mani nebūtu apbūrusi viņa būtība, es nekad neatrastos šeit, bēgot no viņa. Tieši to es daru – vai nu tiecos vai arī bēgu no viņa.

            Izvairīšanās ir kā pilnas slodzes darbs.

            Izgājusi laukā pa durvīm, es atbalstījos pret sienu un aizvēru acis. Gaitenis ir tumšs – gaismas ir izslēgtas. Man ir skumji. Skumji par nepiepildītiem sapņiem un iztukšotu dvēseli, kura nespēj paelpot bez tevis.

            Man ir žēl arī par savu mūžīgo cerību, ka tu reiz šķērsosi šīs durvis un izglābsi mani, atsvabinot no mokošajām ilgām. Ūdens pārāk ilgi smeļas man mutē, bet es to nicīgi riju nost sakot: „Sālsūdens ir mans mīļākais dzēriens!” Nevarētu gan sūdzēties, ka man būtu kādreiz bijušas problēmas ar sālsūdens apriti organismā. Es to dzēru no kausiem un lēju ik vakaru laukā.

            Ja reiz līdz šim neesi saņēmies, kāpēc lai tagad nāktu, kad tik daudz kas likts uz spēles un pulkstenis nodevīgi tikšķ ziņojot, ka mums paredzētais laiks sarūk.

            Es iekodu lūpā un ievīstīju rokas piedurknēs – telpās bija vēsi. Man tāpat siltāk nepalika. Durvis noklikšķēja. Palūkojos uz skaņas avotu un ieraudzīju tavus tumšos matus un šokolādes brūnās acis, kuras uzlūkoja mani. Sejas panti bija neizdibināmi, un tu ar savu mēmumu vēries manī, neko neteikdams.

            Es biju pārsteigta. Tu iznāci laukā pa durvīm. Tu sastingi pie tām un klusēji. Tu nedz dodies prom, nedz saki kādu iemeslu, kādēļ esi atnācis.

            Mēs stāvam mūsu mūžīgajā klusumā, un es atkal jūtu uzmācāmies vēlmi tev pieglausties un pārtraukt mocības, bet mani apslāpē tik daudz citu emociju, ka es stāvu sastingusi. Piepeši manu augumu caurstrāvo apdullinošs emociju jūklis, kā dēļ es klusēju. Ir sakrājies tik daudz atmiņu, pagātnes un izjūtu, ka man bail pat izkustēties no vietas, jo es varētu nepārvaldīt sekas.

            Pār visu vairāk es jūtu bailes. Tās ir daudz un dažādas. Man ir bail no klusuma, kas kā neatņemama sastāvdaļa ir kopā ar mums, kaut zinu – mums ir daudz, par ko runāt. Piepeši es sapratu, ka klusumu vienmēr ir izraisījušas cita veida bailes – bailes no izgāšanās, no tā, ka apkaunošu sevi. Es esmu nobijusies arī no tā, ka viss, ko vienmēr esmu uzskatījusi sevī kā talantu – intuīciju un spēju lasīt cilvēkus – ir bijis meli. Tas nozīmētu, ka tiktu nokauta manis izplānotā nākotne un sapņi. Man ir arī bail, ka viss, ko viņā redzu, pazudīs, jo viņš tomēr nav tāds, viņš nav tā mana dvēseles daļa, kuru meklēju. Vēl es baidos no atklāšanās, savu jūtu izrādīšanas. Es bīstos arī no tā, ka nekas neizdosies. Un tomēr pāri visam šim man visvairāk ir bail ļauties jūtām, man bail tajās nozust, jo tādā gadījumā jebkas, ko viņš izdarītu, varētu mani sāpināt tā, kā neviens nekad nespētu. Man bail riskēt un atdot savu sirdi neizdibināmajam, jo šeit, uz zemes, nav neviena, kurš pateiktu priekšā, kādas būs beigas. Es zinu, ka, padodoties jūtām, atpakaļceļa nebūs, lai kāds būtu rezultāts.

            Apjautu, ka esmu aizturējusi elpu, pārdomājot pēkšņās atziņas. Viņš vēl arvien stāvēja pie durvīm un lūkojās manī. Man šķita, ka viņš minstinās, cīnoties pats ar savām bailēm.

            Es nespēju atgūties. Mans ķermenis bija sastindzis. Vēroju viņa stāvu, kurš lēnām tuvojās man.

            Man kļuva karsti. Jutu vieglu reiboni. Jutos atvieglota, ka varēju atspiesties pret sienu. Tas bija mans vienīgais pierādījums, ka nesapņoju – ciets, auksts betona izstrādājums.

            Viņš bija tikai soļa attālumā un, joprojām klusēdams, turpināja iznīcināt atstarpi mūsu starpā. Atbalstījos pret vēso sienu, cenšoties atskurbt. Es pavēru lūpas un ievilku gaisu – man sāka šķist, ka te vairs nav skābekļa. Viņš tagad bija man cieši blakus. Mana dzirde bija saasināta. Es klausījos, kā blakustelpā aktieri runā - klusa angļu valoda sasniedza mūs - es klausījos savā un viņa nemierīgajā elpā.

            Es nolaizīju lūpas, cenšoties saglabāt mieru, kaut jutu, kā man kļūst arvien karstāk. Sirds dauzījās kā negudra. Saspringums neatkāpās.

            Manas rokas ieķērās viņa aizpogātajā, tumšajā kreklā. Viss pagaisa no mana prāta, atstādams tikai neprātīgo uztraukumu un baiļu sajaukumu, kā arī viņa smaržu.

            Viņš ir nedaudz garāks par mani, bet es necēlu galvu augšup. Man joprojām ir bail no turpinājuma, un es zinu, ka, uzlūkojot viņu, manam skatam pavērsies hipnotizējošās, brūnās acis, kuras pauž viedumu, šķelmīgie sejas vaibsti un sārtās lūpas, kuras ir tuvu pilnīgām. Jutu viņa silto, saraustīto elpu sev uz kakla.

            Arī viņš bija sasprindzis. Vai arī nobijies no turpinājuma? Viņš atbalstīja vienu roku blakus maniem sāniem, viegli pieskardamies tiem. Es aizvēru acis. Viņa elpa kļuva skaļāka. Zināju, ka attālums starp mums sarūk arvien vairāk. Jutu, kā vieglītiņām gar manu vaigu, kā rotaļājoties, slīd viņa lūpas.

            Es degu. Man šķita, ka eksplodēšu, bet tajā pašā laikā jutu, ka esmu bezspēcīga – augums ir kļuvis trausls un vājš.

            Es pacēlu savu galvu nedaudz augstāk un sajutu viņa siltās lūpas uzmanīgi piespiežas manējām. Tie bija kā elektrizēti glāsti, kuriem nav iespējams pretoties.

            Viņa roka, kura vēl pirms brīža atbalstījās pie sienas, gar maniem sāniem, tagad apvijās ap vidukli un pievilka sev klāt, bet lūpas skūpstīja mani kaislīgi, iznīcinot visu atskaitot viņu un mani un manu vēlmi būt viņam blakus.

           Pēc kāda laika viņa dziļās, brūnās acis uzlūkoja mani un pārtrauca klusumu, kurš bija kavējies visus šos mēnešus.

 Ja vien es spētu noticēt, ka viss var būt tik vienkārši. Ja vien es spētu atļaut sev ticēt, ka tev patīku. Ja vien nebūtu tik daudz „ja”...

12.03.2010.

Mint.

Rekviēms pazudušajām dvēselēm

*cilvēkiem ar vājiem nerviem nav ieteicams
**cilvēkiem, kuri zaudējuši nesen kādu tuvu cilvēku, nav ieteicams
***cilvēkiem ar abiem iepriekš minētajiem faktoriem jāturas pa gabalu no šī stāsta

            Es atvēru acis. Mans augums, sajūtot diskomfortu, piecēlās sēdus un centās saprast, kas notiek. Kāds šņukstēja istabas tālākajā stūrī. Telpa ir tumša un neskaidra - esmu savā guļamistabā. Apgaismojuma dēļ nevarēju saskatīt neko, kas ir vairāk kā pusotra metra attālumā no manis. Divguļamā gulta bija izvandīta, kaut gulēju viena – Filipa nebija mājās. Satīna palagi nospārdīti atradās kājgalī, bet sega bija cieši aptinusies ap augumu. Bija tveicīgs vakars. Centos aprast ar tumsu, bet nespēju fokusēt skatienu. Mani locekļi šķita vāji, pat vājāki kā parasti, kad no rītiem pamostos.

            „Mammīte, mammīte!” smalka balstiņa sauca.

            Centos ieraudzīt skaņas avotu, bet manam skatam pavērās tikai maza, balta kājiņa, kura trīcēja.

            „Iznāc ārā! Parādies man!” uzsaucu puisītim vai meitenei, kas, šķiet, sēdēja uz grīdas.

            „Mammīte, nepamet mani!” bērns, joprojām šņukstot, teica.

            Atgūlos uz brīdi uz diviem spilveniem sev aiz muguras. Neticami, ka varēju uz tā aizmigt. Diskomforta sajūta palielinājās. Sakodu zobus un noriju siekalas. Mans augums saspringa. Sajutu dīvainu sajūtu vēdera lejasdaļā. Iecirtu zodu krūtīs un centos saskatīt, kas par lietu.

            Dīvaini, es nodomāju, krunkainie palagi kustējās un mainīja krāsu. Piecēlos sēdus, lai saprastu, kas par lietu.

            Baltais audums lēnām piesūcās, iegūstot rozā toni.

            Bērns telpas stūrī raudāja arvien skaļāk. Droši vien ir nobijies. Arī es jutos kā zaudējusi līdzsvaru. Viss notika tik haotiski. Bērna augstā, spalgā balss bija tik ļoti nospriegota un elsas starp šņukstiem – dziļas un patiesas -, ka nespēju nosēdēt mierā. Kaut man bija bail, es apņēmos tam palīdzēt. Pievilku kājas sev klāt, pie reizes cenšoties atrast gaismas slēdzi.

            Kur ir tas sasodītais slēdzis?

            Pacēlu galvu, meklējot galda lampu, kura stāv uz galda, bet ieraudzīju vīteni, kura kā čūska snaikstījās uz naktsgaldiņa un tuvojās manai rokai. Steidzīgi atrāvu to nost, visam augumam pēkšņi salecoties. Spazmas vēderā kļuva spēcīgas, ik pa brīdim saraujot vēderu krampjos. Spējie un straujie, bet ritmiskie sāpju viļņi lika man aizdomāties par devīto vilni... Vecmamma bērnībā mācīja, ka tas esot vislielākais. Cik viļņu jau bija garām?

      Saķēru segu, kura bija cieši aptinusies ap augumu, un rāvu to nost. Rokas vēl joprojām neklausīja pavēlēm, bet acis spītīgi neaprada ar tumsu, pie tam šķita, ka telpā ir mijkrēslis.

          Milzīgā sega kā virtene bija aptinusies man apkārt un es ķēru tās vienu galu, palēnām atritinot kokvilnas žņaugu.

            „Mammu, es gribu pie tevis!” bērns jau klusi čukstēja.

            Mazā, baltā kājiņa nekustīga gulēja uz paklāja.

            „Es tūlīt nāku,” teicu bālajai pēdai, kuru redzēju, „ es tūlīt atnākšu.”

         Dusmojos uz to sievieti, kura pieļāvusi, ka bērns ir viens pats un tik ļoti nobijies. Stresaini rāvu nost segu.

Zeltainais konverts spīdēja man acīs tā, ka jutu asas sāpes. Tās sāka asarot. Ar daļēji aizmiegtiem plakstiņiem līdu laukā no segas kā no tuneļa. Kad beidzot biju ārpus tās, es attapos, kādēļ palagi kājgalī bija ne tikai sārti, bet arī kustējās.

            Snaikās vītenes bija visur ap mani. Tās bija ne tikai ikkatrā šīs telpas stūrī, bet arī manī.

          „Dabūjiet tās nost! Dabūjiet tās NOST!” es kliedzu tā, ka mans kakls aizžņaudzās. Noriju siekalas, bet jutu, ka kakls ir kļuvis tik pat sauss kā tuksnesis. Tajā brīdī sapratu, ka esmu dehidrējusies, ka nespēju parunāt, kur nu vēl pakliegt.

            „Es gribu mājās,” bērns čukstēja.

            „Es nāku,” teicu, bet izklepoju burbuļus, kuros iekšā bija vārdi.

            Tas bija kā mēmajā šovā. Es redzēju formu, bet nedzirdēju saturu.

Man vajadzētu tos saplēst, lai viņa dzirdētu tikko sacīto. Sniedzos ar smalkajiem pirkstiem pēc caurspīdīgā kupola, kas slēpa manus vārdus. Neaizsniedzu tos. Jo augstāk tie cēlās gaisā, jo sārtāki tie kļuva. Pievilku kājas klāt, bet tās nepadevās manām pavēlēm.

            Spazmas vēderā kļuva lielākas. Devītais vilnis, es nodomāju.

Saspringums turpināja augt un es grasījos lēkt laukā no gultas, bet kaut kas man neļāva. Man šķita, ka kaut kas mani spiež un ierobežo. Man gribējās tikt laukā no sevis. Iznirt no sevis un pazust.

            Es pamodos.

          Mani zobi bija cieši sakosti kopā, es griezu tos. Biju nosvīdusi – sega šķita teju dedzinoša, bet mati bija pieķepuši klāt sejai. Ar plaukstām novilku roku pār seju – tā bija asaraina. Centos piecelties sēdus, bet nevarēju – asas sāpes vēdera lejasdaļā padarīja šo misiju gandrīz neiespējamu.

            Instinktīvi sniedzos pēc gaismas slēdža, šoreiz sataustot to. Pēc sekundes simtdaļas telpu piepludināja 100 vatu spuldzītes dzeltenīgā gaisma. Prāts joprojām centās aptvert notiekošo, kamēr sirds dauzījās kā traka. Jutu, kā puksti satricina visu manu ķermeni.

            Ar rokām aptvēru augumu un aizmiedzu acis. Bija tik karsts, ka visi šķita slapjš. Pleci un mugura, vairs neesot zem segas, tagad kļuva vēsi, jo pirmīt, kad gulēju, svīdu. Novilku segu zemāk, ļaujot uztrauktajam augumam nomierināties.

            Velkošā sajūta nerimās.

         Šis brīdis šķita palēnināts. Vieglā kokvilnas sega noslīdēja man gar sāniem, paverot skatu uz asinīm. Tās plūda no manis, no manas iekšienes. Baltie zīda palagi piesūcās ar tumši sarkano šķidrumu.

            Man palika slikti. Spējš dzēliens savilka vēderu vieglā krampī. Es centos piecelties. Man vajag tikt līdz tualetei. Vajag.

            Asinis plūda tik ātri, ka nezināju, ko iesākt.

          „Tas nevar būt. Tas nevar būt. Tas nevar būt,” es murmināju pie sevis, piespiežot augumu celties no gultas.

            Asaras sariesās acīs un, pašai nemanot, krita pār vaigiem.

           Atbalstoties pret gultas kājgali, es devos uz tualeti. Man gar lieliem slīdēja silts šķidrums. Es centos par to nedomāt.

            Man vajag laiku.

            Sirds dauzījās, bet rokas tirpa. Apņēmos skatīties uz priekšu.

          Šķērsojot tualetes durvis, es uzsēdos uz poda un sāku raudāt, jūtot krampjus, kuri saēda mani arvien vairāk.

            Dzirdēju kā zem manis atskan plunkšķi un pilieni.

          Noliku rokas uz ceļiem, atbalstot savu galvu, bet pēc brīža mainīju pozu, apķerot pašas augumu, kurš sāpēs raustījās.

            Es nemitējos raudāt. Elsas bija tik spēcīgas, ka dažbrīd man šķita, ka aizrīšos ar pašas siekalām.

            Es grūdu sāpes laukā no sevis, raudot par visu, kas notika.

          Es biju stīva. Gandrīz nevarēju pakustēties. Augums atradās kaujas pozā, kuru vēl ilgi pēc pēdējiem dzirdētajiem pilieniem nespēju mainīt. Man uz visiem laikiem pazuda vismaz trīs sejas izteiksmes un emocijas – pārsteigums, prieks un uztraukums.

          Aiz nelielā tualetes lodziņa ausa jauns rīts. Ar acs kaktiņu es to manīju. Pakustināju ceļus. Jutu sāpes sevī. Piespiedu sevi turpināt kustināt kājas, lai spētu piecelties. Sākotnēji jutu saspringumu sevī, bet drīz vien tas norima, atstājot tikai sūrstošu sajūtu, vecas sāpes.

           Piecēlos kājās, pagriezos pret podu un, neskatoties lejup, nolaidu ūdeni. Kad biju to izdarījusi vienreiz, atkārtoju to pašu darbību vēl vismaz piecas reizes. Pēc sestā piegājiena palūkojos leju.

            Biju iztērējusi gandrīz visu tualetes tīrāmo, kurš aktivizējās, līdzko kāds noskalo ūdeni.

          Aizgāju pakaļ mobilajam, kurš bija viesistabā, un devos uz vannas istabu. Novilku drēbes un nometu uz grīdas, iekāpjot dušas kabīnē.

            Atvēru krānu, un ūdens apņēma manu augumu, sasildot to un aiznesot prom atmiņas un nakts murgus. Rozā ūdens noskalojās kanalizācijā.

           Es gulēju zem šalts tik ilgi, ka pirkstu āda sačokurojās un nomocītais prāts norima, galvai atgāžoties pret kabīnes sienu.

            „Atā,” mazas meitenītes balss teica.

           Ar pusaizmiglotu skatu pavēros sev apkārt, pamanīdama starp šampūniem un citām higiēnas precēm mobilo, kuru biju paņēmusi līdzi.

            Atrodoties zem ūdens un ļaujot mobilajam samirkt, uzspiedu Filipa numuru. Skaitīju signālus, līdz viņš pacels klausuli. Viņš atbildēja pēc piektā.

            „Jā?” aizsmacis un noguris bass teica.

            „Filip,” mana balss čukstēja, „man bija spontānais aborts.”

 Mint.

18.02.10.

kaut kā smuki.

"I remembered the moment I first knew you were in love with me... I could see it in your eyes. I still see it before my eyes," he said.
She turned her face to him and replied: "Of course, you can. I still love you."


Iespējams, ļoti banāli, bet bezgala jauki tik un tā.